LTC Rīgas maratonsEnerģijas punkta palīga pieredze

Šogad es pati nekur neskrienu, tāpēc bija skaidrs, ka Rīgas maratonā piedalīšos no otrās puses. Es pat zināju konkrēti, kur. Sākumā pakošanā un EXPO, bet pašā maratona dienā, protams, enerģijas punktos! Padot ūdeni skrējējiem man liekās visjaukākais un interesantākais no piedāvātajiem darbiem. Un ne pārāk grūts. Takš ko tur - salej ūdeni un pieseko, lai pietiek visiem. Nu, un salasa glāzītes. Kā es tā uzminēju. 

Pirmais pārsteigums bija, ka darbs sākas 5 no rīta. Okeeeeei. Labi, paņems līdzi saliekamo krēslu. Saliesim, tad varēs pasēdēt, kamēr gaidi skrējējus, un vēlāk arī, kamēr pārējie saskrien. Gribēju pierakstīties tajā punktā, kur obligāti skrien 10 km distance, bet kaut kā nokļūdījos un pierakstījos tajā, kur tā neskrien. Bet pietika ar vieniem maratonistiem un pusmaratonistiem.

Un tagad pēc kārtas. Darbā es ierados 5 no rīta un līdz 9 ne uz sekundi neapsēdos. Lūk, šādu trīsstāvīgu galdu vienam cilvēkam prasa saliet divas stundas.  Ir +5, slapjās rokas salst bezdievīgi.

bilde no Mareka Galinovska albuma

Mūsu punktā bija 17 galdi uz apmēram 10 cilvēkiem. Es salēju vienu pilnu un tad jau ne gluži viena, bet kompānijā salēju galdu ar Isostar un bija jau pulksten deviņi, pat atskatīties nepaspēju. Tad dažas minūtes bija šovs un blisināšanās, kamēr garām brauca mocīši un skrēja līderi. 

bilde no Lattelecom Riga Marathon

Beidzot es viņus visus dabūju apskatīt sejā, arī etiopiešus. Šiem ar dzērieniem mums nav atļauts uzbāzties. Un pēc brīža klāt bija pārējie 6000. Jā, tu stāvi, un viņi visi kā siena nāk tev virsū.

bilde no Lattelecom Riga Marathon

Un tu grozies un meties pie galda paķert glāzīti un padot tiem, kas nesas garām. Sākumā noķer skatienu vai rokas kustību, ar kuru skrējējs liek nojaust, ka viņam jādod, un tad centies precīzi trāpīt viņam rokā. ...Jūs esat mēģinājuši padot ūdeni plastmasas glāzē kādam, kas skrien ar ātrumu 12-13 km/h? Nu jā, ūdens (vai manā gadījumā Iso) izšļakstās ārā - uz viņa, uz manis, uz asfalta... Duāls minēja kaut ko par lipīgām rokām, bet es biju nolieta ar enerģijas dzērienu līdz elkoņiem un arī mazliet no priekšas. Cits vēl paķer glāzīti no iepriekšējā galda un tad nomet viņu tavā virzienā. Un tas viss notiek nepārtrauktā kustībā, un ir tik priecīgi... pat kaut kā eiforiski! Vienotības un notikuma sajūta ir pilnīgi neizmērojama! Un kad tu pati neskrien, tev ir laiks to izjust un apzināties. Sejas gan tu ātrumā un blīvumā neatšķir nemaz, savu personīgo vīru es atpazinu tikai tāpēc, ka viņš man sejā iekliedza 'Čau!!!!!!"

Lūk, arī es strādāju, ar zaļo un sarkano kapuci.
bilde no Mareka Galinovska albuma

Tad nāk lēnāki skrējēji, šie jau paņem glāzīti sakarīgi, daži paši pienāk pie galda un piebremzē. Un gandrīz visi saka paldies (arī no ātrajiem), daži pasakās paplašinātāk ('thank you for being here for us' 'paldies brīvprātīgajiem!')... Un tad pūlis beidzas. Un paliek iela, kas izskatās kā pēc viesuļvētras. Viss asfalts nosēts ar glāzītēm un augļu mizām tā, ka knapi redz segumu.  

bilde no Mareka Galinovska albuma

Un tas viss jāsavāc pirms viņi ir atpakaļ. Ar slotu un ar savām rokām. Un jāsalej jauni dzērieni, protams. Ap pus 11 man bija pirmās 5 brīvās minūtes, es aizskrēju līdz Narvesenam pēc kafijas un savācu savu bērnu, kurš ļoti gribēja palīdzēt. Jau šajā brīdī es jūtos tā, it kā personīgi būtu noskrējusi pusmaratonu. Mēs pabeidzām kārtot galdus un novākt atlikušās glāzītes, un te sāka līt. Kopš es ievietoju blogā šo ierakstu, lietus ir mūsu lāsts (un tāpēc es to ierakstu vēlāk paturpināšu!)

Bērns bruņojās ar glāzītēm, un sāka parādīties elite. Bet šoreiz viņi neskrēja ciešā bariņā, bet gan ar izretojumu viens cilvēks piecās minūtēs. Tā pagāja apmēram stunda. Sākumā atsevišķi sportiski, tad nelielas grupiņas, un visu laiku lietus. Un tad viņu palika vairāk. Tā kā mēs stāvējām pie trešā galdiņa, no bērna ūdeni neviens neņēma, jo visus paspēja apkalpot pirmie divi galdiņu palīgi. Tad bērns visus piemānīja un aizgāja visiem pa priekšu - vēl pirms galdiem. Un sadzirdīja gan eliti, gan vienkāršākus maratonistus! Te nu gan visi gribēja no viņas ņemt ūdeni, arī tie, kas varbūt negribēja dzert! 

Man gan tik raiti neveicās un pēc vēl kādas pusstundas, kad es vairs nejutu plaukstas, es paķeru slotu un sāku slaucīt ietvi no glāzītēm. Vismaz sasildījos. Kādu laiku es pārmaiņus strādāju ar slotu un padevu glāzītes, un tad plūsma atkal palika retāka. Bērnu savāca tētis, jo viņa bija viscaur slapja. Es gan arī, bet man vēl nav laiks doties mājās.

Te man bija laiks pielikt galvu un apdomāt, kāpēc cilvēki negrib dzert. Viņiem ir 36. kilometrs, viņiem tas ūdens no visām malām jau piegriezies. Visi grib ēst!!!! Mums ir augļi, bet ne visi nāk pa galdiņiem skatīties, kas mums tur ir. Tāpēc es ņēmu paplati un devos uz priekšu, piedāvājot apelsīnus un banānus katram skrējējam personīgi. Visi, VISI gribēja augļus! Un es ar platu smaidu sejā laipni tos dalīju.

Ap pusdiviem maratonistu plūsma izsīka pavisam, un mēs palikām ar to pašu bardaku. Savākt, izliet lieko ūdeni, novākt galdus...

bilde no Mareka Galinovska albuma

Saslauki visu čupiņās, un tad ar rokām saliec maisiņos. Dažus samītus banānus nokasi no asfalta... Bet aiz noguruma tev jau ir vienalga. Šajā brīdī sāka parādīties pusmaratonisti un maratonisti, kas nāk, skrien (!) un velo mājās. Katrs apstājās, lai pateiktos mums, un pašā īstajā brīdī (kad tu rocies pa atkritumu kaudzēm un jūties kā grīdas lupata). Ļoti sirsnīgi. 

Pēc deviņām stundām nepārtrauktā darba es devos mājās, kur beidzot var apēst kaut ko vairāk par banānu, sasildīt no mitruma un aukstuma piepampušās rokas un pagulēt. Bet daži devās uz finiša zonu palīdzēt apkalpot agresīvos un neapmierinātos 5 km distances skrējējus, šie cilvēki vispār ir varoņi!

Bet vispār, emociju un iespaidu no darba enerģijas punktā man palika daudz vairāk nekā no skriešanas šajā pasākumā. Patiesībā, tik daudz iespaidu (un nedaudz traumu) man nav bijis kopš Netīro skrējiena! Es pat apdomāšu, vai es negribu vēl! Un, kas skaidrāks par skaidru - maratons grib vēl. 

Zem kata ir daži lamuvārdi par komentētājiem internetos.

Nūjošana

Tā kā skriet pa vasaru man atļāva ne vairāk par 3 km un ar pulsu zem 150, tad man vispār nekādu skriešanu negribējās. Īpaši jau tāpēc, ka Nike Riga Run es tik un tā nenoskriešu. Nu ko, tad ir īstais laiks iemācīties nūjot. Tā jau mācīt ātri staigāt mani nevajag, tikai dažas nodarbības ar tehniku. Vienreiz ar duālu aizbraucām uz Ikšķiles pilsētas svētkiem izmēģināt, pēc tam es apgāzos ar riteni un tad jau gāju uz NRR nūjošanas treniņiem īstajā paskatā - ar pārsietu roku un atteicos taisīt dažus vingrinājumus, jo plecs sāp. Tāpēc nevienam nekad neradās jautājumi, kas es tāda un kāpēc nūjoju, jo pēc izskata es stipri atšķīros  - skaidrs, kas! Skrējēja, kam kaut kas notika, jo paskriet tagad nevar, bet tā kā dalība jau nopirkta, tad vismaz ies. Nebija jau tālu no patiesības. Jau otrajā treniņā nūjas man iegūlās rokas ļoti labi, es apmēram sapratu savu tempu, pie kura man pulss ir ap 150 un tā turpināju.

Pašā NRR gan ar pulsu ir bijis visādi. Sākumā nez kāpēc sāku psihot. Gandrīz vai stāvu uz vietas, bet pulss 140 - nu, tad gāju un teicu sev 'mieru, tikai mieru', jo vienu brīdi tas uzleca virs 170. Tad nostabilizējās kaut kur pie 150, un starp 150-160 es visus 10 km arī nogāju. Pēdējos kilometros pret kalnu bišku ieskrējos un beidzot apdzinu triju tantiņu kompāniju, tad arī dabūju augstāko rādītāju 182. Un pēdējo kilometru jau nogāju pilnā tempā ar stabilu virs 170. 

Atnācu 32. no 117. un 4. grupā

Rezultāts 1:24:34 - tieši tik, cik paredzēju.

Tīri fiziski nūjot, īpaši saulītē, bija daudz patīkamāk nekā skriet, garlaicīgi arī nebija. Skrējiena tajā dienā noteikti justos daudz sliktāk. Bet tā - viss ļoti harmoniski. Tas ja ņem to nūjošanu tikai attiecībā pret sevi pašu. Bet ja to skata kā sporta veidu... Man ļoti nepatīk tā visa nūjotāju aura. Ja skrējēji visi ir sportiski, skaisti un slaidi - prieks skatīties, tad nūjotāju kompānija izskatās nedaudz pēc 'tiem, kas nevar paskriet'. Vecāki, apaļīgāki, nesportiskāki - kā kurējais. Tad arī attieksme pret nūjošanu ir tāda kā pret pensiņu sportu. Bet vispār jau, NRR vēl kādi desmit cilvēki pēc manis ATSKRĒJA, tā kā es neteiktu vis, ka nūjošana nav darbs. Un tajā bildē izskatās, ka es pastaigājos, bet patiesībā močīju ar 5. zonas pulsu. 

Nezinu, kaut kā nav man vēl lēmuma, tomēr skriet tā priekš sevis man patīk labāk. Un priekš orientēšanās noderīgāk. Un tomēr, kamēr es visu apsveru un mācos skriet ar pulsu 120 (un iet ar pulsu 170), Latvijas Nūjošanas kausa 5. posmā neviens neliedz piedalīties. 

Ventspils

Mēnesi atpakaļ, kad vēl biju sveika, vesela un skraidoša, saņaudēju vīru braukt uz Ventspils PPP, Skrien Latvija 3. posmu. Man jau tās idejas aši aust - ieraudzīju, ka pēc skrējiena vakarā ir afterparty akvaparkā un aiziet ņaudēt - paņem pirmdienā brīvdienu, paņem, braucam... Vīrs arī paklausīja mani, paņēma to brīvdienu un mēs aizbraucām.

Tipiskais Latvijas ceļš. Like!

Pats pieteicās pusmaratonam, es - piecītim, galvenokārt tāpēc, ka nevarēju izdomāt, kur likt bērnu uz to skriešanas laiku - stunda likās par daudz. Turklāt, iedomājos, ka pēc stundas skriešanas vēl visu dienu ņemšos ar bērnu, spēlēšos, lēkāšu un ko tik vēl ne, ai... Pietiks ar piecīti, turklāt, vasara, karstums. Uz to brīdi, kad vajadzēja sēsties mašīnā un braukt, laiks sabojājās līdz pašam nevaru: +10 un lietus bez apstājas - īstais laiks papeldēties āra akvaparkā ar ūdens temperatūru +24, turklāt, ka bērns tikko trīs nedēļas puņķojās un klepoja, bet vīrs klepo joprojām. Pati es arī sabojājos un vairs nedrīkstēju skriet. Likās, ka vispār doties Ventspils virzienā pie tādiem apstākļiem ir galīgs idiotisms. Bet mēs esam spītīgi un padoties te neviens netaisās, tāpēc sestdien mēs izbraucām, plānoto plkst 11 vietā, pulksten 12. Nu un kas, bērnu starts jau tikai četros.

Vārdu sakot, 15.45 mēs bijām uz vietas, pametu vīru un mašīnu, lai meklē, kur parkoties, bet pati skrēju reģistrēt Barbaru skrējienam, knapi paspējām. Momentā, kad stāvējām gaidot startu, un vējš centās mūs pacelt gaisā, sapratu, ka neesmu paņēmusi nekādu silto jaku. Un auksto jaku arī ne. Man mugurā joprojām ir vīra dūnu veste, kuru man neatradās laika mājās novilkt. Mašīnā vēl bija vilnas jaka, kurā biju plānojusi gulēt. Pavilku to apakšā, kapuci uzstucīju galvā un sapratu, ka tādā tuntulī arī pavadīšu abas dienas, jo laiks Ventspilī stipri atšķiras no laika Ogrē. Īpaši vējš ir nekaunīgs.

Bērns startēja ļoti spēcīgi, un es aiztipināju (vairs nevar teikt aiznesos) uz finišu, gaidīt viņus. Un tā, finišēja visi, atskaitot Barbaru - viņa parādījās tikai pēc kādas minūtes, kad finišēja visi. Vīrs teica, ka 150 metrus pēc spēcīgā starta viņai iedūra sānā, un tad viņi stāvēja, tad lēnām gāja, tad atkal stāvēja. 

Niknais starts

Nordea Riga 2014

Iepriekšējā dienā jaunie atbalstītāji atstāja zīmīti uz dēļa:

Vīrs skrēja pusmaratonu, bet es desmitnieku un solīju, ka, ja laikapstākļi netraucēs, noskriešu stundā.

Traucēja gan, jo tieši uz 10km skrējienu saule, kas bija visus piemānījusi, izlīda no mākoņiem un sabojāja man visu skrējienu. Pie pirmā pagrieziena, uz Hanzas ielu, kur bija mazliet vairāk par kilometru, es sapratu, ka esmu nosvīdusi, kaut arī vēl iesildījos. Un man svīšana mēdz sākties kilometra pēc 3.-4. Jā. Tālāk arī bija ļoti saulaini, bet tomēr, lūk!

Apakšējais ir vīra rezultāts pusmaratonā. Augšējais, saprotams, manējais. Es solīju - es izdarīju.

Bilžu man nav, jo to, kurš visvairāk dzenās pakaļ bildēm, neviens nefočē. Tā kā paldies bērnam par to, ka nobildēja mani brīdī, kad es nebiju tam morāli gatava. Tagad tā ir mana vienīgā bilde no pasākuma.

Vīrs gaidīja mani ar kameru pie Rātslaukuma, pat atrada ļoti labu vietu, bet neatpazina. Tā kā, labi vien, ka nav bilžu, kurās mani savējie nepazīst! Kur es ar koši sarkanu seju un mēli uz pleca šķībi skrienu pēdējo kilometru un ar roku pieturu numuru uz vēdera, jo tas krīt nost. 

Ko vēl piebilst: 

- ja dzeltenais ģīmis skatās virsū, ņem līdzi to savu ūdeni. Es to izdarīju un biju ļoti apmierināta: dzēru, kad gribējās, nevis pusotru km pēc starta, tad vēl pēc pusotra km un tad divi gari gabali sausajā. Arī apstāties nenācās un aplaistījos no sirds.

- pasākums ļoti skaists un ļoti labi organizēts. Nākamreiz izņemšu to Ramštainu no ausīm, lai vismaz dzirdētu, ko organizatori ir sarūpējuši, vienalga karstumā pat mūzika kaitina.

- ja sanāks skriet desmitnieku vēsumā, varu mēģināt solīt paskriet zem stundas.

Stipro skrējiens

Stāstu ilustrēšu ar dažādu fotogrāfu bildēm. Ne visās būšu redzama es pati, daudzas tikai ilustrēs aprakstītos šķēršļus. Katrai bildei būs ielikta saite uz oriģinālavotu, un uzskatīsim šo par atsauci. Visiem fotogrāfiem milzīgs paldies par darbu! Bez bildēm visi šie pasākumi būtu uz pusi mazāk jautri. 

Īpaši es kaut kā negatavojos, bet ar maniem 5-6 treniņiem nedēļā 'kaut kā īpaši', laikam, arī nav vajadzības. Godīgi sakot, pieteicos galvenokārt tāpēc, ka peldēšanas sacensības iepriekšējā dienā man izpostīja visu Popes rogainingu. Un, ja jau uz turieni es nebraucu, tad vismaz uz šito braukšu. Gaidīju es to, ko solīja - 9 km garu trasi ar daudziem šķēršļiem, no kuriem, es tā sapratu, tikai Stikla kalns ir patiešām grūts, bet pārējais - tāda vārtīšanās pa dubļiem vien būs. Savādāk kā par Netīro skrējienu es šo pasākumu arī saukusi neesmu.

Līdz mēs paņēmām vīra vecākus un bērnu - lai papriecājas gan par pastaigu Cinevillā, gan par netīrajiem senčiem/bērniem. Par to, ka organizatori iesaka paņemt līdz vismaz vienu atbalstītāju, kas finišā sagaidīs ar segu, es arī pasmīkņāju - protams, katram atbalstītājam ieeja 3 ēriki, ko nu neaicināt. Ar segu! 'Es esmu šokā, redzat, man ir sega!' Bet, kad mēs atbraucām, lija un pūta ziemeļvējš. Pa virsu savam skriešanas tērpam es uzvilku ziemas siltās sportenes, dūnu vesti, pa virsu vējjaku un vēl apdomāju un pieliku lietusmēteli. Īpaši glauni laikapstākļi nebija. Līdz startam sildījāmies krodziņā pie kamīna, dzērām upeņu tēju, tad izgājām, lai noklausītos instruktāžu.

Instruktāža bija vairāk joku dzīšana par meitenēm slapjos kreklos un apspīlētās biksēs. Akdies, kā tie komentāri par biksēm jau godavārds apnika! Nevienā sporta pasākumā es tādu idiotismu nebiju dzirdējusi, bet pie kopējās pasākuma noskaņas es vēl atgriezīšos. Tikko beidzās tā joku dzīšana, es tikai paspēju izlekt laukā no atejas un aizskriet uz startu kā jau dziedāja himnu.

Un starts! 

Biķernieku pusmaratona ātrais piecītis

Ok, pieņemam visi ātri, ka šopavasar es esmu nolēmusi sasniegt dažas personīgās sporta virsotnes (un var gadīties, ka ne par ko citu es nerakstīšu).

27. 04
Biķernieku pusmaratons un citi zvēri

500 m skrējiens bērnam

Vīram pusmaratons kopā ar tempa turētājiem 1:50, un rezultāts 1:49.13

Un man - ātrākais piecītis manā mūžā (līdz šim neizdevās paskriet zem 33-34 minūtēm)

Īpaši patīkami, jāsaka, nebija - silts, saulains laiciņš, viss kā man patīk, bue.
Un trasi es īpaši neizpētīju pirms starta. Tā uzmetu aci, piefiksēju ezeru un saklausījos, ka būs trīs oioioi kādi kalniņi.

Sākumā bija ļoti viegli, labi un patīkami, skrēju palēkdamās, duāls gribēja parādīt, ar kādu ātrumu skrienam, bet es neklausījos (un pareizi darīju, labi, ka nezināju). Kad skrējām gar ezeru pa pirmo krastu, es atcerējos to ezeriņu kartē un padomāju - o, apskriesim apkārt, un turpat jau finišs netālu (nu jā, kas tad var būt tālu, skrienot 5km). Apskrējām ezeru un to mazo burbuli, aiz viņa bija ūdens punkts, kuru es noignorēju (jo atcerējos baumas, ka ūdens punkts būs tuvu pie finiša), tad bija kalniņi (tie jau nu točno ir pie finiša!!!!). Pirmie divi vēl nekas, bet trešais kalniņš ar pagriezienu tiešām mazs nelikās, tur man pat gribējās pāriet uz soli, bet likās aizvainojoši nenoskriet piecīti, turklāt, finišs jau tepat! jau pēdējās 15 minūtes kā tepat... Un te es ieraudzīju mašīnas - o, tas nu noteikti ir finišs un noparkotās dalībnieku mašīnas... Bļin, nē, tās ir mašīnas, kas brauc pa ielu! Te es atmetu cerību ieraudzīt finišu pavisam, un negaidīti viņš bija manā priekšā, kādu 100 metru attālumā, pat soli nepaspēju pielikt. 

Arēna Rīga, es jūs nedzirdu!!!!

Man šķiet, ka tas skūtais džeks, kas brīnās man aizmugurē, ir tas pats, kas bildē ar dzīvniekiem labajā pusē runā pa telefonu, bet varētu būt nostājies man blakus, simetrijai.

29.42. 
Un nav brīnums, ka tiešām rezultāts bija zem pusstundas, jo kad skrienu lēni, es tā nemokos vis - skrienu sev un skrienu, dziesmas dziedādama un pat nedomāju kājām iet, godavārds! Visu pamest gribas tikai tad, kad ļoti jāpiepūlas. Bet atkal, ja grib dabūt kaut ko, kas tev nekad nav bijis, tad būs jādara kaut ko, ko nekad neesi darījis.

Un tā, grupā 37. no 137 un kopvērtējumā 196. no 423.

Skriešana - no iesācēja uz amatieri

(Es zinu, ka atkārtojos. Tas ir, neko neatkārtojos, šis ir iekopēts no draugiem.lv, tiem, kas blogu nelasa).

Kad iesācējs pāriet uz amatiera līmeni? Tad kad sāk skriet pietiekami tālu un ātri? 

Nekā nebija - tad kad viņš sāk skriet lēni. Tātad, otrā skriešanas mācību pakāpe ir iemācīties nesteigties. 

Es pie tā vispār nebūtu nonākusi tik ātri, ja ne virkne sagadīšanos. Pēc viena 10km garā pārskrējiena neierastos apstākļos man pēkšņi sākās veselības traucējumi, kurus es nebiju gaidījusi. Es jau esmu minējusi, ka izvairos skriet karstumā, bet te man izvēles nebija, un lūk rezultāts. Paaugstināts spiediens, pietūkušas kājas, reiboņi, aizdusa, dūrieni sirds apvidū un tad galu galā pēkšņas stipras sāpes krūšu kreisajā pusē - viss, sports mani ir novedis, es mirstu ar sirdstrieku! Nu, ne gluži. Pēc vairākiem izmeklējumiem ātrās palīdzības uzņemšanas nodaļā, pie flebologa un diviem kardiologiem kļuva skaidrs, ka mani sirdsdarbības traucējumi ir iedomāti, un patiesībā to sauc par veģetatīvo distoniju. Ne gluži slimība, bet stāvoklis, kurā nereti nonāk emocionālas jaunas sievietes pārslodzes rezultātā. Un atšķiribā no radiem, ārsti vienbalsīgi teica, ka pārslodze šeit visdrīzāk nebija no sporta. Tieši otrādi, bez sporta būtu bijis vēl sliktāk. 

Bet viss notiek tieši tad, kad tam jānotiek. Visi šie notikumi mani mudināja noskaidrot kaut ko vairāk par saviem fiziskajiem rādītājiem. Piemēram, pulsu. Joka pēc es jau biju mērījusi pulsu pēc skriešanas. 130. Tāpēc biju pārliecināta, ka mans pulss skriešanas laikā ir 130. Un cits draugs-skrējējs arī tā par sevi domāja. Un tad viņš nopirka pulsometru, un tā kā pats pēc tā paša skrējiena karstumā izstājās ar kājas traumu, pie pulsa mērīšanas tiku es. Pārsteigums, pārsteigums!

Sēžu mierigi - pulss 60.

Pieceļos, staigāju - 80-90.

Izeju, sāku iet - 100.

Eju ļoti ātri, iesildīšanās tempā - 120. 

Sāku skriet - reāli, desmit soļi, pulss 150. 

???

Ko? Nevar būt!

Pāreju uz soli - minūtes laikā 130.

Sāku skriet - 150 un uz augšu. 

Pie tempa 6:20min/km (kas bija mans ierasts temps) jau pēc kilometra mans pulss ir 170.

Pēc 10 noskrietiem kilometriem - 188.

...Un es biju domājusi, ka skriešana ir aerobā slodze. 

Un te sākās visādi padomi no citiem skrējējiem, klātienē un neklātienē. Secinājums bija tāds: es, kā vairums netrenētu skrējēju, acīmredzami skrienu anaerobajā režīmā. Tas, protams, ir skaisti un apsveicami, un es esmu pietiekami izturīga, ja varu noskriet 10km ar tādu pulsu, bet man vajadzētu iemācīties skriet aerobajā zonā. Sākot ar to, ka iemācītos noskriet 30 minūtes ar pulsu 120 - tas būs atslodzes temps. Un normāls temps būtu pie pulsa 140-150. Es esmu pietiekami spītīga un, protams, sāku ar pilnīgu noliegšanu. Jā, tūlīt! Kā es tā, ņemšu un skriešu lēnāk? Kas es, mīkstā? Man ātrāk vajag, nevis lēnāk! Tik lēnu nemaz nevar paskriet! Kāda jēga no tādas skriešanas! Varbūt man 180 ir aerobā zona. Un vispār, kā mani var saukt par netrenētu! Anamnēzē es esmu peldētāja ar sasniegumiem, es skrienu jau trīs gadus, un katru dienu ātrā gaitā staigāju garus gabalus. Un te es uzzināju tādu lietu, ka skriešanu nevar salīdzināt ne ar vienu citu slodzes veidu - ne ar peldēšanu, ne ar iešanu, ne ar slēpošanu. Skrienot cilvēks regulāri kādu brītiņu atrodas lidojumā, un par to viņš maksā ar paaugstinātu pulsu.

Man vairs nav ko teikt. Atzīsim, es vienmēr (vienmēr!) esmu skrējusi anaerobajā zonā. Es vienkārši neprotu skriet.
Un tomēr, kāpēc man vajadzētu mācīties skriet lēni? Jautājums ir, kāpēc es vispār skrienu. 

1. Ja veselības pēc, tad veselīgāk būs ātri staigāt ar to pašu pulsu 120. Sirds un asinsvadu sistēmai labums, un kājas nedauzu.

2. Ja es gribu tikt pie lielāka ātruma un labākiem rezultātiem, pie maniem tagadējiem treniņiem tas nenotiks visdrīzāk nekad. Tāpēc ka, lai skrietu ātrāk, arī sirdij ir jāstrādā ātrāk. Bet manai sirdij rezerves nav, es jau tā skrienu tuvu maksimumam. 

3. Nu, ja patīk skriet anaerobi, var tā turpināt. Nekas slikts man visdrīzāk nebūs, rēķinoties ar to, ka es ne tikai skrienu, bet nodarbojos arī ar citiem sporta veidiem pie aerobās sirds slodzes. Bet kāpēc gan nepamēģināt iemācīties skriet?

Nu labi... Pamēģinās. Es saliku spārnus un iemācījos skriet ar ātrumu 8min/km. Un kad likās, ka lēnāk vairs nevar, es sāku skriet tempā 9min/km. Ja kas, tas ir lēnāk nekā es staigāju! Bet tas ir iespējams. Un tajā brīdī mans pulss ir zem 140. Pagaidām esmu apstājusies pie vidējā ātruma 7min/km un pulsa 150 rajonā. Tas jau ir aerobi. Un katru reizi es jutu, kāda ir atšķirība starp galīgu iesācēju, kas skrien lēni, un  amatieri, kas mācās skriet lēni - tas vairs nav tā, ka es skrienu lēni tāpēc, ka baterija nosēdusies. Ja pirms trijiem gadiem tas bija tā, ka velcies 'nu vēl mazliet, līdz tam kokam, līdz tai mājai, vēl 10 metrus, viss, es vairs nevaru', tad tagad pēc 10km es jūtu potenciālu turpināt, es sevi neesmu izsmēlusi. Un ja neturpinu, tad tāpēc, ka to neplānoju, nevis tāpēc, ka ir iestājies spēku izsīkums, kā tas ir bijis sākumā. Protams, šad un tad es paskrienu kādus 5km arī augstajā pulsā, jo tomēr prieks lidot ir liels. 

Kas attiecas uz VĢ, man pietika noskaidrot to, ka pa īstam slima es neesmu, un visus baisos simptomus kā ar roku noņēma. Slimībai, kura patiesībā pat neeksistē, es sevi piekaut neļaušu. 

PS Tev būs mīt skriešanu ar iešanu, peldēšanu un stiepšanos un lietot B vitamīnu (tā rezerves es gan biju pārtērējusi)!

Jūrmalas pusmaratons un skriešanas sezonas noslēgums

Vārdu sakot, šo mēnesi kopš Nike Riga Run es pavadīju agonijā - tad epopeja ar spiedienu, sirdi un dakteriem, tad es aizlienēju sirds monitoru un uzzināju, ka skrienu ar pulsu pāri 160. Oops. Un es biju domājusi, ka 130, jo vienreiz mērīju ar roku un sekunžu rādītāju uzreiz pēc skrējiena. Nu lūk, 130 man arī ir, minūti pēc skrējiena beigām. Un skrējiena laikā - virs 150. Un skrienot ar manu iecienīto 6:20 ātrumu - 165. Es domāju, treniņiem tas ir konkrēti par augstu, tomēr nav nekāds labums trenēties tikai anaerobajā zonā.

Jā, bet hipohondrijas lēkme turpinājās visu mēnesi. Nekas nebūtu bijis, ja es jau nebūtu pieteikusies Jūrmalas pusmaratona 10,5 km skrējienam. Godīgi aizgāju pie kardiologa pārbaudīt, vai viss ir labi ar motoru. Uztaisīju velo slodzes testu, viss esot labi. Daktere diagnozē ierakstīja 'veģetatīvā distonija'. Ahaaaa, un tā kā pacientiem ar šādu diagnozi labāk ir neko neteikt (lai daudz nedomā un nepiedomā klāt), tad viņa man arī neteica. Bet labam hipohondriķim ārsta rokrasts nav nekāds šķērslis savas diagnozes uzzināšanai.

Izgāju pirmajā treniņā, noskrēju pusotru km un man sāka durt krūtīs. Es nezinu, kas tur dur! Muskulis, sirds vai starpribu neiralģija. Man vienlīdz labi var būt visi.  Un tad tie treniņi... noskrien 3km - pulss. Noskrien 5 uz pusi ar iešanu. Noskrien 4 un sāk durt kreisajā pusē. Bet bail gan! Nav jau nekāda kāja tomēr, tas viss ir nopietni. Bet atkal distoniķiem bieži kaut kas kaut kur sāp un praktiski nekad tas nav nekas dzīvību apdraudošs, tikai nervi.

Nu, tā arī mocījos - nē, neskriešu, es neesmu trenējusies. Nu kamon, es peldu, eju, skrienu tomēr... skriešu, bet lēnām! Nē, neskriešu, tur jau nav nekāda amatieru parāde kā Nike vai Nordea, tur sliktākais rezultāts uz 10km ir 1:05, uz mani ar pirkstu rādīs. Nē, tomēr jāskrien, kā es tā visu pametīšu... Aaaaaaaa! Un šitā visu mēnesi. Plus, ir jau samaksāts. Kaut gan, nebūtu samaksājusi, visu mēnesi raustītos, vai nevajag tomēr pieteikties.

Sestdien tātad paredzēts skrējiens, bet iepriekšējā pirmdienā izdomāju, ka nē - neskriešu. Izdomāju migrēnas ietekmē, jo nu bija galīgi pretīga pašsajūta. Uz trešdienu migrēna pārgāja. Skiešu! Un tomēr skrēju. Laiks bija superīgs! Vējš, apmācies un auksts. Sākam skriet, es cenšos turēt tempu zem 7min/km (un arī pulsu ap 150, jo tā man likās drošāk). Visi aiznesas uz priekšu, es pēdēja, pakaļ brauc noslēdzošie moči. Besī ārā! Viņi man traucē skriet vēl lēnāk, un es varu vēl lēnāk! Bet kauns. Lūk, es te pēdējā startēju.



Tā es arī pamazām džogoju, klausījos Ramštainu (šoreiz nekādas specplejlistes, tikai es un Tils, viss pēc kārtas) un pētīju Jūrmalas villas. Ap ceturto kilometru man pretī sāka skriet pusmaratonieši (šie jau skrēja atpakaļ) - vo kur es izvērtos blenšanā! Tāda man bija izklaide! Jo skrēju ta es lēni, bet ne jau tāpēc, ka man akvaiciksliktiungrūti, nē, man ir ārprātā labi un vēsi, tikai garlaicīgi!!! Nu, te es tik smaidīju un apskatīju skaistos sportistus. Mazliet kaitināja, ka nebija distances atzīmes, un uz garmina es nevarēju noķert to momentu, kur rāda attālumu. Arī pulsu un tempu nē, tikai cik pulkstenis! (Duāls vēlāk paskaidroja, ka tā ir opcija speciāli hipohondriķiem - ka garmins rāda visu pēc kārtas, bet kad apgriež roku, lai uzmest vi\nam aci, tad rāda pulksteni). Tikai pie pirmā dzeršanas punkta beidzot uzzināju, ka ir 4,5 km. Pagāju pārsimt soļus staigājot, izdzēru ūdeni un pārsaldo oranžo enerģijas dzērienu un tālāk. Spēka pa pilnam, nekas nekaiš, bet pielikt ātrumu bail.

Patiesībā, salīdzinot ar Naiku - diena un nakts. Lai cik es negribēju sev atzīties, Naikā tomēr bija briesmīgi. Skrēju un katru sekundi fonā muļļājās viena doma (kuru centos nelaist galvā): kad tās šausmas beigsies!!! Un te bija tik viegli un tik forši! Tā es tipināju līdz 8. km. Tad gan es ieskrējos uz 6:40 (skrējēji apsmejas), padomāju, ka nekas man nebūs! Un kaut kur (laikam jau, pie finiša) garmins apgalvo, ka bija pat 5:40. Ieraudzīju pagriezienu uz finišu un zibspuldzes, sapriecājos - o, būs bildes! Aha, te mani apsteidza pusmaratona distances uzvarētājs, un visas zibspuldzes aizgāja viņam līdzi. Toties es skrēju un priecājos - nekas man par to nebūs. Un nekas man arī nebija! Protams, finišēju ar smieklīgu rezultātu 1:12:12 (6 minūtes sliktāk nekā NRR, bet tur es tik ļoti nebremzēju), toties pie Asche zu Asche dzīva un spēka pilna.

Vīrs skrēja savu pirmo pusmaratonu (viņu es satiku tieši pie tā pagrieziena bez zibspuldzēm), tā kā man bija laiks kārtīgi izstaipīties ar skatu uz jūru, pastaigāties, aiziet līdz ātrajiem (kuri šādā laikā gan garlaikojās, pacientu nebija nemaz) pamērīt spiedienu. Samērīja tik labu, un tā slavēja, ka tik labs spiediens pēc skrējiena, ka domāju, uz kosmonautiem sūtīs, knapi tiku vaļā!

Un tomēr, arī kāda bilde tika arī man:

Un tagad man ir konkrēti plāni. Iemācīties skriet ar pulsu 120 (es vēlāk pastāstīšu, kāpēc man, un arī citiem, to vajag). Tas nozīmē, no šīs dienas un līdz sniegam es kustēšos 20-40 minūtes neļaujot pulsam celties virs 130, pat ja tas prasīs iet. Vēlāk aiziešu pie sporta ārsta, noskaidrošu vai man tiešām visur viss ir kārtībā, izdibināšu savas pulsa robežas un turēšos iekš tām. Un, ja viss ies labi, Nordea maijā es plānoju noskriet stundā. Nu, ja nebūs +26, protams.

NRR un mana pirmā tikšanās ar sporta traumām

Tik daudz bijis pēdējā laikā, ka atkal esmu atpalikusi stāstījumos. Tāpēc sāksim samērā no sākuma.

18.08. - Nike Riga Run

Tā kā vienīgā pieejamā distance ir 10km, es tam sāku gatavoties jau maijā. Maija beigās, kā jau stāstīju, es arī noskrēju savus pirmos 10 kilometrus. Bet vasara gara, un skriešana turpinājās - garie pārskrējieni, īsie pārskrējieni, intervālie treniņi, kalnu treniņi, ātrie skrējieni, un tas viss mijās ar orientēšanos. Kopumā  es centos skriet trīsreiz nedēļā. Sīkāk var apskatīties endomondo. Uz augusta sākumu 10km man vairs nebija nekas īpašs, normāla distance, ja sagatavojas, iesildas un līdzi paņem ūdeni.

Tā kā 18. augustā es nestresoju nu ne sekundi. Ja nu vienīgi par to, ka solīja +23 un sauli. Man gribējās vēsāku laiku. Bet +23 bija jau 9 no rīta. Pusdivpadsmitos, kad es tur ierados izņemt bērna numuru, bija vēl siltāks. Un neviena mākonīša. Es gan jau iepriekš nolēmu, ka skriešu plika šortos un krūšturī, nu, un dzirdinātāvas būs pa ceļam, tā kā centos vienalga nesacepties par karstumu. Trīs dienas pazemināto ogļhidrātu diētas un viena - palielināto. Un viena parastā. Skrējiena rītā auzu pārslas, dārzeņi un divi medus-riekstu cepumi. Un litrs ūdens mazajās devās (no pulkstens deviņiem līdz pusdiviem, kad bija starts).

Barbara arī bija pieteikta bērnu skrējienam, un arī vecāki atnāca skatīties pilnā sastāvā (galvenokārt, es nojaušu, dēļ mazmeitas). Sākām mēs ar teritorijas apskati, desertu un burkānu ēšanu un iepazīšanos ar karsējiem:

Un tad pienāca laiks startēt pirmajiem, 500 metri bērnu skrējiens. Vīrs aizgāja bērnu pavadīt, bet es paliku distances vidū gaidīt ar fotoaparātu. Sākumā skrēja 2-3 gadus veci ar vecākiem, puse raudot izbīlī, pēc tam 4-5 gadus veci, kur konkurenci uzsāka blodais puika, kas viegli un smaidot skrēja, atrāvies no pārējiem divus metrus, un vispār nestresoja, it kā no kalniņa brauktu. Noslēdza šo pulku gājēji un tīģeris un nelaimīgs tēvs ar vēl nelaimīgāku dēlu, kurš skaļi raudāja: "Mani viiiisi apdziiiinaaa!". Tad 4-5 gadus vecas meitenes, kur līderis bija jau visai sportiski noskaņotā jaunkundze ar ļoti nopietnu seju, nekāda jums te čiliņa.

Kad garām paskrēja gandrīz visas 6-7 gadus vecas meitenes, un es jau gandrīz vai nolaidu aparātu, parādījās soļodama arī manējā jaunkundze. Nē, es arī negaidīju, ka viņa skries, tāpēc arī sūtīju tēvu viņu pavadīt un uzmundrināt. Vīrs gan, laikam, gaidīja, jo līdzi viņš neskrēja un tagad pēkšņi uzradās, pārleca pāri barjerai un sāka skriet kopā ar bērnu. Es arī pievienojos, un mēs laimīgi finišejām trijatā:

Apsveikumi, medaļas, dzērieni un pāris bildes lidojumā:

Tad palika vēl siltāks, un mēs aizgājām uz savu startu. Tālāk stāsts vēl garāks.

Par skriešanu, iesācējiem no iesācēja

Tā, divu gadu laikā man ir sakrājušies daži novērojumi, kurus es būtu gribējusi zināt uzreiz. Es zinu, ka par šo un to atkārtojos, bet piedodiet, atkārtošanas zināšanu māte, apkopojums ir apkopojums. Apkopoju tiem, kas tikai sāk un, varbūt, grib kādu padomu no pieredzējušāka iesācēja (jo pat par skrējēju-amatieri es sevi vēl neuzskatu). Es sāku skriet pirms diviem gadiem. Mana spēcīgākā motivācija vienmēr ir bijusi garlaikošanās. Ko lai tādu izdara, lai sevi izklaidētu, un tā es atgriezos pie bērnībā iepazītās orientēšanās. Sākumā pastaigas veidā, un tad es sapratu, ka visi orientieristi skrien. Kā tā, viņi var, un es nevaru?

Jā, tad es vēl nevarēju paskriet ne 200 metrus - un tad jau dur sānos, asins garša mutē un vispār 'lieciet mani mierā, es tepat nomiršu'. Pirmā sezona pagāja mēģinājumos noskriet kilometru, pusotru, divus, pēc tam iestājās +30 grādu karstums uz diviem mēnešiem, un es likos mierā. Otrajā - pagajušogad - es trenējos visu pavasari, visu vasaru, un novembra beigās viegli noskrēju 7 kilometrus. Tad sāka snigt, un es uzkāpu uz slēpēm. Aprīlī es atsāku un pēc mēnesi ilgiem treniņiem noskrēju 10 km, un bija viegli. Pie skriešanas tiešām pierod, un tā sāk iepatikties, pat ja sākumā nekas par to neliecina.

Tad lūk, mani personīgie padomi:

Neskriet ar pieredzējušajiem. Viņi parasti skrien ātrāk par iesācējiem. Iesācējs skrējēju kaitinās ar lēno tempu, un tad viņš vēl var izdomāt iesācēju aiz nav ko darīt izklaidēt ar sarunu. Personīgi man tas sākumā būtu bijis ļoti grūti un kaitinoši - sarunāties skriešanas laikā, kad jau tā ir grūti. Otrā variantā skrējējs iesācējam liek skriet viņa tempā, un tad tas ātri beigsies var ar fizisku traumu vai ar morālo - riebumu pret skriešanu uz visiem laikiem. Manuprāt, labāk ir skriet vienam, savā tempā un ne uz vienu neskatīties.

Vēl ir svarīgi atrast ne tikai savu tempu (kam nav jābūt ātram, tas ir jābūt ērtam!), bet arī savu īsto treniņu laiku. Daudziem skriešana asociējas ar 'rīta skrējienu', bet ne visi ir gatavi skriet no rīta. Tā es darīju līdz otrās sezonas pusei, un tad pamēģināju skriet pēcpusdienā. Tas pilnībā izmainīja manu attieksmi pret procesu! Man personīgi pirmkārt pietrūkst uzkrāto ogļhidrātu, jo vakaros es tos nemēdzu ēst, un vispār maz ēdu vakarā, tāpēc no rīta enerģiju smelt nav no kurienes. Tas ir, noskriet es varu, bet pašsajūta ir daudz sliktāka. Otrkārt, es neesmu tā laimīgā, kam skrējiens 'dod enerģijas lādiņu visai dienai'. Man pēc tam visu dienu gribas gulēt. Mans īstais laiks ir ap 6-8 vakarā, kad vairs nav karsti un pēc tam nav jāstrādā.

Vienīgais mīnuss ir tāds, ka dēļ vakara skrējiena jāplāno visa diena, arī ēšanas ziņā. Man ir ērti ēst 3-4 stundas pirms skrējiena, vēlams kaut ko līdzīgu makaroniem, auzu pārslām un griķiem. Tad kuņģis skrienot ir tukšs, toties enerģijas papilnam. Tajā dienā es parasti arī neēdu gaļu, jo skrienot es to gaļu jutu tur, kur viņa vēdērā atrodas, bieži tajā vietā dur. Ar vieglāku pārtiku tādu problēmu nav. Vēl tajā dienā es neēdu neko asu. Pat ja ķiploks vai asā mērce ēsta pirms vairākām stundām, skriešanas laikā iekšā svilina nežēlīgi. Pirms skrējiena izdzeru kādu litru šķidruma, puse no tā ir ūdens. Pēc tam, protams, arī. Bet visas šīs lietas organisms pats pateiks priekšā. Skriešanai ir tāda priekšrocība, ka tā ātri atsit vēlmi darīt visu, kas nav veselīgs.

Ar šķidrumu procesā gan vienmēr ir problēma. Eksperti iesaka izdzert vairāk ūdens pirms skriešanas, lai izveidotu rezervi. Nezinu, par ko te ir runa. Man tas viss ātri izskalojas cauri, kā rezultātā skrienot visu laiku gribas uz tualeti, un vienlaicīgi vienalga gribas dzert! Tāda netaisnība! Tāpēc tagad, izejot uz stundu garu pārskrējienu es ņemu līdzi 200-gramīgu ūdens pudelīti. Īsaku distanci var pārsisties tāpat.

Laikapstākļi. Un tieši šī iemesla dēļ lietus nav iemesls atcelt skrējienu. Tieši otrādi! Nekas nav tik patīkams nekā skrējiens aukstā dušā - nav karsti, dzert negribas, sviedri netraucē. Daudz sliktāk ir skriet saulē un karstumā. Temperatūra lielāka par 25 grādiem man ir drošs iemesls atcelt skrējienu - es labāk pagaidu vēsāku laiku, nekā nospēlēju Nilu. Citi iemesli neskriet ir - slimība un neizgulēšanās. Citādi, nogurums mani neattur. Nogurums parasti ir no pārāk ilgas sēdēšanas, un skriešana to ļoti labi ārstē.

Starp citu, par ekipējumu. Visi visur runā par piemērotiem apaviem. Tagad, iegādājusies īstus apavus, es saku, ka ir vērts ieguldīt tos 70-100 latus - otru tik ērtu un foršu apavu manā garderobē nav. Bet bez labiem apaviem es iztiku divas skriešanas sezonas un tiku cauri ar dažām noberztām tulznām. Citam tie būs beigti ceļi. Bet ir arī svarīgākas ekipējuma detaļas. Stingrs sporta krūšturis un nekādu kompromisu! Labs krūšturis ir puse no ātruma, pašsajūtas un, protams, skaistuma. Vēl man ir ļoti nepieciešams galvas lakats - lai netraucē mati un lai kodīgi sviedri netek acīs. Un ļoti noderīgi izdomāt, kur likt telefonu, kurš man ir vajadzīgs gan laika uzņemšanai, gan kā plejeris. Kā es nomocījos, nezinot, kur viņu bāzt! Tagad man ir bikses ar kabatiņu dibenā, un nav pasaulē nekā ērtāka par to kabatiņu un austiņu vadu izlaišanu pa aizmuguri zem krekla. Šortiem man tādas kabatiņas nav, un tad nāk talkā aifona kabatiņa, ko liek uz rokas. Man nav aifona, bet kabatiņa saliekamajam samsungam der.

Ir arī lietas, no kā nācās atvadīties skriešanas dēļ. Un galvenā ir smēķēšana. Paradokss, bet ideālajā pasaulē es esmu smēķētāja, es tāda gribu būt! Man tas liekas skaisti, seksīgi, garšīgi un visādi burvīgi. Protams, ja tā nav smoļīšana, drebinoties ziemā trepju telpā. Bet tā jau ir ar visu - galvenais ir nevis KO dara, bet KĀ to dara. Bet diemžēl dzīvesveids ir izstūmis šo burvīgo padarīšanu ārā - darot abus vienlaicīgi man bija slikti gan no viena, gan no otra. Un diemžēl, vai par laimi, gandarījums un pašsajūta pēc skriešanas ir daudz labāka nekā pēc uzpīpēšanas. Tā kā, variantu nebija. Bet sejas krāsa un kopumā skats spogulī ir vērts katras izlaistās cigaretes un katras noskrietās minūtes.

Un beigās pateikšu, ka tas ir lipīgi! No manas padeves vīrs, kur vienmēr teicis, ka sportam viņam nav laika,  atgriezies pie regulāriem krosiņiem un šogad plāno pirmo pusmaratonu un duāls arī pametis 15 cigaretēm un alkoholam veltītos gadus un sācis skriet tā, ka es savām acīm neticu!

-

Skriešana 3

Pirmkārt, lielās ziņas: es šodien noskrēju 10km.

ES ŠODIEN NOSKRĒJU 10 KM!

!!!

To gan sekmēja vairāki faktori.

Pirmkārt, mani jaunie draugi, iepirkti Nordea maratona troksnī, un neviens pat neievēroja, ka pašā maratonā es nemaz nepiedalījos (lūk, revanšējos pēc nedēļas). Apnicis man lasīt, cik šausmīgi svarīgi ir labi apavi, bebebe. Pirmkārt, ja es to visu lasītu pirms sākt skriet, es nekur neaizskrietu, jo nafig man botas par 100 lašiem, ja es paskriet 100 metrus nevaru? Otrkārt, mans sargeņģelis, kā parasti, uzdarbojās, un vienīgais, ko es savainoju ar sliktiem apaviem, bija pēdu āda. Dažas tulznas tomēr nav sabeigti ceļi.

Otrkārt, aizvakar uzgāju mapi, kurā mētājas dažādu iemeslu dēļ novilktās dziesmas, par kurām esmu sen aizmirsusi. Kaifs klausīties kaut ko labi zināmu, patīkamu un kārtīgi aizmirstu trīskārši palielina endorfīnu devu.

Treškārt, jauns maršruts. Kurā es divreiz apmaldījos, bet sākotnēji arī biju domājusi skriet tikai 8km, kā online treneris to bija paredzējis. Ar apmaldīšanos es maršrutu pamainīju, bet pēc tam negribēju vēl skriet atpakaļ un uzmetu lieku 2 km riņķi. Ilgi ilgi skrēju pa Čakstes prospektu un jau sāku domāt, kur, nolāpīts, palika estrāde, pleilistē uznāca Alien Ant Farm, un te es arī paskrēju garām estrādei. Tad man laikam bija neliels endorfīnu sprādziens, jo, knapi atturoties no dziedāšanas, es jau aizrikšoju palēkdamās.

Nu, un ceturtkārt, visu laiku lija lietus. Kas var būt labāks par skriešanu permanentā dušā? Un nemaz nemoka slāpes.

Un ceturtdien es taisīju speedwork Ogres stadionā. Baigi jums labais tas stadions! Segums! Borti! Sabiedrība! Vieni voleibolu spēlē, otri - skeito pa rampu, trešie trenējas tāllekšanā, ceturtie augstlekšanā, piektie - sprinto (un es špikoju), večuks nūjo, es skraidu. Garlaicīgi nav arī bez austiņām, ir uz ko pablenzt. Nu, un vispār, kaut kā bija ļoti patīkami. Noskrēju 15x400 ar pieciem paātrinājumiem pa 200m. Starp citu, tieši skrienot ar paātrinājumu stadionā, es atcerējos, kāpēc vispār sāku neieredzēt skriešanu. Es sāku aši, un pēc viena apļa izsitos no spēkiem. Šoreiz es atcerējos šo sajūtu - stadiona smaka un atmosfēra, stadiona gaiss, kuru centies ievilkt plaušās, un enerģija izgaist, un tad vienās mocībās rāpo atlikušo distanci.  Vai nu mums, bērniem, neteica, ka tā neskrien, vai es nedzirdēju, bet beidzās viss ar to, ka skriešana man asociējas ar kaut ko riebīgu. Šoreiz gan pēc katra paātrinājuma es lēnām džogoju. Un beigās izstaipījos uz nebēdu, jo - pirmkārt, ir kā priekšā izrādīties, un stiepties es esmu spējīga, ojā; otrkārt - nevienam tas neliekas smieklīgi, bet tikai apbrīnojami. Contentedly content.

PS Ja nestiepsies pēc katra skrējiena, ne tikai stadionā, staigāsi kā Arnolds.

Vēl skriešana

Kopš es vienreiz apmetu piecīti, mazāk es arī vairs nemēģinu. Nu labi, pāris dienas atpakaļ es atskrēju no dārziņa (apmēram, 4), bet tas bija izņēmuma gadījums.

Es cenšos nekad un nekur neklausīties Rammstein, lai būtu motivācija skriet, tikai lai to paklausītos. Un jā, skriet ilgāk, lai noklausītos vairāk.

Kretinē tie cilvēki internetā, un īpaši viņu daudz salasās pie maratona, kur viņi deklarē - nu, piecītis, tā jau bērnu distance. To var noskriet jebkurš biroja dārzenis vispār bez treniņa. Ou, rīli? Es uz to kaut kā gāju pāris gadus, un labi atceros sajūtas, kad es tikai pamēģināju paskriet. 200 metri un globāls NEVARU! Vārdu sakot, ja jūs neesat skrējējs, izejiet un pamēģiniet paskriet piecīti, bet lai piecītis šoreiz ir 5 minūtes. Es jums zvēru, ka maz neliksies! Bet paskriet 30-40 minūtes, lai tiešām salasītu 5 kilometrus... nu pa taisno no biroja krēsla tas ir absolūti neiespējami. ...Kurš tomēr raksta tos komentārus? Neticas, ka tie būtu nopietni sportisti, kas nodarbojas ar tādu hreņu, ka šēž un internetā ņirgājas par iesācējiem. Sviests.

Piereģistrējos endomondo un atradu tur dažus paziņas. Viena, mana bijusī kolēģe, jau kādu laiku skrien maratonu. Un viņas treniņi ir 10-15 km. Un piecīti viņa noskrien 22 minūtes. Es, ja kas, vakar tam iztērēju 37 minūtes. Nē, sliktāk, viņas vīrs skrien 10 km treniņā! Un pīpējām mēs toreiz vienādi daudz. Nē, sliktāk, tur bija vēl viens bijušais kolēģis, kurš nepīpēja, bet viņš nebija pat attāli sportisks. Lūk, arī viņš skrien 10. Es vienīgā nevaru? Nu labi, pagaidiet, es atgriezīšos ziemā, kad nebūs kauns rādīt treniņu rezultātus. Es vismaz varu 40 minūtēs nopeldēt 2 km, un tas ir līdzvērtīgi jūsu desmitniekiem.

Vēl tur visiem ir tik smukas profila bildes, kur visi skrien, lec, peld, velo (tas ir darbības vārds), ka man sagribējās ielikt sev šito. Jo es jau sen gribēju ar visu nopietnību paziņot, ka BEBEBE.

Skriešana un ogļhidrāti

Šodien es pirmo reizi, pašai zinot, noskrēju vairāk par 5 kilometriem ("pašai zinot" nozīmē to, ka magnētā es gan jau noskrienu vairāk, tikai tur es neskaitu). Un pirmo reizi es nebiju nogurusi, skrienot. Parasti jau pēc 10 minūtēm skriešanas man ir burtiski jāvelk sevi uz priekšu, un kopumā es stabili noskrienu 4 km, un tie ir griesti. Nē, nav grūti elpot. Nē, nekas nesāp. Vienkārši kaut kā grūti pat kājas pacelt no zemes, galīgs nespēks. Ilgi es to norakstīju uz nesagatavotību, uz to, ka nekad agrāk nebiju skrējusi, uz viskautko. Bet es skrienu jau trešo sezonu! Un nekad es nepievērsu uzmanību tam, ka parasti skrienu no rītiem, tukšā dūša. Nē, sliktāk - parasti pirms skriešanas pēdējoreiz esmu ēdusi 12-14 stundas iepriekš. Un ogļhidrātus iemetusi vispār kādas 20.

Bet tie ogļhidrāti ir darījuši brīnumus ar mani jau divas reizes. Pagajušopiektdien visu dienu nosēdēju aukstām rokām un kājām, kopēju spēku izsīkumu un galvassāpēm. Vakarā apēdu lielu šķīvi ar makaroniem un asu mērci. Tā pēdējā mani sasildīja līdz pirkstgaliem, tad palīdu zem segas, un pēc pusstundu īsā miega jūtos pilnīgi vesela.

Šoreiz bija tā: vakar es dienas laikā es apēdu 4 ogļhidrātu porcijas (pret savām ierastajām 1-2) - divas reizes auzu pārslas, tad makaronus un tad kartupeļus. Klāt tur nāca visādi dārzeņi, bet olbaltumvielas es nosačkoju. Šodien skriet sanāca vakarā. Paēdusi es biju 4 stundas iepriekš, atkal tos pašus makaronus. Kā man skrējās! Pat uz 5. kilometra beigām es nejutu nogurumu, gāju mājās tikai tāpēc, ka bija jau vēls.

Varbūt, hipoglikēmija ir lielisks izskaidrojums tam, kāpēc magnētā es netieku līdzi savam vīram, kurš jau sen neskrien ikdienas krosiņus. Un arī manām aukstajām ekstremitātēm un reiboņiem. Kā jau mamma, es labi zinu teicienu "Nēēdīsi - nebūs spēka", bet kā kosmovāvere, uz sevi es to attiecinu tikai izteiksmē "Neēdīsi - nebūsi resna". Man nebija taisnība. Tagad es galīgi cienu ogļhidrātus pirms, nevis pēc.

Pirmās sezonas kopsavilkums

Visu pagajušo silto sezonu es regulāri noskrēju. Ne tas, ka daudz, bet 2-3 reizes nedēļā pa 20-30 minūtēm. Nu es jums pateikšu... Trīs gadus atpakaļ es varēju noskriet 200 metrus un tad jau labdien sāpošs sāns un asins garša mutē. Tagad es normāli noskrienu 4km (vairāk neesmu mēģinājusi) un par to sānu un garšu esmu aizmirsusi. Tomēr saulē un karstumā es skriet neesmu spējīga. Nezinu, vai tas ir individuālās siltumapmaiņas jautājums vai kas, bet pie vairāk par +10 saulē un +20 pie apmākušām debesīm, es nevaru. Intensīvi sačkojot treniņus visu karsto periodu, es uz septembri nonācu pie secinājuma: mums Ogrē ir baseins.

Nu galu galā. Skriet ir grūti, peldēt ir viegli. Labi, tas ir tehnikas jautājums - pareiza ķermeņa darbība, pareiza elpošana, - bet nopeldēt 3 km man ir daudz vieglāk nekā noskriet. Es pat nejūtos nogurusi. Tad kāpēc gan man labi nepeldēt tā vietā, lai slikti skrietu? Un no oktobra es sāku iet uz baseinu. Contentedly content.

Piemēram, vakar. Tas ir mans vidusmēra treniņš.

200 kraulā
100 kompleksā
200 uz muguras
100 kompleksā
200 brasā
200 kompleksā
-----------------
ar kājām
100 kraulā
100 brasā
100 kraulā
100 brasā
----------------
noslēgumam
50 kraulā
50 brasā
---------------
1500 m, 35 min

Pēc baseina es parasti gāju pirtī, tāpēc tikai 35 minūtes. Ja pirts nav paredzēta (katru otro reizi), tad var piemest vēl 300-500 metrus. Bez pauzēm - apstājos tikai uz sekundi brilles sakārtot, ja ietek ūdens. Un jā, es ļoti labi peldu. No tiem, kas liek kaunēties pārējiem baseina apmeklētājiem. Bet tomēr, tikko nokusa sniegs, es atkal sāku skriet. Kā tā peldēšana noriebās pa ziemu!

Un kopumā par sezonu (1.oktobris - 1.aprīlis) es saskaitīju:
Nopeldēti gandrīz 40 kilometri
Ātrā solī nostaigāti 200 kilometri (uzskaitītie)
Nu, un 750 minūtes staipīšanās
Un 4 reizes sviedros paslēpojām

Es esmu apmierināta par savu mietiņa ieguldījumu savā veselībā. Nu, un vēl:
Medicīniski: viens akūts augšējo elpceļu vīruss (4 dienas), vienas iesnas (5 dienas, no bērna noķēru), viens rotavīruss (bet tos ar sportu nepaņemsi)
Idiotiski: es joprojām cenšos pīpēt. Kaut arī apmēram reizi nedēļā, bet uzstājīgi.
Inovatīvi: kas teica, ka meditācija un ķermeņa/gara atslābinājums iet roku rokā ar jogu? Tas ir roku rokā ar jebko, ko dari pietiekami labi. Mana meditācija ir baseins, kad neko nedomā, tikai cirkulē turp-šurp un blenz uz baseina dibena flīzēm. Ļoti relaksējoši. Labāk par jogu.

PS Tomēr, Ogres baiseinā tie atbildīgie ir jocīgi. Pirtī 120 grādi!!! Es jūtu, kā man ausis apsvilst!
PPS Kas par prikolu ir tajā pirtī sēdēt gumijas peldcepurē? Smadzeņu zupu vāra?