Varbūt, esat ievērojuši, ka es vairs necitēju slaveno kalendāru. Vienkārši roka neceļas drukāt visas tās jēlības par gladiolām, asterēm, skolnieku smaidīgajām sejām, gājputniem un atvasaru. Bet, nevaru noliegt, atvasara ir klāt, un es katru reizi palecos aiz prieka, kad atceros, ka ir gandrīz rudens. Un var staigāt jakā vai mētelī. Un kedās. Un kurpēs. Šis ir pirmais gads, kad man līdz riebumam ir apnikušas iešļūcenes. Un pirmās dienas gadā, kad prasās pēc smaržām.
Vēl šīs ir mēnesis, kad cilvēku sabiedrības trūkums manā dzīvē beidzot ir radis piepildījumu. Bērna kopšanas atvaļīnājums, dzīve ārpus lielpilsētas un darbs no mājām galu galā katru var iedzīt stāvoklī, kur sāk likties, ka pasaulē esi viens. Mammas parasti veido smilšukastes kopienas. Nevaru pateikt, ka man tas der. Citas ienirst forumos un tad atkal veido smilšukastes kopienas. Umm, retākos gadījumos, citu interešu kopienas. Man... nav interešu. Man ir šaura pasaule, kurā es paretam ielaižu kādu svešinieku. Un iedodu svešiniekam citu vārdu. Bet draugiem ir tendence arī iziet ārā no dzīves. Nē, nevis pavisam pazust, bet attālināties: it kā nav nekādu lielo iemeslu komunicēt, jūsu dzīves nav tik cieši saistītas, jums nav tik lielas nepieciešamības vienam pēc otra, un tā jūs sazvanāties vai sarakstāties pa reizei pusgadā, solaties satikties un atliekat. Draudzība stand by režīmā.
Un ir pretējs process, ne vairs skumīgs, tieši otrādi - priecīgs, smalks, trausls un satraucošs - lēnās savstarpējās pieķeršanās process. Jo tas ir lēnāks, jo tas ir skaistāks, trauslāks un satraucošāks. Līdzīgi skaists periods ir, kad starp diviem cilvēkiem veidojas parastās starpdzimumu attiecības. Jo interesantāk man tas ir šoreiz, kad tas ir pavisam kas cits. Man nav jāliek nekādas likmes, man nav lielo cerību - starpdzimumu jomā man jau ir viss, plus vēl mazliet. Man viņš nav jāizskata kā potenciāls partneris. Tomēr, ja starp divām sievietēm, kas iepazīstas un sāk draudzēties, parasti nav divdomību, tad starp sievieti un vīrieti, kas atrodas šajā punktā, vienmēr ir kāda nenoteiktība. Uz pirmo tikšanos ārpus virtuālās pasaules atnāc ar nelielu bang bang iekšā, kā uz pirmo randiņu. Ar piebildi, ka tas nav pirmais. Un tas nav randiņš. Laikam, tieši šī pelēkā zona, pustoņi un sasprindzinājums ir tas, kādēļ daži noliedz starpdzimumu draudzības esamību, un tieši tas, kādēļ es to nevis noliedzu, bet aktivizēju un dievinu.
Mājās arī ir iestājies īpašs abpusējas uzmanības un dziļu un dvēselisku pārrunu periods. Cik viegli katram no jums ir samierināties ar skarbo patiesību, ka laulātajam draugam jūs varat būt vienīgais, bet nevarat būt viss vienā? Cik iejūtīgam un gudram ir jābūt jūsu dzīvesbiedram, lai ne tikai saprastu, kas notiek gan paša, gan jūsu dvēselē, bet lai mācētu izskaidrot to jums? Cik stipram un gudram ir jābūt jums pašam, lai uzklausītu, saprastu un nepārprastu? Es kārtējo reizi piebildīšu, ka mans vīrs ir vīrietis ar lielo V, kuru nevar novirzīt no ceļa, kurš redz savas sievas būtību un kurš to pieņem bez visiem izņemot.
Septembris, mans otrs mīļākais mēnesis, ir izdevies silts un laimīgs. Un mēs vēl joprojām šūpojāmies.
Vēl šīs ir mēnesis, kad cilvēku sabiedrības trūkums manā dzīvē beidzot ir radis piepildījumu. Bērna kopšanas atvaļīnājums, dzīve ārpus lielpilsētas un darbs no mājām galu galā katru var iedzīt stāvoklī, kur sāk likties, ka pasaulē esi viens. Mammas parasti veido smilšukastes kopienas. Nevaru pateikt, ka man tas der. Citas ienirst forumos un tad atkal veido smilšukastes kopienas. Umm, retākos gadījumos, citu interešu kopienas. Man... nav interešu. Man ir šaura pasaule, kurā es paretam ielaižu kādu svešinieku. Un iedodu svešiniekam citu vārdu. Bet draugiem ir tendence arī iziet ārā no dzīves. Nē, nevis pavisam pazust, bet attālināties: it kā nav nekādu lielo iemeslu komunicēt, jūsu dzīves nav tik cieši saistītas, jums nav tik lielas nepieciešamības vienam pēc otra, un tā jūs sazvanāties vai sarakstāties pa reizei pusgadā, solaties satikties un atliekat. Draudzība stand by režīmā.
Un ir pretējs process, ne vairs skumīgs, tieši otrādi - priecīgs, smalks, trausls un satraucošs - lēnās savstarpējās pieķeršanās process. Jo tas ir lēnāks, jo tas ir skaistāks, trauslāks un satraucošāks. Līdzīgi skaists periods ir, kad starp diviem cilvēkiem veidojas parastās starpdzimumu attiecības. Jo interesantāk man tas ir šoreiz, kad tas ir pavisam kas cits. Man nav jāliek nekādas likmes, man nav lielo cerību - starpdzimumu jomā man jau ir viss, plus vēl mazliet. Man viņš nav jāizskata kā potenciāls partneris. Tomēr, ja starp divām sievietēm, kas iepazīstas un sāk draudzēties, parasti nav divdomību, tad starp sievieti un vīrieti, kas atrodas šajā punktā, vienmēr ir kāda nenoteiktība. Uz pirmo tikšanos ārpus virtuālās pasaules atnāc ar nelielu bang bang iekšā, kā uz pirmo randiņu. Ar piebildi, ka tas nav pirmais. Un tas nav randiņš. Laikam, tieši šī pelēkā zona, pustoņi un sasprindzinājums ir tas, kādēļ daži noliedz starpdzimumu draudzības esamību, un tieši tas, kādēļ es to nevis noliedzu, bet aktivizēju un dievinu.
Mājās arī ir iestājies īpašs abpusējas uzmanības un dziļu un dvēselisku pārrunu periods. Cik viegli katram no jums ir samierināties ar skarbo patiesību, ka laulātajam draugam jūs varat būt vienīgais, bet nevarat būt viss vienā? Cik iejūtīgam un gudram ir jābūt jūsu dzīvesbiedram, lai ne tikai saprastu, kas notiek gan paša, gan jūsu dvēselē, bet lai mācētu izskaidrot to jums? Cik stipram un gudram ir jābūt jums pašam, lai uzklausītu, saprastu un nepārprastu? Es kārtējo reizi piebildīšu, ka mans vīrs ir vīrietis ar lielo V, kuru nevar novirzīt no ceļa, kurš redz savas sievas būtību un kurš to pieņem bez visiem izņemot.
Septembris, mans otrs mīļākais mēnesis, ir izdevies silts un laimīgs. Un mēs vēl joprojām šūpojāmies.
