Vakar uzzināju jaunu stila vārdu - Mori Girls. Sākumā skatīties visas bildes bija vienkārši burvīgi. Pēc tam mani pamazām sāka pārņemt sajūta, ka mani apzaga. Kā jau parasti, kad citi sāk izmantot to, kas man patīk, vai kas esmu es. Vai biju.
1995. gada janvārī mani uzaicināja pie Franču liceja direktores uz pārrunām par tēmu, kāpēc es uz skolu eju traģiski saplēstos džinsos. Nuako, hipoju. Nācās uzģērbt mammas rūtainos vilnas svārkus gandrīz līdz zemei un siltu džemperi. Tajā dienā es nolēmu, ka negribu mācīties iestādē, kur visiem ir vienalga, kas es esmu. Ļoti pareizs lēmums 15 gados, es nenožēloju. Pēc tam es uzmetu kapuci un kājām aizgāju 5km pie čaļa, kas man patika, un visu vakaru iznesu viņam smadzenes. Vispasaules neizpratne, skumjas un dusmas mani tā piesita, ka es vienā sekundē pārvērtos par mori girl.
'Mori' means forest in Japanese, and mori girls look like fairytale forest
wanderers in their loose dresses, vintage prints and quaint accessories. Mori
girls choose to live their lives on their own terms, stopping to appreciate the
little things that others overlook amidst the hustle and bustle of daily life. The childlike nature of mori girls sets them apart from the more aggressive
and carnivorous women in the city. They shun stiletto heels for flat
shoes and prefer to keep their fingernails short and skin fair. Mori girls
are also drawn to animal, candy, checked, floral, vintage or polka-dotted
prints.
Tuvākajā gada laikā es vairs ne reizi neuzvilku džinsus. Es viņus vispār izmetu. Mana ikdiena tagad sastāvēja no:
- garajiem svārkiem
- šņorzābakiem
- ar dziļo jēgu pildītām rotām
- garām pastaigām vienatnē un lasīšanas
- mūzikas un sapņošanas
- pārdomām, skumjām un apzinātas vientulības
- dienasgrāmatas
- es gan toreiz neaizrāvos ar kakao dzeršanu (neienāca prātā), toties pīpēju. Deviņdesmitie, you know...
- Bjorkas. Bjorka, manuprāt, bija pirmā mori ever. Un bez viņas toreiz viss būtu bijis citadāk.
Varat iedomāties - es nomainīju skolu, un tātad, visu kompāniju. Turklāt, līdz šim es mācījos krieviski, bet tagad latviski (čau, Biruta Viksna, kura man toreiz teica - var jau mainīt skolu, Rīgā ir daudz krievvalodīgo iestāžu). Turklāt, man tajā valodā ne tikai jāmācās, bet arī ikdienā jārunā. Un es tāpat neesmu īpaši komunikabla. Vārdu sakot, es nolēmu, ka tagad vietā būs paklusēt, bet komunicēt var arī ar mīmikas palīdzību. Tā es arī darīju. Toreiz es gan šo - neteikšu stilu - uzvedības modeli saucu par 'mežoni'. Wild child. Sinisters var apliecināt, viņš ir redzams ar mani kopā iekš strūklakas. Un es tāda pilsētā biju vienīgā. Nu, vēl viena kaut kas uz to pusi bija iepriekšējā meitene, ko tas pats Sinisters mēģināja koļīt. Pakaļdarinātājas nepieminēsim. Un tagad, lūk - mori girls.
Par laimi, mori iekš manis ir izaugusi un tagad ir totāli military - stingrs režīms, ātri lēmumi, divrindu pogu žaketes, arvien jauni uzdevumi un atbildība. Bet protams, arī šobrīd, mori girl ir tas, pēc kā es visu laiku ilgojos, to es teicu arī iepriekšējā ierakstā par tēmu. Un es pat zinu, kāpēc. Kad es reāli sagurstu no režīma, ātruma un kontroles, manā dzīvē ienāk garo svārku motīvs, un tas tā notiek regulāri. Ne jau svārkos ir lieta, es vienkārši brīžiem negribu lemt un darīt, un, laikam, tad to nemaz arī nevajag.
No otrās puses, 1995., pēc pusgadu ilgās morīšanās, es ar lielāko prieku iemetos kopdzīvē ar boifrendu un sadzīves sīkumos. Tik ļoti, ka vēl pēc pusgada uzvilku viņa bikses, jo ļoti pēc tām prasījās. Un viņas derēja kā uzlietas. 'Bākas sargs bija atgriezies'.
No otrās puses, 1995., pēc pusgadu ilgās morīšanās, es ar lielāko prieku iemetos kopdzīvē ar boifrendu un sadzīves sīkumos. Tik ļoti, ka vēl pēc pusgada uzvilku viņa bikses, jo ļoti pēc tām prasījās. Un viņas derēja kā uzlietas. 'Bākas sargs bija atgriezies'.
