Ikdiena

Lai jūs nedomātu, ka man te ir tikai izklaides, sports un burkšķēšana uz vecākiem, pastāstīšu, kā šodien pavadīju dienu.

No rīta šaģērbos skriešanas tērpā un aizvedu uz dārziņu bērnu. Pēc Jāņiem visus pārcēla pretējā grupiņā, bet tur, izrādās, ja nokavēji brokastis 15 minūtes, tad nekas ēdams vairs nav palicis. Bērnam nācās izlīdzēties ar cepumiem un tēju. Toties es apmetu lieku lociņu un noskrēju līdz mājām nevis 3,5, bet 5km. Kad es tā daru, es uz rokas lieku tādu telefona kabatiņu. Šādu. Tur ielieku atslēgu no mašīnas un telefonu. Un tajā brīdī, kad rauju ārā telefonu, lai uzņemtu rezultātu, mašīnas atslēga izlec no maciņa ārā. Vienreiz es to ievēroju gandrīz uzreiz, atgriezos un uzreiz atradu. Bet šoreiz gāju laimīgi mājās.

Pa dienu atnāca foršs e-pasts no VIDa. Ka man apmēram nevis atpūsties jābrauc, bet uz cietumu jāiet. Turklāt, atnāca tādā formātā, ka bez pulistra neatvērsi. Ar duāla palīdzību man izdevās tikt ar visu galā. Izgāju īemest aci pastkastē, varbūt, tur kaut kas līdzīgs no Latvijas Gāzes vai Latvenergo būs atnācis. Bet tur bija tikai aicinājums no pasta saņemt sejas mazgāšanas līdzekli. Salūza veļas mašīna. Pusstundu čakarējos, griezu ārā veļu ar rokām. Tikko visu izdarīju, viņai beidzot izdevās ūdeni nolaist. Izkarināju ārā vēļu, saule spīd, karsti...

Pirms pieciem sataisījos ārā uz dārziņu, uz veikalu un uz pastu. Un kur mašīnas atslēga???? Mežā. Nāksies iet meklēt, kaut kur vairs nepaspēšu. Izgāju ārā. Līst. Nē, gāž. Labi, brauks ar autobusu, kas pēc 25 minūtēm, pie reizes paspēšu mežā atslēgu pameklēt. Salasīju sīceni 24 santīmus un vēl pagrābu dažus viensantīmniekus, kas mētājās uz plaukta. Autobusam jāpietiek. Izgāju caur mežu, atslēgas, protams, vairs nav. Pastaigāju turpu-šurpu, un te man iešāvās prātā, ka autobuss maksā nevis 30 santīmu, bet 35. !!! Un man cik ir? Pārskaitīju. 33. Autobuss pēc 2 minūtēm. Uz redzēšanos, pagriezos un aizgāju caur mežu kājām.

Nekas, paņemšu bērnu, aiziesim līdz pastam, tas pirmdienās līdz septiņiem. Un tad uz veikalu. Paņēmu, aizgājām līdz pastam. Pirmdienās līdz septiņiem, tikai šodien nav pirmdiena. Nu, vismaz uz veikalu tikām. Un labi, ka mašīnai ir divas rezerves atslēgas. Pazuda gan tā vienīgā, kurai bija lampiņa.

Pārējā laikā, kā parasti - darbs-un-ūdens režīms, kas man patiesībā ir daudz biežāk, nekā izklaides.

Aizgalds

Citādi, es gribu vēl padomāt. Pirmkārt, vakar vīra draugs pateica 'un jūs to ņemat galvā?' M, svaiga doma. Otrkārt, šogad es biju plānojusi censties paskatīties uz citu cilvēku trūkumiem no otrās puses un padomāt, ko es varu viņiem dot, nevis paņemt. Varbūt, ir pienācis pacietības laiks. Citādi sanāk, viņi audzina mani, un es audzinu pretī. Šeit. Treškārt, es par to jau rakstīju. Es reāli staigāju riņķiem. Un ņemu to visu galvā.

Tā kā pietiek. Šobrīd es gribu ātri visu pabeigt un aizlaisties, nodarboties ar kaut ko kustīgu un lustīgu. Ceļš, statoils, jūra, peldēšana, orientēšanās, skriešana, velomācības, piedzīvojumi, baltais lambrusco, dejas, laivu brauciens. Un nekādas vairs sēdēšanas aizgaldā.

Atklājumi un prioritātes

Atklājumi (tas vairāk attiecināms uz mani pašu):

- Duāls un vīrs gaidīja mani pie Alfas, uz kurieni es braucu pēc man nepazīstamā maršruta, ik pa laikam zvanot vīram un precizējot to. Un vīrs paraustīja plecus un duālam pateica, ka vispār nesaprot, ko es daru un kur atrodos (labi gan saprotot, kur es atrodos un ko daru, jo pats tikko apstiprināja, ak braucu pareizi). Un duāls saprata, ka tā ir tāda teitorijas apžīmēšana "vo, manējā dumiķīte, pat es nevaru iedomāties, ko viņa tur izpilda, toties varu atļauties tā teikt". Tā nav nievāšana, tā ir pašapzinīga lielīšanās. Man liekas, ka arī aizgalda sarunas par tēmu 'cik viss slikti Latvijā, un kā mums viss sūkā, un kā bibliotēku nevietā un nelaikā uzcēla' un arī par to, ka bērni ir slinkie suņi, ir tas pats piesegtais lepnums un mīlestība, jo lepoties un mīlēt atklāti pie mums nav pieņemts. Ok.

- Kad cilvēks uzsāk atklāti idiotisku sarunu, uz kuru var atbildēt tikai 'i čo?', viņš varbūt, cenšas dibināt ar mani kontaktu, iesaistīt mani sarunā. Žēl gan, ka viņš nav gatavs sarunas dažādiem pavērsieniem, bet tikai vienai shēmai, kuru es joprojām neesmu apguvusi - piebalsot un kopīgi norāt kādu. Bet varbūt viņš vienkārši grib izteikt savu viedokli. Ok.

- Kad tu stāsti cilvēkam par saviem panākumiem, bet saņem 'pfff, tev taču tas nekad nav paticis!', tas ir slēptais "ES TAČU TEV TEICU!!!!!", jo katram ir nepieciešams justies svarīgam un taisnīgam. Un jā, vecākiem mēdz būt taisnība (kas nenozīmē, ka tā ir vienmēr - un jo vecāki paliek paši bērni, jo šī formula strādā mazāk), bet mēs pie viņas atnākam tad, kad mums pienāk laiks, nevis tad, kad to grib vecāki. Un arī ar viņiem tas savulaik notika tāpat. Jo viņi bija gatavi, nevis tāpēc, ka izdomājuši ko ģeniālu.

Manas šībrīža prioritātes (tas tiem, uz ko tas varētu attiekties):

1. Iemācīties komunicēt ar bērnu tā, lai viņš visu laiku nedomā, ka pieaugušie - īpaši senči - vienmēr uzvedas jocīgi un lien tur, kur nevajag. Iemācīties komunicēt ar vecākiem tā, lai nedomātu to par viņiem.

2. Noskaidrot, kas par katastrofu dzīvo manī un rada kontrolēšanu, trauksmes, dusmu lēkmes, vainas un pārslodzes sajūtu.

3. Izlabot vēl daudz dokumentālo filmu, lai varētu daudzmaz nodrošināt punktu 4 un sākt pielietot arī citas savas aizraušanās.

4. Būt slaidai un labi pavadīt laiku - gan tagad, gan pēc 30 gadiem. Un tāpēc es gribētu ienākt menopauzē ar endorfīniem un adrenalīnu, nevis tikai ar estrogēna trūkumu. Un par to ir jāsāk domāt jau pēc 30.

Tās ir lietas, kuras es izvēlējos pati, un pret kurām es izturos nopietni. Un puķīšu laistīšana ir numur 169 manā sarakstā. Kas es, dārznieks? Arī man ir tikai 24 stundas diennaktī, un daudz ko šajā mājā es neesmu pasūtījusi un neesmu pati uzņēmusies. Še jums, vecmāmiņ, ritenis un kedas, jūs esat pensijā, darīt nav ko, tas taču nav grūti katru dienu 30-40 minūtes paskrieties! Un Magnētā ir grupa W80. Kā 'negribat'?

Man ir tiesības nodarboties ar to, ko gribu. Man ir tiesības nogurt, aizmirst un negribēt. Un man ir tiesības iebilst, kad mani mēģina publiski par to kaunināt. Es esmu runājusi.

Zemais tonuss un PS Inčupe

Es zinu, kas ar mani ir ne tā! Brīžiem man uznāk tāds... tā kā nelabums, tā kā migliņa. Kaut kā viss bue, nekas nesāp, bet ir viegli slikta dūša. Citās reizēs ir viegli apmiglojusies galva un durstošas sīkas sāpītes deniņos un degunā. Vēl citās reizēs - reiboņi un aukstas ekstremitātes. Kaut kā vispār dīvaini. Spiediens man ir pazemināts, bet ne tik ļoti, lai es nopietni to izjustu. Dzelzs arī pie zemākās normas robežas, bet nekad nav kritusi stipri zem normas. Nu, vārdu sakot, vigli besīgs stāvoklis, kuru vēl nav vajadzības ārstēt. Dzīvosiet ilgi, bet slikti.

Es to visu saucu par pazeminātu tonusu. Un der visas pieejamās zāles, kas mani, miegainu slieku, pamodina. Vēderu un nelabu dūšu ātri pamodina gāzēts minerālūdens. Galvu iztīra un migliņu uz sitiena aizdzen espresso, kuru es dzeru viebdamās, jo pretīgi nu pretīgi, bet zālēm nav jābūt garšīgām. Parastā kafija te nelīdz. Sports kopumā nepieļauj, lai tas viss iestājas. Protams, der arī jebkādi citādi iegūti endorfīni - mūzika, piedzīvojumi, jebkāda aizraušanās, ekšens. Manu kaiti ārstē ar izklaidēm. Ar izklaidēm ārstē arī mana bērna kaiti - tendenci uz apvainošanos (t.i. - nodarbojies ar savām lietām un ātri sapratīsi, ka visa pasaule to vien gluži nedara, ka domā, kā tev ieriebt, bet arī nodarbojas ar savām lietām, un tas ir forši). Un es zinu vēl dažus, kam tas varētu līdzēt.    

Nu jā. Bet šoreiz man piemetās kaut kas pietiekami taustāms - vēdervīruss. Pirmdien - vēdergraizes, drudzis un sāpoša spranda. Desmit stundas miega, otrdien no rīta kopējs savārgums un joprojām vēdergraizes. Vēderu es apārstēju ar smektu un diētu. Savārgumu izgulēju, un, tā kā vakarā bija paredzētas piedzīvojumu sacīkstes, nolēmu tajās nepiedalīties, jo vēsā laikā peldināt savārgušu organismu purvā, un tad vēl kaut kādā ūdenī, un vēl skriet - droši viņu nolikt gultā. Izgulējos vēl 4 stundas un sāku taisīties. Vēreds nesāp, savārgums mazāks. Migliņa galvā. Espresso. Migliņa aiztinās, un sāka augt pārliecinošas galvassāpes. Te nu neko darīt, nācās iemest vienu ibumetīnu. Ar to pietika, lai pēc pusstundas es startētu nevis parastajā magnēta distancē, bet PS. Re ku Normunda apraksts no Magnēta diskusijām:

Izmēģini citādu Magnētu! Otrtdien – PIEDZĪVOJUMI + ROGAININGS + VANNA/DUŠA :) ! Šāds kokteilis būs pieejams Magnēta Piedzīvojumu sacīkšu 2. kārtas dalībniekiem. Dalība (ieskaite) – individuāli, lai gan nav liegts arī skriet kopā. 2. kārtā (Inčupē) būs trīs uzdevumi. Vispirms “purva trekinga” posms, precīzāk – “bebrāriju trekings”. Te varēs brist, varēs peldēt, varēs smieties, un arī lamāties... garantēta pilna emociju, lasi – piedzīvojumu, gamma. Purva trekingā būs 8 KP, kompakti izvietoti, daži pat tiešas redzamības zonā, tiesa, piekļūšanu tas neatvieglos. Rogaininga princips – apmeklē, cik vēlies un jebkādā secībā! Purva trekinga KP vērtība kopējā ieskaitē – 7 līdz 9 punkti. KP vērtības tiks rēķinātas pēc klasiskā principa: KP numura pirmais cipars apzīmē arī vērtību (piemēram: KP 31 – 3, bet KP 76 – 7). Otrais posms būs orientēšanās skrējiens, vācot kopējās Magnēta kartes kontropunktus, punktu vērtības – no 3 līdz 5. Secība un daudzums – pēc dalībnieka izvēles, vienīgais ierobežojums – ieskaitei derēs tikai un vienīgi KP ar pāru numuriem (piemēram: 44, 32, 58, 36 utt.). Un visbeidzot – finiša KP atradīsies jūrā, kur būs jāveic beidzamais posms – peldēšana. Turpat krastā saņemsiet peldvesti, kurai obligāti jābūt mugurā peldot pēc finiša atzīmes. Pleznas aizliegtas! Pēc šīs patīkamās “vannas/dušas” atliks vien nesteidzīga pastaiga (600-700 m) līdz sacensību centram.

Un labi vien, ka paņēmu šo - laiks noskaidrojās, purviņš bija pazīstams un patīkams, skrējiens īss, smuks un nekaitinošs, peldēšana patiesibā bija peldēšanās un jūrā ūdens siiiiilts! Jā, parastajā distancē es nomocītos krietni vairāk, kā tas notika ar manu duālu. Pēc pusotras stundas mežā es jūtos daudz veselāka nekā no rīta gultā. Talk about zemais tonuss! Un vienīgais, kas bija lieks - kakao pēc peldēšanās un kafija ar pienu no rīta. Tomēr piena produktu nelietošana pie vēdera kaitēm attiecas arī uz mani. Tā kā nost ar pienu un zaļumiem, dod smektu trīsreiz dienā, jo tā dzīvot nevar. 

Sejas vaibsti

Nesen vīra māsīca feisbukā ielika bildi, un es tajā ieraudzīju viņas vecomāti. Un arī vīra vecomāti, viņas māsu. Un draudzene nesen teica, ka viņai sejā ir parādījies kaut kas no mātes. Es teiktu, viss no viņas! Un savās bildēs es arvien biežāk ievēroju, ka daudzās līdzinos mammai, bet tēvam arvien mazāk. Es pat teiktu, izdeevušās bildēs es joprojām esmu līdzīga tēvam vai nevienam, bet neizdevušajās - mātei. Un es varu pateikt, kāpēc.

Tas ir vecumdienas klāt vecums. Kamēr cilvēks jauns, tikmēr viņam ir pašam sava seja, bet pēc 30 katra sieviete sāk sevi atpazīt vecākajās radiniecēs. Ne obligāti mātē, tas gan kā kurai. Bet tas, ko mēs atpazīstam, ir ne cik sejas vaibsti paši par sevi, bet ģenētski pārmantotas novecošanas pazīmes. Mēs piedzimstam dažādas, arī iekš vienas dzimtas, bet novecojam vienādi. Es esmu līdzīga tēvam, bet, būdama sieviete, sāku novīt kā māte. Kaut gan, būtu es vēl 10kg vieglāka, nevar zināt, vai es nesāktu izskatīties pēc sava kārnā tēva. Un mans vīrs savos 30 sāk izskatīties pēc mana vectēva. Mana.  

30 gados tas parādās tikai statiskos attēlos, kustībā to vēl tik ļoti ievērot nevar. Kas tālāk, pat runāt negribu, un šo domu apraušu.

04.06 Impact Fest

Atvaļinājumu mēs katru gadu pavadam tipiski - mašīnā. Dienu un vakaru:

12 stundās mēs aizkļuvām līdz Varšavai, kur apmetāmies vietējā Purvčika stāvvietā, akurāt pie Bemowo lidlauka, lai visu nakti dzirdētu, kā tur gatavojas festivālam. No rīta Statoil-brokastis-stundu garais 10km pārbrauciens līdz kempingam-duša-miegs-pusdienas-uniforma mugurā un ārā uz festivālu.

Rekvizīts un dalībnieki:

Off to...

Más más más por favor

Más más más sí sí señor!