Slēpošana

Izmantojot pēdējo sniegu izgājām Zilajos kalnos. Un es nemaz nezināju, ka mums tādi prieki ir tepat, pie sāna. Nē, nu labi, zināju, bet pamēģinājuši gan mēs nebijām ne reizi. Šodien izvazājāmies divas stundas, gan normāli paskrējām, gan kalnā uzrāpāmies, gan mazliet apmaldījāmies, novirzījušies no iemītās takas. Jā, iemaldījāmies mēs galu galā lielā kalna augšā. Un visas slēpju pēdas ved tikai augšā! Vot jā, augšā kāpj, lejā nebrauc. Nu labi, brauca viens-otrs, cik var redzēt, bet tur lejā bail pat skatīties - mēs galu galā esam slēpotāji-wannabe, nevis profiņi. Uz dibena braukt lejā negribas, ņemt nost slēpes un kāpt kājām - nesportiski... Nu neko, maucam. Trīs tur bija tādi nobraucieni, ka sniegs acīs ielipa un elpa aizrāvās.

Viss būtu labi, ja divos no tiem nebūtu lejā aizsalušās peļķes - te es atkal sāku darīt to, ko sezonas sākumā Lido kalna trasē - domāt, oi, tūlīt es kritīšu un sēsties zemē. Nu neko, pāris reizes sagrābu sniegu biksēs, noilgojos pēc sava slēpošanas kombinezona, bet kopumā ļoti apmierināta.

Ko es nesaprotu - kāpēc man neliekas laba ideja paņemt kalna slēpes un apzināti braukt no kalna. Brrrr.... Toties uzkāpt kalnā ar distancenēm un braukt no turienes ar minimālu pieredzi un prasmi - bail tikai salauzt īrētās slēpes. Visādi citādi, atšķirībā no kalnu slēpošanas, tā braukšana neliekas ne bīstama, ne bezjēdzīga. Cilvēku dīvainības. 

Kopumā šogad slēpošanā ir tādi panākumi:

- slēpes man vēl gluži nav kāju turpinājums, bet vairs nav tā, kā bija pagajušogad pēc 20 gadu pārtraukuma - slēpes kaut kur brauc, bet es te neko, nāku līdzi.  

- slidsolis man vēl pārāk nepadodas, bet es to arī neesmu mācījusies piemērotā vietā (būs sniegs un sals tagad, mēģināsim parkā). Toties klasiskajā es skraidu kā tāds somu skolnieks.

- es vairs nebaidos no visiem kalniem pēc noklusējuma. Pagajušogad, un arī šogad pirmo reizi, es pie katra nobrauciena tā nobijos, ka tūlīt nokritīšu, ka nemēģināju noturēties, bet gāzos brīvprātīgi. Pāris reizes to neizdarot, sapratu, ka var arī nenogāzties. Vairs es to nepraktizēju.

Un plāni uz nākamo gadu:

- iemācīties normāli to slidsoli

- varbūt dieviņš sūtīs slēpes mūsu saimniecībai - tad izvazāties pa Zilajiem kalniem krustu šķērsu, cik vien varēs.

Jājā, protams, nākamgad nebūs sniega.

PS Kurš jautājums mani nodarbināja šodien. Es saprotu, kapēc pēc dabas slinkais cilvēks ņem kalna slēpes vai dēli un brauc lejā, ka ausīs vējs svilpo. Nu kā - adrenalīns, ātrums, pats sajūties varonis, piepūle neliela, augšā jākāpj nav. Tur man viss ir saprotams, kāpēc viņš to dara. Bet kāpēc cilvēks brīvprātīgi uzkāpj uz garajām slēpēm un sevi fiziski nogurdina, cenšoties tikt uz priekšu? Tomēr, distanču slēpošana ir grūts darbs, īpaši sākumā. Ar mani viss skaidrs, mani adrenalīns neinteresē, toties sevi mocīt - ļoti. Mazohisms to sauc. Un kāpēc to dara citi? Anete, jautājums arī tev.

Modes blogeri-4 Metāliste

Metāliste ir tas personāžs, kuru es izsekoju kosmoforumā. Cik cilvēks var būt aprobežots un ietiepīgs vienos jautājumos, tik smalks un intuitīvi tālredzīgs citos. "Cits" viņas gadījumā parasti ir apģērbs. Principā, es viņu lasu tikai tādēļ, ka reizi gadā viņa izdod pērles - detalizēti apraksta savu prikidu, un manās ausīs tā ir dzeja, jo apraksta viņa tieši to, ko es gribētu dzirdēt (vai redzēt).

"Šodien eju uz koncertu. Pastāstīšu, kas man būs mugurā.

1. variants. Džinsi-trubiņas gaiši-gaiši zilas ar melnu Jack Daniels T-kreklu vai arī ar melnu džemperi ar īsām piedurknēm.

2. variants. Tumšzili vai melni džinsi ar baltu T-kreklu vai arī ar vīriešu kreklu ļoti smalkās rūtiņās. Apavi ne gluži neformāli, bet rupji zābaki līdz celim ar platu stulmu, uz plata papēža 7 cm, vai arī botiljoni ar dzelžiem uz vīriešu papēža 4 cm (abi pāri melni). Ne gluži neformāla, bet rupja ādas jaka - bieza, krāsa tumša - starp brūnu un ķiršu krāsu (taisna uz pogām, garums līdz asteskaulam) un tādas pašas krāsas liela mīkstās ādas soma. Tumšsarkana šalle. Siksna melna ar baltā metāla sprādzi puķes formā. Rotas - sudrabs, smalks. Gari izlaisti mati, meikaps nemanāms.

Pēdējie divi tusiņi:

1. Izlaisti mati, tumšbrūna acu tuša, gaišsarkana puscaurspīdīga lūpkrāsa bez spīduma. Uz vienas rokas 2 plāni sudraba gredzeni, uz otrās - arī. Īsas krelles no dabīgām melnām pērlītēm. Kleita tipa T-krekls, pelēka, taisna, nedaudz zem dibena, miesaskrāsas zeķbikses, gaišmelni zābaki līdz celim, ar platiem stulmiem bez rāvējslēdzējiem no rupjās ādas, apaļu purngalu, uz bieza 7 cm augstā papēža. Ķiršu krāsas rupja ādas jaka, maziņa lakādas somiņa. 

2. Rupji īsi zābaciņi, uz kantaina 4 cm augstā papēža, iekšā iebāzti tumšpelēki skinny džinsi, gaišpelēks krekliņš ar metāla grupas apdruku, brīvs melns džemperis ar īsām piedurknēm, mati-meikaps-rotas - tās pašas, soma parasta, vidēja lieluma no melnās ādas, virsdrēbe - militārā tipa melna jaka ar uzšūvēm, pusjostiņām un pārējiem atribūtiem." 

Parasti cilvēki to visu pasaka ar fotogrāfiju, ka zemāk. Viņa ar foto ir uz jūs, bet vārdi arī ir variants, kā kaut ko parādīt.

Bildes, kā parasti, no The Killing Moon, Lovely Liv Tyler Website un Freepeople

PS Es, laikam, arī drīz sākšu tēlaini izteikties, jo fotoaparātus es esmu sasitusi visus.

Sestdiena

Sestdiena ir galīgi izdevusies. Pēc labi nogulētā rīta mēs sākām ar visu loloto referendumu. Smīkņājot par to, ka pie vēlēšanu iecirkņa jārunā valsts valodā, citādi iekšā nelaidīs, vai ārā bietē dabūsi, mēs nobalsojām pret (ja kādu interesē). Pret ko - to mēs bērnam neskadrojām, jo šī noteikti izdomātu iedot mums kādu padomu. Es gan centos izvairīties no pareizajām runām par to, ka Latvijā visiem ir jāzina latviešu valoda, bet kā negrozi - nesanāca.

Tālāk mēs trijatā aizbraucām uz slidotāvu, kur puspiecgadnieks laimīgi tipināja uz slidām no tēta līdz mammai, gandrīz iemācījās slidot un pāris reizes no sirds nožāvās uz ledus. Mēs, pieaugušie, gan izmetām tikai kādus desmit apļus. Un slēpot man tomēr patīk vairāk. Pēc tam mēs aizgājām uz Zilajiem kalniem salauzt tikko nopirktās ragavas pavizināties no kalna. Dažas reizes pat sanāca, un tad mēs tomēr salauzām tās ragavas nē, bet iegareno plastmasas bļodu. 15 lati par pieredzi, sviests!

Kad mēs gājām pāri ielai uz mašīnu, kāda tante mūs uzrunāja: "Top veikalā ir kaķu izstāde!" Dzirdot, ka mēs savā starpā sarunājamies krieviski, precizēja: "Košku izstāde!" (Hello, referendums!) Košku izstāde, es teiktu, mūs iepriecināja pat vairāk par slidām un salauztām ragavām. Abas ar bērnu mēs liecāmies pie visiem kaķiem un ucinājāmies bez gala. Bērnam vislabāk patika mazā melnā sfinksa. Un man milzīgā radība meinkūns ar asti kā slotu un pušķīšiem ausu galos. Jā, viņš te dažiem ir rokām - un tāds viņš arī ir! Wow! Wow! Arī pelēcis ar pieticīgu nosaukumu 'mājas kaķis' ļoti man patika. Un Sibīrijas kaķis - tas vispār ir sapņu kaķis, es nezināju, ka viņš ir TĀDS! Vārdu sakot, preferences mums ar jaunkundzi ir skaidras.

Pēcpusdienā iegāzāmies skatīties Desperately Seeking Susan. To filmu es vienīgo reizi biju redzējusi 13 gadu vecumā, un galvenā varone atstāja uz mani pilnīgi un galīgi neizgludināmo iespaidu. Kā viņa žāvēja paduses pie roku žāvētāja, kā viņas wannabe, gribēdama ieskatīties čemodānā, apsēdās taisni zemē, kā viņa ģērbjas, dejo, stāv, staigā, skatās, pīpē, aaaaaaaaa! Tas pie visa tā, ka Madonna man nekad nav patikusi. Toreiz likās šausmīgi netaisnīgi, ka man ir 13, es esmu tik necila un man rīt jāiet uz skolu!

Bērnam, laikam, arī viņa likās pievilcīga, jo, kamēr mēs skatījāmies, jaunkundze pārvērtās par Sjūzenu.

Un tad vīrs pateica: Aaaaaaaaaaa! Tas ir Maine! Un bērns izbrīnā noskatījās, kā senči katru reizi, kad parādās čirkains onkulis ar matu iztrūkumu galvas virspusē, gāžas uz dīvāna un sāk dziedās dumās balsīs: dynamiiiiiite! un big city, big city nights!

Nē, nu a ko: Steven Wright vs Klaus Meine!

Un cik atšķirīgi viņi pie šīs līdzības novecoja...

Tas man atgādināja senāku stāstu, kā es darba ietvaros skatījos Sātana advokātu (jā, tulkojuma šai filmai nav 2011. gadā, kā tad!) un domāju, Als Pačino un Kūpers ir radinieki, vai? Dvīņubrāļi?

Nu, un, protams, ne es viena par to domāju.

Tā lūk sestdien. Bet ir jau svētdiena, varētu arī darbam pieķerties.

Pre-Ramm

Es ar Rammstein iepazinos 1998. gadā, kad dzīvoju Pulkvedī. Tad bija DM kavers un baumas par pašsadedzināšanos koncertos pie Ramstein dziesmas. Pa īstam es viņus nenoklausījos, bet žēl. Uz iepriekšējā Ministry pamata, mana toreizējā crush uz NIN un regulārā Šturmu apmeklējuma, man tas Herzeleid varētu oi kā patikt. Man viņš arī tagad tas ir mīļākais viņu albums gan strādāšanai, gan dejošanai, gan austiņām (gan Wollt Ihr..., gan Der Meister, gan Asche Zu Asche, gan Heirate Mich un, protams, Du Riechst So Gut un "kein Vogel singt" un vispār es esmu klasiskā monotonā industriālā ritma cienītāja, jā).

Tad uzreiz sekoja Matrix Soundtrack ar Du Hast. Kā var nepatikt Du Hast?! Tas gan arī visu iztraucēja, jo es nopirku Sehnsucht albumu. Emmm... tas nav tas, ar ko es ieteiktu sākt iepazīšanos ar Rammstein. Pretīgs vāks, agresīva mūzika, ai. Pat Du Hast to neizglāba, pat Tier, kuru es ievērtēju no pirmās reizes. Un Engel lūdzu nepiedāvāt, tā nekad nav bijusi mana mīļākā dziezma. Tā mēs arī izšķirāmies neko nepasākuši.

Epizodiski mēs tikāmies kino (ou, tas tak Ramštains! Bang Bang! Feuer Frei!) un kad es nedabūju Amerikas vīzu (Coca Cola, wonderbra). Tad es beidzot arī noskatījos kādu viņu klipu un pirmkārt man iekrita sirdī frontmens ar debīlo frizūru un neiedomājamo sejas izteiksmi (es gan padomāju, ka viņš to dara speciāli, bet nē - bieži tas viņam sanāk dabiski!).

Otrkārt, es nodomāju, ka tādas vieglas uzjautrinošas dziesmiņas viņu radošajā darbā ir izņēmums. Bet arī nē!

Pagajušā gada beigās es viņos ieklausījos nopietni (savācu visu populārāko putrā un sāku) un... Kaut kā tā bija pirmā grupa, kura mani tā pārsteidz no visām pusēm. Viss viņiem ir ne tā, kā es biju iedomājusies un man viss patika!!! Gandrīz vai pilnīgi viss. Un, galvenais, viss ir tik dažāds. Kā manas krustmātes vīrs reiz teica (gan ne par ramštainu) - katrai dziesmai sava seja.

Priekš manis viņu pievilcība nav smagumā un agresivajā ritmā, kaut arī, zina debesis, man tas ir nepieciešams! Pirmkārt, viņi ir drosmīgi un jautri. Drosmīgi - a pamēģini visādu tādu huiņu klāstīt pirmajā personā! Jautri - Rammstein ir resnākais pasaules trollis. Un daži, saucot sevi par faniem, viņu baro uz nebēdu. Nu kā var nopietni apspriest cik prasti vārdi vai jēls klips ir Pussy. Viņi to pa nopietno - apspriest šī gabala māksliniecisko vērtību!!! Vai, tur, viņu pēdējo pludmales uzvedumu ("ai vot galīgi popsīgi palikuši"). Nu, gan jau grupai arī tādi fani vajadzīgi, neko darīt.

Vēl, protams, tā vienkārši ir patīkami enerģiska mūzika (es arī baidījos, ka būs grūti no trokšņa izdalīt melodiju, bet tas galīgi tā nav) un mana progresējošā (lēni) piektā valoda manā krājumā.

PS Mežāzis Tils gan ar gadiem paliek arvien līdzīgāks mūsu mežāzim dejošanas guru - ironiski sagurušā vienaldzībā noraugās uz savu roku darbu un domā visādu huiņu, kā mežāzis Raimonds Pauls, domā: "Kā man tas viss ir noriebies!" Es kā mežāzis zinu.

07.02. Rammstein

Pulkstens pieci. Es braucu mašīnā pa krastmalu un pilnā balsī dziedu "hier kommt die Sonne..."

Ap pulkstens pusdeviņiem Tils sāka skaitīt eins zwei drei vier... Godīgi, sakot, man elpas aptrūkās jau pie Aus. Es viņu knapi savācu līdz und die Welt zählt laut bis zehn. Tas ir kā pilnā spēkā noskriet simtiņu pirms maratona. Kur tā jāuzņem, a?

Nē, pagaidiet. No sākuma. Nestāstīšu par iesildītājiem, par tiltiņu, par tvaiku, salūtu, ugunīm un pārējo, tas jau ir pastāstīts akadēmiskā valodā. Es varu pastāstīt tikai no iekšpuses. Kad tiltiņš nolaidās, visi sāka grozīt galvas uz visām pusēm - kur?! kur skatīties, no kurienes gaidīt, un KO? Es centos pastiepties garāka (jo tajā pārpilnajā zālē neko nevarēja redzēt), mīņajos no viena pirksgala uz otru, klusi pīkstēju aiz uztraukuma un ķeros kapucē nepazīstamam džekam, kas stāvēja blakus (jo nostāvēt vairākas minūtes uz pirkstgaliem grūti, nu, un vispār es tajā brīdī slikti sajēdzu). Tai kapucei arī pēc tam vēl kādu laiku labi negāja. Un tad viņi noiet pa tiltiņu garām, tieši man gar degunu. "Reku, tavs mīļotais",- teicu es vīram, kad garām soļoja Flake. - "Un reku manējais, knapi velkas".

Un jā, atvilkās un sāka - eins, zwei... Блядь, блядь, блядь!!!! - histēriski sāka bļaut man pie auss viens no, tur, lielākajiem faniem. To viņš pēc tam darīja pie katra lielā hīta, kamēr spēka pietika.  Un precīzāk izteikt emociju kāpumu nevarētu. Es kaut kā pēdējos koncertos tusējos pitā, pat pirmajā rindā, bet tāds mosh tur nebija. Labi, ka šoreiz mēs bijām kādā desmitajā rindā (jo nākt vajag laicīgi! ...vēl laicīgāk). Jā, vārdu sakot, jumts visiem nolidoja jau pie vārda eins. Tālāk psiho fanu pūlis mani aiznesa vairākus metrus uz priekšu. Tur es turējos pie tās pašas kapuces brīžos, kad prasījās atpūtināt roku, ar otru (haha) es tomēr paspēju pieturēt pupus (vilkšu nākamreiz skriešanas krūšturi!), un mēs visi kopā histērijā kliedzām un lecām un gāzāmies viens otram virsū.

Sonne

Wollt ihr das Bett in Flammen sehen?

Keine Lust

Sehnsucht

Asche zu Asche

Feuer Frei!

Uz Mutter man bija pofig, tāpēc es izmantoju momentu, lai atkal sameklētu vīru - nu cik jau var berzties ar svešiem džekiem. Un tur, starp citu, bija daudz mierīgāk, pat Links un Du Hast laikā, kad visi lēkāja kā bumbiņas - tīri prieks! Kruta bija bezdievīgi, līdz pašam pēdējam brīdim. Ich Will es nodziedāju ar īpašu izteiksmi - ne sliktāk kā bērns dzejoli salavecim. Bet nu gan, dārgie fani, grūti iemācīties vācu valodu uz koncertu, lai Tilam nav jums jātulko "Jūsu rokas, ibio!" Un pareizi es uztraucos, ka viss beigsies ar nemainīgo Ich versteh euch nicht. Er versteht uns nicht. Par to, cik visi bija tik smuki nolieti ar putām Pussy laikā, es tā smejos, ka pat vaigu muskuļus sāka raut krampī. Un kad tas lielais cilvēks, kas no skatuves rūc un dārd, pēc tam samērā maigā balstiņā pasaka Viel viel viel Dank, Dankeschön - it is so cute!!! Nu, labi, pateisībā viņš teica "Liels paldies", bet nu vienalga.

 

Vārdu sakot, es esmu absolūti apmierināta ar draivu, ar skatu, ar publiku, ar savu sagatavotību, ar visu. Tikai nākamreiz tomēr iešu pirmajā rindā, lai var nedejojamo gabalu laikā ne tikai mēģināt palūrēt pa šķirbu vai tik, cik vīrs var mani noturēt gaisā, bet izblenzt visas acis.

 

PS Ja pēc Scorpions man gribējās atkārtot jau nākamajā dienā, tad Rammstein es tiešām kādu laiku vairs redzēt negribu - pēc koncerta jūtos galīgi izspiesta gan fiziski, gan morāli.  

PPS Interesanti tomēr, kā jūtās tie, kas stāv zāles galā. Un, galvenais, KO VIŅI TUR REDZ??? īpaši tie, kas īsāki par 1,80.

PPPS Te ir par konci Maskavā. Pretty much sums ir up.

Kaut ko gribas 5 Ich Will

Gatava...

...un gatavi

Just a little bit,

Be my little bitch

Emansipācija

Te ir sākums. Es tikai dažus savus secinājumus pierakstīšu.

Sievietes ienīst to, ka ģimenē jāstrādā abiem. Tikko viens nestrādā, vienas algas ierastajām vajadzībām nepietiek. Ja finansiālā iekārta pasaulē būtu tāda, ka ģimenē var strādāt tikai viens un pietiktu visiem, ir divi pavērsieni:

1. Sieviete-ziediņš kleitā ar bērniem un plīti tup mājās. Bet viņai ir nopietns bezkompromisu dārznieks, kurš saimnieko dārzā pēc savas patikas.To pasaule jau ir piedzīvojusi, vai ne? Tikai sievietes ātri to aizmirsa, jo sen jau ir pierasts, ka viņas uzklausa, bet ja neuzklausa, tad var likt sevi uzklausīt ar nopietnākiem mēriem. Viņas vienkārši neiedomājas, kā tas būtu, ja pēkšņi viņai nebūtu teikšana. Nekāda. Nekur. Un tas ir tikai laika jautājums, ja tu esi ziediņš. 'Nu manējais jau nekad...' Tavējais nekad, jo viņš tevi un tavu lomu redz caur sabiedrības brillēm, un mūsdienās tā nav pieņemts.

2. Mīļotais pasaka, ka viņš arī nogurst. Viņam arī grūti iedzīvoties ziedkopja lomā, kad viņš ir pārnācis no darba, kur pastrādājis par diviem. Tāpēc, mīļotā, velc kurpes un ej pati uz darbu. Un es palikšu mājās ar bērniem. Kāpēc ne? Bērnu pabasti, kopšanas atvaļinājumi un slimības lapas tiek tikpat labi piešķirtas vīriešiem. Jā, tas ir alternatīvais piedziedājums: viņš arī nogurst.

Nu ja, secinājums man sanāk tikai viens. Ja vīrietis grib tikai atpūsties, to sauc par 'palicis sīks un vārgs'. Ja to grib sieviete, to sauc par 'viņai atņemta viņas daba'. Kāda daba, nesaprotu... Kas tik ļauns notiek ar manu sievišķīgo dabu, ja es pasēžu dažas stundas pie kompja? Un kopš kura laika to sauc 'art'? Art un rakt ogles, nevis klabināt klavieri, gan būtu tikai mana personīgā izvēle. Kā Inga teica, m a n a   i z v ē l e... 

PS Cerams, mēs visi te zinam, ka feministes ir tās, kas mums iespēju izvēlēties - vilkt to sasodīto kleitu vai strādnieka bikses, nevis tās, kuras ar varu ņem nost bikses strādniekiem? Citādi, es baidos, ka man atkal sāks skaidrot ābeci...

PPS Es arī grūti pārslēdzos no redaktora un mātes lomas uz mīļotās sievietes lomu un pat drauga lomu. Es ceru, mani tuvākie jau ir sapratuši, ka palīdz tikai pacietība un sarunas par pastarpinātām tēmām. Tas ir, ja es laboju filmu, nevajag līst bučoties. Vajag bruņoties ar pacietību un sākt pārrunāt ar mani mūsu finanses, plānus nākotnei, attālus paziņas, referendumu, Otro Pasaules karu, kaķu šķirnes, whatever... un nepaies ne gads, ka es jau būšu pārslēgusies pa ķēdīti darbs-ģimene-pretējs dzimums-tuvība. To sauc par sadarbību un komunikāciju. No savas puses, es arī tam vienmēr esmu gatava. Bet stāvēt ar mīklas rulli un teikt, ka 'esesmuziediņšsieviete****kurirmanidimantiunnesmaniuzrokām' vai ēsesmudārznieksvīrietisesatstrādājukurirmansminets' nevienu nepārslēdz.

Vainot sabiedrību un stulbo valsti ne tik, kaut gan... kopīgs ienaidnieks ir jau pirmais solis vienam partnerim pret otru.