Atmiņu kolekcija

Pāris dienas atpakaļ man bija atklāsme. Kā jau Le Feu D'Issey adikts pēdējos vismaz 10 gadus es pavadīju Ugunsbumbas un tās analogu meklējumos. Bet jā, tad bija tā atklāsme. Mož pietiek skraidīt pakaļ pagātnes rēgiem? Es tāpat nepirkšu vintāžas paraugus no ebay par 300 eiro, jo smaržas ir smaržas - tās bojājas arī iepakojumā neatvērtas. Tās dažreiz jau no ieliešanas brīža atšķiras no oriģināla vai no 1998. gada oriģināla! Takš pilna pasaule jaunu smaržu un jaunu atmiņu to be. Nē, nu skaidrs - jūtīgs deguns, riebums mēģināt visu mūsdienu pretīgo produkciju un tā, bet tomēr... Jaunā meklējumus es sāku ar lasīšanu. Un lasot atcerējos, ka ne ar vienu Ugunsbumbu cilvēks dzīvo - gadsimta sākumā man bija daudz foršu smaržu, jo Brīvības/Ģertrūdes stūrī bija foršs Kolonnas veikals, kas man bija vienmēr pa ceļam.

- Ar Ugunsbumbu un Gaismasbumbu viss ir skaidrs. "Jums nepatīk neviens aromāts? Es zinu, ko jums vajag". 

Ugunsbumbas centrs vienmēr būs 2001. gads, Oludeniza, Gaismasbumbas - 2002. gads, Londona. 

Tad vēl man bija... 

- Versus Donna (Versace), bet pie tām es atpakaļ vairs neiešu. Smukas smaržas, bet šobrīd tas ir par daudz. 

- Dolce Vita (Dior) - o, šīs es kādu brīdi nēsāju, un viss bija ideāli. Man bija 20, es pēdējo gadu mācījos RLMK, kazino bija jauna treniņskola, un tur bija čalis, ar kuru man radās tāda ķīmija. Šīs smaržas viņam arī patika. Čalis gan ir tāds hipsters, un kaut kā tālāk par smaržu līmeni viņš man krita uz nerviem, bet bija jauki. Man toreiz bija milzīgas platformu kurpes, no kurām es dzērumā nokritu. Un tumšsarkans džemperis, un pelēki zīmuļsvārki ar šķēlumu, un nenormāli lakota soma. Un vispār, viss gāja tikai konkrētā krāsu komplektā - melns/pelēks/tumši sarkans/neonzaļais.

- Python (Trussardi) - tās es nopirku, jo piedāvājumā bija neliels tilpums. Smukas, saldas, balzāmiskas, pūderīgas, bet kazino bija vēl viena meitene, kura tās lietoja, viņai tās piestāvēja daudz daudz daudz labāk. Es esmu tām par asu. 

- Cielo (Byblos) - nejauši nopirktas Ventspilī, arī nelielā tilpumā. Ārkārtīga cukurvate, bet patīkamas. Nu, cukurvate man reāli ir blah.

- UCB Cold - tas gan ir tualetes ūdens, nopirku 1999. gadā United Colors of Benetton/Sisley veikalā Brīvības un Lāčplēša ielas stūrī (vai maz kāds atceras, ka bija tāds veikals?). Smaržu ziņā es redzu, es toreiz vilku visu pēc kārtas. Atceros, ka teicu toreizējam boifrendam, ka man cold piestāv labāk par hot, es tomēr esmu tāda vēsa meitene. Interesanti, jo vismaz toreiz es visu laiku tēloju ugunsgalvu, bet - kā ūdenī skatījos par savu vēsumu. Cold it is.

- Red Samba - no kāda stilīgo drēbju veikala, neatceros vairs, kura. Limpene nu baigā, bet ir tajā kaut kas tāds, vasarīgs un uzrunājošs.

- Envy (Gucci) - man viņas nebija, un nebūs, bet aromāts ir visai zīmīgs savam laikam. Visas smaržas toreiz bija saldas un smagas, bet šīs bija... Eu, kurš pīpēja zāli ēda rukolu? Priekš zāles - nereāli spēcīgas, pilnīgi no kājām nones, bet mute paliek vaļā. Es vēl šobrīd varu restaurēt šo aromātu galvā (vai degunā). Absolūti fantastiks! Bet es tomēr neesmu tā, kam piestāv ļoti garšīgu salātu smarža.

- Feminite du Bois (Shiseido) - kad man pagalam beidzās Ugunsbumba, es sāku meklēt analogus vai ko līdzīgu. Kāda ne pārāk gudra konsultante man iesmērēja šīs - esot līdzīgas. Kurā vietā? Ar to, ka austrumnieciskas? Viņas ir salkani saldas pārsaldas bez jēgas un vēl ar kaut kādu eļļu smaku, un tikt vaļā no viņam nav nekādu izredžu, ne tev, ne citiem. Es pat to nosaukumu redzu tā: "Sievišķība bueeeee".

- Amorito (The Body Shop) - vēl viena pasaka, tā teikt, par lētām naudām, un atkarība uz mūžu no šokolādes nots aromātos. Neskatoties uz to, ka pret pašu šokolādi es esmu visai rezervēta. 

- Flower (Kenzo) - tās 2005. gadā uzdāvināja mammai, bet lietoju es. Neteiktu, ka pilnīgi manas, bet bija ok. Līdz brīdim, kad pudelīte saplīsa vannas istabā. It was the end of all our dreams. 

- Wish (Anna Sui) - 2005., pirkām krusstēvam dāvanu, man iedeva testeri. Smarža tiešām smalka un jauka, bet tas pats, kas ar Envy, tikai dalīts ar 547. Zaļas un patīkamas, priekš fejas. Which is not me.

- In Motion (Hugo Boss) - 2006. gada mana vīra smaržas. Tā jaunieša smaržas, ar ko es precējos. Viņa arī vienīgās smaržas. Joprojām foršas un joprojām ir man mājās (abi).

- Elixir des Merveilles (Hermes) - mans pirmais mēģinājums atrast pavisam jaunu savu aromātu. Šo izvēlējos pēc apraksta, un mamma man viņas uzdāvināja. Smukas! Bet... divi bet. Pirmkārt, tieši tad, kad man viņas uzdāvināja, izrādījās, ka es esmu stāvoklī. Turpmākos divus mēnešus es pavadīju permanentā nelabumā - vajadzēja taču tā sagadīties! Vēlāk nelabums pārgāja, un smaržas es izlietoju, bet tādas īstas mīlestības ar tām man neradās. Varbūt, arī tāpēc, ka nekā salda tur nav. Tas ir otrais 'bet', ko man būtu vajadzējis ņemt to vērā. 

- Privé (Jean-Luc Amsler) - joprojām ar mani. Analogu meklējumu mēģinājums. Lai pastāv plauktiņā.

Un vēl bija kaut kas fantastisks, ko es 1997. gadā nopirku saimniecības preču veikalā par vienu latu. Kaut kas jumtu nonesošs. Pēc pāris nedēļām es saskrējos ar čali, ar kuru mēs viens uz otru metām acis jau pāris gadus, un pavasaris bija arī jumtu nonesošs. Bļin, būtu tās smaržas, nevis kaut kas no saimniecības veikala, arī tagad ņemtu šīs! Pat nosaukums it kā naglai uz galvas. Obvious. 

Un jā, pāris gadus atpakaļ mani ienesa nišas aromātu veikalā Blaumaņa ielā. Tur es pārliecinājos, ka Etro Etra ir Ugunsbumbas līdzinieks. Un vēl es tur uzsmidzināju kaut ko... Saldu un satraucošu. Atmiņas no bērnības vai laimes varbūtību. Toreiz man likās, ka, lai cik patīkams, šis aromāts neesmu es. Bet, varbūt, es pati arī vairs neesmu Ugunsbumba? Diemžēl, neatceros ne vella, ko es tur esmu ostījusi, kā tas saucās un kā izskatās! Bet es atceros, kā smaržo, un man jau ir kandidāti (citi). Virzieni šobrīd ir divi - Cacharel un Thierry Mugler. Varat novēlēt veiksmi. 

Privé

Ko tik es nemeklēju!

Saldumu, bet bez konfektēm, citrusus, bet bez svaiguma, garšvielas, bet bez pačūlijas.

Izteiktu, bet bez galvassāpēm. Mājīgu, bet īpatnēju.

Galu galā pasūtīju Jean Luc Amsler, Privé. Jo internets lēš, tas esot otrais Ugunsbumbas dubultnieks (pirmais, protams, ir Etra Etro, par to es pārliecinājos klātienē), un salīdzinot ar pirmo, pavisam nedārgs. Drosmīgi paķēru uzreiz 100ml. Atnāca... Pirmais iespaids - viņš neož pēc Ugunsbumbas!!! ...Viņš ož pēc Dolce Vita, kuru nēsāju gadsimta sākumā (tieši uz gadumiju). Bet vai tas ir labi?

Sākumā smidzināju viņu uz, tā teikt, sevis, pa vidu. Likās pārāk saldi, puķaini, nedzirdēju nekādu rabarberu, nekādas upenes, nekādu skābumu, tikai salkani salds kaut kas nesaprotams. Uz šalles bija vēl sliktāk, pavisam svešs. 

Pēc nedēļas pārtraukuma uzsmidzināju uz elkoņa iekšpuses. Ahaaa! Ja viņu milisekundi parīvē, kaut kas notiek. Iespējams, tas, ko es lasīju, ka vispār iesmaržoto teritoriju sākumā neiesaka rīvēt vai citādi aizskart, jo kaut kā tur lūzt molekulu režģis un tās vairs nestrādā, kā paredzēts. Bet ļoti labi, ka nestrādā!  Uzreiz priekšplānā izlūzt rabarbera skābums un pārsit visu, tad talkā nāk upeņu lapas, un tad viss kopumā ļoti pat atgādina ugunsbumbu! Tikai ugunsbumbu bez piena bāzes. 

Atkal, ja uzsmidzina uz tās pašas elkoņa iekšpuses un nejaucas, tad upenes un rabarbers visai kautrīgi lūr caur kaut kāda tā dzeltenā zieda saldumu. Bet man tas saldums stipri atgādina medu. Medus ir tas, ko es gribēju rekonstruēt no saviem 15. gadiem, kad es iemēģināju kādu no mammas Itālijas pilsētu figūrtesteriem (man liekas, tā bija Venezia, bet droši nepateikšu). Dziļi salds, pašpietiekams, bet nemiera un alku pilns medus aromāts. 

Skābums ir sveiciens Ugunsbumbai, kura ir un paliek manis atspoguļojums smaržu pasaulē.

Medus ir nepieciešamais ikdienas saldums, ko meklēju. 

Koptēls ir ne šis, ne tas, bet kaut kas jauns. Varbūt, tas, kas vajadzīgs? Vismaz, šīs smaržas pavisam noteikti atļauj man netraucēti nēsāt sevi ikdienā, kamēr es lemju, vai mēs esam saderīgas.

аромат из конца 90-х начала 2000-х... все, как помнила - и остренький, и с фруктами и цветами.

On me, it is longlasting, cosy, sweet and warm, could be quite heavy if I want it, yet 'heaviness' wouldn‘t offend anyone. Prive is surely not ‘light‘ or ‘girlish‘. I love it on a cold day.

Fragrantica

Hey, I'd love anything on a cold day! 

PS Šobrīd es nedrīkstu iet uz baseinu, uz pirti un uz solāriju. Aktuālais jautājums, kā izdzīvot janvārī? Aktuālā atbilde - Privé no paša rīta, pirms brokastīm.

Le Feu d'Issey Light

Daudzi cerēja, ka Feu d'Issey Light būs kas līdzīgs ugunsbumbai, tikai, kā no nosaukuma var noprast, vieglāks. Nebūs. Tai vispār nav ne mazākā sakara ar ugumsbumbu, jo šī ir gaismas bumba. Un vārds "uguns" nosaukumā vispār ir negodīgs. Viņu vajadzēja nosaukt Light vai Lumiere d'Issey, kā es viņu arī saucu. 

Ugunsbumba ir skāba, gaismasbumba ir rūgta. Ugunsbumba ir mandārīns, gaismasbumba ir greipfrūts. Ugunsbumba ir kanēlis un ingvers, gaismasbumba ir melnie pipari. Bet arī viņā citrusi un garšvielas ir uzjauktas uz piena bāzes. Atvērums ir šķaudiens. Kaili koki, spilgta rīta saule, pirmā sala svaigums. Vilnis, kas, izejot ārā, decembra rītā iemetas sejā, un degunā ieduras tūkstots adatu. Un tad tu ieelpo ar pilnu krūti, un velns ar viņu, ar to degunu. Turklāt, ka arī viņš vairs nesāp, bet priecājas.

Un tas nav tas svaigums, ko parasti iedomājies pie šī vārda. Tas nav šiprs a.k.a. tipiskas vīriešu smaržas. Gaismasbumba vispār nav vīrišķīga, nemaz. Ne vairāk kā es ar visiem ārmijas zābakiem un oranžo vīriešu jaku, kas man šobrīd ir mugurā. Principā, gaismasbumbu, tāpat kā ugunsbumbu, iedomāties vispār nevar. Ar viņu ir jāsastopas personīgi. Es ar viņu personīgi sastapos Londonā 2002. gadā. Kopš tā laika, loģiski, gaimasbumba man atgādina Londonu. Un pīto mugursomu, kuru es nopirku toreiz Londonā kopā ar sīm smaržām, un kura joprojām karājās kaut kur skapī. Un melno ādas mēteli ar kapuci, kurā es uz Londonu aprīlī atbraucu, un kuru es joprojām nēsāju.

Un, kā parasti, dzejnieku koris no fragranticas, es pat iztulkoju, tā man patīk:

Tā ir oriģināla, neatkarīga un izspēlē savas notis, kā pašai patīk. Nevienā no daudzajām notīm nav nekā klišejiska vai acīmredzama - var sajust rozi, bet tā nepaliek puķaini-romantiska; sajūti pienu un karameli, bet tā nav ne salda, ne uzkrītoši seksīga, ne bērnišķīga; var sajust koksnes notis (visai dižciltīgā koka), bet tās neatgādina rembo-neandertālieti un neasociējas ar izteiktu ierasto koksnes smaržas vīrišķību. 

Gaismasbumba ir puika ar maģisko flautu, kas aizvilina izmisumu, bailes un skumjas. Tiešām, skaista.

Tas ir jāpamēģina, ja jums patīk mīkstas, siltas un jutekliskas smaržas. Man ir tāda sajūta, ka man pat iedegums no tās palika intensīvāks! Vienreizēja, bet ļoti draudzīga un jauka smarža.

Gaismasbumba ir ļoti sievišķīga, bet tā neiesaistās ierastajās starpdzimumu lomu spēles, tāpēc tikpat labi to var uzskatīt par unisex.

Earl grey tēja uz krēma bāzes?!! Pārdots!

Le Feu D'Issey

Ugunsbumba, kā viņu toreiz mēdza dēvēt, ir mana lielākā sāpe. Viņu es atceros nots notī no 2001. gada. Mandarīni, mandarīni, mandarīni - sulīgi, saldskābi, ar plānu miziņu. Mandarīnu sulas šļakatas uz sarkankoka galda. Uz sarkankoka galda, kur tikko izlijis silts piens. Varbūt pat, kokosriekstu piens. Kurā iejauktas vēl kādas asas garšvielas.

Ja tumšsarkanais Versus ir myself vs men, tad šis ir myself vs entire world. Ja ar Versus es redzu sevi tikai pavedinot kādu, tad ar Feu es redzu sevi ar bērnu klēpī, ar pēdām smiltīs, ar kleitu līdz zemei, ar rokām kabatās, ar galvu savās domās, un vienā veselā ar pašu sevi.

beyond unusual

loud, sour, controversial scent. But on the other hand, it makes perfect sense. With age comes that devil-may-care attitude where you no longer care about pleasing others - you do what makes you happy whether or not it is "appropriate" or "acceptable". (fragrantica)

Jā, tā ir ļoti skaļa, spēcīga, skāba un savdabīga smarža. Tā tik tālu nelīdzinās nekam, kas pieejams šībrīža parfīmērijā, ka Mijake atteicās atsākt to ražot, kaut arī tai ir daudz patiesu fanu. Lai tas atmaksātos, tā būtu jānopērk katrai piektajai sievietei. Lūk tā. Un tāpēc 10 gadus veci paraugi ebajā ir pieejami par 300 dolāriem, un es nopietni apsveru šī soļa speršanu.

Šodien es saņēmu divus testerus, un uzsmidzināju sev virsū jau trīs reizes. Nē, ne tāpēc, ka izvedinās, bet tāpēc, ka man ir par maz. Gribas peldēties tajā smaržā, bet kas ir tie divi testeri. Es uzreiz vieglu roku atdevu tik sen meklēto šokolādi bērnam. Ņem. Ai, visu ņemiet! Ja nav ugunsbumbas, tad nevajag neko.

Baiser du dragon

Kamēr es domāju par konjaku, Vana Tallinn un bēdājos, ka netieku pie Amorito, manā kolekcijā iejaucās mandeļu liķieris.

Lasīju es lasīju visādas iespējamās atsauksmes un kā aizvietotāju izvēlējos "Pūķa skūpstu" - Baiser du Dragon. Nu kā, virsnots - mandele, amaretto. Tālāk loģika izslēdzās, jo nostrādāja asociācijas. Saldās mandeles, amaretto-amorito... Parējais jau lasījās tā kā man to gribējās, nevis tā, kā rakstīts. Woody-fruity-earthy-warm spicy - viss, kā man garšo. Un es pasūtīju testeri no e-bay. 

Iedomājieties manu vilšanos, kad tas atnāca! Sveķi! Vēl sveķi! Un kaut kādi aromātiskie kociņi. Man nepatīk! Vai vismaz galīgi nav tā, ka uzreiz un patīk. WTF! Te taču teica:

Opened with an alcoholic smell of congac or similar. Starts off sharp but warm on the skin with a smell that is hard to pin down. One hour later the sharpness is still there, but it has softened into a warm, caramel-ish, smoky, unisex, sensual smell. Three hours later, it is truly divine. Soft, sexy and oh-so-kissable-caressable.

Salds - tur rakstīts.Vana Tallinn Konjaks - tur rakstīts. No ražošanas noņemts. Pēc visa, man būtu jāpatīk.

Pirmoreiz es viņu nepacietībā uzsmidzināju uz rokām un cimdiem. Uz cimdiem arī uz ilgu laiku bija palikusi plikā sveķu smaka. Viss saldums izgaisa nenonācis līdz manam degunam. Otrajā reizē mani viņš ieinteresēja daudz vairāk. Trešajā reizē es viņu atjaucu ar šokolādes Amorito. Tā viņš kļuva salds un pavisam nopietns, kaut uz iziešanu vai uz medībām. Darbam gan par smagu.

Tas pūķis mani ieinteresē arvien vairāk. Un atsauksmes par viņu arī:

i guess vampires would wear it. not those gay twilight ones but real vampires sleeping in a coffin killing people. like in victoria frances' paintings.

begins almost like a puff of fire. Ferocious, dark, sharp and strong!

Last point, in my opinion, this perfume perfect for winter, the chill temperature make the magic happens only

...and here always something going on... whenever you wear it

Ziema, vampīri un uguns.

Daži saka, ka tas esot unisekss. Varbūt, vajag izmēģināt uz vīrieša ādas?

Varbūt, vajag pagaidīt ziemu.

Varbūt, vajag pagaršot Amaretto.

And then something will be going on.

Amorito

Amorito no Body Shop man bija no 2004. gada līdz 2006., pēc kura es viņu arī neesmu redzējusi - noņemts no ražošanas, kā viss, kas man patīk. Tagad es biju viņu meklējusi, lai to nēsātu darbdienās. Redz, strādāt savā sarkanajā Versus es nevaru - tas mani ļoti novērš uz jebko, tikai ne darbu. Un Mijake ir rūgts, bet dažreiz gribas omulīgi saldu atmosfēru darbam mājas birojā.

Manam degunam Amorito bija tas pats, kas manai mēlei Vana Tallinn - konjaks. Tūlīt paskaidrošu. Ir tāds stāsts par bērnu, kur vienmēr skatījies uz to, kā pieaugušie ar baudu dzer konjaku un tikko viņam bija iespēja, uzkāpa uz krēsla, izvilka tēta konjaka pudeli un ielaka. Tajā brīdī tas bērns saprata, cik daudz liekulības ir pieaugušajos: kā var šito dzert un tēlot, ka tev garšo??? Par konjaku es joprojām esmu tādās domās. Pēc krāsas, konsistences un mīta konjakam vajdzētu būt kodīgi-izturēti saldam, kaut arī ļoti grādīgam. Tādam kā Vana Tallinn. Tāpēc es slepeni turu Vana Tallinn par konjaku, bet Hennesy ignorēju. 

Un salduma ziņā Amorito smaržo apmēram tā kā garšo Vana Tallinn (neskatoties uz to, ka pēdējais ir uz zālītēm). Ļoti salds - šokolāde un vaniļa uz rūgto mandeļu un liķiera bāzes. Pieaudzis un nopietns kā konjaks. Nekādas konfekšu bodes aromāti. Tāds viņš arī izskatās.

I have looked all over for the Chocolate scent, some smell like dirt, while others I dont get any chocolate whatsoever. This perfume is chocolate, it is by far the closest scent to real pure actual sweet and creamy milk chocolate you will ever get.


Mature and defines the smell of chocolate in fragrances.


Starts out like chocolate liquer--alcoholic but rich and delicious. Dark and bittersweet, then warms into something light and lipsmacking.

Bilde un atsauksmes no Fragrantica.

Sākums un Versus Donna

Nesen, pēc desmit gadu pārtraukuma, es atklāju, ka neskatoties uz noliegumiem, es esmu perfumaniac. Nu, smaržu cienītāja. Vienīgi šobrīd parfīmu klāstā nevaru atrast neko sev noderīgu, tāpēc man likās, ka smaržas ir kopumā bezjēdzīga padarīšana. Kāpēc?

Ziniet, dažas sievietes skaidri apzinās atšķirību starp luksa klases kosmētiku (šaneles visādas un tā) un vidējās klases kosmētiku. Es nojaušu, ka atšķirība ir, bet precīzi viņu ieraudzīt nevaru. Man arī ir vienalga, jo pagaidām es labi jūtos arī lietojot lētākus variantus. Kas attiecas ar smaržām, te mani apdāvināja ar īpaši jūtīgu ožu. Vairumam lētu smaržu pamatā ir tualetes atsvaidzinātāja nots. Nevaru pateikt, kāpēc tas nekad nav sastopams dizaineru smaržās un nezinu pat, kā to sastāvdaļu sauc, bet ož tā pa vidu starp maijpuķītēm un gurķiem un pirmam kārtam izsauc man atmiņā neko citu kā - aha - tualetes atsvaidzinātāju. Viņu es saožu caur jebkuru buķeti, un mani fiziski velk uz korķi. Ja kas, viņu var saost arī krēmos, šampūnos un citos parfimērijas līdzekļos. Bue. 

Tieši tāpēc es aizliedzu bērnam pūst sev virsū bērnu smaržas. Vienreiz riebuma lēkmē es izlidināju smaržu pudelīti pa durvīm ārā, kupenā. Tagad mēs esam sarunājušas, ka labāk viņai mēģināt pieaugušo dārgās smaržas, tikai ne to gurķi.

Un, starp citu, tas ir otrs jautājums - kāpēc pieaugušo smaržas tagad ir tādas, ka der tikai bērniem. Varbūt, es testēju ne tos objektus, bet visas smaržas, ko pielaikoju visu pēdējo gadu, ir ļoti vienkāršas un pliekanas. Un ļoti bērnišķīgas savā vienkāršībā. Es tādas nenēsāju. Tāpēc pakāpeniski pastāstīšu par tiem eksemplāriem, kas man ir iekrituši sirdī pēdējos desmit gados. Lielākā daļa gan ir noņemta no ražošanas, jo pasaule pieder bērniem.

Versus Donna. Ar šīm es iepazinos 2000. gadā. Šogad sameklēju tās ebajā. Amerikāņu krustmāte, caur kuru tās nāca pie manis, teica: "Kaut kas ar viņām nav labi. Laikam vecas." Uztraukumā gaidīju divus mēnešus, un tad tās bija te. Pati tu esi veca! Avene, plūme, roze uz benzoīna koka sveķu bāzes. Tumšsarkana koša silta smarža tādā pašā tumšsarkanā pudelītē, kas atstāj neizpratnē. It kā visu saod jau pirmajā brīdī, bet nezini, ko ar to darīt - atskatīties vai uzreiz mesties virsū. Vīramāte teica "oi, šitās tikai uz vakaru! Tik spēcīgas!" Nunu, es varu arī no rīta, viegli! Because these are so me. Es saprotu, ka jūtīgākiem cilvēkiem no Versus var sākties galvassāpes... Man arī. Bet vai tad man galva nav sāpējusi no sevis pašas?

Un tādas ir labākās atsauksmes no Fragrantica:

It is a little darker and oh so MMmmm...... Plummy, nutmegy, violety, musky, jasminy, lily of the valley and spicy stuff. Very womanly and sophisticated... Love it it for sexiness and warmth....

Can turn the most shy woman into the most dangerous heartbreaker.

Its the first perfume I ever wore that a guy stole a piece of my clothing to sleep with.