Tik ironiski, ka pilnīgi kritiski stāstiņi par un ap dzīvi mūsdienu Krievijā un Padomijas mantojumā. Sevis vai apkārtnes atpazīšana liek uzsmaidīt, bet autores māksla lietot vārdus – skaļi zviegt. Godīgi sakot, es vairāk zviedzu nekā smaidīju. Tomēr, visi tie seši majonēzes salātu veidi svētkos, santehniķi, kas nepastāv dabā tad kad vajag, un sieviešu žurnāli ar savām rekomendācijam, pat būdami atpazīstami sejā, nav apkārtne kurā es dzīvoju. Un tam ir pavisam neliels sakars ar to, ka es izvēlos apkārtni bez salātiem un rekomendācijām. Mūsu mentalitātē tomēr salātiem un santehniķiem nav tās dvēseles.
Droši vien, no šīs pašas operas ir mans patiess izbrīns par to, ka šī ir jau otra pieaugusī, veiksmīga un psihiski normāla sieviete, kas publiski paziņo, ka cilvēks (vai sieviete?) nevar atļauties iedzert kafiju vienatnē, lai netiktu nepareizi saprasts. Kāpēc nevar? Kas notiek? Vai pareizāks jautājums ir - KUR tas notiek, un varbūt, tieši šis moments ir visu stāstu vienotais koncentrētās jēgas kodols?
Izlasiet, ja domājat, ka starp pēcpadomju Latviju un pēcpadomju Krieviju nav lielas atšķirības.
Droši vien, no šīs pašas operas ir mans patiess izbrīns par to, ka šī ir jau otra pieaugusī, veiksmīga un psihiski normāla sieviete, kas publiski paziņo, ka cilvēks (vai sieviete?) nevar atļauties iedzert kafiju vienatnē, lai netiktu nepareizi saprasts. Kāpēc nevar? Kas notiek? Vai pareizāks jautājums ir - KUR tas notiek, un varbūt, tieši šis moments ir visu stāstu vienotais koncentrētās jēgas kodols?
Izlasiet, ja domājat, ka starp pēcpadomju Latviju un pēcpadomju Krieviju nav lielas atšķirības.
recenzija no kāda, kas ir TUR un varbūt zina kāpēc to kafiju nevar dzert vienatnē...
2 komentāri:
Izlasīju. Un tomēr domāju, ka atšķirība starp mums nav tik liela. Vajag tikai mazliet plašāk atvērt acis, skatoties uz mūsu reālijām
Man jau likās, ka postpadomju valstīs vienmēr ir lielāka izvēles brīvība. Dzīvojot šeit vienmēr var izvēlēties dzīvot Latvijā vai dzīvot Krievijā vai, nebaidot teikt, dzīvot Eiropā. Tas ir atkarīgs tikai no tā, uz kādiem dzīves aspektiem pievēr acis. Un pievērt acis manuprāt ir lielāka māksla nekā atplēst tās pretī dzīves reālijām.
Ierakstīt komentāru