Jūlijs Garais atvaļinājums

Dažus gadus atpakaļ vīra kolēģe taisījās atvaļinājumā uz Vāciju bez noteikta mērķa. Oi, viņš smējās - atradusi, kur braukt atvaļinājumā! Nu, un kur mēs šogad pavadījām pirmo atvaļinājuma daļu? Mašīnā.

Kas brauc pa autobānu. Pēc piecām dienām un diviem braucieniem caur visu Poliju un pusVāciju man likās, ka es vairs nekad negribēšu braukt mašīnā. Un nekad negribēšu dzert kafiju no Statoila. Bet nē, es tagad labprāt.

Nu, un tad jūs zināt.

Otro atvaļinājuma daļu es nolēmu pavadīt Rīgā tūrista lomā. Galu galā, pie mums atbrauca amerikāņu radi, un bija patīkāms iemesls apmeklēt visas popizklaides vietas.

Un vēl...

Post-scorps

 - Maines balss, protams, padara balādes reāli skaistas, bet bitītmatos, kā tā strādā pie tā, kas nav balādes! Dynamite, Blackout, Now!, Can't Live Without You jau tā draiva ir pat mazliet par daudz, bet ar to spiegšanu vispār jumtu nones. Un tāpēc Blackout ir viens no maniem diviem mīļākajiem viņu albumiem. Kā tur Crazyscorps rakstīts - vocal savagery.

 

- Un otrais ir, protams, Lovedrive. Es nebiju piedomājusi klāt par to, kuros gados tie ir ierakstīti, un atšķirīgais balss skanējums manī ir radījis visādas pārdomas... par vecumu, vai? Nu, tip', Maine kļuvis vecāks (vot jā, pa trīs gadiem) un tā... Un tad man pieleca - tas tak ir Maine pre-op un post-op. Vo, tagad es visu sapratu par tām četrām un piecām oktāvām. Nu, cik cilvēks bez mūzikālās izglītības var to saprast. Bet jā, tagad, divitūkstošajos, viņš arī izklausās citādāk, un šoreiz tas tiešām ir vecums.

 - Un par to atturību koncertos. Tas nav par tiešo komunikāciju ar zāli. Varbūt, tie, kas stāvēja pa vidu, arī tika apveltīti ar viņa īpašo uzmanību, bet kopumā nav tās smeldzes, kam būtu jābūt, spriežot pēc When The Smoke Is Going Down. Es saprotu, ka 81.-82. pēc tam, kad viņš seju pret seju sastapās ar balss un visa ar to saistītā zaudēšanu, tas bija tieši tik sirsnīgi un patiesi. Šoreiz viņi atvadījās ar šo dziesmu, ar Always Somewhere un pie Still Loving You piebilsto"still loving you, people", bet izklausījās, ka viņš tikai tā saka. Nezinu, vai viņš vairs tā nejūtas, vai arī vairs negrib ielaist skatītājus iekšā. Ja agrāk mēs gājām prom, un Maine palika, tad tagad viņš iet prom, bet mēs paliekam and find some time to be alone. Un tāpēc tā ir viņu pēdējā turneja.

- Un noslēgumā: uzminiet, kas kopīgs Scorpions ar Led Zeppelin? Pirmkārt, Kottaks, kas savulaik spēlēja grupā Kingdome Come, kas ir tik pazīstama ar savu līdzību cepelīniem, ka es pati reiz viņus noturēju par tiem. Un es tiešām labi zinu cepelīnus. Otrkārt, tā ir China White, kas izklausās pēc izcilas atbildes uz cepelīnu Kashmir. Es viņu uzreiz atpazinu, jā. Bet, ja šī bija tieši atbilde, nevis kopēšana (jo uz to brīdi Scorpions bija jau ļoti pašpietiekama grupa, ticiet man), tad sešus gadus senāks In Trance albums ir totāli cepelīnu iedvesmots. Un vienu gabalu es, nezinot, vispār piedevētu Hendriksam.

PS Diez vai, man te lasītājos ir kādi tik advancēti skorpionu fani, lai varētu izsmiet manus sensacionālos atklājumus, bet vienalga savā aizstāvībā pateikšu, ka es tos izdaru pati, klausoties. Nevis lasot internetu. Tur es tikai atrodu apstiprinājumus.

Iedvesmai

Ja ir atvaļinājums, tad grīdu var pajāt jau trešo dienu. Vīrs tikko jautāja, vai man sirdsapziņa ir. Bet man nav - es nolakoju nagus un tagad rakstu šo te.
Kamēr karsti, to vilkt nevar, tad vismaz paskatīties var.

jerusalembazar

  

Free People Clothing

Miu Mau

tridaktna

The Killing Moon

Trīs sīvēntiņi

Schweinfurt, 16.07.Blackout

Ievads 1. Es sevi sen un pamatoti turu par melomānu, bet koncertu apmeklējumu saraksts man ir visai neobligāts - mumijtroļli, ļeņingrāda, Prāta vētra... uz to, kas man tiešām patīk, es nekad neuzdrīkstējos iet. Bet bija vērts.

Ievads 2. Cosmoforuma dalībniece Metāliste reiz teica, ka esot bijusi laimīga tikai divas reizes - kaut kad tur un Metālikas koncerta laikā. Es toreiz padomāju "pff, tiešām - laimīga koncerta laikā". Ņemu šos vārdus atpakaļ.

16. jūlijs, Švainfurte. Pēc apmēram 2000 nobrauktiem kilometriem. Kad viss ideāli sakrīt, viens pie otra, coast to coast - izdomāt, nopirkt biļetes, izbraukt. Ideāls ceļš, momentāli atrasts stadions, perfekta stāvvieta, skaists laiks, viegla tikšana fanu zonā. Ar muguru pret barjeru, gaidam.

Būt koncerta pirmajā rindā, izrādās, nav tas pats, kas vienkārši būt koncertā. Agrāk es biju domājusi, ka tur notiek tā - viņi spēlē, es skatos. Vismaz, pie citiem tā bija. Bet nē, viss koncerts ir viscaur viena komunicēšana ar skatītājiem - viņi tiešām ir šeit, viņi skatās acīs, viņi smaida tev. Labi, ka iesildīja viņus vācu grupa, ko es nekad nebiju dzirdējusi: man radās iespēja salīdzināt to, kā ir atbalstīt grupu, nepazīstot viņus, un kāds kaifs ir godīgi no sirds zināt vārdus visām dziesmām un patiesi visas dziedāt līdzi - nav lielāka komplimenta mūziķiem. Un to nevar nedarīt, kad viss notiek ne tas, ka tavu acu priekšā, bet kopā ar tevi.

Iespaidi par pašiem skorpioniem ir dalīti. Skorpu forumā viena meitene ir stāvā sajūsmā no Klausa sirsnīgas attieksmes pret skatītājiem, bet man to izjust nesanāca - Klauss bija pietiekami aizņemts ar dziedāšanu un vispār likās atturīgs, bet Matiass (jā, tas vecais zvērā rokers keponā ir tas pats smaidīgais puika no World Wide Live) visu konci pavadīja citā galā. Enerdžaizers-Rūdijs vienlaicīgi atradās visur, bet viņa regulārās uznākšanas mūsu galā bija pietiekami personiskas. Un viņa slaveno kustību ir tik viegli atdarināt, stāvot ar viņu face to face, kā spogulī. Un jautri. Bet visvairāk man iepatikās viņu jaunais basists. Burvīgs puika - skaists, smaidīgs un draudzīgs. Un es aizgāju ar trofeju.

Te ir setliste

Bet šīs ir dažas nospēlētās dziesmas, par kurām es viņiem esmu sevišķi pateicīga:

Make It Real - visvisvisvairāk
Coast To Coast
Holiday
Kottak Attack/Blackout
Dynamite - skaņa gan tieši šeit nebija pietiekami laba, lai varētu noķert oriģināla draivu, bet kontekstā aizgāja superīgi.

Nu, un, protams, ir dažas, kuras viņi nespēlēja un nekad nespēlē, bet es viņas ļoti mīlu un būtu gribējusi dzirdēt.
Coming Home
Can't Live Without You
Lovedrive
Someone To Touch
Is There Anybody There

PS Pēc koncerta man sāpēja pakausis. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc. Tad atcerējos, ka no nepārtrauktas smaidīšanas 3 stundu garumā.
PPS Viņi tiešām prot runāt vāciski, tas nav mīts.
PPPS Mani mīļākie viņu albumi ir ierakstīti ap 1980. Un aizvakar viņi močīja tā, it kā ārā būtu 1980.
Rūdijam un Mainem ir 63. S e š d e s m i t. T r ī s. Couldn't fucking believe it.

Trytry maybe like

Šodien, kamēr sēdēju biroja virtuvē, glancētās lapās ieraudzīju testu. Rezultātu iebildēju telefonā, norakstīju, vēlāk ielasīšos, jo... jā.

Viegli padodas, bet maz kas priecē

Tavs princips: "Elbrusā uzkāpt grūti, kāpšu labāk Gaiziņā". Tu baidies zaudēt stingru pamatu zem kājām, tāpēc to, ko no sirds vēlies, vienkārši aizstāj ar to, kas viegli padodas. Tev jāapgūst tās savas enerģijas rezerves, kuras līdz šim neesi izmantojusi.

Uzaicini uz vakariņām septiņus viesus no dažādiem sabiedrības slāņiem. Vakara gaitā katrs, ieskaitot tevi, lai izstāsta noslēpumaināko situāciju, kas ar viņu notikusi. Pārējiem jācenšas to izskaidrot - kā zinātniski, tā ezotēriski. Šo sarunu laikā tava iztēle izies ārpus ierastajiem rāmjiem, bet kritiskais prāts turpinās darboties. Tev nav jānotic brīnumiem, pietiks vienkārši sajust, ka daudz kas iespējams, noņemot blokus starp loģiku un intuīciju, pieaugs tavs enerģētiskais potenciāls. To var atkārtot arī ar citiem viesiem.

PS Man derētu ieraudzīt arī to, ka katra acīs viena situācija izskatās dažādi, un, ja man kaut kas uzmācīgi liekas krāsots tumšajos toņos, tas nenozīmē, ka tā tas arī ir.

Jūnijs (četri)

Izstādes kataloga karstākajā tapšanas laikā, pēc dienas, pavadītas galerijā, gāju es pa Lielajiem kapiem ar duālu. Te man iezvanījās telefons. Ceļot, es pazgriezos un ieraudzīju: Vinogradovs. Aha, šodien to uzvārdu esmu dzirdējusi reizes 300. Sergejs. Kāda sagadīšanās. Mākslinieks Vinogradovs Sergejs Arseņjevičs. Nav sagadīšanās, par viņu es šoreiz tās 300 reizes arī dzirdēju. 300 reizes? Ziniet, kā es sapisos jau ar šo uzvārdu un visiem pārējiem, kas figurē topošajā izstādes katalogā? Bet nejauši sastapt viņu kapos pastaigas laikā noteikti ir labā zīme.

What makes a home: puķes un skats pa logu. Rīts.

What makes a home: iemītnieki. Nakts.

Iemītnieki un viņu ķepas.

11.06. Es birojā gaidu korporatīvo izbraucienu uz Viljandi uz dīvāna, kur mēdz gulēt mana menedžere

Es ļoti cerēju, ka autobusā pagulēšu - līdz Igaunijai ceļš tāls. Bet gulēt tur nebija kur. Sēdekļu tur nebija, bija dīvāni, stabi, diskobumbas, paliktņi glāzēm, toties jumta nebija. Bija divi izklaidētāji, viens dīdžejs, servētas uzkodas un daudz šmigas. Izrādās, var dejot pa pilsētu braucošā autobusa otrajā stāvā un izkārties līdz viduklim pāri bortam. Tas gan izskaidro, kāpēc no Rīgas līdz Viljandei mēs braucām septiņas stundas.

Autobusa otrais stāvs.

Romantiskais biroja pagalms

19.06. Happy birthday!

Tradicionāli: mammas draudzenes

Un citi zvēri

Daudz te tā darba. Tomēr neiešu pie tevis par asistentu.

Pa dienu dārzā aug bērni un ķirši

Un pa nakti - āboli

New hippie or something

Daaaaaarbs

Darba demotivators

Pēdējo jūnija nedēļu mēs pavadījām Ogres slimnīcā. Es pat teiktu, ka patika. Īpaši ceļš ar laukakmeņiem.

Te norisinājās ģeoloģijas stunda bērnudārzniekiem. Gneisa ceļojums.

Bija reiz kalns, un tajā dzīvoja akmeņi (nē, šajā līmenī es vēl nesaku 'ieži'). Citam akmenim bija par maz vietas, citam bija slapji, citam bija karsti, un tie sāka mainīt kažociņus. Šim akmenim izveidojās strīpains kažociņš - redzi sarkano maliņu pelēkajam mētelim? Un sauc viņu par gneisu. Un to, pirmajā bildē, ar baltām strīpām, arī.

Ogre. I'm lovin' it.