Laimīgu-2014

Es tik ļoti centos šo gadu izdzīvot, ka gandrīz vai paskrēju tam garām. Nezinu. Kopumā man šis gads atgādina to, kā es varētu būt skrējusi pusmaratonu. Neizteiksmīgs, sakošļāts sākums, kad liekas, ka nav vērts, košs vidus, kad pēkšņi viss sokas, viss skrienas un viss notiek pats par sevi, bet beigās es totālu esmu izsitusies no spēkiem. Jau kopš oktobra man liekas, ka joprojām ir oktobris, bet opā - jau vecgada vakars. Bet es to norakstu uz sniega trūkumu.

No otrās puses, varbūt, nevis 'nepamanīju', bet bija par īsu? Februāris noteikti bija par garu, un marts arī. Bet tad visi pavasara un vasaras mēneši bija par īsu. Un laiks no tā brīža, kad es ievēroju, ka pēkšņi, kā man likās, vasaras vidū, mašīnas logs no rītiem ir aizsalis, līdz šim brīdim, arī kaut kā bija par īsu. 

Es pagajušogad un vēl senāk biju šo to apņēmusies, apskatīsimies, kas sanāca.

Veselība 

Jā, jo ziedošiem 30-gadniekiem klājas slimot. Gadu atpakaļ teicu, ka risināšu iekrājušās problēmas. Galvenā doma bija tāda, ka iesākumam jānoskaidro, vai mans hormonālais līmenis ir pareizajā vietā. Iemesli bija dažādi: pusgadu ilgi mēģinājumi palikt stāvoklī (es zinu, ka tas nav ilgi, bet man tomēr negaidīti ilgi), noskaņojuma svārstības un trauksmes. Un vispār kopēja sajūta, ka manī kaut kas izstājies no līdzsvara. Parasti tie tiešām ir hormoni. Nepaspēju es neko pārbaudīt, kā grūtniecības tests izrādījās pozitīvs (piecas dienas pēc jaungada iestāšanās). Tas gan arī nebija pārāk ilgi, un tad jau vairs nebija jēgas kaut ko darīt ar hormoniem - te bija vesela vētra, te augšā, te lejā. Tagad gan tie atkal nav īpaši līdzsvarā, un tas, laikam, būtu jārisina.

Vēlāk neizdevusies grūtniecība atspēlējās uz pārējās veselības, to es jau esmu stāstījusi un neatkārtošos. Galu galā, es tiku pie skaidras diagnozes 'veģetatīvā distonija' un sāku lietot B vitamīnu. Nezinu, vai tas ir viss, kas man vajadzīgs, bet jūtos daudz līdzsvarotāka un mierīgāka. Iesaku! Otrkārt, pateicoties tai visai jezgai iepazinos ar tādu speciālistu kā osteopāts. Divas vizītes, un cits cilvēks! Arī iesaku. Otrais speciālists, kuru gada sākumā gribēju piesaistīt savu problēmu risināšanai, bija psihologs. Bet arī šī situācija atrisinājās pati. Man, ja ne pašai vajadzēja viņa palīdzību, tad noteikti vajadzēja kādu padomu, kā komunicēt ar psihiski ne visai līdzsvarotiem cilvēkiem. Bet abiem šiem cilvēkiem palika labāk, tā kā es šobrīd nogaidu. Un ceru, ka viens uzcītīgi lietos savas zāles, bet otram nāks par labu mazliet mierīgāk dzīvesveids un tas, ka vairs nav pastāvīga kaitinājuma avota. Kopumā, veselības aspektā mani plāni šogad ir lietot kompleksos vitamīnus un apmeklēt osteopātu. Pagaidām viss.

Dzīves aicinājums

Kaut kad (droši vien, tomēr, divus gadus atpakaļ) esmu teikusi, ka gribu saprast, ko īsti vēl gribu padarīt, atskaitot savu pamatdarbu. papildu tulkošanas darbi man ĻOTI nepatika. Es negribu kā papildnodarbi kaut ko, kas ir līdzīgs manai ikdienai, toties ir kaut kas tāds... Es ļoti mīlu drēbes. Es tajās saskatu nedaudz vairāk nekā lupatas. Un, kā daži ņem kaķus no ielas un meklē tiem saimniekus, tā es izpildos ar apģērbu. Es noteikti kaut kad atradīšu laiku pastāsīt par to sīkāk, bet pagaidām priecājos, ka kaut kas šajā jomā ir sācis kustēties pēc pāris gadu gremošanas.

Ceļojumi

Kaut kur izbraucām mēs šogad tikai divreiz - uz Varšavu divatā un uz Lietuvu trijatā. Varu pateikt, ka es neesmu dažādu valstu kolekcionētāja. Un uzskatu, ka tepat kaimiņos var izdauzīties uz nebēdu. Īpaši ar bērnu, jo viņš atšķirībā no mums, kas ir jau atskatījušies un atēdušies, to visu redz pirmo reizi. Plus, viņam jebkura darbība ar vecākiem kopā ir tīrākā laime. Tā kā ceļojums sanāca tāds, ka tagad es nožēloju, ka nebildēju katru sekundi, katru muļķību, jo tagad bieži šķirstu to atmiņā, katru no tām sekundēm un vietām.

Sports

Nu, un par sporta sasniegumiem visskaļāk runā tegs Sportiste Wannabe, kā arī šis te endomondo grafiks:

...un man vēl likās, ka es 2012. esmu gana labi trenējusies...

Noskrieti 309 km, noorientēti, ja tā var teikt, 352 km. Nostaigāti 680 km. Un 51 - nopeldēti.

Septiņi rogainingi, Kāpas trīsdienas un divi publiskie 10 km skrējieni. Nākamā gada mērķis ir izturība, līdzsvars un lokanība. 

Bērni

Barbara šogad pirmkārt iemācījās peldēt, un tāpēc es nolēmu, ka šis ir labs laiks nodot viņu trenera rokās. Tagad jau peld lielajā baseinā un ir ļoti priecīga. Otrkārt, iemācījās lasīt - tā, pa īstam. Gadu atpakaļ viņa atkoda kā vispār strādā burtu salikšana, bet tagad viņai ir parādījusies interese lasīt to, kas apkārt ir uzrakstīts. Es jau vienu brīdi biju domājusi, kas tāda vēlme uznāk ne visiem bērniem, bet nē, vajadzēja tik pagaidīt... Un es neticēšu savām ausīm, dzirdot 'SIE-VIE-ŠU ĢĒRB-TU-VE LŪD-ZAM AP-MEK-LĒ-TĀ-JUS IE-VĒ-ROT AP-MAK-SĀ-TO BA-SEI-NA AP-MEK-LĒ-JU-MA LAI-KU". Wow! Un vēl viņā beidzot pamodās humors un pat ironija. Ir tomēr neizsakāma bauda komunicēt ar kādu, kas šad un tad izsaka dziļi sarkastiskas piezīmes tavā adresē.

Tāpat esmu priecīga, ka mums tagad ir trīs kaķi. Šis eksemplārs ir gadījies īpaši terapeitisks. Turklāt, izrādās, ka audzināt kaķēnu no pašas viņa bērnības ir reāli citādāk nekā dabūt jau gatavu pusaudzi (abi mani pirmie kaķi ir tikuši pie mums pusgada vecumā).

Nu, un tagad mēs esam pārēdušies, palaiduši gaisā laternu, tā kā laiski gaidīsim jaungadu.

Te es... emmm, kaujas elfa apģērbā rādu hobita kājas, egles un citas lietas.

Laimīgu!

Devītā no 15

Bilde no dienas, kas palika atmiņā.

Baigā problēma patiesībā, jo man visas dienas paliek atmiņā smalkās detaļās. Nu, izņemot tās, kuras 'darbs un ūdens'. Bet nu labi, paņemsim šo.

Man vispār ir vissiltākās jūtas pret Baltijas jūru, neskatoties uz tās temperatūru. Es esmu redzējusi viņu gan no šīs puses - auksto un oļaino Jūrkalnē, Liepājā un Ventspilī, laukakmeņaino Tūjā un Vitrupē, noaugušu zaļu Ainažos, rupjajām smiltīm Vidzemes jūrmalā, manām mīļākajām smalkajām smiltīm Jūrmalas pusē, un arī nedaudz no Skandināvijas puses. Bet šeit es viņu nepazinu, kaut arī tikko trīs dienas nodzīvojām turpat netālu Miķeļtornī.

Šajā rītā mēs pamodāmies Sīļu kempingā pie Pāvilostas, kurā iebraucām vēlu vakarā, un nolēmām aiziet līdz jūrai, tur stāvkrasts esot. Un kad atnācām, tā nebija mana Baltijas jūra - tik tālu lejā, tik nikna un tik zaļa! Tie vilnīši patiesībā bija ļoti pat spēcīgi- peldēties es te ietu nu tā, uz jūs. Un tas zilizaļums un šalkoņa. Uzreiz atausa atmiņā Tūves Jansones 'Tētis un jūra', stāsts, kurā mani vienmēr izbrtīnīja tas, ka jūra ne vienmēr ir prieka un iedvesmas pilna, kā man pašai licies. Viņa var būt arī ļoti auksta, apnicīga un vientulīga. Nu lūk, šeit izskatījās ļoti ticami - tā šalkoņa nebija nomierinoša, bet trauksmaina un depresīva. Ļoti gribējās kaut kā tikt ātrāk prom.

Tomēr lejā bija simtmiljardi olīšu, un mēs ar bērnu uz kādu stundu iekritām lasīšanas orģijā. Es ļoti mīlu akmeņus, un arī šoreiz atvedu pāris spaiņus. Tagad man ir skatāmie un taustāmie izvēlētie olīši un vesels trauciņš smalku, jūras noslīpētu, plakanu akmentiņu, kuras es izmantoju akmeņu terapijai - grābju saujā un spaidu. Kā es tikai bez tiem biju dzīvojusi.

(te es mazliet aizrāvos, jo šie visi ir no Karkles (pie Klaipēdas), bet jūra vienalga tā pati, un ceļojums tas pats, tā kā).

Pēc tam mēs ar bērnu gājām kempinga dušā (1 lats un ne mazākās poņas, kur iemest žetonu, jo viss tāpat strādā) un braucām uz Liepāju. Liepāja sākās ar K-Rautu, kur steidzami bija jāpērk kaut kas jukošā vagoniņa lāpīšanai) un ar bļāvieniem 'gribu uz Lunaparku!!!!!!' Nolādētās vecāku lamatas - visu laiku klausījos par to Lunaparku, ibio. Bet paši runājām par to, ka Liepājas mērs, atšķirībā no Lemberga, savā pilsētā neko nav izpagānījis, tāpēc viņa vārdu medijos neviens nav locījis. Laikam, tā agrāk varētu būt izskatījusies tā Ventspils. Šķūnis uz šķūņa, krams uz krama. Neko diži interesantu neatradām. Liepāja ir no to īpatnējo pilsētu skaita, kurām ir savs gars, kuru viņa neatklāj kuram katram. Atbraukt divatā uz vairāku dienu specpasākumu, kas iekļautu vazāšanos pa pussabrukušo pilsētu būtu labi, bet ar bērniem izbaudīt īsti nav ko. Aizbēgām.

Pieveicām 70 km līdz Palangai. Kaut kur esmu lasījusi, ka Palanga ir Jūrmala Jaunā viļņa laikā - nu, precīzāk arī nepateiksi. Pretīgāk par pretīgu. Pārdevēji nelaipni, šansons bļauj no katra kafūža, cenšoties pārbļaut kaimiņu, uz ielas visu laiku uzbāžās te ar puķēm, te vēl ar kaut ko, jau nemaz nerunājot par 'lamatām vecākiem'. Zinat lamatas? Cukurvate, kukurūza, krāsainais saldējums, popkorns, baloni, vilcieniņš, atrakcijas, mašīnītes - visa daudz un vienlaicīgi, un bērnam visu gribas reizē, pat ja viņš ir atēdies tās izklaides jau iepriekš. Un kā vecākiem to visu drazu gribas pirkt, ojā! Rezultāts diezgan histērisks - bērnam liekas, ka nekas nav izbaudīts, vecāks noguris atrisināt visu mierīgā ceļā. Vēl viens mīnuss pilsētas kontā. Principā, ja te dzīvo nedēļu, tad šo problēmu var risināt ar pakāpenisku patērēšanu - šodien saldējums, rīt kukurūza, bet ja tas ir viens vakars - tad ir bēda.

Otrs mīnuss - stāvvietas kemperiem nepastāv kā klase. Novietot kaut kur var tikai vieglo auto. Man gan tieši tajā dienā pietika prāta taupības nolūkos izlemt nakšņot nevis kempingā, bet ārā uz ielas. Palangā to darīt nevajag! Jo nav nevienas nomaļākas stāvvietas, bet nakšņot uz ielas nozīmē ko - traukus izmazgāt nevar, zobus iztīrīt nav, pačurāt aiziet nav kur. Izbraucām uz šosejas, izdarījām visu un atgriezāmies pilsēta. No rīta tā pati bēda - pamosties, bet tualetes nav! Nācās braukt klajā laukā brokastot un ģimeniski čurāt krūmos. Bet, domājams, tiem, kas nežēlos naudu kempingam, nebūs arī tādas problēmas. Es tikai atgādinu, ka Palanga nav īstā vieta eksperimentiem. Aizbēgām.

Toties Palangā ir garš mols, un jūra tur bija tikpat zaļa un nikna. Mans bērns visu ceļu baidījās, ka tas mols iebruks, toties citi tur nēsājās rikšodami. Aizstaidzinies līdz mola beigām, pablenz uz viļņiem un dodies atpakaļ, bet tur jau cilvēki iekārtojušies uz speciālajiem soliņiem ar segām - gaida saulrietu. Jā, šeit ir speciāla vieta saules pavadīšanai. Atkal uzausa jautājums - vai saule vienmēr visur riet jūrā?

Astotā no 15

Nejaušā bilde

Tautas rogainings 2012, starts. Starts ir tajā virzienā, kurā iet divas sievietes priekšplānā. Komandas Kapteinis Bremze dalībniece zilajā jakā startē ūdens bundžas virzienā. Jums te starts, bet dzert ta gribas. No otrās puses, varbūt, es meloju, un mēs vienkārši gājām tajā virzienā, ne tur, kur viņas. Tāpēc re ku otra nejaušā bilde, kas pierāda, ka neskatoties uz to, ka tas ir mūsu pirmais rogains, mani arī karte interesē, ne tikai ēst un dzert.

Bildes ņemtas no Gunas un Valtera galerijām.

Septītā no 15

Bilde no bērnības

Skolas zsv tirdziņš. Es rēgojos ārā pa durvīm. Man mugurā ir zili-sarkans samtveidīgs džemperītis ar v-veida izgriezumu, tēva šūtie vārītie džinsi un brūni zamšādas zābaki. Vot tūlīt pat to visu uzvilktu. Un frizūra man ir tāda, kādu es, varbūt, atkal nēsāšu lielākos gados, ja mati vairs nelokosies. 

Vistālāk pa labi stāv mana labākā draudzene no pirmās līdz astotajai klasei (tad viņa aizgāja uz citu skolu), ko duāls tagad pazīst kā slepeno aģenti. Parīt plānojam iet slidot. Man labajā pusē stāv meitene, kura būs mana labākā draudzene uz gadu-diviem sākot ar 9. klasi. Viņu es neesmu redzējusi jau gadus 15. Meiteni pa kreisi no manis sauc ne mazāk, ne vairāk, bet Odeta. Aiz viņas, tādā pašā kleitā stāv tāda, emm, uz papīra ideāla meitene. Skaista, gudra, pareiza un vīzdegunīga (pēdējo gan labāk sāka ievērot vecākajās klasēs). Maliņā stāv mūsu klases audzinātājas dēls, iespējams, jūs viņu esat redzējuši kādā reklāmā.

Sestā no 15

Bilde ar draugu, ar kuru šobrīd nekomunicēju.

Viņš te figurē fonā, tieši pie manas sejas.

Sākās viss trešdien, 1999. gada 10. martā, Pulkvedī, izvērtās tādās samērā parastās attiecībās, kas ilga divus gadus, un pēc tam vēl trīs - on again, off again. Viss tāpēc, ka man toriez likās, ka attiecībās galvenais ir drāma. Pēc tiem pieciem gadiem mums galīgi iztecēja derīguma termiņš. Bet vēl gadu mēs pavadījām viens otra sabiedrībā, saistīti ar zināmu pusbiznesu (kuru es vairāk redzēju kā izklaidi un tāpēc tas puslīdz izdevās, jo man bija pilnīgi vienalga kas tur kā notiek un tāpēc es necentos visu iekārtot pēc sava prāta. Turklāt, fotogrāfs viņš izrādījās labs, un no tā laika vēl palika burvīgākās bildes manā mūžā - pirmā un piektā no šis sērijas, arī ir viņa darbs) un ar emocionāli un fiziski drošu seksu. Jo, izejot jaunajos meklējumos, mēs abi atklājām, ka brīvu sakarīgu eksemplāru mūsu vecumā vairs nav. Visi ir vai nu aizņemti, vai nekur neder. Tā mēs braukājām pa dažādiem apvidiem, taisot bildes un daudz smējāmies. Galvenokārt, par 'pārdomāti kredīti. apprecēšos - atdošu ātrāk' un cilvēkiem, kas iet uz darbu. Jo mums, brīvajiem, uz darbu nav jāiet. Protams, tāpēc, ka esam visgudrākie pasaulē. 

Bet kopš manas iepazīšanās ar manu vīru tas pārvērtās par pilnīgu sviestu. Kā gan es varēju palikt tik stulba, ka tiešām apprecētos un paņemtu kredītu! Mēs taču kopīgi zviedzām par idiotiem, kuri to dara! Bet, ja godīgi, man tas toreiz likās tik indīgi smieklīgi tikai tāpēc, ka biju iemīlējusies precētā vīrietī. Laulība kā tāda bija izsmiekla objekts, jo, ja nesmejas, atliek nošauties. 

Bet, ja uz to paskatās no citas pozīcijas, laulība un liels kredīts ir liela uzdrīkstēšanās. Tagad, kad esmu mēģinājusi abus - precēties un neprecēties - saprotu, ka sēdēt vienam un nedot nevienam nekādus solījumus, ir daudz vieglāk. Un visu pamest... Nē, paga, pamest var, ja ir ko pamest. Bet ja tev nav absolūti nekādu sasniegumu, īpašumu un saistību, tad ko tev pamest. Tad jau aizbraukt uz austrumu zemēm vispār nav uzdrīkstēšanās, tā ir bēgšana no vietas, kurā tev tā arī nekas neizdevās un no brašās lielīšanās 25 gados (kad man būs sarkani numuri mašīnai, kad man būs miljons) nekas nepiepildījās. Savulaik mana atklāsme, ka ar mums ir cauri, notika, kad es sapratu, ka šis cilvēks koku nestādīs un māju necels. Viņš ir nolēmis skraidīt pa svešiem dārziem un zagt ābolus no svešiem kokiem. Un ka man, ar visiem dzīvniekiem un bērniem, ko es gribu savā īpašumā, no dārza uz dārzu skraidīt nebūs ērti. Un viņš jau nu nevienu nenesīs. Bet nu labi, divos vārdos to sauc par 'mūsu ceļi vairs nesakrita'. 

Ko es tik indīga? Tā ir mana reakcija uz viņa pēkšņo vīzdegunību un klusēšanu, kuru es tulkoju kā nicinājumu. Es zinu, ka cilvēki mēdz klusēt arī aiz citiem iemesliem, bet tad viņi nicīgi nesaka 'ja es dzīvotu ēeelvēeee (LV)' un necitē angļvalodīgos blogus tā vietā, lai izdomātu kaut ko pašiem. Un visādi, man neliekas kruti 35-40 gados savu neprasmi kaut kur ierakstīties maskēt ar nicinājumu. Mūsu pēdējā komunikācija notika pa e-pastu savstarpējos centienos pierādīt, kā pareizi dzīvot un cik liels muļķis ir otrs. Laik. And that's it for today.

Piektā no 15

Bilde ar smieklīgu seju

Arī 2005. gada bilde, kuru es visu laiku raujos ielikt kaut kur, bet galu galā nekur nelieku. Pat nezinu, kāpēc, jo vispār manu dabu tā raksturo ļoti labi. Iespējams, es to dabu slēpju. To bildēja mans bijušais draugs-fotogrāfs-wannabe (par kuru būs pie nākamās bildes) Stabu ielas bārā, ja nemaldos, "Sarkans". Ko es daru? Acīmredzami, krāsoju lūpas un ķēmojos.

Ceturtā no 15

Bilde, kura liek man justies laimīgai.

Man patīk ziema. Patīk. Ļoti patīk. Bet ziemas skatu bildes manī izraisa jebkādas sajūtas, bet gluži nu laimi nē. Tieši otrādi ir ar vasaras sākumu - viss tikai sākas, pojenes zied un viss ir sajukt-prātā-cik-zaļš. Un vēl tas viss, kas ir bildē, ir mans (atskaitot sauso koku - tas vairs nav), turklāt, svaigi mans - šī bilde taisīta, kad mēs tikko bijām ievākušies šajā mājā.

Trešā no 15

Cilvēks, kura man pietrūkst. 

Ir trīs cilvēki no Amerikas, kuru man tiešām ļoti pietrūkst. No tiem laikiem, kad es dzīvoju amerikāņu čatā, man bija pilns mesendžeris ar virtuāliem paziņām, ar dažiem no kuriem mums izvedojās ļoti tuvas draudzīgas attiecības. Kā parasti, ar džekiem, kas te vairs jauns - tikai vīrieši ir gatavi ar mani draudzēties (vai arī tikai viņi ir gatavi paciest manu izturēšanos). 

Džerams, elektrotīklu speciālists no Ilinoisas, kurš dzīvoja fermā ar zirgiem un vairākiem suņiem un kaķiem un izklaidēja mani ar visādiem smieklīgiem atgadījumiem no savas prakses. Ļoti vienkāršs, foršs un uzticams čalis, toreiz man tas gan nelikās labākās cilvēka iezīmes. Ļoti ceru, ka viņam ir beidzot izdevies atrast savu īsto dzīvnieku barotāju un vairs nebūs (būs - nu, ja jau patīk) jāstrādā kara zonā. Maiks, gadus 15 par mani vecāks garo pastaigu cienītājs no Kalifornijas, kuram uzjautrinoša likās mana īpatnēja izturēšanās pret pasauli, darbu un visu pārējo. Kaut gan, tas patika visiem. Tāpēc ilgus mēnešus katru rītu (manu) un vakaru (viņa) mēs pļāpājām par visu, kas galvā ienāk. Un trešais, jurists Tims no L.A., vispār labākais. Kaut kādas mums bija īpaši vieglas un jautras attiecības, sevišķi rēķinoties ar to, ka nekādas vienpusējas vai abpusējas jūtas mūs nesaistija (ar Maiku gan arī ne, es redzu, 40-gadnieki ir visai atturīgi pret virtuālām attiecībām). Vispār, reta reize, kad neviens no manis neko negaida un nelolo nekādus sapņus attiecībā uz mani. Tas visu ļoti vienkāršo, jo nekāds sevišķs sapnis es arī neesmu - tā, ilūzija.

Sakari pazaudējās pēc tam, kad es apprecējos un man piedzima bērns. Kaut kā ne līdz pļāpām palika, so they rode to the sunset of virtual world. Un arī bilde ir saglabājusies tikai no viena, no Tima, bet atkal, kam man bildes, ja nav viņu pašu.

Otrā no 15

Mana bilde gadu atpakaļ.

Tā kā es centīšos flešmobā nelikt tās, kuras jau ir figurējušas citos stāstos, tad lūk. Vīratēva jubileja, kuru organizēja manā mājā. Svētki. Rūpes-klapatas. Majonēzes salāti. Šobrīd arī tāds līdzīgs laiks. Nekad nevaru izdomāt, vai man tas ļoti patīk vai ļoti riebjas, taisni kā ar to neredzamo ādas mēteli.

Pirmā no 15

Nu, un negaidīsim, sāksim to flešmobu.

Pirmā no 15 bildēm.
Mana mīļākā bilde.

Skarbi, tādu man ir ļoti daudz. Kaut gan, man visu ir ļoti daudz. Lai iet šī.
2005. gada augusts - uz Mārtiņa ielas, 10 (laikam) mājas jumta. 

1. Dzimtās pilsētas panorāma, mīļotā Pārdaugava, viss īpaši pasvītrots ar to, ka par to visu es tikko (nu, toreiz) rakstīju bakalaura darbu. 

2. Man ir 25 (ļoti mīļš un īpašs gads) un šī ir man ļoti mīļa un tuva frizūra, ko es nekad nenēsāju (divi radziņi). Mugurā man ir ādas mētelis, ar kuru man ir love/hate attiecības - brīžiem es alkstu viņu pārdot, bet tad saprotu, ka man viņš ir kā otra āda un tāpat ne uz vienas citas neuzsedīsies (un tā mēs jau 11 gadus).  UPD Haha, tikko pamanīju, ka tieši šajā bildē no sērijas man viņš nav mugurā. Bet bija, atbildu. 

3. Man ļoti patīk uz jumtiem, ne tikai skats, bet arī smaka, kas nāk no skursteņiem, kur sajaucās visu virtuvju smakas. 

4. Nu, un vasaras vakaros, protams, smaka ir vēl krutāka, jo gaiss ir dziļš un biezs, un gan skaņas, gan smakas pieņem tādu īpatnēju piesātinātu noskaņu. Īpaši uz jumta (te bezgalības zīme, kas saista pēdējos divus punktus).  

Rudens ārpus rogaininga

Laikam, tas, ka pavisam esmu pametusi rubriku 12 mēneši, norāda uz to, ka gads ir bijis ļoti aizņemts.
Jāsavāc šādi tādi fotogali par rudeni, atskaitot sportu.

Click here you know

Mūsdienu multeņu kultūras aizstāvībā

Vēl viena niknuma lēkme, šoreiz par lellēm un multenēm.

Mans sešgadīgs bērns šobrīd piedalās Monster High mānijā. Nu, modē tas viņiem ir. Uz Jaungadu ir nepieciešama ši, šī un šī briesmonīte no kompānijas, un vēl mēbeles un apģērbs... Un arī viena cita meitene, vīramātes paziņas meita, arī par viņām fano. Un te nu bija, palūdz bērns lelli, bet māte jau visu ir izlēmusi. "Akdies, kas tie par monstriem! Ražo visādas šausmas un tad grib, lai pasaulē notiek kaut kas labs!!!!!" Un nopērk parastu lelli ar imbecīļa seju un zilām ačtelēm. Meita priecīga, vai ne, un ar draudzenēm tagad ir ko spēlēties. Kaut tev, māte-gudriniece, manikīra meistars 'kaut ko labu pasaulē" pieminētu, kad tu nāksi līmēt savus monstrozos 5 centimetrus akrila uz rokām, un apgrieztu tev nagus līdz pašai saknei!

Un tādu umniekotāju ir daudz - interneta forumos, piemēram, viņus var satikt. Kāds no viņiem vismaz pašu multeni ir paskatījies?! Nu tā, pirms teikt 'redzējis neesmu, bet nosodu'. Pagajušogad mums vēl topā bija Winx. Lūk, uzzināju no forumiem, ka tā ir prostitūtu multene. Ej tu nost... Es visas sezonas esmu redzējusi. Man likās, ka multene ir par draudzību, par toleranci, par savstarpējo palīdzību, par lēmumu pieņemšanu un par pašizaugsmi... Bet izrādās nē, par prostitūtām! 

Kas tad būtu jāskatās? Redz, tās labās meitenes, kas nav monstri, ir ļoti neaktuālas. Nu kāda jēga mūsdienu meitenei skatīties par to, kā kāda slaucīja grīdu, slaucīja, un tad divi varianti - vai nu māsas viņu noslaktēja un mežā apraka (hello, krievu pasakas!), vai arī princis atrikšoja. Neviena - Pelnrušķīte, Sarkangalvīte, Sniegbaltīte, turpiniet paši - nekad nav izrādījusi ne mazāko aktivitāti vai gribasspēku, nemēģināja izmainīt kaut ko savā dzīvē, bet gaidīja glābiņu. Jo viņas dzīvoja laikā, kad pārmaiņas nebija gluži iespējamas (nu kur viņa ies tā Pelnrušķīte, no sava pelnu stūra?) Bet 21. gadsimtā  izvēle ir. Toties smalkas kājas un vispār skaistums kopā ar pieticīgu raksturu vairs nedod garantētu licenci uz laimi. Vēl jocīgāk būtu mēģināt ieskaidrot mazajām meitenēm, ka laime ir princī. Tad jau drīzāk laime ir tajā, ka tu slauki, jo tev patīk slaucīt. Un, ja nē, tad ej un dari to, kas patīk. Tagad drīkst.

Un, starp citu, par pieminēto toleranci. Monster High multenēs visi gan saprot, ka neatkarīgi no tava izskata, tu vari būt labs un derīgs cilvēks. Atšķirībā no tiem 'pasaules glābējiem'. Jā, atšķirībā no viņiem saprot, un atšķirībā no viņiem var būt labs un derīgs cilvēks.

Un labākais rogainings šogad!Kaļķupes rogaininga treniņš

Pirms brīža, apdomājot visādus rudens/ziemas prikidus, ļoti paredzami saglabāju sev tādu bildi (paredzami, no Timberlendu reklāmas):

Un tad mēs devāmies uz atbilstošo apvidu. Nu, un Kaļķupes rogainga treniņā atzīmēšanās bija netradicionāla: jānobildējas pie objekta noteiktā rakursā. Vēl nezinot noteikumus un ieraugot paraugbildi mājaslapā, es teicu: 'Es arī gribu tādu bildi!' Nu, tas arī bija mūsu pirmais KP (gravas A augšmala, uz lūzušās egles).

Tā tikai izskatās, ka tur ir pāris metri līdz zemei. Kad aizej līdz egles galam, tur ir visi pieci, jo apakšā ir staujš kritums. Tas vispār bija tāds gravu rogainings. Kā endomondo aprēķināja, kopsummā apmēram puskilometra kāpums un puskilometra kritums.

Meklējot otro KP, iznācām pie miglainā nosarmojušā klajuma. Miglas Purvāji kaut kādi, noteica vīrs. Pienācām tuvāk, un es sapratu, ka tie nav Purvāji, nē, tas ir Senmežs, pie Klūdziņas:

Un otrais KP (upes krasts, nogāzies dubultkoks):

Trešais būtu, laikam, grūti sasniedzams, ja mēs nāktu no otrās puses, bet no tās pļavas, pāri kurai mēs skrējām, tas bija viens no vieglākajiem KP (akmens, pie iebrukušajiem Svētmeitu kambariem):

Un paši kambari:

Ceļā uz nākamo punktu mēs ieturējām diskusiju par to, kāpēc es lamājos pie katra koka, aiz kura aizķeros, par to, kāpēc viņi darbā lamājās, par mežonīgo āpsi, kurš būtu varējis izskriet no meža un ieķerties man dibenā un tad mana lamāšanās būtu attaisnota (bet pieredze rādīja, ka šajā gadījumā es teiktu aiaiai vai drīzāk aaaaaaaaaaa!!!) un par to, kāpēc sabiedrībā dāmu priekšā nelamājas. Nu lūk, mans pēdējais arguments bija tāds, ka es dāmu priekšā arī nelamājos. Šeit vīram paslīdēja kāja, un nekā viņš neteica aiaiai, bet drīzāk zināms, ko. Ceturtais KP (būdiņa):

Piektajā nomāzējām kādus 30 metrus, kas uzreiz parādīja, kāda atšķirība starp mums un pieredzējušajiem. Būtu mēs iznākuši tieši pareizajā vietā gravas malā, būtu uzreiz ieraudzījuši šo koku, bet tā nācās vēl vazāties pa gravas dibenu, aplūkojot katru koku, vai nav īstais (grava, V-veida koks). 

Šo atradām viegli (mednieku masts, augšā):

Ceļš līdz nākamajam bija pa taciņu gar gravu un tad pa ceļu, to varētu paveikt zibenīgi, bet mēs nolēmām ieturēt maltīti nākamā mastā augšā. Vispār, mednieku mastu te bija vairāk nekā dzīvnieku. Ceļa līkums, norāde. 

Izcirtumi mani vedina uz domu, ka tādā rogainingā arī pavisam var palikt. Lien tu pāri izcitumam, bet tur apakšā pusmetru lieli mieti no zemes lūr, izbijuši tādu tievu kociņu stumbri. Paklupsti un uzgulies tādam, un nekāds helikopters neatlidos. Nokaltis koka stumbenis-ūpis izcirtumā:

Šo gan sanāca pameklēt. Objekts bija tik neizteksmīgs, ka jau sākām domāt, ka grava nav īstā. Vienīgais, kas mūs glāba bija tas, ka citu gravu tur nebija. Norāde bija 'nogāzes augšpuse, īve'. Bet tā nebija īsti nogāzes augšpuse, un arī tās īves nebija tik biezas un izteiksmīgas kā bildē (vispār, nezinu, vai tiešām tās bija īves), bet diezan plānas un pazaudējās uz kopējā fona. Ka šī ir īstā vieta, apmērām nācās izsecināt dedukcijas ceļā:

Grāvju sazarojums, uz kritušā koka:

Un, kā plānots, pēdējais KP (Upsīšu dižakmens, augšā), pirms kura sanāca mazliet pamaldīties.

Joga.

Pēc laika gan izskatījās, ka varēsim paņemt vēl vienu un aizrikšojām pa noaugušu taciņu līdz grāvim līdz gravja malai, akmenim:

Un atpakaļceļā tās timberlendu bildes saulrietā.

Ozoli rullē apvidū:

Kopvērtējumā 18. no 25 un ārkārtīgi apmierināti.

Un vēl daudz visādu bezdievīgi skaistu bilžu no Kaļķupes ielejas šeit un šeit.

Aizliedziet viņiem!

Nosaukuma autortiesības totāli pieder timbuktoo.

Gribu minēt dažas lietas, ko nesaprotu, n e s a p r o t u, NESAPROTU!

Drīkst atbildēt man kā es mīlu atbildēt, t.i., 'Tu vienkārši esi stulba'. Tikai ar pamatojumu (kuru visdrīzāk es arī gan nesapratīšu).

- Kāpēc, kad cilvēki iestarpina kaut kādus nebūt angļu izteicienus latviešu tekstā, viņi cenšas pieturēties pie pareizrakstības, nevis mauj kā dzird. Tas ir, raksti tu "Fuck you", tu nerakstīsi "Fak yu", jo visi takš uzreiz sapratīs, ka tu esi analfabēts. Tad kāpēc iestarpinot krievu teicienus var tos interpretēt kā pagadās, pat nemēģinot noskaidrot, kā tur pareizi?! Nu, tā kā rakstīt 'razvod, deti papalam'  vai 'ņipoņil jumora'. Tas nav pareizi. Tas ir tas pats, kas rakstīt fak yu.

- Kāpēc cilvēki izliek sevi par muļķiem, tēlojot to, kas viņi nav? Nu, runā tu ar cilvēku par sportu... Nē, savādāk. Piemēram, es jums te, blodziņā, sāku umniekot, ka mūsdienu māksla ir pilnīgs idiotisms un nekas jēdzīgs netiek taisīts. Kāds pamatoti pajautā: meitēn, cik daudz tu zini par mūsdienu mākslu - tu tak ej tikai uz mežu skriet un uz koncertiem kratīties. Un te es debīlajā koķetērijā atbildu: "Es varbūt katru dienu uz izstādēm eju, tikai nerakstu par to blogā". Nu, cerībā, ka piekāvu oponentu ar fantastisku argumentu, kurš 1. neļauj apspriest tālāk manas zināšanas dotajā jomā, jo tās ir aiz atslēgas 2. izliek oponentu par duraku un mani par gudro. Bet nu tā, ja kas, visiem tik un tā skaidrs, ka uz izstādēm es neeju un man tupi nav vairs ko teikt. Kāpēc šie cilvēki domā, ka to neviens nesaprot??? Aizliedziet viņiem!

- Kāpēc Šerloks 2. sezonas 1. sērijā, cenšoties atkost Irēnas seifa kodu, saka viņai: 'Visu cieņu, bet jūs esat dzimusi 80-jos...'. Es šito nevaru uzstiept uz galvas jau cik sen. Ja darbība norisinās 2011., tad lielākais, kas 80-jos dzimušajiem sanāk, ir 31. Kur loģika? Sanāk, viņš grib teikt ko? 'Atvainojiet, ka saku jums šo, bet es redzu, ka jums ir knapi 30'? Tipa, 'jūs esat gudra, bet es redzu, ka jūs neesat tik pieaugusi kā gribat izrādīt'? Un otrkārt, šī Irēna neizskatās jaunāka par 30, nekādā gadījumā. Šeit vajadzētu būt '...jūs esat dzimusi 70-jos'. Un tad viss būtu savās vietās.

Domāju, ka turpinājums sekos. Tagad vienkārši nevaru atcerēties, kas vēl mani uztrauc.

Ideālas brīvdienas - sestdiena Scorpions

Un tad bija otrā diena, kuras pirmo pusi mēs izgulējāmies, tad darījām visādas glupības (tipa braucām uz K-Rautu, labojām gāzesvada sienu Mārtiņa ielā un aizmirsām drēbes mājās), bet vakarā gājām uz koncertu, kurš gan tagad, gan nekad. 

Es tur padomāju, ka koncerts arī zināmā mērā ir sports. Jo tas jau tikai man liekas, ka savādāk koncertus neviens neskatās, tikai kā es. Ņus... Patiesībā tas, ko es pati koncertā neredzu, ir lūk šāds cilvēku pūlis:

Un priekšā - tur, kur uguntiņas spīd - stāv kādi 100 cilvēki no visiem tūkstošiem. Un arī es.

Jā, jā, es esmu dzirdējusi argumentus 'Visu ļoti labi varēja redzēt un dzirdēt, stāvot aizmugurē'. Bet kā lai pastāsta cilvēkam, kurš nav bijis pirmajā rindā, ka tā nav tā pati dzirdēšana un redzēšana. Tiešām nav. Ejiet uz koncertiem pirmajā rindā, ļoti ļoti iesaku.  

Parasti mēs ar šito bildēšanu končos nenodarbojamies. Vairāk - mani izbrīna cilvēki, kuri to dara. Bet ar skorpioniem šī ir mūsu trešā reize. Un divās pirmajās bungu vālīte un mediatori ir jau iegūti. Drīkst jau tomēr kādu suvenīru bildes/video veidā?

This is real!

Ideālas brīvdienas - sestdiena Cēsu rogainings

Atdzīvojos beidzot. Nesaprotu, kā 6 stundas skraidīt pa mežu, tā es pēc tam jūtos atpūtusies, nu kājas mazliet sāp, bet tas jau nav nekas. Toties kā pastrādāju 4 dienas un paguļu pa 6 stundām, tā man viss sāp tā, ka pēc tam izguļos un jūtos kā pēc katastrofas izglābusies. Un neba es vagonus izkrāmēju, nē, pie kompja godīgi sēdēju.

Un par tām ideālajām brīvdienām atkal vīrs teica - sports, sekss un rokenrols. Nu, lai būtu. Kā pa manam, tā visas brīvdienas ir ideālas. Bet sestdien mums bija Cēsu rogainings, kas nāca ar atklājumiem. Mēs plānojām, bildē var redzēt:

Tagad gan visi lauri tiks vīram, kaut arī tā nav patiesība - plānotājs lielākoties esmu es, bet atkal - lai tiek, šoreiz nav ar ko lepoties. Es visu ieplānoju atbilstoši mūsu ierastajam tempam, bet... Mēs skrējām. Es gan reizes 20 pa 6 stundām pateicu vīram 'Ātri skrien', bet vienalga. Pēc 4h mēs bijām pie tās atzīmes, kur man plānošana beidzās. Nācās ātri saplūkt visu, kas bija pa ceļam, apskatot Cēsu drupas, un ieņemt ļoti pieklājīgu vietu pašā vidū - 54. no 105 komandām un 25. no 50 XO grupā. Ko dara neliela paskriešanās!

Man aptrūkās šņores, tā kā iešu piesiet gabaliņu klāt. Nu, un tas ir viss šoreiz.

Pirmais punkts - nesanāk atzīmēties. Es dziļā neizpratnē.

Nokāpšana no otrā punkta, novērtējiet Gaujas ielejas reljefu (un izklaides uz kokiem):

Arī reljefs, skats no apakšas (novērtējiet bilžu kvalitāti no Nokia Lumia un aizvēsturiskā saliekamā Samsunga):

Saimnieki, kam nācās iet garām. Labi, ka es no govīm nebaidos:

Pie reizes apskatīsim pilsētu:

Salijām gan uz distances beigām, bet, atceroties to, kas ārā sākās pēc mūsu finiša, un kā klājās tiem, kas aizgāja uz 12h, kauns savu nelielo salīšanu vispār minēt. Tā ir tikai fakta konstatācija, traucēt tas netraucēja ne sekundi: