Mēs ar duālu šogad runājām par tādu lietu. Ka dažreiz nav slikti arī padomāt ne tikai par to, ko cilvēki nedara, pat ja tev personīgi gribētos, lai viņi to dara. Dažreiz būtu labi atcerēties arī kaut ko, ko viņi dara. Tajā skaitā, ko viņi dara, kad tu sadomāji apvainoties. Kā viņi meklē ceļus atpakaļ pie tevis. Un vai ir smuki viņus tajā brīdī vazāt ar seju pa dubļiem (tas ir, lepni nepieņemt to - nu, lai tak palūdzās ilgāk). Jo viņi ir citi cilvēki, atšķirīgi no tevis, un viņi drīkst darīt to citā veidā, nekā iedomājies tu.
Savos 23, kad es vēl "apvainojos!" uzskatīju par trumpi, es viņu arī bieži izspēlēju. Starp citu, ar to es nogalināju vienas savas ilgstošas attiecības, jo tam, uz ko es apvainojos, tas ļoti apnika. Taisnības labad jāsaka, ka es tur tiešām apvainojos sava prieka pēc, nevis par lietu. Ar to apvainošanos vispār ir tā, ka izdari to skaisti un skaļi vienreiz, divreiz... un tad visi sāk tevi uzskatīt par puvušu olu, ar kuru labāk vispār sarunas neuzsākt, jo nekad nezini, kad tā uzsprāgs. Un iztīrīt savu tēlu no šī traipa ir ļoti grūti. Jo mēs visi parasti apvainojamies sava prieka pēc, nevis par lietu.
Jā, jā, es zinu, ka dažreiz pašam liekas, ka tā nav spēle, bet tavas patiesās jūtas. Man tikai liekas, ka gadiem tā no 7 vai 27 cilvēkam jau būtu jāiemācās turēt sevi rokās. Jo kas tad būs, ja mēs visi atļausimies katru sekundi izrādīt viens otram, kā mums nav noskaņojuma. Es to vienreiz izrādīju visai ģimenei svētkos, jo biju pārgurusi un alku uzmanības un līdzjūtības. Neticēsiet, viņi nesaprata.
Tā apvainošanās galīgi nav trumpis. Tā vispār nav kārts, bet kaka, metiet ārā, kamēr nav par vēlu. Dažreiz bērns mani arī apvaino - apsaukā vai apzināti sit. Dažreiz es pat apvainojos, un mēs sastrīdamies. Un tad viņa pazūd citā istabā un iznāk ar zīmējumu: "to es uzzīmēju tev". Ir jābūt reālam idiotam, lai viņu atraidītu, jo "es, ibio, tā jūtos". Īpaši, kad tu sen jau vairs "nejūties" un visu laiku lūri pa šķirbu, ko viņa tur tajā istabā dara.
