Garais jūnijs

Slash wannabe ziņo par garo jūniju bildēs:

Atrastais iemesls

Parasti visums interesanti interpretē manis noformulēto vēlēšanos un izpilda to nu ļoti oriģinālā veidā. 

Sākumā bija pāris vēstules ar pilnīgi nevainīgiem jautājumiem vai apsveikumiem vai komentāriem, par kuriem es nodomāju "ko īsti tu gribēji teikt?" Nē, nu viens ir skaidrs, ka viņš meklē iemeslus mani uzrunāt, bet nekad neturpina uzrunāšanu, jo... Nu, mēs abi esam aizņemti. Un vispār, ko īsti viņš var man piedāvāt? Es to atkal uztveru normāli, kā jebkura precēta meitene. Kurai tad nepatīk uzmanība un nenozīmīgs nepiespiests flirts? 

Un tad fakti. Vēstule, vēstule, viņa parādīšanās vietās, kur arī man ir jābūt (lai gan, es nebiju). Un tad tikšanās. Plānoti-neplānota. Jā, mums abiem bija jābūt tajā vietā. Nē, mēs nevienojāmies. Mēs abi nebijām vieni. Mēs sen neesam redzējušies. Viens no mums apjuka un kādu momentu izskatījās, ka viņš gribētu pazust zem zemes. Vai notēlot, ka manis šeit nav. Es notēloju, ka neko nepamanīju un pirmā sasveicinājos un sarunājos ar tevi. Ek, būtu tu tajā reizē mierīgi pasmaidījis, sasveicinājies ar mums abiem (ar vīru) un parunājis par neko, es neko arī nesaprastu. Bet tagad es esmu pārliecināta, ka kāds ir saķēries.

Vēlāk tu nolēmi labot situāciju un parādījies vēl vienā vietā, kur man vajadzētu būt. Uzminēji, es tur tiešām biju. Tas bija likumsakarīgi, es gandrīz vai nebiju izbrīnīta. Bet es jau biju pietiekami uzvilkta, risinot tavas uzvedības rēbusu un svārstīdamās starp pārliecību un šaubām - un domās jautāju visumam: "vai varētu kādu mājienu, es tiešām tik ļoti viņam patīku? Vai tā ir manas fantāzijas? Vienu mājienu!" Heh, manā iztēlē es pie nākamās tikšanās biju nosauļojusies, ideāli sēdošos džinsos, žilbinoši seksīga. Un pienāca tā reize - tu biji nosauļojies, ideāli sēdošos džinsos, žilbinoši seksīgs. Es biju sasvīdusi, noskrējusies un man virsū visu laiku sēdās dunduri.   

Tev gandrīz vai izdevās labot iespaidu par pagājušo reizi - mēs trijatā draudzīgi papļāpājām par  neitrālām lietām, un gandrīz vai varētu ticēt, ka tu neesi domājis ar vēstulēm neko tādu. Un pagājušoreiz man tikai likās, ka tu uzvedies dīvaini. Bet! Visums deva man mājienu - tavu garo skatienu tieši acīs, it kā mēs šeit būtu divi. Un smaidu, kurš absolūti neatstāj vietu šaubām - es esmu ļoti vērtīgs ieguvums tavās acīs. 

Un, lai saglabātos intriga, tas arī ir viss, ko visums man ir iedevis. Lai kā gribētos, es nevaru attīstīt situāciju, jo man to nevajag. Man ir apliecinājums, mani tas viss intriģē un pavelk, bet es nezinu, ko ar to darīt.

26.06 Carnikavas piedzīvojumi

Pagajušoreiz es tā sajūsminājos par purva brišanu, divām stundām distancē un to, kā mēs nevaram uzkāpt pa virvi...

Un trīsreiz purvā negribēji?

Trīsarpus stundas distancē negribēji?

...Toties ar virvēm mēs tikām galā.

Šoreiz virves bija nostieptas horizontāli, bet vienā līmenī. Tas ir, vienkārši virves starp 6 kokiem, kādu 1.5 metru virs zemes. Uzkāpj uz tām un mēģini noiet no viena koka līdz otram - tā, metrus 3-5. Viens tur virvi, otrs atbalstās un iet. 10 minūtes mēs vērojām iepriekšējo pārīti un kļuva arvien skaidrāk, ka tas principā nav iespējams. Un tad pienāca mūsu kārta. Nē, nu ko! Izpildījām. Jā, gan 18 minūtēs. Jā, Normunds smejās un teica, ka tas jau supervienkārši. Jā, jā. Vīrs uz to pie sevis atbildēja: "Tu ar to ceturtdaļgadsimtu esi nodarbojies pirms tev tas palika supervienkārši!" Ahaha. Es nebiju tik skarba, man vien liekas, ka supervienkārši ir tauriņstilā peldēt. Ako, jums tā nav? Bet mēs to izdarījām! Nē, MĒS TO IZDARĪJĀM! Tomēr, ņemiet vērā, ka es savā mūžā uz virves stāvējusi neesmu - vot tiešām, nevienu pašu reizi! Un tas bija supervienkārši nebija nemaz tik sarežģīti!

Un tad bija trīs iegājieni sausā purvā. "Sausā" nozīmē mitru zemi un daudz odu, bet peldēties šoreiz nenācās, un labi vien. Divās vietās mēs reāli nomudījām un gandrīz sakāvāmies, kuram ir vairāk netaisnība. Pēc tam izrādījās, ka karte kaut kā ne visur atbilst patiesībai, un mēs vērsāmies pret kopējo ienaidnieku.

Galvenokārt, mudīšana sanāca pie 46. un 42. punktiem. "Eh, teica man vīrs. Es jau biju cerējis, ka tūlīt ātri paņemsim 42., tad 41., tad 40., tad pēdējoreiz purvā un jau finišs. Pēc 40., trešajā reizē purvā es sapratu, ka viņš aizmirsa piebilst "vēl, bļin, 3 kilometri skriešus, un tad finišs! Aaaaaaaa!

Finišā mēs nonācām pēc 3 stundām un 17 minūtēm, kad viss jau tika vākts nost. Bet tik un tā - mēs neapmaldījāmies, mēs visu atradām, un mēs tikām galā ar virvēm. Nē, vēlreiz! Mēs tikām galā ar virvēm! 3,5 stundas! 30 kontrolpunkti! Man tas ir personīgais pusmaratons, ojā.

Protams, normāli cilvēki to izdara pa stundu-pusotru, bet es kā procesā iemīlējies ņūbijs negribu saprast, kāda interese iet mežā, ja tas neaizņem visu dienu. Čempioni mēs neesam, toties sajūsmas pilnas bikses!

Kakls un kāja

Pusnakti sapņoju, kā es sūkāju dekatilēna tabletes. No rīta piecēlos, iebāzu aiz vaiga dekatilēna tableti un aizkliboju uz dārziņu.

Jūs taču esat lietas kursā, ka tautas atziņas "izpūta cauri" un "kaut ko sliktu apēdu" - ir galīgas muļķības? 90% (no neapstiprinātiem avotiem) gadījumu, ja jums sāp kakls, ir iesnas vai sāp vēders - tas ir vīruss. Un tikai ļoti retos gadījumos saaukstēšanās un šprotu nesaderība ar pienu. Tiešām, veselam cilvēkam neliels vējš nekādu kaitējumu nodarīt nevar. Un sagremot vai vismaz ātri izvadīt vesels cilvēks var daudzmaz visu, atskaitot, varbūt, poloniju. Un ja tas ir slikts, tad to parasti jūt jau pirms ielikt mutē, nemaz norīt nevajag.

Bet šoreiz man ir tieši pretēja lieta. Nedēļu es iesāku ar kuņģa sāpēm un auzu pārslām. Tāpēc, ka nav ko izrīties, it kā tev otrs vēders pieaugtu. Uz trešdienu es samierināju vēderu un aizbraucu uz Carnikavu meklēt piedzīvojumus. Tur es saberzu kāju (nu labi, saberzu viņu es jau senāk, tur tikai pieliku klāt) un izskraidījos pa slapju mežu trīsarpus stundas. Tagad man sāp kakls un bail skatīties uz kājas mazo pirkstiņu.

Nezinu, kāpēc es to visu uzrakstīju. Kaut gan nē - zinu. Lai būtu kur pašpikot, kad nākamreiz aizmirsīšu, ka pārēsties un staigāt trīs stundas ar cauri slapjām kājām - nav labi. Pati sev vīruss. 

Le Feu D'Issey

Ugunsbumba, kā viņu toreiz mēdza dēvēt, ir mana lielākā sāpe. Viņu es atceros nots notī no 2001. gada. Mandarīni, mandarīni, mandarīni - sulīgi, saldskābi, ar plānu miziņu. Mandarīnu sulas šļakatas uz sarkankoka galda. Uz sarkankoka galda, kur tikko izlijis silts piens. Varbūt pat, kokosriekstu piens. Kurā iejauktas vēl kādas asas garšvielas.

Ja tumšsarkanais Versus ir myself vs men, tad šis ir myself vs entire world. Ja ar Versus es redzu sevi tikai pavedinot kādu, tad ar Feu es redzu sevi ar bērnu klēpī, ar pēdām smiltīs, ar kleitu līdz zemei, ar rokām kabatās, ar galvu savās domās, un vienā veselā ar pašu sevi.

beyond unusual

loud, sour, controversial scent. But on the other hand, it makes perfect sense. With age comes that devil-may-care attitude where you no longer care about pleasing others - you do what makes you happy whether or not it is "appropriate" or "acceptable". (fragrantica)

Jā, tā ir ļoti skaļa, spēcīga, skāba un savdabīga smarža. Tā tik tālu nelīdzinās nekam, kas pieejams šībrīža parfīmērijā, ka Mijake atteicās atsākt to ražot, kaut arī tai ir daudz patiesu fanu. Lai tas atmaksātos, tā būtu jānopērk katrai piektajai sievietei. Lūk tā. Un tāpēc 10 gadus veci paraugi ebajā ir pieejami par 300 dolāriem, un es nopietni apsveru šī soļa speršanu.

Šodien es saņēmu divus testerus, un uzsmidzināju sev virsū jau trīs reizes. Nē, ne tāpēc, ka izvedinās, bet tāpēc, ka man ir par maz. Gribas peldēties tajā smaržā, bet kas ir tie divi testeri. Es uzreiz vieglu roku atdevu tik sen meklēto šokolādi bērnam. Ņem. Ai, visu ņemiet! Ja nav ugunsbumbas, tad nevajag neko.

Pieci un Neimidalen online

Vakar Barbarai palika 5. Un es domāju, tas nav sliktākais moments sākt darīt to, ko es jau sen gribu - kļūt par Māmiņblogeri sākt visiem stāstīt, cik grūti ir audzināt čupiņu ar bērniem, saviem un svešiem. Lai tas netraucētu sarkanajiem svārkiem un citām dzīvīgi svarīgām lietām, es to darīšu otrā blogā.

Operācija: dzimšanas diena

Ceļu sarkanajiem svārkiem

Man skapī, neticēsiet, ir divi vasaras svārki un vēl viens-divi-trīs vasaras kleitas. Jautājums tāds: kāpēc tas viss ir skapī? Labi, kleitas nav īsti mans aicinājums, tāpēc lai gaida piemērotāku brīdi vai +30. Bet svārki? Es tā viņus meklēju un tā gaidīju, ka vilkšu!

Pirmkārt, man atkal te ir svara izmaiņas. Es zinu, kad svars pieaug - ir grūti, īpaši noticēt tam. Bet tagad, ar -8, ir vēl grūtāk. Visas drēbes, kurās es gribēju zīmēties pa vasaru, man krīt nost. Kāpēc es iedomājos, ka, notievējot, mainās tikai izskats, bet apģērbs derēs tas pats? Ieekonomēju, saucās. Tāpēc divi no svārkiem karājas skapī.

Otrkārt, es esmu tas nobiedētais un nosalušais ziemeļnieks - jau jūnija vidus, bet es neuzdrīkstos novilkt džinsus un kedas - bail, ka nosalšu.

Duāls man pārmet par to, ka kājās man nav basenes un svārki, toties vīrs nesaka neko (mācīts).

Šodien es uzvilku tos brūnos garos linu svārkus un iešļūcenes, kuras man ir sešas vienādas. Un tagad centīšos sevi pierunāt darīt tā katru dienu. Vēl izvilku veco melno kleitu un uzbruku tai ar šķērēm, jo viņa tagad arī būs svārki!

Nezinu gan, kāpēc man to vajag, bet piektdien (vai sestdien) es eju medīt jaunus sarkanus svārkus, no kuru apakšas rēgojas ceļi (un sporta šortus, jo vienreiz atskriešu es ar pliku dibenu).

Skriešana un ogļhidrāti

Šodien es pirmo reizi, pašai zinot, noskrēju vairāk par 5 kilometriem ("pašai zinot" nozīmē to, ka magnētā es gan jau noskrienu vairāk, tikai tur es neskaitu). Un pirmo reizi es nebiju nogurusi, skrienot. Parasti jau pēc 10 minūtēm skriešanas man ir burtiski jāvelk sevi uz priekšu, un kopumā es stabili noskrienu 4 km, un tie ir griesti. Nē, nav grūti elpot. Nē, nekas nesāp. Vienkārši kaut kā grūti pat kājas pacelt no zemes, galīgs nespēks. Ilgi es to norakstīju uz nesagatavotību, uz to, ka nekad agrāk nebiju skrējusi, uz viskautko. Bet es skrienu jau trešo sezonu! Un nekad es nepievērsu uzmanību tam, ka parasti skrienu no rītiem, tukšā dūša. Nē, sliktāk - parasti pirms skriešanas pēdējoreiz esmu ēdusi 12-14 stundas iepriekš. Un ogļhidrātus iemetusi vispār kādas 20.

Bet tie ogļhidrāti ir darījuši brīnumus ar mani jau divas reizes. Pagajušopiektdien visu dienu nosēdēju aukstām rokām un kājām, kopēju spēku izsīkumu un galvassāpēm. Vakarā apēdu lielu šķīvi ar makaroniem un asu mērci. Tā pēdējā mani sasildīja līdz pirkstgaliem, tad palīdu zem segas, un pēc pusstundu īsā miega jūtos pilnīgi vesela.

Šoreiz bija tā: vakar es dienas laikā es apēdu 4 ogļhidrātu porcijas (pret savām ierastajām 1-2) - divas reizes auzu pārslas, tad makaronus un tad kartupeļus. Klāt tur nāca visādi dārzeņi, bet olbaltumvielas es nosačkoju. Šodien skriet sanāca vakarā. Paēdusi es biju 4 stundas iepriekš, atkal tos pašus makaronus. Kā man skrējās! Pat uz 5. kilometra beigām es nejutu nogurumu, gāju mājās tikai tāpēc, ka bija jau vēls.

Varbūt, hipoglikēmija ir lielisks izskaidrojums tam, kāpēc magnētā es netieku līdzi savam vīram, kurš jau sen neskrien ikdienas krosiņus. Un arī manām aukstajām ekstremitātēm un reiboņiem. Kā jau mamma, es labi zinu teicienu "Nēēdīsi - nebūs spēka", bet kā kosmovāvere, uz sevi es to attiecinu tikai izteiksmē "Neēdīsi - nebūsi resna". Man nebija taisnība. Tagad es galīgi cienu ogļhidrātus pirms, nevis pēc.

Pavasara balle

"Nokavējām gandrīz stundu! Atkal visas labākās dejas! Tā, tagad skrienam augšā, tūlīt būs vīnes valsis, pēc tam nokāpsim lejā, man vajag pie spoguļa, tad uz bāru, paņemsim vīnu un uz balkona pīpēt. Un tad kā reizi paspēsim uz tango."

Es zinu, ka guru ir mācījis tieši pretējo - sekot vīrietim. Bet tas jau kopumā! Ja es sekošu vīrietim detaļās, tad neizdarīšu neko no tā, ko man gribas - nāksies visu laiku nogulēt uz dīvāna! Bet kad komandēju es, tad laimīgi ir abi. Vēl 2006. gadā mēs norunājām, ka viņš atbild par saturu, es atbildu par formu. Domāju, ka katrs uz tādu norunu arī cer, kad precas.

Un kamēr es biju brīva no lēmumu pieņemšanas par abiem (arī ballē), es prātā piemetu, ar ko es iešu uz nākamo balli un ar ko es te labprāt emm padejotu. Kad pie spoguļa un kad pēc vīna, gan man nevajadzēja ne ar vienu saskaņot.

Un tomēr... Citi atnākuši dejot, bet es nevaru aizvērt muti. Akdies, ko es tur muldu visu laiku?

PS Bērns kritiski apskatīja bildes un teica: "Nevarējāt piecelties un padejot, vai?" My point exactly!

Stūrakmeņu navigators

Es saprotu, ka ne visi tiek līdzi tam, kādā iracionālā kārtībā es pielieku ierakstiem tegus (vēl pazīstāmi kā tags, labels, marķieri un - man bloga labajā pusē - stūrakmeņi).

Tāpēc tagad tur, labajā maliņā, kopā ar visādiem faktiem, ir arī asociatīvais stūrakmeņu navigators - kāpēc es veidoju marķieru vai tegu nosaukumus tādus, kādi viņi ir, un ko es zem tiem apvienoju.

Šis ieraksts nāk bez tega, jo zirgs, krēsls, 28.

29.05. Bādciema piedzīvojumi

Visu laiku man pietrūkst piedzīvojumu - ar parasto orientēšanos un apmaldīšanos mežā man īpaši nepietiek, tāpēc, ieraugot piedzīvojumu sacīkstes Magnētā, es biju starā. Laivas, virves, purvs, peldēšana - viss, ko var gribēt cilvēks ar nemanāmu, bet patiesu īlenu vienā vietā.

Šoreiz paredzēts bija virves-orientēšanās-purva trekings.

Nu, pa purvu mēs kaut kad jau dabūjām paskriet. Tā kā es rēķinājos, ka kājas būs slapjas. Nu, līdz celim. Nu ko. Solītais lietus mani mulsināja vairāk, es až lietusmēteļus sagatavoju, lai nesamirktu.

Sākās viss ar virvēm, kuras, es biju domājusi, būs horizontālas - nu kaut kā tā. Pirmais kontrolpunkts bija kokā, 15 metru augstumā. Ņem un kāp. Spēka mums izrādījās abiem nepietiekami. Es neteiktu, ka esmu vispār spējīga pievilkties, bet uzkāpjot tur pāris metrus, rokas es vispār vairs nejutu. Vīrs gan to uztvera kā personīgo apvainojumu un nolēma trenēties, lai nākamreiz uzkāptu gan. Un man teica, lai es nepriecājos - arī ja būtu horizontālas, tas nav īpaši vieglāk kā uzkāpt 15 metru augstumā.

Un tad devāmies mēs uz purvu. Ievērtējiet to kartē. 62. un 63. punkti bija cienījams pārpuvots mežs - līdz celim ūdenī. Nu, to es arī gaidīju, bet mazuma sajūta bija. Mums līdzi maldījās vēl viens pārītis - meituks rikšoja pa ūdeni ar vārdiem "nē, nu forši!". Vēlāk es dzirdēju priekšā no purva tikai šausmu (vai prieka) (vai pārsteiguma) pilnus spiedzienus.

Pie 66. punkta mēs bridām ūdenī jau līdz dibenam. Tad es redzēju, kā paslīdēja vīrs un ielikās ūdenī visā garumā. Pēc pāris minūtēm peldsezonu atklāju arī es. Un tas pat attāli nebija gals. Nu, brienot pusstundu līdz krūtīm ūdenī ne gluži vissiltākajā vakarā maija beigās un kaujoties ar lerumiem odu, vienalga ātri pierodi. Kad pēc minūtēm 15 mēs izkāpām krastā, tad gan es sajūtos ļoti dzīva. Un ļoti stulba. Un ļoti slapja. Kur tik tā mazuma sajūta palika! Man bija pat nodevīga doma laisties lapās mājās. Bet vīrs domāja savādāk - divi gari (ar atvieglotu - kā viņi saka - navigāciju) posmi - SKRIEŠUS!

Nezinu, ko domā rīkotāji, lietainā dienā piedzīvojumu sacīkstēm piedāvājot maršrutu zīmēt ar flomīti. Es savu karti izmazgāju purvā, un tā palika nevainīgi tīra. Kompasu mēs arī atstājām purvā, un nejautājiet, kā manam vīram tas izdevās. Pat saules nebija!!!

Bet, kā nebrīnies, ar sauli, karti un kompasu mēs Bumbukalnā pazaudējām paši sevi, bet šeit mierīgi un bez problēmām izgājām visu distanci. Es gan esmu mazliet lēna, jo tikai pie 49. punkta sapratu, kas tur rēgojas aiz kokiem. Jūra taču! Un pasākums palika divtik patīkams. Pie pēdējiem kontrolpunktiem sāka līt - mož lietusmēteli uzvilkt? ...izmirkšu vēl!

Pašā galā mūs gaidīja garšīgākā zupa šajā sezonā (vo, tās ir tīras bērnības atmiņas - sviestmaizes un fanta mežā, vai nu šoreiz cita gastronomiskā izvēle) - kā gan citādi var garšot karsts šķidrums astoņos vakarā pilnīgi slapjās drēbēs ar perspektīvu zem lietus iet atpakaļ uz purvu meklēt pazaudēto nomāto kompasu. To mēs arī neatradām. It kā tā būtu liela bēda mūsu budžetam - lieki 16Ls, bet citādi - jautāju es vīram - ja tev, teiksim, darbā organizētu braucienu? 30 lati no ģimenes - purvā līdīsim, skriesim pa mežu, kokā kāpsim - tu maksātu? Mierīgi,- atbildēja vīrs, un bēdu vairs nebija.

Statoils, kafija, cigarete, žēl tikai, ka nepaspēju atklāt peldēšanās sezonu jūrā. Dzīve!

Tagad es gribu saārstēt purvā iegūtos zilumus (zemūdens celmi!) un galīgi braukšu vēl! Žēl, ka nesānāk aizbraukt uz visām kārtām. 

Don't fuck for friendship, love for it

Kaut kad tagad man vajadzētu izdarīt secinājumu "nevajag draudzēties ar vīriešiem, kas tevī ir iemīlējušies". Bet nē, tādus secinājumus es nedarīšu. Pat ja cilvēks ir aizrāvies, viņš nav mazāk patiess. Tieši otrādi, vairāk. Un es arī neesmu mazāk patiesa, tieši otrādi - vairāk. Es vispār esmu ļoti maiga, iecietīga un visatvērtāka pret tiem, kas pret mani izturas ar neviltotu sajūsmu.

Sieviete, vīrietis, kāda atšķirība! 15 gadu vecumā es draudzējos ar meiteni, kura bija manī iemīlējusies, un kas? Tas viņai palīdzēja mani redzēt un pieņemt tādu, kāda es esmu. Un tas parasti palīdz man pienākt tuvāk tam cilvēkam, ja es jau iepriekš esmu ievērojusi, jo pašai man tas ir šausmīgi grūti! Vai iepazīties ar viņu, ja nebiju ievērojusi. Nu jā, es parasti esmu līderis attiecībās, un velku visu segu uz sevi. Un arī visu vezumu uz sevis, te neko nepadarīsi, jo es esmu tas tur - jaunais gudrinieks, cilvēks, kurš ir jau piedzimis kā viszinošs večuks.

Starp citu, neviens no džekiem, kuros es biju ieķērusies, nekad neļāva man uzturēties savā tuvumā jebkādā lomā - ja viņš negrib ar mani visu, tad nedos pavisam neko. Un katru reizi mēs abi ļoti daudz esam zaudējuši. Sakiet godīgi, jums vienkārši nebija laika ķēpāties. Nebija prasmes ar mani komunicēt, nebaidoties, ka es kļūšu uzbāzīga. Nebija drosmes nenovērsties no svešām jutām, uz kurām tu nevari atbildēt vispārpieņemtā veidā, un atbildēt uz tām kaut kā citādāk.

Draudzība, mīlestība - kāda atšķirība! Tās abas ir attiecības. Viņas abas sāp, kad nelīmējas kopā! Es ļoti mīlu savu vīru, viņš ir mans labākais draugs. Mans duāls ir mans labākais draugs, es viņu ļoti mīlu. Kāda atšķirība? Kas tā par mīlestību, ja jūs neesat sazvērnieki? Kas tā par draudzību, ja jūs neieaugat viens otra dvēselē? Sieviete, vīrietis... kāda starpība!

PS Un te ir viena skaista dziesma visiem, kam šobrīd ir emocionālas berzes. Vai nu, uz nākotni.

Said woman take it slow, things will be just fine
You and I'll just use just a little patience
Said sugar take the time 'cause the lights they shine so bright
'Cause you and I've got what it takes to make it