Saldējuma lose un īstajā vietā, prasme baudīt iepirkšanos-5378

Šomēnes dabūju:

1. Divas biļetes uz Tallinu, kopā 8 Eur (jābrauc uz sacensībām, bet ar mašīnu negribējās)

2. Krekliņu Hogwartz Alumni, 1.57 Eur. Tajā veikalā viņi tiešām nesaprot, ko dara. Vasarā turpat izrāvu Hogwarts kreklu arī meitai, arī par kaut kādiem 3 Eur.

3. 1995. gada Swatch Irony par 10 Eur. Nu vispār wow, tiešām nav cienītāju bez manis? Jo mētājās turpat Andelē Mandelē. Nu labi, tagad, kad tas pārdots, ir 4 pieteikumi. Un jo priecīgāka mana sirds.

Bet ok, es ne vienmēr esmu tik veiksmīga pirkumos.

Ir tagad šāds saldējums pieejams

Vasarā safanojās gan sīkais, gan es pati. Meitai gan patīk eksperimenti šajā jomā, bet tagad ne par to. Lai gan, manā gadījumā "safanojos" ir vienreiz pagaršoju, un man tas neriebās. Un tad...

1. stāsts

Es pērku minīti, meita pērk saldējumu. Es nosiekalojos, un arī paņemu saldējumu. Kaut kādu tur. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc nepieturējos pie pārbaudītām vērtībām un neņēmu polu?

2. stāsts

Izvedu bērnus uz veikalu pēc saldējuma, pati skatījos, skatījos, arī paņēmu. Bet šo nē, jo dārgs, ņemšu prastāku šokolādes saldējumu. Un kapučīno. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc neņēmu polu+espresso? Nu, toties ieekonomēju... cik? 13 centus? 

3. stāsts

Meita rimčikā piedāvāja nopirkt divus milzīgos Ekselences konusus, jo ja pērk divus, sanāk lētāk. Par savu naudu. "Mammu, es tev nopirkšu". Es ilgi šaubos, jo man tas gan par saldu, gan par lielu. Tad ievēroju konusu ar Vana Tallinn - o, šis jāņem. Tad saminstinos un nepaņēmu. Meita paņem konusu ar Oreo cepumiem. Pēdējā brīdī nolemju izmaksāt viņai saldējumu, jo Rimi nauda uzkrājusies, tāpat par brīvu sanāk. Nokožu viņas saldējumu, saprotu, ka ellīgi garšīgs. Kā arī to, ka tās Rimi naudas pietiktu arī diviem. Ko es neņēmu to Vana Tallinn?

Es nezinu, kāpēc es tā lošoju tieši saistībā ar saldējumu, bet šodien neļāvu rokai notrīcēt - espresso+pols it is. Tikai izrādījās, ka šokolādes variants ir švakāks, vajadzēja ņemt balto. 

Esmu pārliecināta, ka drīz to pārstās ražot.   

Kenzo

Vakar viens cilvēks atsūtīja man šo ar piezīmi "ieraudzīju šo video un iedomājos par Tevi, kā Tu kādreiz ālējies". Ne tikai ālējos. Ne tikai kādreiz. Es tā darīju 15 gados. Un 25. Un 35. Un vēl joprojām. Tiešā nozīmē. Un pārnestā. Tā ir mana būtība glamūrīgā īsfilmā. Nekas nav mainījies, atskaitot to, ka tagad es zinu, ka neesmu viena. Mūsu ir leģions. Dumpinieces bez iemesla, dumpinieces bez sajēgas.

Nesen sūdzējos par to, ka neviens vairs neatceras mani - kas es esmu, nevi...s ko es daru - pat es pati vairs neatceros? Ikdienā esmu mamma, sieva, redaktors, cilvēks, kas visai pasaulei kaut ko ir parādā, un no kura visi visu prasa. Aiz ikdienas pienākumu, aiz visu labo un slikto notikumu haosa ļoti viegli pazaudēt sevi tā, ka pat tuvākie tevi vairs nevar saskatīt. Nē, tieši otrādi, tuvākie arī nevar. Toties tevi labi redz un atceras tie, kas tevi pazīst, bet nedala ar tevi tavu dzīvi un tavus darbus.

Protams, uz Āfrikas badā cietēju fona tas viss tāds nieks un pirmās pasaules problēmas vien ir, bet saprast pašam sevi un patiesi draudzēties ar pašu sevi ir pirmais solis uz laimi. Un laimīgs cilvēks pasaulei visādi ir noderīgāks, nekā nelaimīgs.

Paldies, Tom, tieši sirdī!