2012, sasniegumi un apņemšanās

Šī gada simbols galīgi ir varavīksne. Viņas šogad bija visur:

Visur!

Un vispār, tas gads bija viena totāla varavīksne - ļoti krāsains, foršs un veksmīgs! Ja 2010 bija intensīvs darbs un kontrasti, tad 2012 bija vieni vienīgi sasniegumi:

- Daudz daudz visādu izklaižu, ieskaitot koncertus. Es nevaru tam noticēt - mēs, cilvēki, kas divus gadus atpakaļ nebija bijuši nevienā nopietnā koncertā, viena gada laikā redzējām Tarju, Rammstein, Scorpions un Guns N'Roses. O_o Un tas bija ne tāpēc, ka viņi atbrauca pie mums, bet tāpēc, ka mēs atbraucām pie viņiem. Un, ja skaitās, tad arī Prāta vētra Valmierā kopā ar bērnu (protams, skaitās! Jo Prāta Vētra vispār dzīvajā ir cita ģēla).

-10 kilogrami. Neliela uztura korekcija (ļoti vienkārša - mazāk ēst!) un intensīvs sports, un, es domāju, tas vairs nekad neatkārtosies. Tas tiešām ir svarīgi, jo - zili brīnumi! - tagad es sev patīku visās bildēs, man iet ciet visas kleitas... un vispār, vairs nav slepenā jautājuma, kurš vijās cauri visai manai dzīvei - vai es neesmu resna? Nē, neesmu.

- Pirmie sporta rezultāti, un tajos katru reizi bija savs sasniegums

- Manu menedžeru atziņa, ka es esot kruts redaktors. Nu, un kā sīkums, viasats pateicās par lielisku darbu. 

- Bērns ataudzēja pirmo īsto dzerokli un pēdējā gada dienā iemācījās lasīt.

- Es sāku nojaust, no kurienes aug kājas visām manām problēmām.

Un tāpēc cilvēkiem bez problēmām ir dažādas apņemšanās, bet cilvēkiem ar problēmām ir viena apņemšanās: tikt ar tām galā. Tam es arī plānoju pievērsties.

Vēl šogad es gribētu pateikties visumam par dažām lietām, kuras no manis nav atkarīgas, bet ar ko man ļoti paveicās:

- Par to, ka tie 10 kilogrami 3 gadus atpakaļ man pieauga - es atklāju endorfīnu pasauli un mežu, pilnu visādu izklaižu. Turklāt, pievērsties sportam pēc 40 būtu jau daudz grūtāk.

- Par bērnībā uzaudzēto muskuļu korseti. Es visu laiku jautāju, ko cilvēki dara svaru zālē? Ko, ko, audzē to, kā viņiem nav, bet man ir, tāpēc man nevajag neko, atskaitot kardio.

- Par to, ka puse manas ģimenes ir piezemēti strādnieku cilvēki bez liekiem tarakāniem galvā - ar viņiem ir viegli un vienmēr droši. Un par to, ka mans vīrs pamatā ir tāds, tikai apgreidots.

- Par to, ka mana veca draudzene nezina par manu blogu (tie, kas ir pazīstāmi ar situāciju, zinās, kāpēc).

- Un par Cabot zābakiem :)

Klikšķis

Man vakar bija klikšķis, savādāk nenosauksi. 1995. (!) gadā mēs ar draugu nejauši naktī noķērām pa teļuku filmu, kur brauca kāds vilciens, brauca-brauca, un tad nogāzās no tilta, jo viņu uz turieni speciāli aizsūtīja. Tas tilts atstāja uz mani baisāko iespaidu. Ļoti baisu. Un tas vilciena kritiens arī, jo es, godīgi sakot, negaidīju tādas beigas. Parasti tomēr Villis kāds visus izglābj.  Kopš 1995. gada (gandrīz 20 gadus!) es centos to filmu sameklēt. Ok, 10 gadus, jo pirmos 10 nebija kur meklēt. Bet man nebija aiz kā aizķerties. Uz pieprasījumu 'filma tilts vilciens' neko jēdzīgu es neatradu. Es neatcerējos nevienu aktieri (nezināju), nezināju izlaiduma gadu pat apmēram, neatcerējos nevienu vārdu vai ģeogrāfisko nosaukumu. Atcerējos, ka kāds tur bija slims, bet ar ko un kāpēc...

Vakar darba ietvaros lasīju par mēri... un te man ieklikšķēja, es iesitu gūglī "vilciens mēris tilts" un pats pirmais rezultāts bija šī filma. Turklāt, izrādījās, ka tā nav kaut kāda filma, bet ļoti pazīstama filma, teju leģendāra. The Cassandra Crossing.

Šovakar mēs viņu arī skatīsimies. UPD. Sākumā domāju, ka biju izcili stulba savos 15, jo toreiz es nevarēju iebraukt jēgā - kāpēc tas vilciens dodas tur, kur dodas un vispār, kas īsti notiek. Skatoties viņu šoreiz, es atcerējos, kāpēc neko nesapratu. Mēs viņu skatījāmies vāciski pa Pro7.

PS Starp citu, kādam ir idejas, kāpēc beidzās mēra epidēmija 14. gadsimtā? Ir izskaidrojumi, kāpēc sākās, kāpēc izplatījās, no kurienes atnāca, kāpēc tādos mērogos, bet kāpēc viņa beidzās, kāpēc neapsprāga vispār visi? Duāla versijas ir tādas, ka daži no visiem izolējās, tāpēc netika inficēti, un arī gudrākie no dakteriem atklāja kādas likumsakarības, kas palīdz nesaslimt. Man ir versija, ka daži cilvēki ir neuzņēmīgi pret mēra nūjiņu, kā mūsdienās ne visi ir uzņēmīgi pret noteiktiem gripas štammiem. Kādas vēl idejas? Un, galvenais, kāpēc nekas par to nekur nav rakstīts (vai vismaz es nemāku atrast)?  

ZSV izvēle, Dobele 25.12

Kaut kad jāuzdrīkstas taču iet mežā uz ilgāku laiku arī ziemā. Es jau sen biju domājusi par Smārdes rogainingu, bet jau pirms viņa gadījās Ziemassvētku izvēle Dobelē, 4 stundas, izskatījās pēc parasta rogaina, tikai apvidu solīja mežonīgāku un neskartāku. Mani gan vairāk uztrauca jautājums - kāds būs laiks? Vienu brīdi solīja -25. Tad siltākā prognoze bija -12. Apmēram ar to es arī rēķinājos, jo jau nedēļu tie -10-12 turējās. Tāpēc es steidzami iepirku divas sporta apakšjakas un goretex zābakus, kas īpaši smalki neizskatījās, toties silti gan. Un caur duālu - savu kompasu. Savu - tas skan mīļi, jo tomēr īrētais ir svešs. Bet man tagad ir savējais, un tas jau kā radinieks.

Galu galā tajā dienā bija ap 0. Sniegs līdz celim un ap 0, jā. Un vēl daži negaidīti aspekti: mans apdauzītais astes kauls (knapi varēju pieliekties un visu laiku baidījos nokrist un nepiecelties) un vīra klepus (2 gadus atpakaļ pēc intesīvās slēpošanas ar klepu viņš nolikās ar plaušu kārsoni), tāpēc nolēmām neskriet, bet veikt pārgājienu. Un pārgājienā ģērbšanās ir pavisam cita. No rīta, kad Dobelē izkāpām no mašīnas, bija dikti drēgns, un smidzināja lietus. Un, lai cik es skatītos uz pārējiem skrējējiem, parastās siltās skriešanas bikses mani nevilināja. termoveļa, biezās sniega bikses (par to vēlāk papriecājos), plānā flīsa jaka un parka. Nu jā, parka nav sporta apģērbs, bet es arī nebiju plānojusi sportot, huļi.

mērogs 1:20 000

Es sasilu jau pirmajās 15 minūtēs līdz pirmajam punktam (51). Pie trešā (91) es jau biju viscaur slapja, tur es to flīsa jaku arī novilku. No starta līdz 91. es visu laiku bubināju par ziemu un stulbo orientēšanos ziemā. Jo ziemā tas izskatās tā: visskaistākais ātrākais izlauž taku, un pārējie tik jož pa to. Es, protams, biju plānojusi pastaigu, bet ar orientēšanās elementiem, nevis tupi pa taku! Pēc 91. iedzērām tēju un turpinājām. Grāvis bija smuki aizsalis, un mēs tik tipinājām pa to uz priekšu. Viens slēpotājs pat slidolī bija uzdevis par apsnigušu ledu, mēs smējāmies. Pēc 52. grāvī darbojās bebri - stumbri nogāzti, un turpat bija viņu dambītis, pēc kura tas vairs nebija grāvis, bet strautiņš. Tālāk mēs gājām jau gar krastu. Garlaicīgi. Karsti. Kājas siltas un sausas, neskatoties uz dziļo sniegu. 43. punkts, 2 no 4 stundām iztērētas. Tēja. Siltu jau it kā negribējās, bet ūdens līdzi nebija. Nu labi, tēja arī nebija tēja, bet upeņzaptes ūdens.

Un pēc 43. beidzot sākās orientēšanās. Sportisti-skrējēji bija ņemuši tālāk uz ziemeļiem, bet mēs sākām noslēgt savu mazo aplīti. Iesācēji - ne iesācēji, bet distanci mēs plānojam un plānam sekojam. Bija doma paņemt 73., tad 44., un tad skatīties pēc laika: ja stundas laikā paspēsim, tad doties uz 84., tad 34. un finišs. Ja nepaspēsim - tad 33.- finišs.  Te, protams, beidzās arī iemītā taciņa. Stulbums, es jums teikšu, ir viens kompass uz diviem. kam kompass - tas orientējas, bet otrs - velkas pakaļ. Es biju tā, kas velkas pakaļ. Karte man arī bija jau visu nopļurkāta - slapjajā cimdā turēju, gudriniece. Nu, es arī uzmetu aci, kur tas 73. un piekritu vīram, ka jāiet caur mežu pa azimutu. Azimuts ta azimuts, bet mežā sniegs līdz celim!!! 10 minūtes, 20, pusstunda... sniegs, sniegs, sniegs, grūti iet. šausmīgi grūti. Kājas smagajos zābakos iet jau pašas, ceļas un iet, un mana apziņa tik visu laiku domā: "Aste, aste! Tikai nepaslīdēt, neiebāzt kāju bedrē, neapsēsties atkal uz sava dauzītā asteskaula!"

Vel es visu laiku cerēju, ka vīrs nenomaldīsies no azimuta, jo atsperties īsti nebūs no kā. Karte ir ļoti aptuvena, daudzi izcirtumi nav atzīmēti, un daži atzīmēti ceļi nav dabā. Tas ir, viņi, varbūt, ir, bet pusmetru zem sniega. Tad es sāku arī skatīties kartē un interesēties par to, kāpēc mēs negājām apkārt, pa lielo ceļu? Un te es savu vīru gan sakaitināju, jo es takš esot gribējusi orientēties bezceļā, pabļaustījāmies par tēmu, kurš te ir gudrais, un apsēdāmies atpūsties uz apgāzta koka. Stunda sniegos, attālums mazliet vairāk par kilometru. Punktam tepat ir jābūt. Vīrs novilka cimdus, kompasu kārtīgi piesēja zariņā, es uz to ar interesi nolūkojos. Pačurāja, iedzērām tēju, sākām posties tālāk. Un te viņš - Aaaaaaa, es kompasu padirsu!!! un es arī - Aaaaaaa, īrēto kompasu! (vienu jau mēs iestādījām Bādciema purvā par 16Ls) Thu! Reku viņš, zariņā taču! Un te es: Es padirsu identu!!!! Aaaaaa!!! Jā, identu es tiešām pasēju. Laikam, vienā no reizēm, kad ieņurkoju sniegā vai ķēros ar roku pie eglītēm, lai neieņurkotu.

Tālāk man noskaņojuma nebija: jāmaksā par identu (23 lati) un vēl diskvalificēta. Idiotisms. uz 44. gājām 40 minūtes ar vēl vienu tējas pauzi tupi sēžot sniegā. Zbs. Laika, protams, nepalika nekādam 33., laidām pa iebrauktu ceļu pa taisno uz finišu, tas gan aizņēma tikai 18 minūtes. Ejot pa ceļu, es sapratu, ka manos sausajos siltajos zābakos kaut kas pļur. Slapji viscaur! Bet es pat nebiju ievērojusi, komforts tomēr tās termozeķes un goretex zābaki! Par laimi, man ieskaitīja vīra izieto distanci (jo gājām jau kopā), mēs bijām 43/44 no 50 (tas ģan skaitījās individuālais pasākums), bet samaksāt par identu gan nācās, ievācot pa piecītim no visiem līdzbiedriem (duāls un viņa komrāds). Sālīts tas pasākums sanāca, bet patika.

Jā, jā! Es aizvilku mežā arī duālu, un tagad mums (diviem, bitītmatos, čempioniem) sarunas par sporta apaviem, bahilām un biksēm vien. Es ceru, ka viņš pratīsies un uzrakstīs, kā tas ir, kad ziemas rogains ir pirmais šī veida piedzīvojums. Tālāk plānojam Smārdi.

Sportiskie ZSV

Bērnu nodevām vecvecākiem ceļojumā un aiziet - slidot, slēpot, slidot, slēpot, kulties pa mežu. Notestējām trīs slidotavas un izvilkām slēpes. Kopumā gan jāsaka, ka visa šī ziemas sākuma jezga bija tikai gatavošanās ziemas sportam, un es pat uzrakstīšu, kāpēc. Kad es gribu pagūglēt un noskaidrot dažus jautājumus (piemēram, par ģērbšanos dažādās temperatūrās), izrādās, neviens par to neko nav uzrakstījis. Tad es uzrakstīšu sev pati.

Slidošana

Mākslīgais un dabīgais ledus ir diena un nakts. Inbox hallē es pat hokeju spēlēju un tā nēsājos, ka elpu ciet rāva. Nokritu vienu reizi, mēģinot asus pagriezienus. Lidiņā izkāpu uz ledus un sāku domāt, vai tā biju es. Četras reizes nožāvos pusstundas laikā. Divi pilnībā zili ceļi, viens zils elkonis un viena zila plauksta. Aplausi. Jā, bet Lido tiešām no slidotavas bija atvērta puse, ledus viss netīrs (of course, jo slido reizē cilvēki 100) un grubuļains. Vietām kaut kādi milzīgi izciļņi, un visas četras reizes es nolikos, paklupstot - ne vairāk, ne mazāk. Uzvaras parkā slidotava mazītiņa, vietām caura, bet kopumā daudz labāka nekā Lido. Cilvēku (haha, Ziemassvētku vakarā) bija pavisam maz, un slidas divreiz dārgākas (toties nav jāmaksā par slidošanu, un slidas ir daudz daudz labākas - gan asākas, gan ērtākas).

Slēpošana

Slēpojām mēs divas reizes Zilajos kalnos un vienreiz Uzvaras parkā. Kā ģērbties paliek atvērts jautājums. Pirmoreiz pie -5 vilku termoveļu, sniegabikses (tās gan vairāk tāpēc, ka pagajušogad pāris reizes nolidoju no kalna kupenā un parastās slēpošanas/skriešanas bikses bija pilnas ar sniegu no mugurpuses) un tupi atstāju vilnas jaku pa virsu. Bija normāli, silti, tikai jakas žēl. Rokas gan plānajos cimdos kādu brīdi sala, bet pēc tam sasila. Otro reizi bija -12 vismaz. Uzvilku to pašu termoveļu un sniegabikses, plāno flīsa jaku un biezāku virsēju flīsa jaku. Sasvīdu tā, ka maz nelikās! Es gan neesmu īpaši salīga (ja ar spiedienu viss kārtībā), bet kopumā - karsti, ragā sasalis zods, un asaras un lūpene pa visu seju. Secinājums, laikam, tāds, ka -15 nav iemesls silti ģērbties slēpojot, īpaši Zilajos kalnos, kur pusi ceļa pavadi, rāpjoties kalnā. Un cimdi jāvelk tādi, kādus var vai nu novilkt, vai nu ar kuriem var asaras noslaucīt (asaras, ja kas, no vēja).

Vīram vēl būtu jāiemācās smērēt slēpes, jo viņš savu slidsoli tikai tā močī, bet es neko nesaprotu. Slēpes man taču klasiskās, ne? Kā viņš pirmoreiz sasmērēja - nezinu, bet man bija ļoti grūti - es uz priekšu, slēpes atpakaļ. Tad mēs samainījāmies, un es ar vīra tipa slidsoļa, tipa slidsolim sasmērētajās sāku normāli iet, toties viņam gan viss spars bija pazudis. Nākamajā reizē nebija neko labāk. Vobšem, kaut kas mums trūkst - vai nu smēres, vai nu konsultācijas. Es jutu, puse ziemas aizies tikai prātojot, kā ģērbties un kā slēpes smērēt.

Toties Uzvaras parkā ar visiem -12 es saģērbos labi - te gan iztiku bez sniega biksēm, tikai parastās slēpošanas bikšeles un šoreiz tikai vienu jaku, biezāko. Bija ļoti silti un labi, un pat slidsolī gāju ciešami ar visām nesaprotamā veidā smērētajām slēpēm, jo trase tomēr ļoti tīra un laba, ļoti atšķiras no visādiem kalniem. Tā arī gāju un kliedzu vīram "O, tas jūsu ar Pēteri parks ir ļoti neslikts!" Viss bija smuki, kamēr nenožāvos uz astes kaula. Oi, tas gan bija sāpīgi, gan tajā pašā brīdī, gan nākamajā dienā, kad bija jābrauc uz ziemas rogainingu. Par to pēdējo es vēl pastastīšu rīt.

Pre-ZSV, otrā nedēļa

14.12 - korporatīvs ar kolēģiem.

Es zinu savus kolegus pietiekami labi, lai man ar viņiem būtu interesanti, un es redzu viņus pietiekami reti, lai viņi man nebutu apnikuši.

Mēs braucām slidot... un ar to viss nebeidzās. Es izdarīju pāris riņķus ap slidotavu, atminējos, kā to dara... un tad! Es spēlēju hokeju! Un es pat ņifiga nenoguru! Un spēlēt hokeju ir WOW! Galvenais, ka slidot es māku tik daudz, ka kustēties uz priekšu un nekrist. Bet te es mazliet patrenējos grozīties uz priekšu, un tad spēles gaitā pēkšņi sapratu, ka -es grozos uz visām pusēm, uz vietas, izvairos no sadursmēm, kustinu nūju, dzenāju ripu, visu vienlaicīgi- un nekrītu! Tas ir tāpat kā pirmoreiz saprast, ka es braucu ar riteni - es braucu! ES BRAUCU! PATI!

Tad mēs aizbraucām uz bāru, un, jā, atkal izdevās piedzerties ar 3 glāzēm vīna. Man gan liekas, ka pie vainas parasti ir nevis 3 glāzes vīna, bet 4 izpīpētās cigaretes. Starp sportistiem dzērāja, starp dzērājiem sportiste. Toties droši varu pateikt, ka klubi man nepatīk, un dzert klubos - vēl mazāk. Slidot man patika daudz labāk.

Par darbu - es tiešām reti ierodos birojā, un tāpēc ļoti maz zinu par tur notiekošo, bet tagad man bija iespēja. Un es beidzot noskaidroju jautājumu, kur paliek tās filmas, kuras es paņemt tomēr nevaru (reti, bet gadās). Tad lūk, tās vai nu neviens nerediģē vai tās atdod - citēju! - mazāk krutam redaktoram. Okā. Es uzzinaju, ka kopumā mums ir apmēram 6 redaktori - divi ir pavisma malējs variants - pofigisti, divi - tādi vairāk korektori un divi Redaktori. Viens no tiem pēdējiem esmu es, un ir filmas, kuras var dot apmēram tikai man (kaut gan patiesībā - manam vīram, jo tās vienmēr ir tehniskas filmas). Vispār, ļoti interesants viedoklis, jo es lasīju kāda man nepazīstamā redaktora atskaiti par tulka darbu, un man likās, ka tas arī ir tīri vai Redaktors.

Un otrs Redaktors ar lielo R ir paņēmis bērnu no bērnunama. Ko te vairs teikt. Tas ir labākais, ko es vispār būtu varējusi tur uzzināt. protams, tagad viņa var runāt tikai par to, un kādu brīdi mēs kopā pat paraudājām. Uz jautājumu, par ko raudam, vai par mīlu, atbilde bija - tādā vecumā par mīlu neraud, tikai par bērniem. Viņa ir tāds malacis, ka vienkārši malacis. Taņa, tu esi superīga, un jums abiem viss būs labi. Noteikti.

Tired but happy, knapi izgulējos un mēs aizbraucām uz Barbaras baleta priekšnesumu un diskoballi.

15.12

Teiksma arī ir izcils malacis - pasākums reāli labi noorganizēts un izdevies. Es tikai nesaprotu dažus vecākus, kuriem 2Ls no deguna liekas dārgi. Viņi laikam domā, ka tā parketa zāle viesnīcā Teiksmai tiek dota par velti, tas ēdiens, kuram visi uzmetās kā nebaroti, arī no debesīm nokrita, dīdžejs, protams, strādā aiz sava prieka un vispār. Tādi mēdz būt cilvēki, ka es viņu domāšanu uz galvas uzstiept nevaru. Visa pasaule viņiem visu ir parādā.

Bet nu mēs kā parasti burkšķēt neburkšķējām, bet skaļi aplaudējām dejotājiem, un tad... Whooooooooo oooo Barbra Streisand! Tā mūs pavilka, ka stundu no vietas ālējāmies. Es teicu, ka iešu prom tikai kad ar sūdainu slotu dzīs laukā. Tomass Anderss gan arī bija, kā nu bez viņa (čau, duāl!). Toties fotoaparātu es aizmirsu, tāpēc tikai telefona bildes, kurās gan tik labi neredz mūsu diskoprikidu, bet es esmu ļoti spīdīga ar ļoti skaistu frizūru un ļoti zeltītām brillēm. Un vīrs ir kreklā ar diskoapkakli tikai mazliet no dejām izjukušajā un arī zelta brillēs. Patiesībā tā zāle neizskatījās pēc sporta zāles, tas tikai telefons mums tāds kāds ir, bet tur bija pat diskobumba.

Whoooo ooooooooo Barbra Streisand!

PS Vakar lepni teicu, ka pat nejūtos nogurusi no dejām, slidām un neizgulēšanās. Tikai pa nakti guļot jūtu, ka meloju, nogurusi gan - pat miegā. Un šodien nevaru kāju pacelt, lai iekāptu biksē, cirks gatavais, barbrastreisand. Jābrauc uz baseinu dakterēties.

Par spalvām un seksu

Toreiz, te izcēlās sarkasma pilna diskusija par šo manu tekstu "Nevajag vilkt šaneles kostīmu, jūras pērļu virteni, perfekti krāsot acis un visu mūžu cīnīties par uzacu smalko formu un izmisīgi visiem līdzekļiem epilēt rokas (jo ar šaneles kostīmu spalvainas rokas tiešām izskatās baisi). Atrodi to apģērbu un to tēlu, kurā tavas spalvas izskatīsies pēc staigājošā seksa, un aiztaupīsi sev mūžu mocību, bet iegūsi nu ļoti daudz." Un konkrēti par spalvām.

Nu, tad re kur es atradu ilustrāciju tam, par ko es toreiz runāju (palieliniet to pirmo un ievērtējiet modeles rokas): 

Camilla for Toby Knot for the Glass Magazine 

Es tā nedrīkstu

Izlasīju, izbrīnījos.

Īpaši - par otro daļu. Nu jā, ar daļu "ar mani tā nedrīkst" es dažreiz laižu garām, īpaši kad tas attiecas uz tuvākajiem, tiem es atļauju emocionāli nokosties daudz vairāk nekā vajadzētu. Bet tas nekas. Ar otro daļu "es tā nedrīkstu" ...tiešām ir cilvēki, kuriem nekas neiedzeļ, nometot papīrīti zemē? Rupji runājot ar bērnudārza audzinātājiem? Emm, es ar visiem esmu pieklājīga - ar šoferiem, ar kontrolieriem, ar pārdevējiem... bet b/d audzinātājiem es bieži piedodu arī tos sīkumus, ko pie citiem mēģinātu aizrādīt. Bērnudārza audzinātaji nodarbojas ar to, uz ko es neesmu spējīga - cauru dienu pieskata un auklējas ar manu bērnu. Un visdrīzāk neauro uz viņu tā, kā to daru es. Tas tiešām ir cieņas vērts. Kādam sev 30 gados jāpaskaidro, ka nevar mānīties? Nu neko jau sev.

Jā, to visu es apmēram arī pacēlu roku ierakstīt tur, komentārā. Un te pamodās manējais nākamās pakāpes "es tā nedrīkstu". Interneta "es tā nedrīkstu". Principā, ierakstīt kādam komentāru "muļķis tāds atpalikušais, es jau sen to sapratu, un tu tikai tagad, haha" - ir tā pati bezjēdzīga rupjība. Es tā nedrīkstu.

No otrās puses, konstruktīvs dialogs ar izteiktām personībām, īpaši internetā, nekad arī nesanāk. Jo vai dažreiz viņi tā nedrīkst vai, visbiežāk, ar viņiem tā nedrīkst. Viņi ir perfekti izkopuši to pauzi "jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris". Nunu, galvenais, lai to pauzi nesāk pielietot attiecībā uz tuvākajiem. Jo te pauzēm pirmkārt nav vietas. Otrkārt, kamēr turi pauzi, tavs "ar mani tā nedrīkst" maigi pāriet viņa loģiskajā turpinājumā "es tā nedrīkstu". Un tad vairs nezini, kā bez pazemojuma izkļūt no šīs situācijas, kuru pats esi radījis. Bet arī tas pazemojums ir kaut kas tevis izdomāts, pārējie visbiežāk neko tādu neredz un pret tevi nejūt. Viņi tikai gaida, kad aktieris pabeigs pauzi.

Galu galā, tas ieraksts "Kapteinis acīmredzamais" izrādījās ļoti noderīgs, ja uz to paskatās no cita rakursa.

Rabens

Ļoooooti patīk: Rabens Saloner First Collection 2013

No Tomboy Style

Novembris, prasme kāviņutur. Pirkumi

Bēda ir ar pirkumiem. Bērnam un vīram tik daudz viskautko vajag, tāpēc es cik reizes gāju lūkot. Bet nekā viņiem derīgā veikalos nav, toties man der viss. Tāpēc šomēnes:

1. Lillā krekliņš. Ļoti sagribējās kaut ko no tās krāsas, aizgāju un atnesu sev. Un tad sapratu, ka viens man jau ir, tikai īsākām rokām. Nu labi.

2. Brūna kleita. Ilgi es meklēju kaut ko līdzīgu tam, ko nēsā mans bērns: smuki brūnu, taisnu, no tāda materiāla, kas tēlo kaut ko pa vidu starp zamšu un samtu. Un vienā no gājieniem tāda kleita mani tur gaidīja.

3. Vīnsarkanas skinny. Ļoti bija nepieciešamas, lai bāztu zābakos.

4. Paši zābaki, bet tos es pati neatradu un nepirku.

5. Žakete. Viena no tām, ko es vahtēju veikalā, un tad tomēr nopirku. Nu kā gan es to būtu varējusi nenopirkt, ja stils, krāsa, pogas, viss saka, ka tā gaida tieši mani.

6. Krelles es uztaisīju jau gadu atpakaļ, bet to plakano pogu bija krietni par daudz (te viņas var redzēt), tāpēc sanāca par smagu, un es tās nenēsāju. Un tagad pēkšņā iedvesmas uzplūdumā es tās modificēju, un lūk:

7, 8 un 9. Vēl oktobrī es nejauši nopirku koši oranžu vīriešu ādītu jaku, kura arī ir kā man domāta (bildē nav viņa, tas ir džemperis) un saņēmu pa pastu GN'R krekliņu, kurš ir vairāk kā apskāviens un tāpēc es viņā dzīvoju mājās. A, vēl taču gadījās tumšsarkani īsi svārki ar lielām kabatām.

10. Pirms Magnēta, lai nenosaltu, es aši izķēru sev skriešanas virsjaku, kuras citrondzeltenā krāsa ideāli sasaucās ar manām gandrīz svaigajām meža botām. Un tad duāls nopirks sev jaunu somu, bet veco dabūju es. Tā arī ir Lafuma, tās pašas krāsas un vispār dvīņumāsa krosenēm. Sporta krāsa man ir iezīmējusies skaidri: citrondzeltenā, un es domāju, tas ir ļoti veiksmīgi.

11. Melnos garos zābakus es arī kaut kad tad nopirku, bet par tiem gan stāstīšu vēlāk.

Bet vīrs galu galā sāka braukt uz veikaliem bez manis, pēc darba. Un, skaties un brīnies - atradis visu, ko gribējis. Duāls arī.

Novembrains

Novembris ir izdevies ļoti novembrains. Tas nozīmē dusmīgs, drūms un tumšs. Bērns no rīta jautāja: "Kāpēc uz dārziņu jāiet tumsā?" Un vēl, kāpēc nevar vakarā aicināt pie sevis draudzenes, jo kad mēs atnākam, atkal ir tumšs. Kāpēc visu laiku tumšs??? Es godīgi mēģināju paskaidrot par to, cikos kurā mēnesī saulīte lec un riet, un kaut kā sanāca, ka tumšs ir tāpēc, ka ir polārā nakts.

Man gan tik un tā visu laiku ir pacilāts garastāvoklis neskatoties uz tuvāko dīvainībām, uz piedzīvojumiem ar zobu, uz vīrusiem, uz to, ka strādāt liek katru dienu arī tad, kad bērns sēž uz galvas, un uz to, ka līst. Man šogad ir divas receptes (un abas ir ļoti iedarbīgas, bet kad ietver tās vārdos, skan izcili tizli). Viens ir mūzika. No dārziņa un uz dārziņu es eju kopā ar Frediju gandrīz skriešus un brīžiem (godavārds!) palecoties. Un, ja kādam liekas nežēlīgi, ka es dziedu braucot mašīnā ar atvērtu logu... oi, es knapi atturos, lai pilnā rīklē neuzdziedātu Don't Stop Me Now vai Breakthru.

Otrs ir sports. Skriešanas sezonu es jau biju gribējusi noslēgt, bet Ogres baseins joprojām ciet, un ziemas arī joprojām nav. Tāpēc es neslinkoju skriet kopā ar Tilu, kurš man neapnīk. Divas reizes ieskrējos Zilajos kalnos, un vienreiz mazliet aizrāvos un 5 km vietā noskrēju 7. Un vēl uz autobusu, kad es ar to braucu, arī sanāk skriet: es neprotu laicīgi iznākt no mājas un liekā laika man nav, bet autobuss pie mums staigā reizi pusstundā. Ar bērnu es četras reizes no četrām iznācu no mājas tik vēlu, ka nācās skriet uz to pieturu, kura ir pirms mūsu mājas (ar viltību, ka autobuss varētu mūs paņemt puspieturā). Vienu reizi viņš mūs paņēma, vienu nepaņēma un divas pagaidīja, kamēr mēs atskriesim tos 100 metrus līdz viņam. Un tad bērns palika dikti neapmierināts ar visu to skraidīšanu, tā kā nācās kaut ko pārkalkulēt un iznākt no mājas laicīgi. Tagad no rīta mēs autobusu nekavējam. Toties šovakar, kad es braucu viena, es iznācu tik vēlu, ka nācās skriet visu ceļu līdz pieturai, un tas gan ir kāds puskilometrs. Nu, vēl no sporta ir jogveidīgā vingrošana un Magnēts, no kura mani arī pūš un plēs aiz sajūsmas.Varētu arī 10 km jau mēģināt, bet izskatās, ka no pirmdienas vasaras sezona būs tomēr noslēgta.

Nu, lai jau ir beidzot sniegs, jo šogad mūsu mašīnai tehniskā apskate iekrita tieši tagad, tātad mēnesi man nav mašīnas (tik, cik dod, lai izlabotu divniekus, ātrāk mājas mehāniķis to izdarīt nevar). Un vilkties astoņos no rīta ar bērnu pie rokas pa dubļiem zem lietus uz autobusa pieturu ir ļoti... novembraini.

Cabot

Kaut kad nesen es jūsmoju par Timberland. Nu, es to daru joprojām. Vienā brīdī es atmetu cerību nopirkt tieši Cabot un par tik, cik dod, un nolēmu pameklēt kaut ko attāli līdzīgu Rīgā par tik, cik varu. Un tad kaboti paši uzskrēja manam duālam (es gan tā ceru).

Let me introduce my new friends...

Rudens krāsas

Patiesībā, man tās būtu ziemas krāsas, jo man ir divas sezonas - rudens/ziemas/pavasara un vasaras. 7 mēneši un 5, respektīvi. Bet ir tāda pagajušā gada kolekcija Legends of the Fall, kura izteica visas krāsas un faktūras, ko es ziemā nēsāju. Dažas es pat saliku vienā setā:

Un tad pieliku savējās krāsas un faktūras, kas man ir pa rokai, un ko es nēsāju ikdienā:

 

Magnēts, Vecāķi D

O, padomāju! Valsts svētkos uz jūru aizbrauksim, tas ir, uz Vecāķu nejūru, paskrieties. Mežs sauss, patīkams, kalnains, priedītes... es viņu zinu.

Bet viņš, tas mežs, bija tāds...

Nu tā, jau pie pirmā punkta es vazājos 20 minūtes. Pie otrā - 25 minūtes. Meža galveno trūkumu es sapratu jau tur. Nē, jau tad, kad vilku KP kartē - nav pie kā piesieties! Vispār nekādu piesaistes punktu! Pauguriņš-bedrīte-eglīte-priedīte, un tā visur. Mikropaugurs uz mikropaugura sēž un ar mikropauguru gana. Takas gandrīz nav nemaz, un, ja ir, tad man tās nav pa ceļam. Un es personīgi nezinu, ko meklēju! Uz 31. punktu (kurš bija tas otrais) no 33. es gāju labi - paņēmu azimutu, pārskrēju pāri vienai takai, nokāpu no grēdas, pārskrēju pāri otrai takai un sāku lūkoties pēc lielās ieplakas. Ar ieplaku man sanāca, bet ar tām atklātajām vietām - neparko! Nu nebija viņas tur, kur zīmēts, un reljefu sazīmēt dabā man ari nesanāca. Galu galā es atradu sevi uz stigas, no stigas atradu takas atzarojumu, un no tā mēģināju ieiet uz 31., bet tur es pāršāvu par tālu un nonācu pie elektrolīnijas. Tur es aizskrēju atpakaļ līdz stigai, saskaitīju stabus un no atklātās vietiņas (kura šoreiz ar karti sakrita), devos atpakaļ uz punktu. Un atkal garām! Padevu atpakaļ un kaut kad tomēr viņu atradu. Un nevarētu teikt, ka nesapratu, kur atrodos, kā mums tas dažreiz bija sākumā. Nē, visu saprotu, viss sakrīt, bet punktu neredzu, kaut sit! 

Te nu es jau sāku domāt, ka 3. distanci es neiziešu. Nu, domāju, pastaigāšu vēl mazliet un došos uz finišu, nav ko. Bet nākamos trīs punktus gan es atradu viegli. Vienā vietā atkal satiku vīru, kurš izrādījās 3 punktus man pa priekšu, un ļoti čortojās par 45. punktu, kuru esot meklējis pusstundu. Nu, tad jau es sāku gatavoties uz to pašu, un tā arī bija.

Tehniski, tā ir mana šobrīd lielākā problēma, es pareizi paņemu virzienu, atrodu vietu, kur jābūt punktam, un tur tupoju ap punktu, jo punkta izmēri kartē gluži ar izmēriem dabā nesakrīt. Un es nezinu, kur viņu meklēt galā, ja nav kaut kādas izteiktas piesaistes. Nu, kā tas visu laiku bija šeit - ieplaka nekurienes vidū. Vispār, Vecāķos nebija neviena punkta, kuru es iedomātos, kur viņš ir, un tur viņš arī būtu! Sūžos un Vārnukrogā tiešām bija savādāk.

Pirmspēdējo punktu man jau noņēma deguna priekšā, labi, ka pēdējā sekundē es uz to atskrēju. ...Nja, būtu es minūti ilgāk aizkavējusies, būtu palikusi mežā, jo līdz melnajai tumsai meklētu 32. punktu, kura tur nemaz nebūtu bijis. Bail iedomāties! Pie pēdējā, pie tās mājas pie finiša, mijkrēslā vēl ienesos dzeloņdrātī. Bet! Es ne tikai iznācu no meža (ar izcilu rezultātu 02:21, haha), bet arī atradu visus punktus. Visus! Neskatoties uz savu apņemšanos padoties jau pašā sākumā. Vīrs jau bija noguris mani gaidīt 40 minūtes, un arī domājis, ka es tur palikšu. Pat teica, esot bijis lepns, kad es tomēr atskrēju. Un kur es biju lepna!

Nafig, nebraukšu vairāk uz to jūru! Vecāķi, Bumbukalns, Garupe, Carnikava, fui!

Pērles-9Stress

Varbūt, kāds vēl atceras laikus, kad es regulāri dalījos ar tulku pērlēm? Ja nē, tad 'pērles' izlaidums 1-8 ir pēc tega 'dzīves aicinājums'. Bet tagad pastāstīšu stāstu.

Runājot ar mana tulka vārdiem, man no rīta bija stress. Es braucu ar mašīnu uz dārziņu, bet kaut kas aizgāja ne tā. Es saskrējos ar degvielas trūkumu mašīna, un viņa apstājās, atstājot manā galvā tikai vienu domu. Mēs ar bērnu aizgājām līdz autobusa pieturai, kur saskrējāmies ar lietu un vēju. Mums bija liels stress, bet mēs vinnējām sacensību ar laiku. Atpakaļceļā pie savas mašīnas es saskrējos ar policiju, kas viņu ar interesi aplūkoja, tas padarīja stresu lielāku. Bet atbrauca vīrs, atveda degvielu, un mēs, laikam, atkal uzvarējām laiku vai kā viņu tur.

Neko nesapratāt? Es arī. Menedžeri viņu stādīja priekšā kā labu tulku, bet man gribas pajautāt klasiski: "šī ir jūsu dzimtā valoda?"

Te ir daži izteicieni no tulku dialekta vārdnīcas:

Механики БУффало выиграли гонку со временем.

Когда мы подошли к побережью, то столкнулись с туманом.

Если что-то пойдёт не так, можно сильно повредить самолёт.

Что-то может пойти не так.

Только подумайте, какое он испытывает напряжение.

Jaunprogramma 'Stresa piedzīvojumi'.

Её шанс оправиться после тяжёлого стресса.

Из-за уровня стресса в БУффало за день может легко уйти три пачки.

Это же такой стресс.

В Мексике я столько не курила, потому что... там не было такого стресса.

Одно, второе, телефон звонит, люди всё делают неправильно, у меня стресс.

Я хочу, чтобы мы работали как команда, ведь мы испытываем постоянный стресс.

Стресс в грузовом терминале.

Новички и стресс.

(jā, to ir sarakstījis viens cilvēks vienā darbā)


Un pavisam stress šedevrāli teikumi:

Оттуда до сих пор идёт дым, оставляя в их головах лишь одну мысль.

Чак пытается добыть больше тепла из обогревателей, но безрезультатно. От их дыхания замерзает лобовое стекло.

Ķirbis

Mēs šodien apēdām savu helovīnu. Labi, picu starp baletu un keramiku mēs arī apēdām, bet pirms tam es mājās uzpildīju ķirbi pēc vienas Lapsas modificētās Rimi receptes (čau, mammu! Es tevi redzu, kad tu celsi klausuli?). Tādu koši oranžu, vidēja izmēra - izgriezu cepurīti, izņēmu sēklas, iebāzu slāņos apceptu ar sīpoliem un ķiplokiem tītara malto gaļu (lapsai gan bija teļa gaļa, bet tam es neesmu gatava), tomātus (tos gan lapsa ieteica maisīt iekš gaļas kopā ar cukini, bet man pārāk patīk tomāti, un cukini man nebija nemaz) un biezpienu (lapsa gan ieteica čedera sieru, bet tas drīzāk viesiem, bet mēs tādi diētiski esam). Cepurīti uzbāzu atpakaļ, ieliku cepeškrāsnī uz stundu uz 180 grādiem un aizrikšoju pēc bērna uz baletu (čau, Anete! Tava cepeškrāsns ir mainījusi manu dzīvi uz vieglāko pusi, un ari ēdiens manā mājā palicis daudzveidīgāks. Vienīgi, baidos, ka elektrības rēķins arī paliks daudzveidīgāks).

Kad mēs pēc 5 stundām atgriezāmies, ķirbis bija izcepies un atdzisis pietiekami, lai to varētu ēst un neapsvilināt visu muti. Es kaut kā iedomājos, ka viņš no ārpuses būs ciets (godīgi sakot, es baidījos, ka viņš vispār būs vēl ciets), bet nekā! Viņš bija pilnīgi mīksts no iekšpuses, un no ārpuses tik ciets apmēram kā svaigas maizes garodziņa. Un pati miza garšoja pēc ceptiem kastaņiem. Godīgi sakot, gada gastronomiskais atklājums! 

Ir vēl variants siera vietā sajaukt to pašu biezpienu ar olu un šķipsnu sodas un likt viņu tādā veidā, jo, vismaz vārot tos komponentus katliņā, sanāk kausētais siers (čau, timbuktoo! Es zinu, ka tu mani nelasi, bet tas nekas). Jo es tomēr noignorēju saldo krējumu un miltus, kas bija minēti oriģinālā, jo man tas viss vienmēr liekas lieks (nu ja, ko var gribēt no cilvēka, kas sieru aizstāj ar biezpienu). Vēl ir variants iebāzt tur kazas sieru un pavairāk zaļumu. Vai olīvas. Vai sēnes. Vai vispār visu, kas būs pa rokai. Ķirbis ir jaunā lazanja.

Bio un eko

Ekomeniskais biolauks

Savulaik gāju skolā, tajos senajos laikos kruta bija sarunā lietot priedēkļus super un ultra: supermašīna, superkrēsls, ultraspilgtums un ko tik vēl var izdomāt. Gāja gadi, cilvēces slinkums auga un stilīgi kļuva visam priekšā likt mazo burtu i: iTelefons, iDilles, iDeja, iEleja un tā tālāk. Augot cilvēces apzinīgumam, tagad modē ir visam pievienot eko un bio, pēdējo var lietot arī savienojumā ar mazo i burtu: ekovate, biopaika, ibiošmiga, bioekoatomelektrostacija, bioloģijas fakultāte. Tāds nu lūk uzstādījums, tālāk sliktāk: kāds man var paskaidrot, kas ir tas bio un eko?

Lasīt tālāk

Lētais trumpis

Mēs ar duālu šogad runājām par tādu lietu. Ka dažreiz nav slikti arī padomāt ne tikai par to, ko cilvēki nedara, pat ja tev personīgi gribētos, lai viņi to dara. Dažreiz būtu labi atcerēties arī kaut ko, ko viņi dara. Tajā skaitā, ko viņi dara, kad tu sadomāji apvainoties. Kā viņi meklē ceļus atpakaļ pie tevis. Un vai ir smuki viņus tajā brīdī vazāt ar seju pa dubļiem (tas ir, lepni nepieņemt to - nu, lai tak palūdzās ilgāk). Jo viņi ir citi cilvēki, atšķirīgi no tevis, un viņi drīkst darīt to citā veidā, nekā iedomājies tu.

Savos 23, kad es vēl "apvainojos!" uzskatīju par trumpi, es viņu arī bieži izspēlēju. Starp citu, ar to es nogalināju vienas savas ilgstošas attiecības, jo tam, uz ko es apvainojos, tas ļoti apnika. Taisnības labad jāsaka, ka es tur tiešām apvainojos sava prieka pēc, nevis par lietu. Ar to apvainošanos vispār ir tā, ka izdari to skaisti un skaļi vienreiz, divreiz... un tad visi sāk tevi uzskatīt par puvušu olu, ar kuru labāk vispār sarunas neuzsākt, jo nekad nezini, kad tā uzsprāgs. Un iztīrīt savu tēlu no šī traipa ir ļoti grūti. Jo mēs visi parasti apvainojamies sava prieka pēc, nevis par lietu.

Jā, jā, es zinu, ka dažreiz pašam liekas, ka tā nav spēle, bet tavas patiesās jūtas. Man tikai liekas, ka gadiem tā no 7 vai 27 cilvēkam jau būtu jāiemācās turēt sevi rokās. Jo kas tad būs, ja mēs visi atļausimies katru sekundi izrādīt viens otram, kā mums nav noskaņojuma. Es to vienreiz izrādīju visai ģimenei svētkos, jo biju pārgurusi un alku uzmanības un līdzjūtības. Neticēsiet, viņi nesaprata. 

Tā apvainošanās galīgi nav trumpis. Tā vispār nav kārts, bet kaka, metiet ārā, kamēr nav par vēlu. Dažreiz bērns mani arī apvaino - apsaukā vai apzināti sit. Dažreiz es pat apvainojos, un mēs sastrīdamies. Un tad viņa pazūd citā istabā un iznāk ar zīmējumu: "to es uzzīmēju tev". Ir jābūt reālam idiotam, lai viņu atraidītu, jo "es, ibio, tā jūtos". Īpaši, kad tu sen jau vairs "nejūties" un visu laiku lūri pa šķirbu, ko viņa tur tajā istabā dara.

Oktobris, pirms sniega

7 no rīta Ogrē pirms pulksteņa pagriešanas (vēl tumšs).

Aizvedu bērnu uz dārziņu, mašīnu atstāju tur, atgriežos kājām (3.16 km saka endomondo).

Tad man ir mīļākā ēdienreize - brokastis. Maize, tuncis savā sulā, biezpiens, avokado, zaļie lociņi.

Un kafija ar pienu, protams. Vienīgā reize dienā, kad es dzeru kafiju.

Citas brokastis. Auzu pārslas (tupi pārslas pārlietas ar ūdeni un olīveļļu), avokado, puravs.

Gaidu autobusu oktobra beigās. Silti!

Autobusu es, starp citu, toreiz nokavēju.

Atgriežoties no dārziņa mājās. Vakars vēl pirms pulksteņa pagriešanas (vēl gaišs).

Vietējā humpalniekā noskatītās preces.

Par laimi, es vienmēr varu vēl kādu laiku padomāt, jo to, kas patīk man, nekad neviens nepērk. Kaut gan, labi - man bija 4 bildes telefonā, bet par vienu jaciņu es pārdomāju, un sarkano mēteli ar puķainu iekšu kāds tomēr nopirka. Tad jau, laikam, patīk ne tikai man.

To veikalu apmeklējumiem es nododos kamēr bērns ir baleta nodarbībā. Bet dažreiz es pastaigājos tāpat. Aizstaigāju līdz Lāčplēša ielai Jaunogrē, kur mēs kādreiz skatījāmies māju. Man patīk, ne sliktāk par Jūrmalu, vai ne? Un otrajā bildē ir tā māja, kuru mēs varējām nopirkt (tās vietā, kur dzīvojam tagad).

 

Rullē gan koks priekšplānā, gan pati māja. Vienīgi, man viņa tomēr likās maza (kaut kur ap 80 kvadrātiem), lielākoties dēļ tā, ka tai ir divi stāvi, un kad mājai ir divi stāvi, tad pusi mājas aizņem kāpnes, zemkāpņu telpas, un augšstāvā ir slīpi griesti. Un man no tā visa paliek šauri kā Imantas vannasistabā - liekas, ka tikko pagriezīšos, nogāzīšu visu, kas pa ceļam. Un ka griesti uz galvas spiež. Toties 1200 metri (es ar divreiz mazāku platību gan netieku galā) un lauku krāsns virtuvē.

 

Redzat to smuko akmeņu sienu? No tās aizmugurē atrodas vīnogulājs. Vispār visu galvu iznesa, tā jau vairs nav pat Jūrmala, bet Provansa. Nu, latviski-rudenīga tāda Provansa.

Un tas ir Susuriņš, iepazīstieties.

Magnēts, Maku ezers. Pirmais!

Maku ezerā mums bija pirmais šīgada Magnēts 1. aprīlī, un Maku ezerā svētdien biju mūsu pirmais ziemas Magnēts un pie reizes arī pirmais skrējiens atsevišķi.

Baigi, es jums teikšu, labi!

No vienas puses, es nenovērtēju, cik daudz mēs viens uz otru esam paļāvušies. Es mazliet nomudīju sākumā, jo realitāte izrādījās lielāka par mērogu. Nē, ne tā: man likās, ka realitātē attālumi būs lielāki, nekā kartē. Un aizšāvu garām pirmajam punktam, kurš turpat pie starta bija. Tad man sāka likties, ka es noteikti šodien mežā maldīšos līdz tumsai. Un tad es piešāvos novērtēt attālumu, un viss aizgāja. Vienīgais, ka pašai krita uz nerviem, kā es stāvu un garās minūtes blisinos kartē. Bet atkal, tas, ka es savulaik centos neblisināties, mani arī vienmēr ieveda sazin kur. Vēl tajos laikos, kad es skrēju viena, gadā tā 97.-98.

Divatā tomēr stāvēt un pētīt ir savādāk - ir ar ko aprunāties, un vispār visa pasaule liekas tāla, ar visiem tiem, kas skrien garām. Vienatnē uzkāpj tas džinkstošais meža klusums, tikai kāda soļi nokrekšķ gar sānu, un gribas pamest visu to plānošanu un arī skriet. Bet es saņēmos un skatījos kartē. Divas reizes. Trīs. Un vēl vienu reizi, ja vajag.

Viens, kas man pietrūkst skriešanā bez vīra ir nepārtrauksta kasīšanās laba redze. Mana lielākā problēma ir tāda, ka es varu stāvēt divu metru attālumā no punkta un viņu neredzēt. No otrās puses, skriet vienai ir daudz labāk, jo nav jāpielāgojas svešam tempam, kurš man galīgi neder. Vispār ne par vienu nav jādomā. Un tad es mierīgi skrienu visu ceļu un neatpalieku un nekaucu un nenevaru un pat nenogurstu.

Vīru es satiku otrajā distances pusē. Baigi sapriecājos: "Aha! Nomudījies!" - jo izskrēja viņš ātrāk, un pati es nomudījos sākumā, tā kā domāju, ka viņš jau būs galā. Un es, atskaitot, to pirmo punktu, vispār nemaldījos, bet konsekventi, vienu pēc otra atradu tos punktus, un viņi visi bija tur, kur bija jābūt. Dažus punktus gan varēja atrast vieglāk, nekā to darīju es, ne visur bija jāplāno tik sarežģīti,  bet tik un tā bija vērts pamēģināt dažādas tehnikas. Nākamreiz pastāstīšu, kādas tieši. Bet šoreiz pateikšu, ka pēc rezultāta es, protams, esmu saraksta lejākajā daļā, bet šoreiz tas nav īgni saprotamais "es esmu ceturtā no beigām", bet lepnais "es neesmu diskvalificēta es esmu ceturtā no beigām, un tas ir tikai sākums!"

Pirmais sniegs

Es jau vakarā nojautu, ka no rīta mani pamodinās ar "Mammu! Sniegs!" Galu galā, visu nedēļu solīja.

Piezvanīju vīram ar saprotamu jautājumu "Huļi riepas vasaras?"

Burda

Es te uznācu krievu izlaiduma Burdas izlasi no 80.-90. gadiem - pie mums mājās liela daļa no tām bija. Kā izrādījās, lielu daļu es joprojām atceros no galvas, un es pat nezināju, ka mani tas būtu varējis interesēt vecumā no 9 līdz 14. Un tomēr, kā izrādās! Citādi, kā gan es to atcerētos. Un ne es vienīgā! Kā šeit komentos teikts "tas ir vesels atmiņas atvars". Yap. Aiziejiet-aizejiet, tur, ja pameklē, ir arī 50. gadu modes žurnāli!

Bet mans laikmets tomēr ir 80.-90. Nu, un, protams, man joprojām viss, ko rāda tur patīk daudz labāk, nekā tas, ko rāda mūsdienu žurnālos. Bet dažas lietas mani ļoti izbrīnīja:

Lūk, šai te meitenei ir milzīgs kareklis kaklā, rokasspāradzes, lielas pogas, sarkani krāsotas lūpas, ļoti košs apģērbs mugurā, josta... Uh! Mūsdienās pietiek uzlikt sev virsū divas (izvēlieties paši, kuras) detaļas no visām minētajām, lai būtu jau līdz riebumam par daudz. Otrai ir kā reizi divas - milzīgi auskari un raksts, kas okupējis visu blūzi. Un kas? Par daudz? Nu nē taču. Bet te lieta nav pat tajā, ka 80. ir tāds 'par daudz' laikmets. Jo viņai virsū tas viss nemaz neizskatās par daudz un arī dabā neizskatītos.

Iedomājaties visu to mugurā kosmovāka skaistulēm? Es drīzāk domāju, ka tagad, tā teikt, sievietei mugurā ir spoži iztaisnoti, ieveidoti, nospodrināti mati, kuru jau vienu pašu ir par daudz, spīdīga nogrimēta līdz nevaru perfekta seja, acis par daudz, lūpas pat bez krāsas ir par daudz, zobu par daudz, kāju par daudz, krūšu par daudz, viņas ir par daudz, ja pat viņai mugurā nav nekā. Nu kādas vairs te rotas un spiltas krāsas apģērbā. Glamūrs spiežas no visurienes kopā ar spīdumu. Tu esi, ibio, zvaigzne, un tas ir tas, uz ko mūs aicina tiekties, laikam. Bet uz matētas sejas, diezgan parastu matu un nemanāmu krūšu fona, vari kaut apkārties visa - ja tev pašai būs ērti, nevienam neliksies par daudz. Un, galvenais, ka pārsvarā sievietes joprojām no dabas ir vairāk tādas parastas - ar parastiem matiem un nemanāmām krūtīm, un tumsā nemaz nespīd.

Un vēl daudz

Rudens vīrusi

Man mājās visi šķauda un temperatūra knapi nogāja. Es šoreiz vai pagaidām nē.

Burvīgu šodien izlasīju atbildi uz aktuālo jautājumu, ko visi apkārt nemitīgi uzdod:

- A kā tā, ka agrāk nekad neesmu slimojis, bet tagad katra apaukstēšanās beidzas ar komplikācijām? Vai tā ir pazemināta imunitāte? Vai tādi šaušalīgi vīrusi tagad dzīvo, kas padomju laikā nav dzīvojuši, jo pāri robežai nelaida?

- Dzīvesveids, uzturs tajos pēdējos gados nav mainīts?

(triumfējoši) - Nē!

- Tad ir jāmaina.

Reāli pazeminātai imunitātei bieži izskaidrojums ir tāds, ka tev bija 20, bet tagad ir 30. Un sabalansēts uzturs un sports svaigā gaisā klāt nav nācis. Tikai birojs, sastrēgums, aliņš, cepta gaļa un - labākajā gadījumā - sporta zāle. Bet par ļaunajiem turēsim vīrusus, dakterus un, saprotams, E-vielas.

Melnbaltā rudens klasika

Tāds bija nosaukums ballei uz flīžu grīdām. Patiesību sakot, tās flīzes arī bija vienīgais tās balles trūkums. Bet arī tās kaut kā piemirsās līdz pasākuma beigām. Viss pārējais bija ideāli, kā parasti, īpaši Ašmaņa orķestris, kas negaidīti iestudeja jaunu deju programmu. Nebija gan neviena īsta svinga (un nevienas čačas), bet, var jau būt, ka tas tā arī bija domāts, lai iztiktu bez traumām uz slidenās virsmas. Toties vīnes valši, kādi tur šoreiz bija valši! Uh! Un tango, un nelatviešu sambas!

Un ar to kleitu es arī esmu ļoti apmierināta, jo viņa bija galvenais motivators atgriezties savā jaunības svarā. Tā ir mana skaistākā balles kleita (kaut gan, neteiktu, ka ērtākā), es viņai upurēju trīs pārus savus mīļāko džinsu, un mēs atkal esam laimīgas kopā (un pat nekur nespiež). Tikai ar katru balli tai rodas arvien jaunas rētas. Katrā ballē es kādā augstu vilni sitošā svingā aizķeru to ar papēdi un uzplēšu jaunu caurumu mežģīņotajā audumā. Nu, sašuju, protams, pēc tam, redzēt to ipaši nevar, toties taustāmu atmiņu, cik uziet. (starp citu, es tās bildes melnbaltas netaisīju, tādas bija oriģinālā)

Labi, sieva, ejam ātri prom, kamēr neviens neredzēja.

PS Un piedziedājumu jūs zinat es gribu atkārtot - parkets un zāle, tas, protams, ballei ir ļoti svarīgi. Bet mūzika uz dzīvajiem instrumentiem, noformējums un oficiantu izskats arī nav pēdējā lieta balles veidošanā. Tā kā, ja dēļ grīdas par balli nevar saukt pasākumu Kongresu namā, tad pasākumus ar krāsainajiem prožektoriem un umpampā par balli varētu saukt vēl mazāk, pat ja sākotnēji tur bija skaista zāle.

Le Feu d'Issey Light

Daudzi cerēja, ka Feu d'Issey Light būs kas līdzīgs ugunsbumbai, tikai, kā no nosaukuma var noprast, vieglāks. Nebūs. Tai vispār nav ne mazākā sakara ar ugumsbumbu, jo šī ir gaismas bumba. Un vārds "uguns" nosaukumā vispār ir negodīgs. Viņu vajadzēja nosaukt Light vai Lumiere d'Issey, kā es viņu arī saucu. 

Ugunsbumba ir skāba, gaismasbumba ir rūgta. Ugunsbumba ir mandārīns, gaismasbumba ir greipfrūts. Ugunsbumba ir kanēlis un ingvers, gaismasbumba ir melnie pipari. Bet arī viņā citrusi un garšvielas ir uzjauktas uz piena bāzes. Atvērums ir šķaudiens. Kaili koki, spilgta rīta saule, pirmā sala svaigums. Vilnis, kas, izejot ārā, decembra rītā iemetas sejā, un degunā ieduras tūkstots adatu. Un tad tu ieelpo ar pilnu krūti, un velns ar viņu, ar to degunu. Turklāt, ka arī viņš vairs nesāp, bet priecājas.

Un tas nav tas svaigums, ko parasti iedomājies pie šī vārda. Tas nav šiprs a.k.a. tipiskas vīriešu smaržas. Gaismasbumba vispār nav vīrišķīga, nemaz. Ne vairāk kā es ar visiem ārmijas zābakiem un oranžo vīriešu jaku, kas man šobrīd ir mugurā. Principā, gaismasbumbu, tāpat kā ugunsbumbu, iedomāties vispār nevar. Ar viņu ir jāsastopas personīgi. Es ar viņu personīgi sastapos Londonā 2002. gadā. Kopš tā laika, loģiski, gaimasbumba man atgādina Londonu. Un pīto mugursomu, kuru es nopirku toreiz Londonā kopā ar sīm smaržām, un kura joprojām karājās kaut kur skapī. Un melno ādas mēteli ar kapuci, kurā es uz Londonu aprīlī atbraucu, un kuru es joprojām nēsāju.

Un, kā parasti, dzejnieku koris no fragranticas, es pat iztulkoju, tā man patīk:

Tā ir oriģināla, neatkarīga un izspēlē savas notis, kā pašai patīk. Nevienā no daudzajām notīm nav nekā klišejiska vai acīmredzama - var sajust rozi, bet tā nepaliek puķaini-romantiska; sajūti pienu un karameli, bet tā nav ne salda, ne uzkrītoši seksīga, ne bērnišķīga; var sajust koksnes notis (visai dižciltīgā koka), bet tās neatgādina rembo-neandertālieti un neasociējas ar izteiktu ierasto koksnes smaržas vīrišķību. 

Gaismasbumba ir puika ar maģisko flautu, kas aizvilina izmisumu, bailes un skumjas. Tiešām, skaista.

Tas ir jāpamēģina, ja jums patīk mīkstas, siltas un jutekliskas smaržas. Man ir tāda sajūta, ka man pat iedegums no tās palika intensīvāks! Vienreizēja, bet ļoti draudzīga un jauka smarža.

Gaismasbumba ir ļoti sievišķīga, bet tā neiesaistās ierastajās starpdzimumu lomu spēles, tāpēc tikpat labi to var uzskatīt par unisex.

Earl grey tēja uz krēma bāzes?!! Pārdots!

Iepriekšējā vakarā

"Tish, how long has it been since we've waltzed?"

"Oh Gomez... hours."

Kā jau kārtējo reizi pirms balles, gribu pateikt jums, ka tie, kuri neprot izklaidēt sievietes kā to šeit dara Gomezs, tie to dara tā kā Festers. Jā, ja jūs neprotat dejot, jebkurš centiens pasākumā ar dejošanu ir līdzvērtīgs astoņkāja ekstremitāšu bāšanai degunā.

Balle gan šoreiz gaidāma, laikam, dīvaina, jo Melngalvju nama vietā tā būs Kongresu namā. Nevaru iedomāties, kādā koridorī būs jāvalsē, bet mūzika gaidāma atkal ideāla.

Tikai tāpēc arī mēs tur ejam. Nu labi, vienmēr var aizlaisties uz Ģildi, jo šoreiz balles notiks paralēli. Tur būs normāla zāle. Un normāls sintiņš. Un normāli krāsainie prožektori a la 80-to disene, nuako.

Pēterburgas interjeri un personiskais

Neskaitāmas reizes man ir gadījies tā, ka es lasu asu kritiku kāda adresē, uzmetu aci tam, kuru lupatās izkritizēja... un sāku lasīt viņu, bet to kritiķi izmetu nafig ārā, jo saprotu, ka esmu viņu piecietusi tikai aiz pieklājības un cerības, ka kaut kas tur izaugs. Nu lūk, nedēļu atpakaļ ir gadījies redzēt komentārus par interjeru "bezsakarīgu, bezgaumīgu un nejēdzīgu" un interjera autores komentārus "duļķainu domas plūsmu", "gramatiski atrofētus mēģinājumus kaut ko no sevis notēlot". Man interjers... patika. Principā, tie divi dzīvokļi, ko es tur ieraudzīju, bija dvīņubrāļi tam dzīvoklim, kurā es četras dienas mitinājos aprīlī. Es parādīju viņus vīram un pajautāju, vai viņš to kaut kur nav redzējis iepriekš. "Pēterburga,"- momentā teica mans mākslinieciski galīgi neapdāvināts vīrs. Jā, tā ir tipiskāka Pēterburga. Nē, man pašai tāds interjers nav pavisam tuvs, drīzāk uz šo tiecas manas mammas dzīvoklis, mīnus divas tonnas nevajadzīgu krāmu.

Un šis, cik es saprotu, ir viņas mammas dzīvoklis.

Un šis tāpat. Tipiskā prāta plūsma.

Bet jā, tātad es aizgāju lasīt interjera autori, kura "mēģina no sevis kaut ko notēlot" un iepazinos ar pašironisku, savdabīgu un aizdedzīgu meiteni, kurai ir trīs bērni, no kuriem viens - no bērnu nama, divi suņi, divi kaķi, māja, neelegantas kleitas, no kurām var prātā sajukt un liela ģimene, kurā visi precas, vairojas un draudzējas uz nebēdu. Un nekādas jums tur tēlošanas - jautrība, patiesums un sirsnība tādā mērā, kādā nevienam pat rādījies nav.

Viena diena no viņas dzīves

PS Un to kuci, kura runāja par "kaut kā tēlošanu" es izmetu no frendlentas nahuj jau gadu atpakaļ. Par to, ka, bļin, no sevis kaut ko tēlo, par to, ka aprobežota, klišejiska, stulba un garlaicīga. Par to, ka atļaujas nievājoši komentēt kādu, ar kuru nav pacentusies pat iepazīties. Par to, ka pavirši cenšas stilizēt to, no kā neko nejēdz (rock chic). Par to, ka necenšas saskatīt sakarību tajā, ka pašai nepatīk, kad viņas radošās izpausmes apģērbā netaktiski un rupji komentē tādi paši piepūstie tukšumi kā viņa pati. Par to, ka skaļi nemīl Nat Laurel, bet pati zog viņas domas, lai publicētu tās dzeltenajos modītes izdevumos. Fui, fui, fui. Viens komentārs, kur es pielieku 100 miljonus, par to, ka interjera autori gribas piesegt ar savu krūti: Cборище снобов, бескультурных, бесконечно правильных, бесконечно уверенных в своем праве судить и навязывать КАК правильно.

PPS Bet par to iepriekšējo duru man vismaz ir ko teikt, jo tas otrs žurnāls, no kura Nastju arī nocopēju , ir vispār radošā gara demencija ar pārdrukātām bildēm no citiem blogiem, bue.