Brīvdienas kā brīvdienas

Sestdien biju Rīgā. Pa ceļam uz kafiju nejauši mani ieplivināja veikalā, jo skatlogā bija izlikti kovboju zābaki, kas izskatījās pietiekami lēti. Tas ir, es gribu teikt tādi, kas izskatās lēti, nevis izskatās, ka ir lēti. Aha, man patīk. Vārdu sakot, labs veikals. Krekliņi ar smieklīgu apdruku par 2 lati, visādas jautras kleitas uz pusaudžu augumu ar šauriem gurniem un vidukļa iztrūkumu. Viss, kas man neder. Viss, kas man patika, kad man bija 19-20. Tagad man tur nav ko darīt. Toties paklausījos Pearl Jam, Hendriksu un paknibinājos gar Burton koka krellēm un gredzeniem. Nekāda patosa un ņem 10 jebkādas rotas par 4.90. Žēl, nebija brīva piecīša, gan jau desmit es tur salasītu mierīgi. (A, saucās kaut kas tipa Top Girl, uz Tērbatas, blakus drogām, kas ir uz Dzirnavu stūra).

Šodien bijām Lielvārdē. Pēc nelielas diskusijas "divi lati no deguna?" tomēr iegājām pilī. Visi četri, visu vecumu un dzimumu, bija ļoti apmierināti. Kā man vīrs teica - nu ko, divi lati? Par hamburgeru tev nav žēl divu latu? Vai par kafiju? Nē, par labu kafiju, hamburgeru vai ekskursiju nav žēl. Lūk, šī bija laba ekskursija.

Tad bija lazanja un darba vīns.
Un noslēgumā par to, ko tas nozīmē, ja uz sienas karājas šautene.
And why teachers drink.

Estēts

Murrā tagad, strādāt neļauj.

Vēl viens iemesls

Vēlreiz atgriezīšos pie tā, kāpēc es lecos par un ar vietējiem blogeriem. Šoreiz no manas smukās puses, tas ir, par to, kas man patīk. Galu galā, krieviski es lasu septiņdesmit cilvēkus, un visi man... pateikt, ka patīk ir neko nepateikt.

Īpaši manai sirdij ir tuvi cilvēki, kas raksta par vienu un to pašu. Es šobrīd klausos aizvēsturiskus Мумий Тролль ierakstus, ko Lagutenko rakstījis 13-15 gadu vecumā. Izskatās, ka galvā viņam ir tikai muzons un citplanētieši. Un blogojot tāpat - uzraksta reizi, divas... un tad visu laiku atgriežas pie viena temata. Nu, diviem... nu, pieciem. Tas parasti nozīmē, ka cilvēks reāli ar kaut ko aizraujas. Un kad viņš aizraujas, viņš sāk no tā kaut ko saprast - no viktoriāņu laika literatūras, modes, nerdu seriāliem vai formulas-1. Un man patīk lasīt tos, kas no kaut kā kaut ko šarī. Tādi vispār manī izraisa dziļu cieņu. Atšķirībā no tiem, kam rakstīt īpaši nav par ko, jo nekas īpaši pie viņiem neturas. Tādi arī dzied par to, ko redz. Iespējams gan, ka tas ir tik vien kā introvertā uztvere pret ekstraverto.

Es saprotu, ka arī krievu blogos tādu ekstravertu ir vairāk nekā pulkstens, bet tur laikam izvēle ir plašāka, no visiem simtiem tūkstošu kādus simts var sakasīt vienkārši izcilus. Latviski pagaidām... trīs? pieci? Bet es nezaudēju cerību un centīgi lasu to, kas manī izraisa riebuma un agresijas lēkmes. Lasīt to, kas neatbilst tavai gaumei nekad nav nācis par labu veselībai.

Jā, kas patīk, mans top5 no LJ

natasha_laurel - Маникюр, как борщ, идеален на второй день. А идеальный маникюр способен придать уверенности равную стопарику, только у стопарика есть издержки, а у идеального маникюра нет.

glam_fille - Немногое осталось в памяти после хрен-знает-скольки лет философского образования. Но вот этот момент из "Диалогов" Платона по-прежнему греет душу холодными вечерами, когда я гляжу в шкаф и понимаю, что надеть нечего. "Куда это ты собрался такой нарядный, Сократ? - спросил проходивший мимо Алкивиад, - гляжу, умылся и сандалии надел..." 

peggotty - На голове у меня сейчас примерно то, что бывает с человеком, если он спит под деревом на апельсиновой плантации, а вокруг, скажем, что-то СЛУЧАЕТСЯ. Например, в апельсиновую рощу падает грузовик с просроченным динамитом. На голове у меня короче, апельсиновый сок с дымком. Марсель, конечно, гений, а я опять богиня. Фотографий, конечно, опять нет: обычно, камера, завидев мою божественную сущность, становится атеисткой.

paola_maldini - но на осень у меня скромные планы. я собираюсь закрыть глаза так, чтобы, когда я их открою, день рождения был уже вчера, потом я собираюсь в хельсинки, потом я немножко поработаю, а потом наступит декабрь, и я поеду в ригу и выйду там замуж. а, ну ещё где-то между всем этим я планирую лишить кота его мужской гордости, только не говорите ему, пусть будет сюрприз

tridakna - По прежнему не дает мне почти ничего делать, - чуть лучше, чем раньше, но все равно режим жесткий. В принципе стало можно читать рядом с ней в детской, но время от времени ребенок приходит с инспекцией и начинает искать в моем Набокове картинки про лягушку. Мою посуду или готовлю ей же еду – приходит в кухню, втирается между моими ногами и столом и начинает пихаться, оттесняет меня от рабочей поверхности и бесцеремонно дергает за руки вниз. Если я послушно присяду – вскарабкивается на руки и повелительным жестом тычет рукой вверх. Давай мол. Поехали. Крановщица, блин. Вира, майна.

Vēl man Motley Crue patīk.

PS Man būtu vēl siltāk, ja man būtu tādi prāta brāļi, kas mācētu lasīt atsauces starp manām rindām. Kaut vai šī ieraksta nosaukumā. Bet to nevar pat mans duāls. 

Oktobris. Rudens kā rudens

Rudenī man ienācās jauna kleita, un vēl es nevaru nopriecāties par saviem krāsutipu atklājumiem - oranžais un, galvenais, purva zaļais! Un mans mīļākais veids nēsāt džinsus kopā ar kleitu. Īpaši tos džinsus, kas gandrīz vai nolēmuši, ka viņu mūžs ir beidzies, bet nekā. Es to nepieļaušu. Tāpēc tiem virsū visās noberztās vietās uzrodas ielāpi. Daudz ielāpu. 

Sākumā tā kleitas augšējā daļa tika izmantota tikai kā dekoratīvais elements.

Bet, kad sākās vētra, tad izrādījās, ka var darīt arī tā.

Man vēl ir daļēji purva zaļi ziemas zābaki un purva zaļās zeķbikses. Un es neplānoju pie tā apstāties.

PS Gan nezināju, ka man ir tik rudi mati! Bet man, laikam, patīk.

Pūļa drošība

Es nevaru beigt iet uz dažām vietnēm un tur kaķšēties. Labi, es to daru reti, bet gadās (Mārcis vainīgs pie tā, ka vispār eju, jo zinu, ar ko tas beigsies). Kāpēc? Tur vienmēr ir rakstīts kaut kādi patētiski vispārīgs, turklāt ar spēcīgu pārliecību. Parasti kaut kas no sērijas "zeme ir apaļa, rudenī kokiem skaistas lapas", bet paretam gadās kaut kas ārpus enciklopēdijas datiem, bet ne mazāk truisks, tad es arī nevaru atturēties no indīgās komentēšanas. 

Duāls man te centās pierādīt, ka tas, kas riebjas, ir pašpārliecinātība, bet nē, pašpārliecinātība un personīgs redzējums man ļoti patiktu. Šeit ir kas cits - vispārpieņemts un manā skatījumā galīgi aplams. Galā mēs izspiedām, ka to sauc nevis par pašpārliecinātību, bet par pūļa drošību. Nevis "viss ir tā, kā es to redzu, es par to esmu pārliecināts/pārliecināta", bet drīzāk "kaimiņi/populārs žurnāls/draudzenes/guru teica, ka ir tā un tā. Es gan droši nezinu, kā tur patiesībā ir, pārbaudījis/-usi neesmu, jo esmu gļēvulis." Un to raksta atsevišķs indivīds, nevis žurnāls "Cosmo"!

Ja cilvēks iedomājas, ka tie trafareti ir viņa personīgās domas, tās ir viņa tiesības. Bet man ir tiesības to apšaubīt. Jēgas kašķēties nav, piekrītu, jo nekādas diskusijas tur nerodas, tikai vārgais "katram savs viedoklis, miers, draudzība, košļene" un "ja kaut kas nav pareizi, tad stipri nesitiet, es jau neko, es mājiņā, es esmu maziņš un dumjš." Man gan liekas, ka tik cienījamā vecumā, kādā ir tās vietnes roka, jau būtu jāiemācās iegūt un aizstāvēt savu viedokli, nevis tikai izvairīties. Domā, gulošo nesit? Nav ko gulties!

PS Nē, mani nebesī draugos tie, kas tviterveidīgajā sadaļā pārsūta vienus un tos pašus bārdainos jokus. Besī tie "garīgie cilvēciņi", kas pārsūta pseidofilozofiskus citātus. Nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina. /Remarks/ Oibitītmatos, cik brīnumaina atklāsme. Remarks!

PPS Vēl vairāk par to es mīlu blogus, kur katrs ieraksts ilustrēts ar netā savāktajām bildēm. Par zelta rudeni Siguldā - tad ar Turaidas skatu. Par pirmo sniegu  - tad salkani romantisko apsnigušo lapu skatu. Positively sugary. Tas kam, labākai uztverei? Vai pretenzija uz publikāciju sieviešu žurnālā? Tikai atsevišķi iznestās frāzes treknrakstā un rāmītī trūkst: "Tu padarīsi viņu traku, ja uzrakstīsi savu telefonu nevis ierastā saziņas līdzekļu formā, bet izmantosi acu zīmuli un viņa roku papīra vietā." (citāts, es zvēru, citāts!!!!) Pagatavot vakariņas un padarīt viņu traku ir tik glumi pretīgi izteicieni, ka es nevaru beigt tos pie sevis atkārtot un katru reizi skurināties.

Via frendlenta-3

Un regulārā izlase

Māja

Raksta cilvēks par to, kā redzēja sapni, kur viņam ir māja ar skatu uz jūru, tālāk bija ļoti mīļi un smieklīgi - par to, cik istabas būs mājā un par to, kā ciemos brauks bērni ar mazbērniem un par to, ka spēlēties tie varēs vīra kabinetā. Un dārzā būs ķirsis. Sapņotājas vīrs ar ķirsi un mazbērniem kabinetā bija ļoti neapmierināts.

Mūsu sapnī arī viss bija normāli. Pirmā kauja, kad pēc mājas vēl neoda, bija par zālienu.

- Man patīk nepļauta mežonīga zāle, un kad viss aug pats pa sevi - zāle, krūmi, bērni...- sapņaini teicu es. 

- Zāle jāplauj regulāri, - stingri atbildēja Draizers vīrs.

- Pats dzīvo savā izkastrētā angļu parkā!!!

- Bomžatņikā es dzīvot netaisos! Tu neko nesaproti no zālājiem!

- Un tu neko nesaproti no dzīves baudīšanas!

Jā. Bija vērts, kā tad. Jo tagad, pēc četriem gadiem, visi ir tik aizņemti ar strādāšanu un, kā es tur teicu, dzīves baudīšanu, ka zāle dažreiz netiek pļauta pa mēnesim un skaisti ataug divdesmit centimetrus virs potītes. Mīksta, spīdīga, trekna. Pavasarī es pat dabūju pilnu dārzu ar man mīļajām Kanādā aizliegtajām pienenēm. Nu, un tad atnāk vīrs un trijās dienās izkastrē visu dārzu un atkal visi laimīgi, jo man nav laika bēdāties par nopļauto zāli, es varu nesāpīgi pagaidīt, kamēr tā ataugs.

Ko tikai visi sapņo par māju kaut kādās mistiskajās siltajās zemēs? Lai pasargātos no sapņa piepildīšanās? Jūs taču saprotat, ka izredzes dzīvot pie siltās jūras un savā mājā ir, maigi izsakoties, niecīgas. Toties šeit, kur šovasar bija īstas dienvidu naktis ar zvaigznēm un siseņiem, bet ziemā - īsti kalni un eglīte pagalmā, viss ir tūlīt un tagad.

To visu es murgoju, gatavojoties ziemai, kurā sola -40. Kurš gatavo silto veļu, kurš biezos apavus un kažokus, bet es domāju par to, ka jāatbrīvo kabinets (kas šobrīd ir noliktava) un jāstrādā tur. Jo ar tādu ziemu man te atvērsies bērnudārza filiāle. Bet kamēr ziema nav, jūs ievērojāt, ka šogad ne tikai aukstums un karstums, bet arī rudens ir priekšzīmīgs?

Krāsas noteikšana

Tātad, es jums atklāju Natašas Laurel paņēmienu ar prototipa izvēli. Bet tam nav nekāda sakara ar krāsām. Jūs taču visu zināt par krāsutipu? Ja ne, es jums te mazliet patulkošu/pacitēšu.

Daudzas krāsas cilvēkam izskatās tīri labi, tomēr dažas izskatīsies vēl labāk. Un tikai pāris būs izcilas. Izvēlies labākās no labākajām. Bet atceries, ka dažas labās krāsas ir gaistošas - tagad un šeit ir labi, bet kad apgaisnojums mainīsies un tu nebūsi izgulējusies, viss šarms būs noziedējis. Atrast savējo krāsu ir tas pats, kas satikt savējo vīrieti. To, kurš pildīs katru tavu kaprīzi un darīs to labprāt. Un vēl lutinās tevi dažādos veidos, aplidos, bet - kas ir pats galvenais - vārīs tev tēju, kad tu saslimsi un ar mīlestību un sajūsmu skatīsies uz tevi, kad tu šņauksi degunu. 

Tieši tāpat tava krāsa vienmēr uzticīgi kalpos tev. Iedomājies, tu neesi izgulējusies vairākas naktis pēc kārtas, sēdējusi pie kompja ar pārtraukumiem, lai paraudātu par pazudušo boifrendu. Galu galā nolēmi iziet iedzert kafiju ar seno pielūdzēju, kas tik vien ir gaidījis šo izdevību. Un te tu uzzini, ka viņš ir aizbraucis spēlēt boulingu ar savu jauno draudzeni un par tevi vairs neizrāda interesi. Tu nolēmj iet dzert kafiju viena. Sasien matus astē un uzvelc veco savējās krāsas džemperi...  Nē, es neteicu, ka tu izskatīsies satriecoši. Tu izskatīsies ok. Vecā savas krāsas džemperī tu izskatīsies normāli, neskatoties uz negulētām naktīm, raudāšanu, boulingu un asti. Tāda ir tavējā krāsa. Tāpēc. Izturies pret šo jautājumu atbilstoši nopietni.

(te ir oriģināls ar daudz vairāk, krieviski, kā parasti)

Un ko es gribēju teikt. Es pagajušogad biju izlēmusi, ka esmu vasara. Nu, es pat teiktu ziema, it kā kontrasta manī pietiekoši, bet nepietiekoši ziemai. Tad tumša kontrastaina vasara, ko te domāt. Pavasaris atkrīt, testi mēģināja mani pierunāt uz rudeni, bet rudens neder, es nosauļojos tīri labi. Mati man bija krāsoti, tumši brūni, tas arī padarīja kļūdu ne tik uzkrītošu. Koncepciju bojāja tikai vasaras raibumi. Vasarai mēdz būt vasaras raibumi. Daži. Pelēcīgi. Nevis bezkaunīgi rudi plankumi pa visu ģīmi. Iedegums? Es teicu, ka labi sauļojos? Jā, labi, tikai aizmirsu piebilst, ka ar krēmiem, jo bez viņiem es apdegu, jā, bieži. Un tad vēl dažas cauru vasaru turpina sauļoties līdz nēģerim, bet es palieku pie tumši dzeltenās krāsas, tālāk vairs notiek nevis sauļošanās, bet ādas lobīšana. Un tad man atauga savējie mati. Nja, vasara, kā tad...

Vārdu sakot, ja kāda izteiksmīga un intensīva meitene, kas dekorē mājokli sulīgās siltās krāsās, ir klāta ar rudiem vasaras raibumiem, un zaļajās acīs viņai ir brūnas acteku saules, saka, ka viņa ir vasara (vai, tur, ziema), neticiet tam un neļaujiet ticēt viņai. Pat ja viņai ir pelēkas uzacis un ne pārāk košas lūpas. Because this is bullshit. Viņa ir tipiskākais rudens.

Man tas pieleca, skatoties uz saviem tumšiem, bet pavisam nemelniem matiem, kas te gada laikā izauga. Un skatoties uz divām bildēm. Pirmajā ir viens ārā lecošs elements, kas izskatās kā aplikācija.

Tā gaiši zilā krekliņa mala. Jā, to gaiši zilo aplikāciju es gadu centos nēsāt un tēlot vasaru. Nekas, normāli, ja acis piesedz, bet matus sasien astē. Tad arī vairs nav ko rādīt. Un nākamajā - sieviete-krāsutips rudens - absolūti savu krāsu ielenkumā. Nevienas liekas detaļas ne apģērbā, ne aiz loga, ne logu rāmjos, ne telpaugos.

 

 

Kā tad, "vasara". Kā var ienākt prātā, ka es būtu no pirmā acs uzmetiena nemanāmā vasara, kuras galvenā problēma ir blāvums...  Nevis rudens, kura galvenais īpašības vārds ir flamboyant. Varbūt, es gribēju aiz vasaras krāsām noslēpties, nevis kaut ko pasvītrot? Jo pietiek man uzģērbt pelēku, un man ne tikai neizsaka komplimentus, bet sāk teikt neglaimojošās rupjības.

 

Vispār, jāpiebilst, ka tie krāsutipi ļoti stipri jauc galvu. Normāli, izlasot visus četrus, pieskaiti sevi pie visiem četriem. Bet ar gadiem var uztrenēties un izlobīt patiesības graudu.

 
Te ir viens tests (angliski, bet pārāk nopietni viņu ņemt nevajag)
Izskaidrojums, ko ar to visu darīt (krieviski)
Un vai to vispār var izdarīt (krieviski)
Te arī forši rakstīts (krieviski)