Kaimiņu labklājības sindroms

Mūsdienās maģistrantūras studijas ir tāds ievilcies pamatskolas turpinājums: kursabiedri turpināja saukt esejas par referātiem un attiecīgi tos izpildīja. Ļoti gan akurāti un sīki, bet tomēr atreferēja. Un atsēdēja vieslektoru lasījumus. Bet šonedēļ man paveicās dzirdēt arī dažus viedokļus, un ko es no jauna uzzināju, bija tas, ka pie kaimiņiem pēc noklusējuma ir labāk. Pēc deviņu nacionālā un reģionālā līmeņa tūrisma plānu izskatīšanas, izrādījās, ka visvairāk ko kritizēt ir Kurzemi. Bet vislabākās bija Portugāle un Jaunzēlande. Laikam jau tāpēc, ka tām visperfektākie plāni… Ar to, ka Kurzemi mēs savām acīm esam redzējuši un piedāvājumā plānotos resursus varam paši izvērtēt, bet par Portugāli varam tikai teoretizēt, katrā ziņā nekāda sakara nav un būt nevar. Nē, nē. Tāpēc jāsaka, ka portugāļi ir malači, jo viņiem pa rokai ir silta jūra un saule cauru gadu. Un vēl viņi ir malači, jo es neredzu, kas tur īsti notiek, bet uzrakstīts jau smuki.

Vēl lielāki malači ir ķīnieši. Pēc lekcijā ievāktās informācijas, piemēram, vecus vilcienus Ķīnā nelabo, bet taisa jaunus. Un ne tikai vilcienus. "Jā",- sekoja komentārs.- "Atšķirībā no mūsējiem (šeit vajadzēja ieslēgt cap locks), tur netērē laiku vecu grabažu lāpīšanai." Un šie viedokļi pieder cilvēkiem ar bez piecam minūtēm maģistra grādu. Studente uz sekundi piemirst, ka, lai kaut ko salabotu, to sākumā vajadzētu palietot. Tas ir, studente piemirst, ka viņa ar vilcienu brauc no dziļas bērnības, 18. novembrī viņa vēroja salūtu no akmenī izstrādātās krastmalas, kur aiz muguras viņai brauc tramvajs, pašā mugurā viņai ir apakšbikses, uz deguna gucci brilles, bankā kredīts un brokastīs viņa dzēra zaļo tēju, ko ir ievācis ķīnietis no labās valsts Ķīnas, kurš netērē darba laiku braukšanai ar vecu grabažu un nav ne tikai redzējis salūtu, bet pat nav redzējis cilvēku, kurš būtu redzējis salūtu. No kurienes tomēr cilvēkam ir tik dziļa pārliecība par to, ka vieta, kur dzīvo viņš pats, ir vissliktākā, politiķi viskorumpētākie, inflācija vislielākā un tilts visdārgākais? Jo, maigi izsakoties, tā nav taisnība, vismaz ne šīs valsts gadījumā.

Reiz es gan atļāvos nopriecāties par cilvēku, kas nesēž valstī, kas viņam šķiet nederīga, bet ņem un brauc uz to, kura šķiet derīga. Uz Kambodžu. Par nelaimi, šo cilvēku arī uzslavēju un pretī uzzināju, ka uz Kambodžu ir jāemigrē visiem masveidā, un nevis viņš ir gudrais, bet gan tas, kas uz Kambodžu nebrauc, pats ir muļķis. Jā.

P.S. Gribējās arī man pateikt, kas ir muļķis un kas kuram jādara, lai paliktu gudrs, bet iet nekur negribas.

On & on....

Man šobrīd ir internets, deg gaisma, vienīgais radiators silda istabu (protams, vienu no visām) un pa caurulēm tek ūdens, un tas ir ļoti neslikts rādītājs, jo vismaz pāris stundas tā visa mums nebija. Atšķirībā no lielpilsētas pie mums te viss balstās uz elektrības. Izrādās. Un es biju domājusi, ka pāķi privātmāju rajons - tā ir tāda vieta, kur viss ir autonoms. Kā saka kaimiņš, uzreiz var redzēt, ka mēs no Rīgas. Gāze arī vēl nav klāt, bet nu, tas jau vairs nav tik aktuāli, mēs tagad nemaz nejūtāmies labi pie temperatūras augstākas par 16 grādiem.

Lielpilsētā bija daudz jautrāk, jo elektrība nekur nepaliek, Dievs svētī siltās elektriskās grīdas, toties ziemas laikā man aizsala ūdens caurules. Divas reizes. Kopumā uz pusotru mēnesi, jo, redz, aizsalt ir ļoti vienkārši, bet atsalt ne tik. Pirms lielās Melngalvju Nama balles 2006. gada 14. februārī guru rakstīja forumā, ka šī ir nakts, kad pelnrušķītes pārvēršas par princesēm. Nezinu kā tur citām princesēm, bet es pirms uzvilkt balles kleitu ar vienu roku turēju šķīvi, bet ar otru lēju virsū ūdeni no bunduļa. Tā kā kad nav ūdens, nevar ne tikai nomazgāties vai nomazgāt traukus, bet nevar pat apmeklēt tualeti, ūdeni nācās atnest no citas vietas. Es, vēl neprecēta princese-pelnrušķīte, pirkstos nesu četrus bunduļus pa pieciem litriem un murmināju: "Ничего-ничего, королева. Надо."

Uz to brīdi man jau bija zināma pieredze, jo gadu pirms tam es strādāju aizdomīgā kantorī vēl aizdomīgākā ēkā. Par aizdomīgu administratoru, kas apmaiņā uz sev zināmiem labumiem uztur kārtību starp darbiniekiem un pašā kantorī. Interneta pieslēgums arī bija aizdomīgs - optiskais kabelis jūs to saucat? ar izcili atru augšupielādi, bet mazliet bojāts. Labot to nevarēja, jo aizdomīgi par kabeli neviens nemaksāja. Tāpēc ik pēc pusstundas pazuda internets, un Dievs redz kā man vajadzēja internetu! Nu, nekas, jo kamēr nav interneta, es paspēju sakurināt krāsniņu, lai varētu kaut pakustināt pirkstus, pielikt visai aizdomīgi nostiprinātu aizkaru, kas regulāri krita man uz galvas, un vēlreiz pamazgāt slīpēšanas darbu pēdas no grīdas. Apmēram trīs reizes naktī man nācās atgriezt pie dzīvības drošinātaju, jo nevienu citu cilveku ēkā šajā diennakts stundā tas neinteresēja. Kad drošinātājs neklausīja, es klusiņām ielāvījos aizņemties pagarinātāju no lietuviešu strādniekiem trešajā stāvā, iespraudu uz vietas, aizvilku vadu uz piekto stāvu un bija man atkal elektrība. Pēdējais darbs, ko veicu šim kantorim, bija modema izzagšana no ēkas saimnieka, kura dzīvoklī tas bija pieslēgts, bet kuram mans t.s. priekšnieks pirms izvākšanās neplānoja samaksāt parādu par trīs mēnešiem.

Laikam es tomēr esmu liela avantūriste, jo atceros to visu ne tikai ar patiku, bet ar tādu sāpīgu nostaļģiju. Un man tiešām bija jautri bez elektrības.

Noslēgumā šonakt mīļā Erykah Badu, kas demonstrē ironiskas pelnruķītes dzīvi.

Veču glamūrs

Ceturtdienas vakaros es mēdzu skumt. Šajās dienās es nakšņoju Rīgā vienā istaba ar TV, un VH1, nelieši, no 21 rāda "Final Countdown" - 50 tematiskus video, no kuriem puse ir tik aizvēsturiska, ka tos tikai tur arī var redzēt, bet no pusnakts iet vaļā VH1 Rocks. Un tas viss ir ārkārtīgi skumji, jo man, ziniet, septiņos ir jāceļas. Bet vakar "Final Countdown" kā tāds sastāvēja no tā, ko VH1 sauc par roka leģendām. Vēl to mēdz saukt par glam metal vai hair metal, un par leģendām viņi kļuva laikos, kad glamūrs bija veču padarīšana. Un vēl tas ir tas, kas man ļoti patīk, kaut gan atzīties tajā ir apmēram tas pats, kas atzīties, ka tev garšo lambrusco vai patīk grāmatas ar laimīgām beigām. Nu, dies' ar tiem nelaimīgajiem snobiem, es 2004. gadā jūtos ārkārtīgi laimīga. Daļēji to ietekmēja citi apstākļi, bet daļēji tas, ka es, ielādējot Yahoo messendžeri tiku pie Launchcast radio un nejauši uzgāju visu to, ko tik ļoti mīlēju, kad man bija 14-17. To melodisko un kaislīgo mūziku ar tīrām enerģiskām balsīm, spēcīgu un skaidru gičas rifu un romantiskiem dziesmu tekstiem. Kiss. Van Halen. Whitesnake. Poison. Motley Crue. Bon Jovi. Guns N'Roses. Skid Row. Def Leppard. Aerosmith. Europe. Scorpions.

Ar izcili vīrišķīgiem un seksīgiem dżekiem. To es arī pastāstīju vīram.
-Kas ir vīrišķīgi un seksīgi? Tie, ar kniedētām ādas aprocēm? -Jā. -Tie, ar krāsotiem ilgviļņotiem matiem? -Jā. -Tie, ar kailiem torsiem? -Jā. Jā, jā! -Īstenībā jā, viņi ir vīrišķīgi. Un seksīgi, to viņiem neatņemsi.

Un tādas ir viņu vecenes. Skatīties šeit.

Un tad nāca tas, ko klausīties nav kauns - alternatīvais roks. Tā nav mūzika, tā ir māksla. Tur stāv, muguras salīkuši izvārguši puišeļi un īd un īd par to, ka viņš ir creep, viņš ir stupid and contangious, viņš ir so ugly... nožmiegties gribas, bet taisnība vien ir. Nē, uz sekundi, grandžeri ar Kobeinu priekšgalā īdēja tikai tad, kad nogura bļaut. Tādas viņiem arī vecenes bija, jā.

 

P.S. Man ir ļoti žēl, ka VH1 labprāt jauc kopā pirmos ar pēdējiem, pateicoties kam es bieži pārslēdzos uz blakus esošo Baltijas mūzikas kanālu un iepazīstos ar sieviešu glamūru un tādiem vārdiem kā Žanna Friske, MakSim un Gļukoza. Paldies viņiem liels par to. Bet, ja jūs mani satiksiet uz ielas, visdrīzāk es smaidīšu tā, it kā man nebūtu kredīts jamaksā un mājās dators ar hidroforu nav veinlaicīgi nobeigušies. Es klausos SWH Rock, un tur daudz spēlē veču glamūru, bet es knapi atturos no tā, lai skaļi nedziedātu līdzi.

---

Veču skarbums ir tiesš turpinājums šim stāstam.

Pirmais krievu hieroglifs

Jo tas nav burts. Tas ir vārds, pat vesels jēdziens.

Autors

Ķīpsala un aristokratizēšanās

Turpinu lasīt un LOLOL. Neaizmirstam akadēmisko valodu!

Neliela ilustrācija, kas varētu raksturot Ķīpsalas noslēgtā sociālā loka veidošanos.

Cilvēkam ir neraksturīgi dzīvot miskastē tad, ja var atļauties dzīvot labāk. Piemēram, dzīvo cilvēks mājā, kur „dzīvojis mans tēvs un tēva tēvs”. Mājā tek jumts, mājā brūk kopā žogs, mājā ir aizsērējušas caurules, mājā ir nelietojama kanalizācijas un apkures sistēma. Un ja pēkšņi šis cilvēkam parādās iespēja to visu pārveidot pēc savas gaumes un vajadzībām, tad tā viņš arī darīs – un caurules nomainīs, un jaunu apkures sistēmu ievilks, un sienas siltinās, un žogu jaunu uzcels. Var jau gadīties, ka visā apkaimē viņš tāds būs vienīgais (kā Vecās Ķīpsalas gadījumā). Kā uz to skatīsies kaimiņi? Ko tie padomās? Sīkā ciemā ja kaimiņš kaimiņam nav brālis, tad kaimiņš kaimiņam ir ienaidnieks. Turklāt, ja cilvēks ir nonācis līdz līmenim, kad var atļauties savu māju pārveidot un uzlabot, tad jau viņš sen kaimiņam sētniekam nav brālis. Cilvēkus, it sevišķi tos, kam dzīvē nav palaimējies, ļoti uztrauc savu līdzcilvēku labklājība.

Un ja iedzīvotājam rodas problēma ar apkārtējo iedzīvotāju uztveri, viņš visdrīzāk pārceļas uz to vietu, kur tas var atļauties dzīvot atbilstoši savam līmenim. Un tieksme pēc komforta vienmēr ir uzvarējusi cīņā ar cieņu pret savu senču vietu. Tik mazā teritorijā cilvēka vēsturei nav nekādas nozīmes, nozīme ir tikai cilvēka ienākumu līmenim. Tādejādi, katrs, kuram ir iespēja emigrēt no rajona ar dzīvošanai nepiemērotām mājām, neatbilstošo sociālo grupu un augsto noziedzības līmeni, to atstāj, bet viņa vietā ienāk kāds vairāk šim sociālajam lokam atbilstošs.
„Ja sāka pelnīt labāk, meklēja dzīvokli ar lielākām ērtībām. Sagāja labklājība grīstē, tas atsaucās arī uz mājokli.” [A.Caune "Rīgas Pārdaugava pirms 100 gadiem"]

Ķīpsalas koka arhitektūras aizsargi, glabātāji un restaurētāji, Gaiļu ģimene, tiek minēti ar izteikti negatīvu nokrāsu. Cilvēks, kas uzlabo vides kvalitāti un dzīves līmeni ir ienaidnieks tiem uz, ko šie labumi neattiecas - „jo viņš to neuzlabo man tāpēc, ka es nevaru to atļauties.” Toties šai grupai šķiet labi viņu kaimiņi, draugi un tā paša sociālā slāņa pārstāvji. Kas tad ir Ķīpsalas iedzīvotāji, kas ir iemājojuši šeit no Padomju laika līdz mūsdienu aristokratizācijas sākumam?
„Agrāk Ķīpsala bija jautra sala. (...) Bet tagad visi labie cilvēki ir vai nu aizbraukuši, vai iesēdināti cietumā, vai arī Gailis viņus izlika,” ar to domāts uzņēmējs Māris Gailis.” ["Nabagu Rīgas Atlantīda", Diena]

Mag. Geog., "Saulīte" un iedzīvotāji

Es šogad, tas ir, uz pavasari, tomēr uzrakstīšu maģistra darbu. Un es esmu izdarījusi vienu lielu soli tā tapšanas virzienā - izvilkusi ārā savu bakalaura darbu. Es atceros, kad to rakstīju, mans darba vadītājs mēģināja mani ievirzīt pareizajā straumē: "Tu raksti bakalaura darbu nevis daiļliteratūru." Un es centos savaldīties un rakstīt akadēmiskajā valodā. Es patiešām centos. Angļvalodīgajās tīkla kopienās ir tāds burtu salikums kā LOL (laughing out loud). Tad lūk, lasot ir riktīgi LOL, īpaši, ja ņem vērā, ka tas viss ir ļoti nopietni. Brīžiem pat LMAO.

...Dzegužkalna iedzīvotāju grupa, kas šī veikala pakalpojumus izmanto īslaicīgu apstākļu spiesta un nav ar to apmierināta:
„Šeit vienmēr rocies kā pa izgāztuvi un tāpat vēl nekad nezini kur iegrābsies!” (pie dārzeņu stenda noklausītā saruna starp turīga izskata jauno pāri)
„Kas par veikalu – neviens vīns nav dārgāks par 3 latiem! Riskēsim?” (autore, pētot alkohola nodaļu)
”- Uz „Olimpiju” braucam, vienīgais veikals visā apkārtnē. – Vienīgais NORMĀLAIS veikals!” (no sarunas autobusā ar pazīstamu jauno pāri, kas tikko sākuši īrēt dzīvokli Daugavgrīvas, 60)
„Visiem normāliem cilvēkiem ir mašīnas. Ja tev nav mašīnas un ar rokām tu arī vairs nevari atstiept visus pirkumus – tev ir jāiet uz „Saulīti”. Dzīve izgrūž mūs malā.” (autores māte par infrastruktūru rajonā un personīgo autotransportu)...

...Ir arī dažādi citi pakalpojumu veidi un tirdzniecības punkti, kas ir atrodami šajā rajonā:

- bāri 3
- taras nodošanas punkti 1
- lietotu apģērbu veikali 2
- frizētavas 1
- spēļu zāles/bāri 1
[sk. 3. pielikumu, att. 46 - 50]

Daļa Dzegužkalna iedzīvotāju izvēlas Iļģuciema tirgus pakalpojumus, atskaitot stundas, kad tas ir slēgts. Iļģuciema tirgus atrodas pie 5. tramvaja galapunkta, kas ir arī savdabīgs iekšējā rajona centrs, kurā atrodams viss, kas pēc uzskatiem, iedzīvotājiem ir nepieciešams. Īpatnēji, ka piedāvājuma specifika šajos tirdzniecības punktos ir identiska Dzegužkalna rajonā esošai:

- bāri/pārtikas veikali (uzkodas) 2
- taras nodošanas punkti 1
- lietotu apģērbu veikali 4
- frizētavas 1
- spēļu zāles/bāri 7 (lombards! kāpēc nav lombards?

Acīmredzot, ja ir piedāvājums, ir arī pieprasījums. Diez vai to var izskaidrot ar vēsturiskiem faktoriem, bet kā neliela ilustrācija šim pašam rajonam var kalpot citāts no A. Caunes:
„Visā Iļģuciemā nebija ne sava fotogrāfa, ne grāmatu veikala, toties trīs vietās varēja nopirkt degvīnu. Kroņa monopolbodes, plaši atvērtas, stāvēja Daugavgrīvas ielā 33 un 44. Ielas pretējā pusē, 45. numurā bija K. Balka dzērienu tirgotava. Netālu cita aiz citas rindojās piecas alus dzertuves, kas katra piederēja savam alus brūzim.” ...

...Vasarā šie Dzegužkalnam piegulošo ielu nostūri ir fantastiski gleznaini – līki ložņājoši ābeļu zari tik lieliski saskaņojas ar veciem žogiem ar izlauztiem dēļiem, putnu dziesmas saskan ar smagu dārdoņu, kas, nākot no Iļģuciema rūpnieciskās zonas, tālu izplatās vasaras gaisā, kas smaržo pēc svaigi ceptas maizes, darvas un siltiem putekļiem. Ziemā sniegainais Dzegužkalns ir aizraujoši skaists – dziļas nenomīdītas kupenas, koks, kas iezīmē Dzegužkalna virsotni un izskatās tik mistisks pret naksnīgām debesīm un koku zaru neaizsegtais skats uz dažām Rīgas izgaismotām augstceltnēm.

Tomēr agrs pavasaris nežēlīgi atklāj Dzegužkalna rajona būtību un īsto seju. Brīdī, kad sniegs jau ir nokusis, bet zāle vēl nav uzdīgusi atklājas visa miskaste, kas parasti slēpjas zem zaļā vai baltā pārsega. Izrautie žogu dēļi, satrūdusī malka pie pussagrautiem šķūņiem, rūsējošās garāžu durvis, šķībās māju sienas un atkritumi gar ielu malām – tāda sajūta, ka visu ziemu gan garāmgājēji ir metuši visu sev zem kājām, gan vietējie izgāzuši miskastes pa pašu logiem (no kuriem abi ir pilnīgi iespējami). [sk. 3. pielikumu, att. 35 - 37] „Fui!!!!! Prom no miskastes!!!!” – auro kaimiņu meitene uz savu suni, kas skrien, ievērojiet, nevis uz miskastes pusi, bet uz zālāja zem vienas no „oāzes” māju balkoniem. [83] Īpaši šīs ainas ir raksturīgas koka māju ciematam. Bet neskatoties uz to, rajons izceļas ar piekrišanu. Šeit un tur uz stabiem zīmējas sludinājumi „Nopirkšu māju jūsu rajonā”.

Jau tajā gadā, kad es pirmoreiz plānoju rakstīt maģistra darbu, es huligāniski plānoju ar tā palīdzību asināt savas radošās rakstīšanas iemaņas. Tagad šīs iemaņas jau ir pietiekami asas, tā kā turpmāk es vēl daudz priecēšu jūs ar citātiem iz Elizabetes pētnieciskiem darbiem un arī ar bildēm, kas, kā jūs pamanījāt, pilnīgi nopietni ilustrē tekstu.

Uzmini pilsētu!

Tagad domāju spēlēt spēli. Ja man gadīsies redzēt kādu mūzikas video ar kādas pilsētas dalību, uzreiz likšu minēt, kas tā ir. Noteikumi: pilsēta nav saistīta ar izpildītāju izcelsmi, un tā nekad nebūs NY, LA, Parīze vai Londona.


Numur viens: INXS "Never Tear Us Apart"

Īstais vārds

Mani aizķēra vienā grāmatā izteiktā doma, ka katrai pilsētai atbilst noteikts vārds, kas vislabāk raksturo to un cilvēkus, kas tajā dzīvo. Apmēram tā, "ja varētu izlasīt to cilvēku domas, kas pilsētā iet pa ielu, tad izrādītos, ka lielākā daļa domā par vienu un to pašu. Tas arī ir vārds, kas atbilst vietai. Un, ja vārds, kuru tu pats uzskati par galveno, neatbilst šim pilsētas vārdam, tad tā nav tava vieta."

Tālāk sekoja grāmatas varoņu dialogs, kur tika minēti daži piemēri.
Roma - SEKSS
Vatikāns - VARA
Ņūjorka - SNIEGTIES
Losandželosa - DABŪT
Neapole - CĪŅA
Stokholma - VIENMUĻĪBA

Es ilgi domāju par Rīgu. Manuprāt, SASILDĪTIES (piezīme - es par to biju domājusi vasarā, turklāt, sildīties var ne tikai fiziski).

Tālāk galvenā varone meklēja sevi un citu meklējumu starpā savu vārdu. Galu galā tas izrādījās vārds, ko neatļaušos tulkot, tāpēc teikšu kā izlasīju - АНТЕВАСИН. Tas ir sanskrita vārds, kas nozīmē "tas, kas dzīvo uz robežas".

Es pēc kāda pārdomu brīža atradu savējo, bet arī tam īsti vēl neatradu tulkojumu.
KEEPER.
No vienas puses tas ir kāds, kas uzcītīgi un rūpīgi glābā un ir atbildīgs par kaut ko - man vēl līdz šim ir padomā tēls, kas rūpīgi stāda "savu" cilvēku, mūzikas, grāmatu, filmu, tēlu, noskaņu, vietu utt. dārziņu. Stāda, kopj un iežogo. No otras puses, kāds, ko ir vērts paturēt. Ja jums ir idejas, kā tas skan latviski vai krieviski, būšu priecīga uzzināt. Citu vārdi mani arī interesē.

P.S. Mana šībrīža stāvokļa vārds ir NEĒRTĪBA. Un ilustrācija tam ir sieviete ar bērnu sēdošu viņai uz gurna, kas šķībi saliekusies, cenšas uzvilkt sev kājā zābaku. Šķiet, man ir jāmaina attieksme. Un manas mājas vārds šobrīd ir ne tas ka SASILDĪTIES, bet NOLĀPĪTAIS DUBAKS.