Zemapziņas rotaļas

Sen neesmu no tevis neko dzirdējusi, tāpēc mana zemapziņa atveda tevi uz manu sapni.

Privé

Ko tik es nemeklēju!

Saldumu, bet bez konfektēm, citrusus, bet bez svaiguma, garšvielas, bet bez pačūlijas.

Izteiktu, bet bez galvassāpēm. Mājīgu, bet īpatnēju.

Galu galā pasūtīju Jean Luc Amsler, Privé. Jo internets lēš, tas esot otrais Ugunsbumbas dubultnieks (pirmais, protams, ir Etra Etro, par to es pārliecinājos klātienē), un salīdzinot ar pirmo, pavisam nedārgs. Drosmīgi paķēru uzreiz 100ml. Atnāca... Pirmais iespaids - viņš neož pēc Ugunsbumbas!!! ...Viņš ož pēc Dolce Vita, kuru nēsāju gadsimta sākumā (tieši uz gadumiju). Bet vai tas ir labi?

Sākumā smidzināju viņu uz, tā teikt, sevis, pa vidu. Likās pārāk saldi, puķaini, nedzirdēju nekādu rabarberu, nekādas upenes, nekādu skābumu, tikai salkani salds kaut kas nesaprotams. Uz šalles bija vēl sliktāk, pavisam svešs. 

Pēc nedēļas pārtraukuma uzsmidzināju uz elkoņa iekšpuses. Ahaaa! Ja viņu milisekundi parīvē, kaut kas notiek. Iespējams, tas, ko es lasīju, ka vispār iesmaržoto teritoriju sākumā neiesaka rīvēt vai citādi aizskart, jo kaut kā tur lūzt molekulu režģis un tās vairs nestrādā, kā paredzēts. Bet ļoti labi, ka nestrādā!  Uzreiz priekšplānā izlūzt rabarbera skābums un pārsit visu, tad talkā nāk upeņu lapas, un tad viss kopumā ļoti pat atgādina ugunsbumbu! Tikai ugunsbumbu bez piena bāzes. 

Atkal, ja uzsmidzina uz tās pašas elkoņa iekšpuses un nejaucas, tad upenes un rabarbers visai kautrīgi lūr caur kaut kāda tā dzeltenā zieda saldumu. Bet man tas saldums stipri atgādina medu. Medus ir tas, ko es gribēju rekonstruēt no saviem 15. gadiem, kad es iemēģināju kādu no mammas Itālijas pilsētu figūrtesteriem (man liekas, tā bija Venezia, bet droši nepateikšu). Dziļi salds, pašpietiekams, bet nemiera un alku pilns medus aromāts. 

Skābums ir sveiciens Ugunsbumbai, kura ir un paliek manis atspoguļojums smaržu pasaulē.

Medus ir nepieciešamais ikdienas saldums, ko meklēju. 

Koptēls ir ne šis, ne tas, bet kaut kas jauns. Varbūt, tas, kas vajadzīgs? Vismaz, šīs smaržas pavisam noteikti atļauj man netraucēti nēsāt sevi ikdienā, kamēr es lemju, vai mēs esam saderīgas.

аромат из конца 90-х начала 2000-х... все, как помнила - и остренький, и с фруктами и цветами.

On me, it is longlasting, cosy, sweet and warm, could be quite heavy if I want it, yet 'heaviness' wouldn‘t offend anyone. Prive is surely not ‘light‘ or ‘girlish‘. I love it on a cold day.

Fragrantica

Hey, I'd love anything on a cold day! 

PS Šobrīd es nedrīkstu iet uz baseinu, uz pirti un uz solāriju. Aktuālais jautājums, kā izdzīvot janvārī? Aktuālā atbilde - Privé no paša rīta, pirms brokastīm.

35

No vienas puses, es savu gadumiju izjūtu kaut kur ap īsto gadumiju, jo divas nedēļas nav liels laiks, toties svētku sajūta ap Jaungadu ir daudz pilnāka nekā uz manu personīgo dzimšanas dienu (kura iekrīt otrdienā). Bet īsto datumu es uzskatu par formalitāti, kura dāvanu veidā ļauj iegūt īpašumā lietas, ko ļoti kārojas, bet tāpat vien atļauties nevaru. No šīs puses - dzimšanas dienas fīlings īsteni kā bērnam. Tiešām 11.

Pirmās dāvanas:

No otrās puses, fīlings īsteni kā pieaugušajam. No rīta pavadīju pusstundu pie grīdas, poda un roku cītīgu mazgāšanu no rotavīrusa (kurš kā reizi gadījies meitai), tad bija samērā parasta darba diena un brauciens pie daktera uz konsultāciju par deguna blakusdobumu iekaisumu (tas viss velkas jau divas nedēļas!) bez nekāda rezultāta. Tiešām 35. 

Bet globāli es par to visu gribētu teikt, ka desmit gadus atpakaļ cilvēki, kam ir bērni, likās ārprātīgi, nenormāli pieauguši. Vispār citā spēles līmenī. Tagad tie ir mana plauktiņa cilvēki. Toties šogad sapratu, ka dažiem maniem bijušajiem un arī aktuālajiem pielūdzējiem ir mazbērni. Jau nerunājot par mīļotajiem mūziķiem. Jā, man patīk vectētiņi. Un tas pat kaut kā liekas normāli.

Laimīgu-2015!