Kaut ko gribas 3 Get your sting and blackout

Pāris nedēļas atpakaļ bijām mēs korporatīvajā izbraucienā uz kādu pussimfonisko koncertu brīvdabas estrādē Igaunijā. Roks ar simfonisko orķestri igauņu valodā vilkās tik ilgi, ka man bija papilnam laika izdomāt, ko man vēl gribas. Lai kāds spēlē kaut ko līdzīgu. Tikai kaut ko, ko es zinu no galvas un valodā, kuru es saprotu. Tad es pajautāju vīram, ko viņš domā par to, ka mēs paņemtu un, atmetot ar roku naudas un laika trūkumam, kaut kad aizmočītu kaut kur uz Eiropu, kad tur kādreiz uzstāsies mūsu mīļākā grupa. Vislabāk jau uz Vāciju, aiz tīras ziņkārības, paskatīties uz viņiem in their natural habitat. Tas bija sestdien.

Pirmdien es nokļuvu pie interneta, kur uzzināju, ka:
1. Šobrīd notiek turneja
2. Vācijā ir 3 koncerti
3. Tie ir tūlīt jau jūlijā
4. Šī ir viņu atvadu turneja.

Es nebiju domājusi, ka viss notiks tik strauji, bet otrdien mums jau bija ieskaitīta nauda. Trešdien pasūtītas biļetes. Un pirmdien tās jau bija šeit.

Piecas reizes viņi bija Rīgā un piecas reizes es biju pārāk laba, lai vīžotu iet uz koncertiem. Nē, nu godīgi, es nezināju. Es nezināju, ka tas ir tas, ko es varētu gribēt. So, now we'll go wherever you like to rock'n'roll. Un šo mēnesi es plānoju veltīt jums.

Kaut ko gribas 2

Gribas, lai grāmatvedība atgriež visu, kas man nav izmaksāts. Nu, 80 lati nav nieks.

Un vairs nekādas haltūras vasaras garumā, lai es paralēli darbam varētu izlemt, ko es vēl no sevis gribu, atskaitot to, ka es esmu labs populārzinātnisko filmu redaktors. Vai varbūt, ko es gribētu vēlāk. Vai kaut kā tā. Dejot? Rakstīt? Kūkot?

Un vēl lai kāds man pareizā veidā pasaka, ka viss būs labi, mēs visi dzīvosim ilgi un laimīgi. Mums ģimenē ir gaišreģe, nu, un šī, protams, vienmēr bliež visu, ko redz. Un man pareģojumi tikai sabojā visu dzīvošanu - es sāku raustīties un gaidīt vissliktāko no katra stūra. Tas beidzas ar panikas lēkmēm un ar to, ka par slikto es domāju nepārtraukti, pat tad, kad nedomāju vispār ne par ko. Man ir vajadzīgs tikai viens pareģojums: You will live long and prosper. Godavārds, man ar to pietiks ilgiem gadiem, un man tiešām viss būs labi.

Man ir nepieciešams, lai manu pesimismu kāds vienmēr mazinatu. To nespēj pat mans duāls, jo skaidrojumiem ir jābūt loģiskiem. Piemērs no tvitera: данечка объяснил про календарь майя - они просто подсчитали, сколько им понадобится жертв - и как раз к 2012 году все люди закончились. Nu! Ideāli. Un man uzreiz viss skaidrs, ka maiji tiešām lohi, man nav iemesla neticēt un ar pasauli viss būs labi gan 2012., gan visos pārējos gados. Man to Daņečku šurp derētu.

Mož viņš var man palīdzēt atcerēties, ka esmu lucky bitch. Vienmēr esmu bijusi. Globāli, viss manā dzīvē izdodas ideāli. Bet es to esmu aizmirsusi. Vai arī esmu sākusi pārāk baidīties par to, cik veiksmīga un laimīga es esmu. Un neviens nespēj man to atgādināt. Tagad es tikai baidos no visa un veiksmīga/laimīga nejūtos nemaz, man ik sekundi liekas, ka par prieku būs jāmaksā. Laikam, pati sev arī lieku maksāt.

Vēl gribas kājas rotu, ko liek ap potīti. Bet tikai ļoti skaistu, par jebkādu cenu.

Un fotoaparātu - nu tādu, kādi ir gandrīz visiem mūsu nabadzīgajā valstī. (Tas man amerikāņu draugs pajautāja, kādas mašīnas mums te topā. - Nu, BMW... - Un es biju domājis, Latvija ir nabadzīga valsts!). Jā, tad lūk, nabadzīgajā valstī katram ir tāds aparāts, no kura iznāk smukas bildes. No ziepjutrauka man apnika - ja no piecdesmit bildēm, uz četrdesmit deviņām es izskatos tik tizla, ka gribas ielīst skapī un nekad vairs ārā nekāpt, tad vainīgs ir aparāts. Nē, ne rokas, aparāts - to es esmu pārbaudījusi. Nē, ne seja - man ir arī spogulis. Piecdesmitā bilde no piecdesmit man parasti patīk. Īpaši, ja tā ir paplūdusi.

Un dažreiz arī piecdesmit pirmā.

Par draudzību

Starp vīriešiem, starp sievietēm un pa vidu

Outdoor ilustrācija

Visādi negaidīti piemēri.

Mēs zinām šo meiteni sievieti? Pieverot acis uz to, vai mums patīk viņas radošā darbība, paskatieties. Viņas stilazīmes jau ļoti sen ir izbalināti mati, koši sarkana lūpene un melns acu zīmulis (to viņai atļauj krāsutips ziema, un tas ir pavisam cits jautājums). Bet tas ir pilnīgs autdōrs!

Galvas pagrieziens, kura straujumu var nolasīt pat statiskā bildē, soļa platums, gurna brīvā kustība, kas liecina par ātru nepiespiestu gaitu, labās rokas atvēziens... Autdōrs, kā es seit stāvu! Tas, ka viņa ikdienā kāpj uz papēžiem un nomālējas kaut no galvas līdz kājām, to neatceļ. Viņa ideāli izskatītos arī uz putekļaina ceļa, ar savu oriģinālo matu krāsu. Yep, un tie džinsi te der kā uzlieti. Otrā bildē atkal lūdzu - safrizēta, kleitā, noteikti papēžos. Un kas? Skatiens palicis tas pats. Un uzreiz atsauc atmiņā to galvas pagriezienu, rokas atvēzienu un gaitu, kurā prasās rokas iebāzt kabatās. Jo psihofiziskie dotie nāk visi kopā. Cilvēkā no dabas viss ir harmonisks, un viņa mīmika un gaita parasti ir tiešā saistībā ar viņa pēdu formu. Lūk, viņa kustībā.

Un kā viņa to izmanto, ir labākā ilustrācija, ka tas noteikti nav saistīts ar špakteli. Kā viņa bija puika, tā viņa tāds ir arī 40 gados, un tam nav saistības ar matu krāsu, bet ar kopējo noskaņu, kas veidojas ap cilvēku. Ja tu esi autdōrs, kaut apkrāsojies, ja tu to dari pēc savas dvēseles sauciena - Stefani gadījumā pārspīlēti un izklaides pēc - viss būs skaisti. Bet ja tu to dari pēc sabiedrības dvēseles sauciena - ar mērķi izskatīties piedienīgi un eleganti... nu, amatiera mēģinājumi izskatīsies pietiekami nožēlojami, bet cauri profesionāla darbam spīdēs tava patiesā daba.

PS
Tā kā rodas ļoti daudz jautājumu - kā to noteikt un kam tas iedalījums noderīgs...
Nu, iesākumam, jālasa ne tikai manas juceklīgas pārdomas un emociju izpausmes, bet arī oriģināldarbi, kur viss izklāstīts disertācijas līmenī. Te un te (nu, un tur vēl ir turpinājumi). Tulkot to man nav ne atļaujas, ne pagaidām iedvesmas, tāpēc pieejams tikai krieviski. Nu ja, atkal tā pati barjera, ko lai dara.

Un par to, ko darīt... Autore (kura atšķirībā no manis tiešām ir stiliste) saka, ka - ja jums patīk čigānu stils - lai uzvilktu garos svārkus, apsietu lakatu ap galvu un bohēmiskā skatā atvaļinājumā vazātos pa Itāliju, pat ja jūs neesat autdōrs, viņas palīdzība jums nebūs vajadzīga, to viņas vietā izdarīs modes žurnāli. Bet ja jūs nolemsiet tos svārkus, lakatus un vispār bohēmu padarīt par savu stilu pa dzīvi un adekvāti izskatīties - te jau jums būs vajadzīga stilista palīdzība, lai to pielāgotu savam dzīvesstilam un sejas vaibstiem un izvēlētos saskanīgu un atbilstošu garderobi no apakšbiksēm līdz vakatērpam. Īpaši talantīgi cilvēki var strādāt ar sevi paši. Visu mūžu, uz kļūdām.

Un jūs ko domājāt - izlasīsi, noteiksi tipu un būs tev uzreiz laime? Aha, ša.