Janvāris Sasalušais sporta daidžests

Sports manu organismu ir galīgi sajaucis: pirmkārt, es tagad nesaprotu, kad neesmu vesela. Normāli, cilvēkam ir Iesnas. Jā, ar lielo burtu. Vai Kakls sāp. Vai Klepus. Vai Temperatūra. Man ir viegli nesaprotami pusdranķīga sajūta. Pēc 3 dienām pusdranķīgas sajūtas es jau pēc loģikas izsecinu, ka man deguns ir nedaudz ciet un vispār kāds vīruss nedaudz ir iemitinājies. Bet mans organisms vairs nedod par to nekādu ziņu, tikai vieglu sagurumu, ko es parasti norakstu uz miega nepietiekamību.

Otrkārt, šonedēļ jūtos tā, it kā nebūtu vispār neko sportojusi. Neko, pavisam. Un ēdusi tortes, jo liekas, esmu pat pieņēmusies pāris kilo. Objektīvi nekā nav. Un 'neko neesmu darījusi' ir nedēļas laikā divi peldēšanas treniņi, viens slēpošanas un viena joga. Es saprotu, kā cilvēki nonāk līdz dzīvei, kur viņi katru dienu nedaudz paskrienas kilometrus 10-20. Tas pēc brauciena uz darbu abos galos ar riteni kopsummā 20 km.

Treškārt, joga. Paņēmu atkal no duāla garminu, uzliku un uztaisīju Jillian Michaels Yoga meltdown otro līmeni. Pulsometrs mani ļoti apvainoja. Pateica, ka esmu iztērējusi 54 kalorijas. Paskatījos, kāds pulss ir bijis. Max 118, vidēji 90. Es kad stāvu un skaļi runāju, man pulss ir 90. Un es te esmu rādījusi, kādas pozas tur jāieņem un tad tajās ir jākustās. 54 kalorijas. Tā apvainojos, ka gāju gūglēt 'Jillian Michaels YM heartrate'.  Cilvēki ir stāstījuši, kā noelsušies, vingrinājumus taisot un kāds pulss tiem ir bijis. Aha, zinu, 90. Tagad nesaprotu, esmu tik advancēta tajā jogā, ka man tas vairs neko nedod vai arī tik slikti taisu, ka man tas neko nedod. Nu, otrais gan man neliekas patiess. Nezinu.

Man ir elektriski mati un sausa āda un vislabprātāk es līdz aprīlim nosēdētu baseinā un saunā. Un šī vēlme no gada uz gadu atkārtojas ap šo laiku. Ideāla ziema ir -5 un dziļš sniegs. Cerams, kaut kas tāds tuvākajā laikā arī būs. Neslēdziet vairs to sauso saldētavu.

Sportiskie ZSV

Bērnu nodevām vecvecākiem ceļojumā un aiziet - slidot, slēpot, slidot, slēpot, kulties pa mežu. Notestējām trīs slidotavas un izvilkām slēpes. Kopumā gan jāsaka, ka visa šī ziemas sākuma jezga bija tikai gatavošanās ziemas sportam, un es pat uzrakstīšu, kāpēc. Kad es gribu pagūglēt un noskaidrot dažus jautājumus (piemēram, par ģērbšanos dažādās temperatūrās), izrādās, neviens par to neko nav uzrakstījis. Tad es uzrakstīšu sev pati.

Slidošana

Mākslīgais un dabīgais ledus ir diena un nakts. Inbox hallē es pat hokeju spēlēju un tā nēsājos, ka elpu ciet rāva. Nokritu vienu reizi, mēģinot asus pagriezienus. Lidiņā izkāpu uz ledus un sāku domāt, vai tā biju es. Četras reizes nožāvos pusstundas laikā. Divi pilnībā zili ceļi, viens zils elkonis un viena zila plauksta. Aplausi. Jā, bet Lido tiešām no slidotavas bija atvērta puse, ledus viss netīrs (of course, jo slido reizē cilvēki 100) un grubuļains. Vietām kaut kādi milzīgi izciļņi, un visas četras reizes es nolikos, paklupstot - ne vairāk, ne mazāk. Uzvaras parkā slidotava mazītiņa, vietām caura, bet kopumā daudz labāka nekā Lido. Cilvēku (haha, Ziemassvētku vakarā) bija pavisam maz, un slidas divreiz dārgākas (toties nav jāmaksā par slidošanu, un slidas ir daudz daudz labākas - gan asākas, gan ērtākas).

Slēpošana

Slēpojām mēs divas reizes Zilajos kalnos un vienreiz Uzvaras parkā. Kā ģērbties paliek atvērts jautājums. Pirmoreiz pie -5 vilku termoveļu, sniegabikses (tās gan vairāk tāpēc, ka pagajušogad pāris reizes nolidoju no kalna kupenā un parastās slēpošanas/skriešanas bikses bija pilnas ar sniegu no mugurpuses) un tupi atstāju vilnas jaku pa virsu. Bija normāli, silti, tikai jakas žēl. Rokas gan plānajos cimdos kādu brīdi sala, bet pēc tam sasila. Otro reizi bija -12 vismaz. Uzvilku to pašu termoveļu un sniegabikses, plāno flīsa jaku un biezāku virsēju flīsa jaku. Sasvīdu tā, ka maz nelikās! Es gan neesmu īpaši salīga (ja ar spiedienu viss kārtībā), bet kopumā - karsti, ragā sasalis zods, un asaras un lūpene pa visu seju. Secinājums, laikam, tāds, ka -15 nav iemesls silti ģērbties slēpojot, īpaši Zilajos kalnos, kur pusi ceļa pavadi, rāpjoties kalnā. Un cimdi jāvelk tādi, kādus var vai nu novilkt, vai nu ar kuriem var asaras noslaucīt (asaras, ja kas, no vēja).

Vīram vēl būtu jāiemācās smērēt slēpes, jo viņš savu slidsoli tikai tā močī, bet es neko nesaprotu. Slēpes man taču klasiskās, ne? Kā viņš pirmoreiz sasmērēja - nezinu, bet man bija ļoti grūti - es uz priekšu, slēpes atpakaļ. Tad mēs samainījāmies, un es ar vīra tipa slidsoļa, tipa slidsolim sasmērētajās sāku normāli iet, toties viņam gan viss spars bija pazudis. Nākamajā reizē nebija neko labāk. Vobšem, kaut kas mums trūkst - vai nu smēres, vai nu konsultācijas. Es jutu, puse ziemas aizies tikai prātojot, kā ģērbties un kā slēpes smērēt.

Toties Uzvaras parkā ar visiem -12 es saģērbos labi - te gan iztiku bez sniega biksēm, tikai parastās slēpošanas bikšeles un šoreiz tikai vienu jaku, biezāko. Bija ļoti silti un labi, un pat slidsolī gāju ciešami ar visām nesaprotamā veidā smērētajām slēpēm, jo trase tomēr ļoti tīra un laba, ļoti atšķiras no visādiem kalniem. Tā arī gāju un kliedzu vīram "O, tas jūsu ar Pēteri parks ir ļoti neslikts!" Viss bija smuki, kamēr nenožāvos uz astes kaula. Oi, tas gan bija sāpīgi, gan tajā pašā brīdī, gan nākamajā dienā, kad bija jābrauc uz ziemas rogainingu. Par to pēdējo es vēl pastastīšu rīt.

Slēpošana

Izmantojot pēdējo sniegu izgājām Zilajos kalnos. Un es nemaz nezināju, ka mums tādi prieki ir tepat, pie sāna. Nē, nu labi, zināju, bet pamēģinājuši gan mēs nebijām ne reizi. Šodien izvazājāmies divas stundas, gan normāli paskrējām, gan kalnā uzrāpāmies, gan mazliet apmaldījāmies, novirzījušies no iemītās takas. Jā, iemaldījāmies mēs galu galā lielā kalna augšā. Un visas slēpju pēdas ved tikai augšā! Vot jā, augšā kāpj, lejā nebrauc. Nu labi, brauca viens-otrs, cik var redzēt, bet tur lejā bail pat skatīties - mēs galu galā esam slēpotāji-wannabe, nevis profiņi. Uz dibena braukt lejā negribas, ņemt nost slēpes un kāpt kājām - nesportiski... Nu neko, maucam. Trīs tur bija tādi nobraucieni, ka sniegs acīs ielipa un elpa aizrāvās.

Viss būtu labi, ja divos no tiem nebūtu lejā aizsalušās peļķes - te es atkal sāku darīt to, ko sezonas sākumā Lido kalna trasē - domāt, oi, tūlīt es kritīšu un sēsties zemē. Nu neko, pāris reizes sagrābu sniegu biksēs, noilgojos pēc sava slēpošanas kombinezona, bet kopumā ļoti apmierināta.

Ko es nesaprotu - kāpēc man neliekas laba ideja paņemt kalna slēpes un apzināti braukt no kalna. Brrrr.... Toties uzkāpt kalnā ar distancenēm un braukt no turienes ar minimālu pieredzi un prasmi - bail tikai salauzt īrētās slēpes. Visādi citādi, atšķirībā no kalnu slēpošanas, tā braukšana neliekas ne bīstama, ne bezjēdzīga. Cilvēku dīvainības. 

Kopumā šogad slēpošanā ir tādi panākumi:

- slēpes man vēl gluži nav kāju turpinājums, bet vairs nav tā, kā bija pagajušogad pēc 20 gadu pārtraukuma - slēpes kaut kur brauc, bet es te neko, nāku līdzi.  

- slidsolis man vēl pārāk nepadodas, bet es to arī neesmu mācījusies piemērotā vietā (būs sniegs un sals tagad, mēģināsim parkā). Toties klasiskajā es skraidu kā tāds somu skolnieks.

- es vairs nebaidos no visiem kalniem pēc noklusējuma. Pagajušogad, un arī šogad pirmo reizi, es pie katra nobrauciena tā nobijos, ka tūlīt nokritīšu, ka nemēģināju noturēties, bet gāzos brīvprātīgi. Pāris reizes to neizdarot, sapratu, ka var arī nenogāzties. Vairs es to nepraktizēju.

Un plāni uz nākamo gadu:

- iemācīties normāli to slidsoli

- varbūt dieviņš sūtīs slēpes mūsu saimniecībai - tad izvazāties pa Zilajiem kalniem krustu šķērsu, cik vien varēs.

Jājā, protams, nākamgad nebūs sniega.

PS Kurš jautājums mani nodarbināja šodien. Es saprotu, kapēc pēc dabas slinkais cilvēks ņem kalna slēpes vai dēli un brauc lejā, ka ausīs vējs svilpo. Nu kā - adrenalīns, ātrums, pats sajūties varonis, piepūle neliela, augšā jākāpj nav. Tur man viss ir saprotams, kāpēc viņš to dara. Bet kāpēc cilvēks brīvprātīgi uzkāpj uz garajām slēpēm un sevi fiziski nogurdina, cenšoties tikt uz priekšu? Tomēr, distanču slēpošana ir grūts darbs, īpaši sākumā. Ar mani viss skaidrs, mani adrenalīns neinteresē, toties sevi mocīt - ļoti. Mazohisms to sauc. Un kāpēc to dara citi? Anete, jautājums arī tev.