Šajā gada nogalē pasaules cilvēki mani izbrīna un sāk riebties. Mani jau sen smīdina tie, kas noliedz laulības noslēgšanu, jo negrib, lai kādreiz viņiem tā būtu jāšķir. Un tie, kas netaisa bērnus, jo nav vēl tas un tas un tas. Jo, redz, tie, kas pa īstam negrib laulību un/vai pēcnācējus, jo gluži vienkārši negrib bojāt sev dzīvi, nemeklē skaistas atrunas.
17. decembrī es sacepos par cilvēkiem, kas skeptiski izturas pret labdarību, aizbildinoties ar to, ka katrs lūgums palīdzēt, ir noteikti krāpšana. Viņiem pievienojās mudītes, kas atsakās pirkt pensionāru paštaisīto preci, jo drogās var dābūt labāku un lētāk. Tie ir tie paši mudītes, kuriem asinsdonoru centrā par asins nodošanu maz maksā.
Ziemsvētku vakarā es kasījos ar vīru, jo, manuprāt, ja tuvākais cilvēks līdz asarām ir apvainojies uz taviem vārdiem, ir tikai viens normāls risinājums - viņu mierināt, atvainoties un censties tā vairs neteikt, vai ne? Nevis kāpt uz principa un noliegt savu vainu, pat ja nejūties vainīgs.
Vakar gribējās skarbi pielikt savu duālu par publisku atteikšanos svinēt jebko, kas kalendārā ierakstīts. Ak nē, tikai tos svētkus, kas neparedz iešanu uz krogu un ahunna stilīgu dzeršanu. Jo zinību dienu svinēt ir ok, tur taču nav jāizrāda sava neapbruņota ne ar ko nepiesegta simpātija pret tuvākajiem, ar ko neguli. Un nav jāprot pieņemt neideālas dāvanas, lasi - neideālo cilvēku mijiedarbība ar tevi pašu. Un nav jābaidās no tā, ka tava dāvana arī var būt neideāla, un tuvākais par tevi padomās to pašu, ko tu par viņu. Tāpēc katram gadījumam labāk pavisam neko nedarīt.
Viņiem visiem, četriem augstākminētiem, ir iemesli, kāpēc nedarīt. Jā, tie iemesli, kurus meklē tie, kas negrib. Nevis tās iespējas, ko meklē tie, kas grib. Viņi jau ir gana sodīti ar to, ka ir traumēti, kompleksaini vai emocionāli kurli. Bet daži no tiem cilvēkiem man pagaidām nav vienaldzīgi. Pagaidām. Tāpēc dusmas turpina vārīties manā galvā, šļākties pāri malām un smērēt man matus. Tāpēc ar viņiem diennaktīm varu runāt par pasaules enerģētiku (aha, Mārci, es atceros, ka tu atceries!) un par to, ka drīkst kaut ko darīt arī tad, ja otrs apbusējā procesa dalībnieks to nedara.
Ja kāds, tevi apvainojis, stāv malā viss baltā, tu drīksti paskaidrot, kas tieši tev nav labi. Ir cerība, ka viņš sapratīs, un kaut kas starp jums diviem izkustēsies.
Ja tu ziedo kaut ko, atsaucoties uz lūgumu palīdzēt - tu jau savu devu esi ienesis, lai krāpšana paliek uz ņemēja sirdsapziņas. Tas nav nodoklis, lai tu sekotu tam, kur tieši aizgāja tavs ziedojums. Neesmu gan nekad redzējusi, lai tie, kas saka, ka atsaucības tālruņi lielāko daļu ziedojumu nodod telekomam, lai viņi aizietu uz to pašu suņu patversmi, aiznestu kādu lupatu, iedotu naudu rokās darbiniekiem vai izvestu suņus pastaigā. Droši vien, arī to darīt ir aizdomīgi.
Ja kāds tev uzdāvina ne pārāk vērtīgu dāvanu, tu drīksti ne tikai notēlot prieku, bet pat iemācīties par to priecāties. Un es neticu, ka ir dāvanas dāvināšanas pēc. Ziniet kāda ir mana dāvana cilvēkam, kurš ir absolūti-simtprocentīgi-vienaldzīgs? Nekāda-zero-nicht-nothing! Es par viņa esamību pat neatceros. Tā kā, kaut vai pēdējais mēsls ir jau pats par sevi uzmanības izrādīšana, un to nedrīkst noraidīt. Varbūt, tu cilvēkam asociējies ar šo zelta mēsla gabaliņu, un patiesība ir tajā iekšā, nevis tur ārā.
Vakar jau saņēmu vienu atbildi. "Nu jā, kam man piepūlēties un par diviem enerģiju tērēt?" No cilvēka, kas teica, ka merkantīli haltūristi viņā īpašu simpātiju neizraisa. Jums visa mugura balta!
