Novembris ir izdevies ļoti novembrains. Tas nozīmē dusmīgs, drūms un tumšs. Bērns no rīta jautāja: "Kāpēc uz dārziņu jāiet tumsā?" Un vēl, kāpēc nevar vakarā aicināt pie sevis draudzenes, jo kad mēs atnākam, atkal ir tumšs. Kāpēc visu laiku tumšs??? Es godīgi mēģināju paskaidrot par to, cikos kurā mēnesī saulīte lec un riet, un kaut kā sanāca, ka tumšs ir tāpēc, ka ir polārā nakts.
Man gan tik un tā visu laiku ir pacilāts garastāvoklis neskatoties uz tuvāko dīvainībām, uz piedzīvojumiem ar zobu, uz vīrusiem, uz to, ka strādāt liek katru dienu arī tad, kad bērns sēž uz galvas, un uz to, ka līst. Man šogad ir divas receptes (un abas ir ļoti iedarbīgas, bet kad ietver tās vārdos, skan izcili tizli). Viens ir mūzika. No dārziņa un uz dārziņu es eju kopā ar Frediju gandrīz skriešus un brīžiem (godavārds!) palecoties. Un, ja kādam liekas nežēlīgi, ka es dziedu braucot mašīnā ar atvērtu logu... oi, es knapi atturos, lai pilnā rīklē neuzdziedātu Don't Stop Me Now vai Breakthru.
Otrs ir sports. Skriešanas sezonu es jau biju gribējusi noslēgt, bet Ogres baseins joprojām ciet, un ziemas arī joprojām nav. Tāpēc es neslinkoju skriet kopā ar Tilu, kurš man neapnīk. Divas reizes ieskrējos Zilajos kalnos, un vienreiz mazliet aizrāvos un 5 km vietā noskrēju 7. Un vēl uz autobusu, kad es ar to braucu, arī sanāk skriet: es neprotu laicīgi iznākt no mājas un liekā laika man nav, bet autobuss pie mums staigā reizi pusstundā. Ar bērnu es četras reizes no četrām iznācu no mājas tik vēlu, ka nācās skriet uz to pieturu, kura ir pirms mūsu mājas (ar viltību, ka autobuss varētu mūs paņemt puspieturā). Vienu reizi viņš mūs paņēma, vienu nepaņēma un divas pagaidīja, kamēr mēs atskriesim tos 100 metrus līdz viņam. Un tad bērns palika dikti neapmierināts ar visu to skraidīšanu, tā kā nācās kaut ko pārkalkulēt un iznākt no mājas laicīgi. Tagad no rīta mēs autobusu nekavējam. Toties šovakar, kad es braucu viena, es iznācu tik vēlu, ka nācās skriet visu ceļu līdz pieturai, un tas gan ir kāds puskilometrs. Nu, vēl no sporta ir jogveidīgā vingrošana un Magnēts, no kura mani arī pūš un plēs aiz sajūsmas.Varētu arī 10 km jau mēģināt, bet izskatās, ka no pirmdienas vasaras sezona būs tomēr noslēgta.
Otrs ir sports. Skriešanas sezonu es jau biju gribējusi noslēgt, bet Ogres baseins joprojām ciet, un ziemas arī joprojām nav. Tāpēc es neslinkoju skriet kopā ar Tilu, kurš man neapnīk. Divas reizes ieskrējos Zilajos kalnos, un vienreiz mazliet aizrāvos un 5 km vietā noskrēju 7. Un vēl uz autobusu, kad es ar to braucu, arī sanāk skriet: es neprotu laicīgi iznākt no mājas un liekā laika man nav, bet autobuss pie mums staigā reizi pusstundā. Ar bērnu es četras reizes no četrām iznācu no mājas tik vēlu, ka nācās skriet uz to pieturu, kura ir pirms mūsu mājas (ar viltību, ka autobuss varētu mūs paņemt puspieturā). Vienu reizi viņš mūs paņēma, vienu nepaņēma un divas pagaidīja, kamēr mēs atskriesim tos 100 metrus līdz viņam. Un tad bērns palika dikti neapmierināts ar visu to skraidīšanu, tā kā nācās kaut ko pārkalkulēt un iznākt no mājas laicīgi. Tagad no rīta mēs autobusu nekavējam. Toties šovakar, kad es braucu viena, es iznācu tik vēlu, ka nācās skriet visu ceļu līdz pieturai, un tas gan ir kāds puskilometrs. Nu, vēl no sporta ir jogveidīgā vingrošana un Magnēts, no kura mani arī pūš un plēs aiz sajūsmas.Varētu arī 10 km jau mēģināt, bet izskatās, ka no pirmdienas vasaras sezona būs tomēr noslēgta.
Nu, lai jau ir beidzot sniegs, jo šogad mūsu mašīnai tehniskā apskate iekrita tieši tagad, tātad mēnesi man nav mašīnas (tik, cik dod, lai izlabotu divniekus, ātrāk mājas mehāniķis to izdarīt nevar). Un vilkties astoņos no rīta ar bērnu pie rokas pa dubļiem zem lietus uz autobusa pieturu ir ļoti... novembraini.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru