Neskaitāmas reizes man ir gadījies tā, ka es lasu asu kritiku kāda adresē, uzmetu aci tam, kuru lupatās izkritizēja... un sāku lasīt viņu, bet to kritiķi izmetu nafig ārā, jo saprotu, ka esmu viņu piecietusi tikai aiz pieklājības un cerības, ka kaut kas tur izaugs. Nu lūk, nedēļu atpakaļ ir gadījies redzēt komentārus par interjeru "bezsakarīgu, bezgaumīgu un nejēdzīgu" un interjera autores komentārus "duļķainu domas plūsmu", "gramatiski atrofētus mēģinājumus kaut ko no sevis notēlot". Man interjers... patika. Principā, tie divi dzīvokļi, ko es tur ieraudzīju, bija dvīņubrāļi tam dzīvoklim, kurā es četras dienas mitinājos aprīlī. Es parādīju viņus vīram un pajautāju, vai viņš to kaut kur nav redzējis iepriekš. "Pēterburga,"- momentā teica mans mākslinieciski galīgi neapdāvināts vīrs. Jā, tā ir tipiskāka Pēterburga. Nē, man pašai tāds interjers nav pavisam tuvs, drīzāk uz šo tiecas manas mammas dzīvoklis, mīnus divas tonnas nevajadzīgu krāmu.
Un šis, cik es saprotu, ir viņas mammas dzīvoklis.
Un šis tāpat. Tipiskā prāta plūsma.
Bet jā, tātad es aizgāju lasīt interjera autori, kura "mēģina no sevis kaut ko notēlot" un iepazinos ar pašironisku, savdabīgu un aizdedzīgu meiteni, kurai ir trīs bērni, no kuriem viens - no bērnu nama, divi suņi, divi kaķi, māja, neelegantas kleitas, no kurām var prātā sajukt un liela ģimene, kurā visi precas, vairojas un draudzējas uz nebēdu. Un nekādas jums tur tēlošanas - jautrība, patiesums un sirsnība tādā mērā, kādā nevienam pat rādījies nav.
PS Un to kuci, kura runāja par "kaut kā tēlošanu" es izmetu no frendlentas nahuj jau gadu atpakaļ. Par to, ka, bļin, no sevis kaut ko tēlo, par to, ka aprobežota, klišejiska, stulba un garlaicīga. Par to, ka atļaujas nievājoši komentēt kādu, ar kuru nav pacentusies pat iepazīties. Par to, ka pavirši cenšas stilizēt to, no kā neko nejēdz (rock chic). Par to, ka necenšas saskatīt sakarību tajā, ka pašai nepatīk, kad viņas radošās izpausmes apģērbā netaktiski un rupji komentē tādi paši piepūstie tukšumi kā viņa pati. Par to, ka skaļi nemīl Nat Laurel, bet pati zog viņas domas, lai publicētu tās dzeltenajos modītes izdevumos. Fui, fui, fui. Viens komentārs, kur es pielieku 100 miljonus, par to, ka interjera autori gribas piesegt ar savu krūti: Cборище снобов, бескультурных, бесконечно правильных, бесконечно уверенных в своем праве судить и навязывать КАК правильно.
PPS Bet par to iepriekšējo duru man vismaz ir ko teikt, jo tas otrs žurnāls, no kura Nastju arī nocopēju , ir vispār radošā gara demencija ar pārdrukātām bildēm no citiem blogiem, bue.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru