Vismaijākais maija tērps ir svārki komplektā ar pusgarajām zeķem (nē, bez lūpiņām) par godu mainīgajam laikam. Jo iešļūcenēm ir vēl par agru, zeķbiksēm par vēlu. Nē, tas nenozīmē obligāti skolnieces tērpu ar svārkiem līdz ceļiem, kur zeķes pa lielai daļai ir fašens, tikpat labi tie svārki var būt garāki vai pavisam gari. Man tas nav neierasts komplekts, tā kā šīgada izjūtas sagādāja lielu pārsteigumu. Tā plikā daļa starp zeķi un veļu šausmīgi... neteiktu mulsināja, bet nogurdināja. Jā, tieši nogurdināja. Es visu laiku jūtos kaila, kas nenotiek pat tad, ja kājas ir kailas visā garumā un laimīgi beidzas iešļūcenēs.
Pirmkārt, tas ir ieraduma trūkums. Kad strādā mājās un caurām dienām vazājies ērtās izbalējušās biksēs vai pavisam kreklā, ļoti ātri aizmirstas cēlā stāja, ko veicina drēbes, kas ir pieklājīgas pret apkārtējiem. Nav tonusa. Rezultātā vairākas stundas sievietes tērpā, un es izjūku gabalos.
Otrkārt, esvienkāršiesmuizsitusiesnospēkiem. Pat vistuvākie un vissimpātiskākie mani nogurdina līdz pilnīgam trulumam. Līdz pēkšņi uznākušam miegam, kurā nevis iepeldi, bet apgāzies.
Kad mēs pirkām māju, bijusī saimniece teica, ka gribot atpūsties, nevis tikai vergot, tāpēc māju viņai vairs nevajag. Es atbildēju, ka nekas, mēs esam tajā vecumā, kad par atpūtu var tikai sapņot. Kā es tā uzminēju. Jautājums: kāda ir pasīvā atpūta, no kuras pēc tam nevajag atpūsties? Man vajag.
