Tāds bija nosaukums ballei uz flīžu grīdām. Patiesību sakot, tās flīzes arī bija vienīgais tās balles trūkums. Bet arī tās kaut kā piemirsās līdz pasākuma beigām. Viss pārējais bija ideāli, kā parasti, īpaši Ašmaņa orķestris, kas negaidīti iestudeja jaunu deju programmu. Nebija gan neviena īsta svinga (un nevienas čačas), bet, var jau būt, ka tas tā arī bija domāts, lai iztiktu bez traumām uz slidenās virsmas. Toties vīnes valši, kādi tur šoreiz bija valši! Uh! Un tango, un nelatviešu sambas!
Un ar to kleitu es arī esmu ļoti apmierināta, jo viņa bija galvenais motivators atgriezties savā jaunības svarā. Tā ir mana skaistākā balles kleita (kaut gan, neteiktu, ka ērtākā), es viņai upurēju trīs pārus savus mīļāko džinsu, un mēs atkal esam laimīgas kopā (un pat nekur nespiež). Tikai ar katru balli tai rodas arvien jaunas rētas. Katrā ballē es kādā augstu vilni sitošā svingā aizķeru to ar papēdi un uzplēšu jaunu caurumu mežģīņotajā audumā. Nu, sašuju, protams, pēc tam, redzēt to ipaši nevar, toties taustāmu atmiņu, cik uziet. (starp citu, es tās bildes melnbaltas netaisīju, tādas bija oriģinālā)
Labi, sieva, ejam ātri prom, kamēr neviens neredzēja.
PS Un piedziedājumu jūs zinat es gribu atkārtot - parkets un zāle, tas, protams, ballei ir ļoti svarīgi. Bet mūzika uz dzīvajiem instrumentiem, noformējums un oficiantu izskats arī nav pēdējā lieta balles veidošanā. Tā kā, ja dēļ grīdas par balli nevar saukt pasākumu Kongresu namā, tad pasākumus ar krāsainajiem prožektoriem un umpampā par balli varētu saukt vēl mazāk, pat ja sākotnēji tur bija skaista zāle.
1 komentārs:
Ierakstīt komentāru