Viens no maniem amerikāņu draugiem, bijušais virtuālais boifrends, taisījās braukt uz Eiropu un beidzot sāka apsvērt iespēju apciemot arī Rīgu un mani. Protams, viss nav tā kā ir bijis. Bet man tā ir viena izcila izklaide - izrādīt savu pilsētu jautrā kompānija, pat maizi var klāt nedot. Tad sarunas par Eiropas braucienu sāka vīt, un es sapratu, ka, laikam, nekas nenotiks. Nu, žēl...
Un neviens nejūtās pārliku sarūgtināts līdz brīdim, kad viņš ieminējās: "Ja tu tikai atļautu man tev piezvanīt..." Sākumā man pat mute atvērās no izbrīna. Un tad es atcerējos, kāpēc savulaik pret pašas jūtām nolēmu izmest viņu laukā, un mans izbrīns pārauga aukstā naidā, pazīstat tādu? Šis ir vīrieša tips, kurš ļaus jums aiziet un nekad netraucēs dzīvot ar saviem uzstājīgiem zvaniem un mēģinājumiem kaut ko jūsu attiecībās sakārtot. "Tev bija izslēgts telefons." "Es biju aizņemts." "Tu biji aizņemta." "Tevis nebija mājās." "Es domāju, tu negribi mani redzēt." Jā, tagad - kad tu neesi pat pamēģinājis piepūlēties un noskaidrot, ko es gribu un kad es esmu mājās - tagad pilnīgi noteikti negribu. Jo man neizskatās, ka tev tas būtu vajadzīgs.
No otrās puses, protams, tas ir skaisti, ka cilvēks visu uztver ar pirmo reizi, un ka cilvēks ir pietiekami taktisks un audzināts, lai neaizsniegtu mani ar savu klātbūtni, ja es pati esmu pavēlējusi pazust. Bet es īsti neprotu atšķirt šādu smalkjūtību no vienaldzības. Es arī esmu gabēns. Man arī ir slikta intuīcija. Man arī vajag septiņus uzaicinājumus, jo uzreiz es pat pateiktajam neticu, kur nu vēl piedomāt kaut ko. Ja man pasaka "negribu tevi redzēt", ir jābūt tiešām ārkārtas situācijai, lai es ieķertos piedurknē un censtos kādu noturēt. Tieši šī iemesla dēļ es, neskatoties uz visa notiekošā acīmredzamu cūcību, viņu attaisnoju, jo es saprotu, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Bet tas, ko es saprotu un ko es pati daru, galīgi nav tas, ko es gribu no kāda saņemt. Un no malas man tas izskatās pēc vienaldzības ar muļķošanas elementiem.
Viņš neņem rokā klausuli un nespiež pogas, viņš uzreiz domā iemeslus, kāpēc varētu to nedarīt. "Ja tu ļautu man piezvanīt..." Nē, it kā es neļautu! Bet nav jau pat attāla nodoma zvanīt, tomēr, vajag kaut ko pateikt, lai ir darbības redzamība. Tad ūdens ir saduļķots, likmes uzliktas, visi gaida, tikmēr pats laiski svaidies apkārt un nevari sadūšoties ne uz ko. Divu gadu laikā trīs reāli zvani. To es saprotu! That's my guy! Man of action! Man pat tika paskaidrots, kāpēc tik maz, kauns tikai šeit publiski stāstīt. "Man likās, ka tev nepatīk runāt pa telefonu." Ja liekas, tad uzmet krustu.
Un tad gadījās kāds, kurš nelūdza atļauju zvanīt, bet teica, ka taisās mani precēt. Pēdējais, ko man tajā brīdī vajadzēja, bija stabilas attiecības, atbildība, pienākumi un nākotne. Es tiešām negribēju vai domāju, ka negribu. Un kā viss notika, a? Tikai mazliet uzstājības, tikai pajautāt divas reizes. Vai piecpadsmit.
Un neviens nejūtās pārliku sarūgtināts līdz brīdim, kad viņš ieminējās: "Ja tu tikai atļautu man tev piezvanīt..." Sākumā man pat mute atvērās no izbrīna. Un tad es atcerējos, kāpēc savulaik pret pašas jūtām nolēmu izmest viņu laukā, un mans izbrīns pārauga aukstā naidā, pazīstat tādu? Šis ir vīrieša tips, kurš ļaus jums aiziet un nekad netraucēs dzīvot ar saviem uzstājīgiem zvaniem un mēģinājumiem kaut ko jūsu attiecībās sakārtot. "Tev bija izslēgts telefons." "Es biju aizņemts." "Tu biji aizņemta." "Tevis nebija mājās." "Es domāju, tu negribi mani redzēt." Jā, tagad - kad tu neesi pat pamēģinājis piepūlēties un noskaidrot, ko es gribu un kad es esmu mājās - tagad pilnīgi noteikti negribu. Jo man neizskatās, ka tev tas būtu vajadzīgs.
No otrās puses, protams, tas ir skaisti, ka cilvēks visu uztver ar pirmo reizi, un ka cilvēks ir pietiekami taktisks un audzināts, lai neaizsniegtu mani ar savu klātbūtni, ja es pati esmu pavēlējusi pazust. Bet es īsti neprotu atšķirt šādu smalkjūtību no vienaldzības. Es arī esmu gabēns. Man arī ir slikta intuīcija. Man arī vajag septiņus uzaicinājumus, jo uzreiz es pat pateiktajam neticu, kur nu vēl piedomāt kaut ko. Ja man pasaka "negribu tevi redzēt", ir jābūt tiešām ārkārtas situācijai, lai es ieķertos piedurknē un censtos kādu noturēt. Tieši šī iemesla dēļ es, neskatoties uz visa notiekošā acīmredzamu cūcību, viņu attaisnoju, jo es saprotu, kāpēc viņš rīkojas tieši tā. Bet tas, ko es saprotu un ko es pati daru, galīgi nav tas, ko es gribu no kāda saņemt. Un no malas man tas izskatās pēc vienaldzības ar muļķošanas elementiem.
Viņš neņem rokā klausuli un nespiež pogas, viņš uzreiz domā iemeslus, kāpēc varētu to nedarīt. "Ja tu ļautu man piezvanīt..." Nē, it kā es neļautu! Bet nav jau pat attāla nodoma zvanīt, tomēr, vajag kaut ko pateikt, lai ir darbības redzamība. Tad ūdens ir saduļķots, likmes uzliktas, visi gaida, tikmēr pats laiski svaidies apkārt un nevari sadūšoties ne uz ko. Divu gadu laikā trīs reāli zvani. To es saprotu! That's my guy! Man of action! Man pat tika paskaidrots, kāpēc tik maz, kauns tikai šeit publiski stāstīt. "Man likās, ka tev nepatīk runāt pa telefonu." Ja liekas, tad uzmet krustu.
Un tad gadījās kāds, kurš nelūdza atļauju zvanīt, bet teica, ka taisās mani precēt. Pēdējais, ko man tajā brīdī vajadzēja, bija stabilas attiecības, atbildība, pienākumi un nākotne. Es tiešām negribēju vai domāju, ka negribu. Un kā viss notika, a? Tikai mazliet uzstājības, tikai pajautāt divas reizes. Vai piecpadsmit.
