High-2019

It's high time of the year

Septembris darbā, mocībās un pretrunās

Pēdējā mēneša laikā mani māc nogurums no sporta trūkuma manā dzīvē. Bet arī nogurums no sporta daudzuma mani māc.

Sēdi, knābā klavieri, rakstot filmu par ieroču vēsturi un ar patiesām ilgām atceries, kā divus gadus atpakaļ varēji lasīt gultā fanfikšenu līdz četriem rītā. Un vēl biji ar kaut ko neapmierināta! Un tagad toties darba ir daudz.

Par zobu sāpēm pat negribu izteikties. Vienā ļoti jaukā klīnikā strādā viens superīgs ķirurgs. Un te es no vīra uzzināju, ka viņš tagad arī labo zobus, ne tikai rauj. Jau biju sazieķējusi slēpes pie viņa pierakstīties, bet viss pagriezās savādāk. Man bija iekaisusi smagana, un mani pierakstīja tajā pašā klīnikā pie citas dakteres. Viņa man ieteica tikt vaļā no gudrības zoba, ap kuru bija izveidojies iekaisums. Vārdu sakot, tiku es pie tā lieliskā daktera. Nezinu tikai, vai tas bija tik ģeniāls risinājums, jo smagana bija sīkums, toties izraujot veselu zobu, es iedzīvojos nepatikšanās uz pusotru mēnesi. Mīnus viens zobs un piecas papildus vizītes, bet vēl šodien es nevaru oficiāli paziņot, ka visas briesmas ir garām. Pēc otrās ķirurģiskās iejaukšanās gan ir daudz labāk. Dakteris, jāsaka, ne pie kā nav vainīgs, vainīgs ir mans zobs, ja tā var teikt.

Kopsummā ar to darbu un zobārstu besī ārā, ka naktī strādājot pēkšņi sagribas ēst, bet 1. ir tikai sastāvdaļas 2. sāp bijušais zobs, un nevari īsti neko apēst.

Pēdējais mēnesis bildēs (plus zobārsts, jā)

Bildes no burvīgās mākslinieces Yao Yao

Citāda vasara

Visiem sestdiena kā sestdiena, tikai man parasta vasaras diena. Aizsūtīšu bērnu uz klasesbiedrenes dzimeni un, pirms ķerties klāt darbam, aizšaušu pa veikaliem. Bet rītu es pavadīju, pētot visādas pērles, pēc kurām man būtu jāvadās. Jo šovasar (un arī rudenī) aktuāls ir ne tikai skaistums, bet arī tilpums.

 

Bildes no pinterest

Un atkal garo svārku motīvs

Meklēju sev garos svārkus. Atkal, jā. Sākās viss ar to, ka vajadzēja sameklēt garos melnos, tādus, lai var vilkt gan vienus pašus, gan kā apakšsvārkus. Rakājoties pa pakaramajiem vietējā RDA, nejauši uzgāju kaut ko negaidītu. No linu un kaut kā vēl sajaukuma, diezgan biezus un cietus, bet vienlaicīgi kuplus un plandošus, neuzkrītošā zilā krāsā - tas ir, ne gaiši zilā un ne tumši zilā un ne zilā, bet tādā kā zilpelēkā, ļoti pašpietekamā krāsā, ar sīkiem sīkiem aplīšiem nosētus. Garumā līdz pusikram, līdz tai vietai, kur sākas mani jaunie šņorzābaki. Ņemu! 

Un otri - melni, gaisīgi, līmeņoti, ļoti čigāniski, vietām tas auduma pat spīdīgs, bet vietām - caurspīdīgs. Gan apakšā var, gan tāpat... Arī ņemu!  Tikai pirmdien, tagad nav naudas galīgi.  

Nu ko, pirmdien nebija ne vienu, ne otru. Ja godīgi, gāju vēl divas reizes skatīties, varbūt, vienkārši neatradu? Nē, nav. Kā izrādās, ne es viena te esmu tik gudra.

Un tā es turpinu staigāt, cilāt visus svārkus pēc kārtas un meklēt kaut ko, kas būtu tikpat trāpīgs kā tie divi, ko palaidu garām. Īpaši tie zilie. Un viss, ko esmu redzējusi līdz šim - simtiem svārku, garu un pusgaru - besī ārā! Visi viņi ir tādi, meh. Svārkiem nav jāatvainojas, nav jāpiesedzas, nav jācenšas būt pieticīgiem vai sievišķīgiem! Svārki ir sievišķīgi jau no tā vien, ka viņi ir svārki, tāpat kā jebkura sieviete. Tikko to sāk pasvītrot ar kruzuļiem un volāniņiem, es eju prom. 

Ja uz svārkiem ir puķes - tas ir tāpēc, ka viņas tur grib būt, nevis tāpēc, ka 'puķes ir sievišķīgi'. Sievišķības pasvītrošana ir izmisums. Skaties - man ir dekoltē, tas ir skaisti, man ir puķes, tas ir sievišķīgi, ko vēl tu gribi?! Bet tas nav tas. Labo piemēru reiz redzēju vienai meitenei ar rožu svārkiem - tās rozes gāza nost no kājām, viņas gan bija viens vesels ar saimnieci, gan vienotas pašas par sevi. Nekādu mērķu un nekādu attaisnojumu, tikai rozes.

Ja svārkiem ir rūtis, tad tas ir tāpēc, ka viņas tur ir un grib būt, nevis tāpēc, ka 'uztaisīsim rūtainus svārkus...' Daudzpunkts tur ir tāpēc, ka tajā brīdī taisītājs nobijās, un rūtis palika vidēja izmēra - nevis sistemātiski sīkas un nevis drosmīgi izteiktas, bet tā... 'mums ir rūtiņas, tas ir moderni'. Tad kāpēc jūs gribat viņas noslēpt?

Tas pats attiecas uz platumu un garumu - es neņemu neko, kas cenšas noslēpties un palikt nemanāms. Jo tad apģērba gabals tiešām paliek nemanāms, bet manāms paliek tas, ka viņu cenšas padarīt nemanāmu. Bet apģērbam ir jādzīvo pašam par sevi, tikai tad viņā dzīvo arī saimnieks. 

Pagaidām esmu atradusi vienus, melnus, ar sīkām krāsainām pērlītēm un līmeņu robežām. Garus, var gan augšā, gan apakšā. Vairāk nekas nav iemeties acīs, atskaitot vēl vienu oranžo džemperi (tas būs jau ceturtais?) Un es daudz ganos Gudrun Sjödén mājaslapā.

Atbildes uz goglētāju jautājumiem-2

Šoreiz par to, ko es goglēju pati. Darba laikā es vispār ar to daudz nodarbojos, bet (vai arī tāpēc) dažreiz sanāk goglēt visu, kas ir apkārt. Lūk, ko uzzināju:

Kur pie debesīm meklēt Orionu? 

Zvejnieks labojamā filmā stāstīja, ka kuģim ejot bojā, skatījies uz Orionu un lūdzis tam palīdzību. 

Ziemeļu puslodē viņu vislabāk redz no novembra līdz aprīlim, tad arī paskatīšos.

Kāpēc man ir divi pilnīgi dažādi Tūves Jansone 'Komēta nāk' krievu tulkojumi? 

Tajos atšķiras ne tikai atsevišķi vārdi vai teikumi, bet par varoņi un notikumi. Kā?
Izrādās, Tūve Jansone bija uzrakstījusi divas šīs grāmatas versijas - 1946. gadā zviedru valodā, un tad 1968. - tā vietā, lai tulkotu to somu valodā, uzrakstīja vēl vienu variantu. Man totāli labāk patīk pirmais. 

Kur notiks Kāpa 2015?

HVZ Baigais noslēpums.

Kāpēc dažreiz pludmalē ir miljons sprāgušu maijvaboļu, un kāpēc viņas tā smird?

Oriģinālā es gūglēju 'kāpēc maijvaboles smird pludmalē'. Tāpēc, ka tā bija Klaipēdā pagājušogad. 

Bija vētra un nogalināja liekās savairojušās maijvaboles, un tad jūra izmeta tās ārā. Kāpēc smird? Nu, viņas no dabas ir smirdīgas. Gan nekad nebiju ostījusi, kur nu vēl tādā daudzumā. Starp citu, viņas pēc tam apēd kaijas un arī mežacūkas nāk ganīties pludmalē veselām ģimenēm.

Kāpēc mušas kož rudenī?

Ievērojāt, ka vasarā viņas tikai kaitina, bet rudenī sēžās virsū un sāpīgi kož, tādas neliela izmēra mušiņas? Vasaras beigās savairojas šī te mušu suga, 'žigalkas' vai sīvās mušas mēs viņas saucam. Viņas arī kož.

Vai lielie odi kož?

Nē, nekož. Tie ēd vai nu nektāru vai pavisam neko. 

Tupi - jāņoga

Jāņoga patiesībā ir ērkšķoga. Vai vismaz ērkšķogu dzimtas krūms. 

Vai trusim var dot plūmes?

Sestdien pielavījās pie plūmju bļodas, paķēra vienu un žigli prom. Ja ieraksta īsi 'trusis plūmes', tad parasti izmet 'sautēts trusis ar plūmēm'. Savdabīgs tāds risinājums.

Vaboles ēd orhidejas

No tās pašas sērijas, manām orhidejām uzmetās kaut kādas vaboles un sāka grauzt. Pēc paskata - tipiskas blaktis. Sāku meklēt un uzzināju, ka manas orhidejas ir plēsoņas un pašas ēd kukaiņus. O kā. Galu galā, lasīju tās vaboles pa vienai un metu aiz loga sniegā, kamēr viņas beidzās. 

Šodien zinātnisko konferenci beidzu. Paldies par uzmanību.

Canicule

Atceros, 2010. gadā mēs braucām ar laivām, un es smējos par latviešu sievietēm, kuras prot saģērbties atbilstoši jebkurai zituācijai. Ja uz laivām - tad viņām ir cepure ar nagu, bet vakarā, kad paliek auksti, viņas uzvelk treniņbikses. Es toreiz tinu ap galvu košu lakatu un vilku vīra linu bikses, bet vakarā uz tām biksēm uztinu to pašu lakatu. Nu ko, tagad man ir divi (!) t.s. galvas nagi (bez pašas cepures gan) un piecas (!!!) treniņbikses, kas nemaz nav paredzētas sportošanai, bet nēsāšanai tāpat. Sliktāk, divas no tām es tiešām nēsāju. Bet tas viss tikai tāpēc, ka tagad man ir arī vesels plaukts, piebāzts ar dažādu sporta apģērbu, un to es arī lietoju katru dienu.

Bet izvilkumu es gribēju par ko citu. Man te bija smukās bildes:

Tad es iedomājos pagūglēt tās bildes, lai atrastu pirmavotu. Tagad varu publicēt pilnu sesiju:

Miss Vogue: Canicule — Vogue Paris [Jun 2013] 

Ļoti skaisti raksturo manu šībrīža tuvāko stilu (kaut arī joprojām gribas pateikt 'muti aizver!', jo tas lētais seksaūls te galīgi neiederas). Nja, man ir arī tāds krekls, tādas jostas, tāds tīkliņdžemperis, tādi šorti kā viņai bikses un tāda kleita kā viņai kombinezons. Tāda frizūra, tāds iedegums un tāda seja, tikai muskuļi uz rokām man ir izteiktāki (es labi apzinos, kā man ir veicies ar garo augumu un proporcijām, un to, ka starp manu iekšējo pasauli un izskatu nav nekādas pretrunas).

Un te viena stiliste tieši izskata šī stila pamatus un kā apspēlēt 'stipro sievišķību', kā viņa to sauc. У меня умная голова и жесткий характер, но при этом никакого желания соперничать с мужчинами.

Kapteinis Pozitīviņais un eigēnika

Viens meituks te uzradās ar pukstēšanu - man tik laimīga dzīve, man viss tik ideāli, kāpēc

1. ir cilvēki, kam viss nav ideāli un viņi neko nedara

2. kāpēc daudzi mani izmet no instagrama un citiem tīkliem? Laikam, tāpēc, ka kad jūs visu laiku kaucat par savu dzīvi, jums riebjas, ka citam iet labi.

Emm, ne gluži tāpēc. Es tajā brīdī nodomāju, ka viņiem ir vai nu garlaicīga dzīve vai nu viņi kaut ko slēpj. Parasti viņi arī atzīstas, ka slēpj.

Stāsts. Agrāk tas meituks dzīvoja Pēterburgā, mācījās, strādāja, ceļoja, meklēja savu ceļu dzīvē. Viņas blogā bija budžeta ceļojumi pa apkārtni, šmotkas, novērojumi, stāsts par sakodiena labošanu un breketēm, tusiņi, problēmas, risinājumi un pārdomas. Tad viņa satika savu vienīgo. Pārcēlās uz Maltu. Un viņai gadījās galvas smadzeņu pozitīviņš. Es saprotu, tu tagad dzīvo uz saulainās salas (nevis lietainā Pēterburgā), ar vīru (nevis ar vecākiem), atradi darbu, kas tev patīk un tiki galā ar savu iekšējo pusaugu mētāšanos. Wow, es teiktu. Malacis! Aplausi stāvus.

Tikai viņas blogs tagad ir ne viens vienīgais pozitīviņš (kā tas ir Lībermanei), bet, ibio, pamācība, kā kļūt pozitīviņam. Pa punktiem. Katrs ieraksts stāsta "es esmu tik laimīga, tik pareizi laimīga, tik pozitīva, ātri visiem kļūt pozitīviem!" Bet kaut kā interesantāk bija lasīt par dzīvi, nevis pamācības, kā kļūt laimīgam. Un kam tādas pamācības? Kā man vienreiz nācās jau skaidrot labvēļiem internetā - katram ir savs stils baudīt dzīvi. Vienam - sist pa acīm ar pozitīviņu, citiem arī pagausties nenāk par skādi. Man pat liekas, ka tie, kam nav kauns gausties savā blodziņā, ir kripatiņu patiesāki par tiem, kas sit pa acīm. Pirmie raksta sev, otrie - alkst slavas un tik rausta pozitīviņa brunčus, lai kāds sliktais laiks, strīds ar vīru vai sāpoša kāja neizlien publikas priekšā.

Un otrs stāsts. Kad man bija 17-18, es ļoti labprāt lasīju vienas rakstnieces daiļdarbus, kur krimiķa darbība mijās ar dziļajām dzīves pamācībām. Uh, kā man patika tie pastāstiņi! Es tur smēlos tādas gudrības! Man tas uz daudz ko atvēra acis. Bet mana mamma spļaudījās - normāls krimiķis būtu, ja ne visas tās vīzdegunības. Tagad, 30+ gados es vairs šo nevaru palasīt - neticēsiet, riebjas tās pamācības! Ko viņa man stāsta acīmredzamas lietas kā tādam zīdainim un bojā visu grāmatu. Redzat, katram vecumam savs.

Kāds savā ceļā pamanās apgūt gudrību, kā kļūt netraucēti laimīgam. Citam tas neizdodas nekad. Tas ir viņa ceļš un viņa dzīve, kāpēc tev tā būtu jātaisno? Kāpēc nevar ļaut dažiem būt Īā ēzelīšiem? Tāpēc, ka visiem jābūt ekstravertiem, cīruļiem un sangviniķiem? Nē, tas cilvēkiem ar galvas smadzeņu pozitīviņu prātā nenāk. Viņus tas arī īpaši neinteresē. Ko viņi grib - tas ir visai pasaulei pastāstīt, ka VIŅAI izdevās. Viņa ir iemācījusies būt laimīga. Un KĀ viņai izdevās. In Beifall untergehen.

Un tas ir tas pats, par ko ir visas grāmatas no sērijas 'Kā nopelnīt miljonu'. A nekā. Vai nu tu izdomāsi savu veidu un nopelnīsi, vai nu neizdomāsi. Konkrētas pamācības šeit īsti nav, bet tie visi padomi 'paraugies uz situāciju no otrās puses' un 'izdomā kārtīgi, ko tu gribi, un strādā pie tā', 'izej no komforta zonas' un 'neko nenožēlo!' ir Kapteiņa padomi. 

PS Ok, es pārspīlēju, meitēns foršs, tikai man šādi padomu apkopojumi sen nav aktuāli, tāpēc dažreiz aizkaitina šausmīgi, tāpat kā tie krimiķi un žurnāls Cosmo.

PPS Pretēji šim, šodien ļoti ļoti patika ieraksts par «Оссспади».

Kaut ko gribas, tā sev

Nezinu, vai tas ir darbs, vai sports, vai tas, ka visa pietiek, vai tas, ka vēlmes šobrīd ir ļoti konkrētas, nevaru noformulēt nekādu 'kaut ko gribas'.

Gribas braukt uz šo pilsētu, kurā, kā es saskaitīju, esmu bijusi 11 reizes.
Un uz šo arī, vienmēr. Rīga, starp citu, tāda tukša te izskatās.

Pārējās vēlmes ir saistītas ar peldēšanas rezultātiem, par to gan plašāk pierakstīšu pēc sacensībām.

Skaistu bilžu nav.

Emm, sēdies, divi.

Good family

Redzēju video no rīta.

Daudziem šis liekas ģimenes nolāpītais ideāls - bērni, mātes, meitas, suņi, māja, vasara, batuts, visi smaida, visiem skaisti zobi un visa ibio ģimene kopā. Neko gan tur nerāda par to, kā visi kašķējas, velk segu katrs uz savu pusi, lieto vārdu VAJAG, negrib sadarboties, apvainojas un bojā viens otram nervus. Bērni un suņi neklausa, kaķi dirš pa stūriem, vecāki tēlo idiotus, un tie, kas tam visam pa vidu, vēl iet uz darbu un noveco par 20 gadiem 5 gadu laikā.

Vispār, Nastja arī par to raksta. 

Kopumā, šitā te saulainā laime ir tikai mūminu ģimenē.
Pati vainīga, čo.

Par aktuālo un virtuves debatēm

Par informācijas izplatītājiem šoreiz. Mēs visi zinām, kāda ir situācija Krimā. Nē, ne tā - mēs visi zinām, ka tur ir kaut kāda situācija. Neviens tā īsti nezina, kāda. Toties katrs steidzas parunāties par to un sabaidīt citus. Ir viena grāmata, kur es nereti ķeru iedvesmu, tad lūk, tur bija tāda frāze (brīvā interpretācijā, protams) 'viņai gribējās padalīties ar savām bailēm, sabiedēt citus un tādejādi tikt vaļā no bailēm pašai'. To arī daudzi dara. Mums ir tāda superīga lieta kā soctīkli, kuri mūsu un jaunākai paaudzei strādā daudz labāk par tv, mūsu vecāki gan joprojām teļukā kā svētbildē raugās). Un soctīklos tik vien jāizdara, ka jānospiež like vai share  vai retweet vai kaut ko tādu, lai visi redz, ka tu visu zini un visam seko līdzi. Neko tu nezini un nevajag neko spiest un izplatīt baumas.

Jo rezultātā daudziem dzīve konkrēti sabojājas. Vakar nejauši padomāju (tiešām nejauši), ka 'kaut ātrāk jau tas pavasaris ar savām aktivitātēm, citādi sāksies trešais pasaules karš, bet man rogainings, peldēšana, koncerti... visu ieplānoto gribas paspēt". Kā jūs domājat, no kurienes man tādas domas galvā? Pareizi, no pogu spiedējiem internetā un no pašas vīra, kurš Ziemeļkorejas konflikta laikā stāstīja virtuvē, ko teica Žirinovskis. 

Es gan šodien pacitēšu vienu citu rakstītāju: 

Lai palīdzētu cilvēkam sajukt prātā, ir jāsniedz viņam ļoti daudz, ļoti emocionāli lādētas un, pats galvenais, ļoti pretrunīgas informācijas. Vēlams, lai šo informāciju nebūtu iespējams pārbaudīt. Un vēl, tai informācijai  tiešā un asā veidā ir jāskar galvenās cilvēka vērtības - dzīvību, veselību, bērnus, senčus, godu un pašcieņu. Ar šo vienkāršo paņēmienu ļoti ātri var atsist cilvēkam jebkādu kritisko domāšanu. (...) Bet ar bildīti televizorā nepietiek, tagad taču ir sociālo tīklu laikmets. Viena lieta, ko tur sveša tante televizorā teica, bet cita lieta, kad tavs personīgais draugs tev stāsta, ko stāstīja viņa drauga draugs. Un to visu nestāsta tev sejā, jo sejā var arī  pajautāt 'kas par draugu, es viņu zinu?' Un vispār, precizēt detaļas. Bet pa internetu - te nevajag nekādus precizējumus, un pārbaudīt grūtāk. No otrās puses, arī noticēt vieglāk.    

(visu oriģinālvalodā (krievu) var izlasīt te)

Man te soctīklos ir daži tādi plānprātīgi cilvēki, kuriem patīk ne tikai spiest pogas, bet ibio SŪTĪT LINKUS UN VIDEO CILVĒKIEM VĒSTULĒS. Un takš iedomājas no sevis baigo vēstnesi, jo dara viņš to aiz tīras cilvēkmīlestības 'jums visiem tas jāzina izsaukuma zīme'. Otrs tāds ir viens no maniem tuvākajiem draugiem - pilnīgi redzu viņu, sakot 'eu, bet tā taču ir!' Nu, džeks ne pārāk izglītots, toties emocionāls, ziņkārīgs un viegls uz pacelšanos. Viņš pat spamu lasa 'ja nu tur kas interesants gadās', un vispār viņu viegli pavest ar pārliecinošu vārdu. 

Bet nu neņemsim vērā pierē sistos donkihotus. Ja jums ir nedaudz strādājošu smadzeņu, nevajag runāt ko nezināt un pārstāstīt ko tante uz soliņa teica, baumu izplatīšana un naida raisīšana nevienu neizdaiļo un nevienam neatvieglo dzīvi. Jūs taču saprotat, ka konflikti, tajā skaitā politiskie, bez baumu un naida vairošanas uzņemtu krietni mazākus apgriezienus? Tad nevajag to veicināt.

 Labāk dariet savu darbu kārtīgi.

Virtuves izklaides

Kā izklaidēties šogad pavasari gaidot.

Vēl pirms mēs apprecējāmies, nopirkām virtuves tāfelīti - nu kā krogos ārā stāv vai iekšā karājās. Cītīgās mājsaimnieces tur mēdz rakstīt, ko sniegs galdā. Es toreiz teicu, ka sastrīdēsimies un nerunāsim, varēsim zīmītes viens otram rakstīt. Bet astoņu gadu laikā mums pagaidām neizdevās sastrīdēties tā, lai nerunātu. Tāpēc tagad es viņu izmantoju, lai izklaidētu vīru, katru dienu kopējot šos te uzrakstus:

Depression test

Disorder	Your Score
Major Depression:	Slight
Dysthymia:	Slight-Moderate
Bipolar Disorder:	Slight
Cyclothymia:	High-Moderate
Seasonal Affective Disorder:	High
Postpartum Depression:	N/A
Take the Depression Test

Šeit vietā būtu pajautāt - i čo? 

Atbilde - kā parasti: vieglie nomierinošie aka baldriāni, sports un censties vairāk gulēt.

FP november

Un, lūk, vilcieniņā pie iepriekšējā.

Free People novembra katalogs. Cenas neadekvāti kož (104 lati par 60% akrila jaciņu, kamon), toties bildes acis ļoti priecē.

Novembrī nemainīgi mori noskaņojums, bez šaubām. Tāpēc nedēļas nogalē es vilkšu sestdien silto LaFumu, un svētdien - ādas bikses un krekliņu Do It Like a Dude.

Zaļais vs oranžais

Remonts turpinās. Šobrīd tas ir fāzē 'līdzināšana\slīpēšana'. Visa māja baltos putekļos, mani māc nostaļģija pēc RLMK tēlniecības nodaļas. Es arī atminos bērnībā padzirdēto 'remonts ir stihiska nelaime' un tagad pilnīgi saprotu, ko tas nozīmē.

Rīt braucu pirkt krāsu virtuves sienām. Zaļais sapnis neizturēja sīku detaļu konkurenci, mazo telpu (hruščovku iedzīvotāji iet apraudāties) jautājumu, un pazīstamais velns atkal uzvarēja jauno velnu. Pazīstamais velns, protams, ir oranžā un sarkanā krāsa. Mamma rīt par mani veikalā smiesies balsī, bet, jā, es gribu dzīvot sarkani-oranžā mājā. Tās ir ne tikai manas mīļākās krāsas, bet arī vislabāk atspoguļo manu būtību. Zaļā ir antipods. Zaļā ir tā, kas man ir nepieciešama, kas mani mierina, bet beigās es nobijos, ka tā tomēr nebūšu es. Galu galā, man ir daudz zaļo augu. Vot piemēram, šitais zaļais orhidejai fonā ir galīgi pa vasaru aptracis (ziema es biju domājusi, ka viņš ir nosprādzis, bet nē).

Un man augu ir daudz. Vārdu sakot, mandarīnam - būt.

Un atkal pāris bildes uzmanības pievēršanai remonta iedvesmai:

Un šis tas no Design Seeds:

Nevaru/varu\nevaru ciest (beidzot par šmotkām)

Tas sports visu dzīvi sabojājis! Par šmotkām visu vasaru nav laika uzrakstīt! Pat aizmirsu, ko vispār rakstīt gribēju.

Bet gribēju, laikam, skatoties uz janajiem Free People katalogiem (augusta un septembra) parunāt par to, ko acis kāro, bet sirds (zobs, kājas, dzīvesveids, galvas smadzenes) neņem pretī.

Nu kur es ar tajā pirmajā bildē redzamajam lietām došos, kur? Skaisti bez gala, bet man jābrauc tikai uz mežu un kad ne uz mežu, es tik un tā nonāku mežā. Sporta tērpā, un tajos es pēdējo pusgadu arī ieguldu, pavisam atstājot novārtā ikdienas apģērbu. Un garie svārki vispār... Tik skatos visos veikalos - kur ir pietiekamā garuma skaisti svārki, kur? Man skapī, kur... Šovasar nav uzvilkti n e v i e n u reizi. Un galvenokārt tāpēc, ka man pēkšņi (hello, sports!) ir palikuši tik skaisti ceļi, ka nemaz negribas slēpt viņus zem kaut kādiem svārkiem līdz zemei. Un tā es visu vasaru nostaigāju aprautos džinsu šortos. 

Bet kaut kur ideālajā pasaulē (kur es smēķēju un nevazājos pa mežu un nedzīvoju adidas skriešanas botās un reizi nedēļā nekratu skujas ārā no Lafumas), es izskatos kā tā meitene pa kreisi:

Un tagad par kaut ko jautrāku, par to, ko es varu. Es varu lūk šo:

Par to otro bildi kāds feisbukā ir pukstējis, ka meitenes, kas šādi izskatās, maizi neēd. Haha, te man bija zvaigžņu brīdis, jo es tā līdzīgi izskatos, un es gan ēdu maizi (hello, sports!). Nu, un vēl var spēlēties ar džinsu izmēru - džinsos ar lielāku ciparu iekšpusē tu vienmēr izskatīsies tievāka, toties džinsos ar mazāku ciparu pašapziņa būs palutināta. Bet dibens būs apaļāks. Kas nu kuram patīk.

Bet es runāju nevis par džinsu izmēru, bet par military jackets. Es pēc tam kaut kad vēlreiz pievērsīšos, kam un kāpēc ir labi viņas nēsāt un arī atrādīšu savu kolekciju, un vēl šo to pastāstīšu. Kaut kad pēc ilgiem mēnešiem, kad atkal izkāpšu no kedām.

Un vēl man atkal patīk  tās visas izrotātās piedurknes:

Un man pat ir lūk šāds te tops no freepeople:

Zaļš. Jāsaka, maisās tās piedurknes bezdievīgi, ar visu to, ka es jau viņu esmu nesusi pie šuvējas un piedurknes saīsinājusi. Bet nu skaistas gan ir, ļoti. Un es domāju, ko no esošajām drēbēm izrotā šādā te stilā, man patiktu. 

A, bet par to, kas riebjas. Bijām ar bērnu uz Smurfiem. Tad lūk, tā Smurfglābējtēta Patrika sieva ir totāli modes blogere. Kad viņa finālā parādījās strīpainā kreklā, saplēstos džinsos un rokeru ādenē, gandrīz apvēmos. Nē, aktuālajā matrožkreklā (ko mīl visas modes blogeres un modīgās dāmītes), akurātajos saplēstajos džinsiņos (es saprotu, ka absurds, bet modīgās neakurāti nestaigā apkārt) un trendīgajā kosuškā (tas vispār ir ārpus labā un ļaunā). Nu, tas viss viņai ļoti arī piestāvēja, jo tēls kā reizi ir tāds... otrā plāna tēls - simpātiska,  kopta, mūsdienīga, pieticīga sievietīte ar pi... (raudu un rakstu) ar pipariņu. Ļoti pozitīvs tēls. Kā odziņa uz kūkas ir tas, ka censoties piemānīt viesnīcas administrāciju, viņa saģērbās par... tadā! Odriju. Odriju viņas nodrāztākajā tēlā (Holija lielcepurē). Bu. Bet Smurfi mums ļoti patika un smējos es tur kā kutināta.

PS Bet vispār, es arvien vairāk kļūstu par šī uz dzīves skata piekritēju. Piedurknes-kosuškas...

Trīs kaķu svings

Kad Rīgā bija regate, mēs arī tur bijām aizklīduši. Mani mazāk interesēja kuģi, vairāk Pits Andersons, kas uzstājās krastmalā, un pie kura mēs gājām svingot. Man kājās bija čības, no kurām ļoti gribējies tikt vaļā, jo izmērā viņas bija pārāk precīzas. Es kaut kā laika gaitā esmu iecienījusi apavus, kas ir izmēru-pusotru par vaļīgu, bet šie gadījušies baigi precīzie, kā rezultātā, novelkot tos, es sapratu, kas ir laime. 

Kāpēc gan es viņus uzvilku, zinot, ka iešu dejot ir... hm, nesaprotami. Bet Pits rullēja, un mēs svingojām tā, ka pēc pusstundas es sapratu, ka ļoti sāp. Četras tulznas un - ak, laime! - caurumi zolēs. Šoreiz laime tāpēc ka tagad ar mierīgu sirdi var izmest tās kedas misenē. Es paņēmu (!!!) velorikšu un aizbraucu uz Galeriju Centrs, kur nopirku lūk šādas te čības pa 10Ls, kas viņām arī ir sarkanā cena. Jautājums tikai, kāpēc bija uzreiz jāņem divi izmēri par lielu? Toties neberž un ērti, garzeķe gatavā.

Tad vēl bija visādi kuģi, saldēts jogurts un salūts, un ap pusvieniem naktī mēs gājām uz vīra vecāku mājām Imantā. Pagalmā kaut kas pašāvās zem kājām, mēs až palecāmies nost - žurka! Nē, kaķīts. Maaaziņš, viens, ņaud. Nezinu, kas tas bija, bet pēc minūtes es jau nesu viņu rokās un jautāju vīram, vai es esmu viņam apnikusi ar šitām dullībām. Nu, bet vīrs pagaidām mani piecieš, un tāpēc mums mājās tagad ir trīs kaķi, tajā skaitā Gregors (viņš arī Griša). Sākumā pusotru mēnesi vecs, 600 grams smags un drausmīgi blusains:

Un tagad jau divarpus mēnešus vecs un kilogramu sasniedzis pašapzinīgs miniatūrs kaķa indivīds:

(Ārprāts, cik man milzīgi runči!) Attiecības ar lielajiem pagaidām mums ir visai sarežģītas, bet vēl sarežģītākas ir attiecības lielo runču starpā, bet te mēs strādājam, arī izejot no katra atsevišķa rakstura. Plusos toties ir visu triju ēdāju pārvešana uz sausās paikas, kas, ticams, ir gan viņiem veselīgāka, gan man saudzējošāka (beidzot es prāstāju vergot ar mūžīgo vistas sastāvdaļu gatavošanu, urā!) 

Un, meklējot visādu informāciju par kaķu saimes bērniem, uzgāju lūk šādu superīgu blogu. Principā, tā vairāk ir gatavā grāmata, jo tai ir secīgs sākums, fabula un beigas. Izlasīju trīs reizes un lasīšu vēl. Mani tur uzrunā viss: izvēlētās sugas, krāsas, mājas iekārtojums, pasaules redzējums un dzīvnieku vārdu izvēle. Un arī saimnieces rakstīšanas stils, ar ko man (īpaši latviešu valodā) izdabāt ir ārkārtīgi grūti: Nīnas kaķēni un Co