Pirmais sniegs

Es jau vakarā nojautu, ka no rīta mani pamodinās ar "Mammu! Sniegs!" Galu galā, visu nedēļu solīja.

Piezvanīju vīram ar saprotamu jautājumu "Huļi riepas vasaras?"

Burda

Es te uznācu krievu izlaiduma Burdas izlasi no 80.-90. gadiem - pie mums mājās liela daļa no tām bija. Kā izrādījās, lielu daļu es joprojām atceros no galvas, un es pat nezināju, ka mani tas būtu varējis interesēt vecumā no 9 līdz 14. Un tomēr, kā izrādās! Citādi, kā gan es to atcerētos. Un ne es vienīgā! Kā šeit komentos teikts "tas ir vesels atmiņas atvars". Yap. Aiziejiet-aizejiet, tur, ja pameklē, ir arī 50. gadu modes žurnāli!

Bet mans laikmets tomēr ir 80.-90. Nu, un, protams, man joprojām viss, ko rāda tur patīk daudz labāk, nekā tas, ko rāda mūsdienu žurnālos. Bet dažas lietas mani ļoti izbrīnīja:

Lūk, šai te meitenei ir milzīgs kareklis kaklā, rokasspāradzes, lielas pogas, sarkani krāsotas lūpas, ļoti košs apģērbs mugurā, josta... Uh! Mūsdienās pietiek uzlikt sev virsū divas (izvēlieties paši, kuras) detaļas no visām minētajām, lai būtu jau līdz riebumam par daudz. Otrai ir kā reizi divas - milzīgi auskari un raksts, kas okupējis visu blūzi. Un kas? Par daudz? Nu nē taču. Bet te lieta nav pat tajā, ka 80. ir tāds 'par daudz' laikmets. Jo viņai virsū tas viss nemaz neizskatās par daudz un arī dabā neizskatītos.

Iedomājaties visu to mugurā kosmovāka skaistulēm? Es drīzāk domāju, ka tagad, tā teikt, sievietei mugurā ir spoži iztaisnoti, ieveidoti, nospodrināti mati, kuru jau vienu pašu ir par daudz, spīdīga nogrimēta līdz nevaru perfekta seja, acis par daudz, lūpas pat bez krāsas ir par daudz, zobu par daudz, kāju par daudz, krūšu par daudz, viņas ir par daudz, ja pat viņai mugurā nav nekā. Nu kādas vairs te rotas un spiltas krāsas apģērbā. Glamūrs spiežas no visurienes kopā ar spīdumu. Tu esi, ibio, zvaigzne, un tas ir tas, uz ko mūs aicina tiekties, laikam. Bet uz matētas sejas, diezgan parastu matu un nemanāmu krūšu fona, vari kaut apkārties visa - ja tev pašai būs ērti, nevienam neliksies par daudz. Un, galvenais, ka pārsvarā sievietes joprojām no dabas ir vairāk tādas parastas - ar parastiem matiem un nemanāmām krūtīm, un tumsā nemaz nespīd.

Un vēl daudz

Rudens vīrusi

Man mājās visi šķauda un temperatūra knapi nogāja. Es šoreiz vai pagaidām nē.

Burvīgu šodien izlasīju atbildi uz aktuālo jautājumu, ko visi apkārt nemitīgi uzdod:

- A kā tā, ka agrāk nekad neesmu slimojis, bet tagad katra apaukstēšanās beidzas ar komplikācijām? Vai tā ir pazemināta imunitāte? Vai tādi šaušalīgi vīrusi tagad dzīvo, kas padomju laikā nav dzīvojuši, jo pāri robežai nelaida?

- Dzīvesveids, uzturs tajos pēdējos gados nav mainīts?

(triumfējoši) - Nē!

- Tad ir jāmaina.

Reāli pazeminātai imunitātei bieži izskaidrojums ir tāds, ka tev bija 20, bet tagad ir 30. Un sabalansēts uzturs un sports svaigā gaisā klāt nav nācis. Tikai birojs, sastrēgums, aliņš, cepta gaļa un - labākajā gadījumā - sporta zāle. Bet par ļaunajiem turēsim vīrusus, dakterus un, saprotams, E-vielas.

Melnbaltā rudens klasika

Tāds bija nosaukums ballei uz flīžu grīdām. Patiesību sakot, tās flīzes arī bija vienīgais tās balles trūkums. Bet arī tās kaut kā piemirsās līdz pasākuma beigām. Viss pārējais bija ideāli, kā parasti, īpaši Ašmaņa orķestris, kas negaidīti iestudeja jaunu deju programmu. Nebija gan neviena īsta svinga (un nevienas čačas), bet, var jau būt, ka tas tā arī bija domāts, lai iztiktu bez traumām uz slidenās virsmas. Toties vīnes valši, kādi tur šoreiz bija valši! Uh! Un tango, un nelatviešu sambas!

Un ar to kleitu es arī esmu ļoti apmierināta, jo viņa bija galvenais motivators atgriezties savā jaunības svarā. Tā ir mana skaistākā balles kleita (kaut gan, neteiktu, ka ērtākā), es viņai upurēju trīs pārus savus mīļāko džinsu, un mēs atkal esam laimīgas kopā (un pat nekur nespiež). Tikai ar katru balli tai rodas arvien jaunas rētas. Katrā ballē es kādā augstu vilni sitošā svingā aizķeru to ar papēdi un uzplēšu jaunu caurumu mežģīņotajā audumā. Nu, sašuju, protams, pēc tam, redzēt to ipaši nevar, toties taustāmu atmiņu, cik uziet. (starp citu, es tās bildes melnbaltas netaisīju, tādas bija oriģinālā)

Labi, sieva, ejam ātri prom, kamēr neviens neredzēja.

PS Un piedziedājumu jūs zinat es gribu atkārtot - parkets un zāle, tas, protams, ballei ir ļoti svarīgi. Bet mūzika uz dzīvajiem instrumentiem, noformējums un oficiantu izskats arī nav pēdējā lieta balles veidošanā. Tā kā, ja dēļ grīdas par balli nevar saukt pasākumu Kongresu namā, tad pasākumus ar krāsainajiem prožektoriem un umpampā par balli varētu saukt vēl mazāk, pat ja sākotnēji tur bija skaista zāle.

Le Feu d'Issey Light

Daudzi cerēja, ka Feu d'Issey Light būs kas līdzīgs ugunsbumbai, tikai, kā no nosaukuma var noprast, vieglāks. Nebūs. Tai vispār nav ne mazākā sakara ar ugumsbumbu, jo šī ir gaismas bumba. Un vārds "uguns" nosaukumā vispār ir negodīgs. Viņu vajadzēja nosaukt Light vai Lumiere d'Issey, kā es viņu arī saucu. 

Ugunsbumba ir skāba, gaismasbumba ir rūgta. Ugunsbumba ir mandārīns, gaismasbumba ir greipfrūts. Ugunsbumba ir kanēlis un ingvers, gaismasbumba ir melnie pipari. Bet arī viņā citrusi un garšvielas ir uzjauktas uz piena bāzes. Atvērums ir šķaudiens. Kaili koki, spilgta rīta saule, pirmā sala svaigums. Vilnis, kas, izejot ārā, decembra rītā iemetas sejā, un degunā ieduras tūkstots adatu. Un tad tu ieelpo ar pilnu krūti, un velns ar viņu, ar to degunu. Turklāt, ka arī viņš vairs nesāp, bet priecājas.

Un tas nav tas svaigums, ko parasti iedomājies pie šī vārda. Tas nav šiprs a.k.a. tipiskas vīriešu smaržas. Gaismasbumba vispār nav vīrišķīga, nemaz. Ne vairāk kā es ar visiem ārmijas zābakiem un oranžo vīriešu jaku, kas man šobrīd ir mugurā. Principā, gaismasbumbu, tāpat kā ugunsbumbu, iedomāties vispār nevar. Ar viņu ir jāsastopas personīgi. Es ar viņu personīgi sastapos Londonā 2002. gadā. Kopš tā laika, loģiski, gaimasbumba man atgādina Londonu. Un pīto mugursomu, kuru es nopirku toreiz Londonā kopā ar sīm smaržām, un kura joprojām karājās kaut kur skapī. Un melno ādas mēteli ar kapuci, kurā es uz Londonu aprīlī atbraucu, un kuru es joprojām nēsāju.

Un, kā parasti, dzejnieku koris no fragranticas, es pat iztulkoju, tā man patīk:

Tā ir oriģināla, neatkarīga un izspēlē savas notis, kā pašai patīk. Nevienā no daudzajām notīm nav nekā klišejiska vai acīmredzama - var sajust rozi, bet tā nepaliek puķaini-romantiska; sajūti pienu un karameli, bet tā nav ne salda, ne uzkrītoši seksīga, ne bērnišķīga; var sajust koksnes notis (visai dižciltīgā koka), bet tās neatgādina rembo-neandertālieti un neasociējas ar izteiktu ierasto koksnes smaržas vīrišķību. 

Gaismasbumba ir puika ar maģisko flautu, kas aizvilina izmisumu, bailes un skumjas. Tiešām, skaista.

Tas ir jāpamēģina, ja jums patīk mīkstas, siltas un jutekliskas smaržas. Man ir tāda sajūta, ka man pat iedegums no tās palika intensīvāks! Vienreizēja, bet ļoti draudzīga un jauka smarža.

Gaismasbumba ir ļoti sievišķīga, bet tā neiesaistās ierastajās starpdzimumu lomu spēles, tāpēc tikpat labi to var uzskatīt par unisex.

Earl grey tēja uz krēma bāzes?!! Pārdots!

Iepriekšējā vakarā

"Tish, how long has it been since we've waltzed?"

"Oh Gomez... hours."

Kā jau kārtējo reizi pirms balles, gribu pateikt jums, ka tie, kuri neprot izklaidēt sievietes kā to šeit dara Gomezs, tie to dara tā kā Festers. Jā, ja jūs neprotat dejot, jebkurš centiens pasākumā ar dejošanu ir līdzvērtīgs astoņkāja ekstremitāšu bāšanai degunā.

Balle gan šoreiz gaidāma, laikam, dīvaina, jo Melngalvju nama vietā tā būs Kongresu namā. Nevaru iedomāties, kādā koridorī būs jāvalsē, bet mūzika gaidāma atkal ideāla.

Tikai tāpēc arī mēs tur ejam. Nu labi, vienmēr var aizlaisties uz Ģildi, jo šoreiz balles notiks paralēli. Tur būs normāla zāle. Un normāls sintiņš. Un normāli krāsainie prožektori a la 80-to disene, nuako.

Pēterburgas interjeri un personiskais

Neskaitāmas reizes man ir gadījies tā, ka es lasu asu kritiku kāda adresē, uzmetu aci tam, kuru lupatās izkritizēja... un sāku lasīt viņu, bet to kritiķi izmetu nafig ārā, jo saprotu, ka esmu viņu piecietusi tikai aiz pieklājības un cerības, ka kaut kas tur izaugs. Nu lūk, nedēļu atpakaļ ir gadījies redzēt komentārus par interjeru "bezsakarīgu, bezgaumīgu un nejēdzīgu" un interjera autores komentārus "duļķainu domas plūsmu", "gramatiski atrofētus mēģinājumus kaut ko no sevis notēlot". Man interjers... patika. Principā, tie divi dzīvokļi, ko es tur ieraudzīju, bija dvīņubrāļi tam dzīvoklim, kurā es četras dienas mitinājos aprīlī. Es parādīju viņus vīram un pajautāju, vai viņš to kaut kur nav redzējis iepriekš. "Pēterburga,"- momentā teica mans mākslinieciski galīgi neapdāvināts vīrs. Jā, tā ir tipiskāka Pēterburga. Nē, man pašai tāds interjers nav pavisam tuvs, drīzāk uz šo tiecas manas mammas dzīvoklis, mīnus divas tonnas nevajadzīgu krāmu.

Un šis, cik es saprotu, ir viņas mammas dzīvoklis.

Un šis tāpat. Tipiskā prāta plūsma.

Bet jā, tātad es aizgāju lasīt interjera autori, kura "mēģina no sevis kaut ko notēlot" un iepazinos ar pašironisku, savdabīgu un aizdedzīgu meiteni, kurai ir trīs bērni, no kuriem viens - no bērnu nama, divi suņi, divi kaķi, māja, neelegantas kleitas, no kurām var prātā sajukt un liela ģimene, kurā visi precas, vairojas un draudzējas uz nebēdu. Un nekādas jums tur tēlošanas - jautrība, patiesums un sirsnība tādā mērā, kādā nevienam pat rādījies nav.

Viena diena no viņas dzīves

PS Un to kuci, kura runāja par "kaut kā tēlošanu" es izmetu no frendlentas nahuj jau gadu atpakaļ. Par to, ka, bļin, no sevis kaut ko tēlo, par to, ka aprobežota, klišejiska, stulba un garlaicīga. Par to, ka atļaujas nievājoši komentēt kādu, ar kuru nav pacentusies pat iepazīties. Par to, ka pavirši cenšas stilizēt to, no kā neko nejēdz (rock chic). Par to, ka necenšas saskatīt sakarību tajā, ka pašai nepatīk, kad viņas radošās izpausmes apģērbā netaktiski un rupji komentē tādi paši piepūstie tukšumi kā viņa pati. Par to, ka skaļi nemīl Nat Laurel, bet pati zog viņas domas, lai publicētu tās dzeltenajos modītes izdevumos. Fui, fui, fui. Viens komentārs, kur es pielieku 100 miljonus, par to, ka interjera autori gribas piesegt ar savu krūti: Cборище снобов, бескультурных, бесконечно правильных, бесконечно уверенных в своем праве судить и навязывать КАК правильно.

PPS Bet par to iepriekšējo duru man vismaz ir ko teikt, jo tas otrs žurnāls, no kura Nastju arī nocopēju , ir vispār radošā gara demencija ar pārdrukātām bildēm no citiem blogiem, bue. 

Septembris (un nedaudz oktobris)

 Orhidejas zied kā pēc pulksteņa.

Arī pussprāgoņa, kuru, kā katra kārtīga meitene kaut reizi ir darījusi, es izglābu no lielveikala.

Nezinot, kādā krāsā tā būs. Viņa būs lillā!

Bet šī vispār šogad kā jukusī - šis viņai ir pirmais piegājiens. Tagad jau iet vaļā otrais - nākamās 8 puķes.

Kāds tantuks noteikti ieminētos, ka ar mīlestību dāvināta (jā, vīrs, uz dzimeni).

Vēl viskautkas

Otrās sezonas noslēgums

1. aprīlis - 1. oktobris

Principā, beidzot es kaut kur izrāvos un uztaisīju manāmu progresu. Tātad.

Skriešana:
- es ieskrēju piecītī, maksimālais esmu pa taisno noskrējusi 6km;
- no 8 km/st ieskrējos līdz 10 km/st, kas ir arī 6 minūtes uz kilometru;
- un savus 5 km noskrēju jau 30 minūtēs
- un es beidzot skrienu, nevis velkos. Tas ir, manāmi, pati jūtu un redzu, ka es ceļu kājas un kustos pietiekami ātri, lai to sauktu par skriešanu, nevis džogingu.

Orientēšanās:
- mēs vairs neapmaldāmies mežā un daudzmaz konsekventi atrodam punktus;
- mūsu viedokļi par virzienu sakrīt vienmēr (kaut arī, tehnika mums ir atšķirīga) un viedokļi par maršruta plānošanu atšķiras tikai mazliet, toties ir no kā izvēlēties;
- man atlicis sākt vairāk izmantot kompasu, ko es šobrīd noveļu uz vīra, bet vīram vairāk pievērst uzmanību saulei, ja tāda ir (man galvenais palīgs);
- nākamajā sezonā jāsāk skriet atsevišķi;
- un kas tikai nav jāpamēģina, tik daudz visa, ka savākt nevar.

Un kopumā uzskaitītais:
Nostaigāti 316 km
Noskrieti 138 km
Noskrieti un noieti mežā ar karti 91,5 km, kaut gan cik tur bija patiesībā - to neviens nezina
un 8 stundas staipīšanās

Nu, un tagad droši var nomainīt slodzes veidu, pārcelties dzīvot uz baseinu uz ataudzēt žaunas.

Te bija ziemas sezonas noslēgums