Augusts, korportatīvā laivošana

(veltījums manam duālam)

У гавайцев есть такой термин «хули», который дословно значит «перевернуться на каноэ».

Ja tu domā, ka laivošana ir kaut kas tāds:

un obligāti būs apgāšanās, peldēšana un saucieni 'Huļi!", un tāpēc no laivošanas jāturās patālāk, tad nekā. Turies no tās talāk pavasarī, tur ir huļi. Bet vasarā drīzāk ir tā. Atbrauc uz upi, kuras dabā nav. Te mani vīrs braucot uz turieni kaunināja par ģeorgāfa diplomu un teica, ka Rinda, laikam, ir apdzīvota vieta, ne jau upe.

Tad tur stundu dzer un pīpē un gaidi, kas mašīnas aizbrauks, bet laivas atbrauks. Pie reizes 18 reizes izložņā kaudzi ar vienādiem ūdensnecaurlaidīgiem maisiem, jo tad tev vajag krūzi, tad šortus, tad lietusmēteli, un tad tu galīgi neatceries, ko tev vajag. Aprkārp ir vēl vairākas čupiņas ar apjukušiem cilvēkiem pie maisiem. Saģērbti visi arī ir kā uz festivālu.

Un tad beidzot iebāz tos maisiņus laivā, uzmanīgi iecel alu, vīnu, kafiju, sviestmaizes un ūdenspīpi, paņem airu un dodies.

Airē.

Aplūko vietējos pieminekļus

palu sekas

un vienkārši skaistus krastus.

Un tā veselu darbdienu no vietas. Galvenais, turēt laivas degunu pa vidu upei, lai divreiz nepagarinātu maršrutu. To iemācās pēc trīs gadiem apmēram.

Arī pagriezienos. Un upe pārsvarā sastāv no pagriezieniem.

Ja paņem laivā kādu amazoni, viņa arī paaires.

Tad izkāp krastā, un tur ir tāds skats pa logu. 

Ēd, dzer, pīpē, dzer, ēd, vāri katlā stūķi, smīdini kolēģus, smejies par kolēģiem, guli uz zemes un skaties debesīs - vajadzīgo pasvītrot.

Un tikmēr upe un debesis maina krāsu. Garām brauc aizkavējušies laivotāji, kuri ir lietojuši vairāk par jums:

Tad iegāzies teltī. Galvenais, ir paņemt viņu līdzi un paņemt visas telts detaļas, lai nav jādara šādi:

Nu, ja nav paņemts piepūšamais matracis, var paklāt daudz segas, galvenais, neslinkot izlasīt no telts apakšas visus čiekurus. Parasti, guļas ļoti labi, īpaši ja nelīst. Tad no rīta atkal pieēdas (daži atkal piedzeras), pagaida stundas divas, kamēr sataisās visi, kam līdzi ir bērni, iekāpj atkal laivā un atkal dodas pa upi, lai septiņas reizes stātos kafijot. Pusstundu pirms finiša jūs pārsteidz lietusgāze. Smidzina gan jau no paša rīta, bet tā, lai sauss prom netiek neviens, brīžīem ir tā:

Tad jūs un citas komandas slēpjaties zem tilta (jo viņš te gadījies), bet tad nolēmjat, ka ir jau vienalga un palicis puskilometrs, airējam uz finišu.

Varbūt, laivā ir arī kāds hobits, kas ar kafijas krūzi izsmeļ salijušo:

Un finišs, tieši beidzis līt.

Bet tas nav obligāti. Šādā Latvijā populārajā sporta veidā, kas saucās korporatīvā laivošana, divās dienās pieveic ap 50km, un šī ir iespēja pavadīt vienas no labākajām brīvdienām visā vasarā. 'Huļi' četru manas pieredzes gadu laikā kāds ir teicis tikai vienu reizi, un arī tur lielākās briesmas bija slapjas drēbes un noslīcinātas divas 0,5 pudeles. Bet tas jau vairs nav tik aktuāli, vai ne. Galvenais, uzreiz nepieteikties airēšanas maratonam. Un pirms braukšanas nepārlasīt vai pārlaisīt 'Trīs vīrus laivā'. 

Galvenās lietas, ko paņemt līdzi:

- telts un gulēšanas piederumi

- daudz dažāda siltuma pakāpju drēbes

- lietusmētelis vai plēve

- daudz daudz miskastes maisu

- veselu kasti ar ēdienu un dzērienu, jo visu dienu laivā nav ko darīt, tikai ēst un dzert

- saulessargus krēmu un galvassegas veidā

- normālu biedru, airēšana ar kuru nebeigsies ar 'huļi' un kautiņu

- laivu ar piederumiem iedos pie starta

Pēc brauciena var piestāt nofotogrāfēties ar jau šovasar redzēto objektu. Nereāla nostaļģija pēc Kāpas, kā tu neapmeklēsi Irbenes lokatoru divreiz gadā?

Neloģiskie pirkumi

Sen neesmu atskaitījusies par pirkumiem. Tad lūk, šodien iegādājos:

- trīs jautrās apenes, 2.50Ls

- ūdens un vēja necaurlaidīgu, ļoti mīkstu sporta jaku patīkamā maigi oranžā krāsā un ideālā izmērā, 2Ls

- termokreklu ar garām rokām un augstu kaklu, 2Ls

- vienu pāri zeķu 32Ls. Trīsdesmit divi.

Vēnas ir kārtībā, dakteris deva pretrunīgus ieteikumus: samazināt sporta slodzi, bet mazāk sēdēt. Galu galā, vienojāmies par kompresijas zeķēm. Biju domājusi, ka flebologi jau pacientam pa durvīm nākot liek tās iegādāties, bet nācās gandrīz vai izlūgties.

UPD Kardiologs pēc slodzes testa arī deva labu atgriezties pie skriešanas. Ieteica monitorēt spiedienu, hemoglobīnu, lietot B grupas vitamīnus un teica, ka kakls garš (tāpēc asinsvadiem ir lielāka iespēja variēt ar novietojumu). Tas sakrīt ar manu veco vēlmi apmeklēt osteopātu. Tas būs nākamais speciālists, ar kuru gribu iepazīties.

24.-25.08.12 LČ rogainingā, Baldone 24h

Tātad, pēc Nike Riga Run siltumdūriena es gatavojos mūsu pirmajam 24h rogainam, viņš arī mūsu ceturtais rogains kopsummā. Gatavojos es tam galvenokārt, gaidot izlecienus no savas sirds un asinsvadu sistēmas puses.

Preambula:

Pirmdiena - pampst kājas, lauž visu ķermeni, neesmu izgulējusies.

Otrdiena - mazliet pampst kājas, jūtos labāk, bet visu laiku liekas, ka neelpoju ar pilnu krūti.

Trešdiena - aizeju līdz dārziņam un atpakaļ 6km vidējā ātrumā. Mazliet pampst kājas, aizdusa un reibonis.

Ceturtdiena - aizeju līdz dārziņam 3km, mazliet aizdusa un reibonis, mazliet pampst kājas. Atklājas paaugstināts asinsspiediens. Sirdsdarbību uzlabojoši pilieni, hepagels. Piecreiz pajautāju vīram, vai viņš mani nepametīs mežā, ja es nevarēšu iet ātri. Nu labi, pamešana būtu mazākais. Es vairāk uztraucos par to, vai viņš mani nelamās par to, ka neesmu formā. Galu galā, izvedu vīru no pacietības.

Piektdiena - asinsspiediens normāls, mazliet reibonis. Jo vairāk psihoju, jo vairāk reibst. Jo vairāk reibst, jo vairāk psihoju. Apzvanu trīs ārstus ar dīvaniem jautājumiem, jo ļoti ļoti negribu dzirdēt ieteikumu atcelt piedalīšanos rogainā. Kardiologs telefoniski teica, ka skriet nevajag, bet iet var, tikai jāskatās, lai nepaliek slikti. Ja kas - validolu, uz nometni un pie ārsta. Eju pa saulīti, runāju ar vīru pa telefonu un saprotu, ka man pat pie tādas, tā teikt, slodzes pietrūkst elpas. Vēl sāk sāpēt galva, toties kājas nepampst. Pēc pārbrauciena līdz Rīgai vieglas galvassāpes pāraug monumentālā migrēnā. Asinsspiediens normāls. Paracetamols, pusstunda miega, vesela.

Sestdiena - rogaina diena. 9 stundas miega, absolūti vesela. Tikai visu laiku gribas saklausīt sāpes krūšu kreisajā pusē, kas atsistos rokā. Un, jūs zinat, jo vairāk gribas, jo drošāk var saklausīt to, ko gribas. Pat kafiju neatļāvos iedzert, hipohondriķe nolāpītā.

Visādi citādi, sagatavojos priekšzīmīgi. Paiku iepirku: 10 enerģijas batoniņi, 8 graudu maizītes ar sieru (vēl gribēju nodrošināties ar vistas fileju, bet to nozaga un apēda kaķi, rogaineri palika bešā, jo vairs nebija laika neko domāt), 4 pudeles izotoniskā dzēriena, 3 litri ūdens plus 0,7 pudelīte. Plānošanai dabūju krāsainas adatiņas, samērīju diegu un sasēju uz tā mezglus ik pa 10 km, apdomāju visu kārtīgi pāris-trīs reizes, aptieciņu ar plāksteriem, ibumetīnu un sirds pilieniem neaizmirsu (aizmirsīsi te, kā tad!).

Somas sakrāmēju. Un braucam.

NRR un mana pirmā tikšanās ar sporta traumām

Tik daudz bijis pēdējā laikā, ka atkal esmu atpalikusi stāstījumos. Tāpēc sāksim samērā no sākuma.

18.08. - Nike Riga Run

Tā kā vienīgā pieejamā distance ir 10km, es tam sāku gatavoties jau maijā. Maija beigās, kā jau stāstīju, es arī noskrēju savus pirmos 10 kilometrus. Bet vasara gara, un skriešana turpinājās - garie pārskrējieni, īsie pārskrējieni, intervālie treniņi, kalnu treniņi, ātrie skrējieni, un tas viss mijās ar orientēšanos. Kopumā  es centos skriet trīsreiz nedēļā. Sīkāk var apskatīties endomondo. Uz augusta sākumu 10km man vairs nebija nekas īpašs, normāla distance, ja sagatavojas, iesildas un līdzi paņem ūdeni.

Tā kā 18. augustā es nestresoju nu ne sekundi. Ja nu vienīgi par to, ka solīja +23 un sauli. Man gribējās vēsāku laiku. Bet +23 bija jau 9 no rīta. Pusdivpadsmitos, kad es tur ierados izņemt bērna numuru, bija vēl siltāks. Un neviena mākonīša. Es gan jau iepriekš nolēmu, ka skriešu plika šortos un krūšturī, nu, un dzirdinātāvas būs pa ceļam, tā kā centos vienalga nesacepties par karstumu. Trīs dienas pazemināto ogļhidrātu diētas un viena - palielināto. Un viena parastā. Skrējiena rītā auzu pārslas, dārzeņi un divi medus-riekstu cepumi. Un litrs ūdens mazajās devās (no pulkstens deviņiem līdz pusdiviem, kad bija starts).

Barbara arī bija pieteikta bērnu skrējienam, un arī vecāki atnāca skatīties pilnā sastāvā (galvenokārt, es nojaušu, dēļ mazmeitas). Sākām mēs ar teritorijas apskati, desertu un burkānu ēšanu un iepazīšanos ar karsējiem:

Un tad pienāca laiks startēt pirmajiem, 500 metri bērnu skrējiens. Vīrs aizgāja bērnu pavadīt, bet es paliku distances vidū gaidīt ar fotoaparātu. Sākumā skrēja 2-3 gadus veci ar vecākiem, puse raudot izbīlī, pēc tam 4-5 gadus veci, kur konkurenci uzsāka blodais puika, kas viegli un smaidot skrēja, atrāvies no pārējiem divus metrus, un vispār nestresoja, it kā no kalniņa brauktu. Noslēdza šo pulku gājēji un tīģeris un nelaimīgs tēvs ar vēl nelaimīgāku dēlu, kurš skaļi raudāja: "Mani viiiisi apdziiiinaaa!". Tad 4-5 gadus vecas meitenes, kur līderis bija jau visai sportiski noskaņotā jaunkundze ar ļoti nopietnu seju, nekāda jums te čiliņa.

Kad garām paskrēja gandrīz visas 6-7 gadus vecas meitenes, un es jau gandrīz vai nolaidu aparātu, parādījās soļodama arī manējā jaunkundze. Nē, es arī negaidīju, ka viņa skries, tāpēc arī sūtīju tēvu viņu pavadīt un uzmundrināt. Vīrs gan, laikam, gaidīja, jo līdzi viņš neskrēja un tagad pēkšņi uzradās, pārleca pāri barjerai un sāka skriet kopā ar bērnu. Es arī pievienojos, un mēs laimīgi finišejām trijatā:

Apsveikumi, medaļas, dzērieni un pāris bildes lidojumā:

Tad palika vēl siltāks, un mēs aizgājām uz savu startu. Tālāk stāsts vēl garāks.

Ramm-my all

Pie mums brauc Depeche Mode. Un visi ir jau gatavi būt tur. Principā, bija posms manā dzīvē, kad arī es nedaudz klausījos DM, un šo to es tur zinu. To, ko nezinu, varētu uzzināt. Bet man paralēli būtu jāizglīto vīrs. Lai paņemtu no koncerta visu, ir jāstāv pirmajā rindā  ir jāpazīst grupas daiļrade no un līdz. Ir jāsaprot, kāpēc kurā laikā kas tika darīts, ierakstīts, uzrakstīts. Ir jājūt viņiem līdzi, un ir jābūt ar viņiem uz viena viļņa. Un jāzin, ko gaidīt, ne tikai vienus hītus, vai ne.

Principā, varētu uzspēt, līdz koncim vēl tālu. Bet vai vajag. Viņi nekad nav bijuši mani mīļākie, un tagad nu vēl mazāk. Vīrs teica, ka avīzes lēš, ka pēdējais viņu albums ir tikpat spēcīgs kā tie, kuri sarakstīti labākajos gados. Aha. Skorpioniem arī tāds albums ir, Sting in the Tail saucās. Nu, skaņas ziņā - nekāda vaina. Bet tomēr, kad cilvēks 50-60 gados cenšas atdarināt kaut ko, ko darījis 20-30 gados, sanāk atgremošana. Skaņa ir, dvēseles nav.

Diemžēl, visas man zināmas vecās grupas, kas joprojām ieraksta un uzstājas, savu eksistenci ir beigušas kaut kad senāk. DM, es pieļauju, pēdējo klausāmu albumu ir sarakstījuši 1997. U2 - arī 1997. Scorpions - 1984., ar pēkšņiem uzliesmojumiem 1995. un 1999. 

Jā, bet ir pagaidām viena grupa, kurai izdodas saražot kaut ko jaunu. Un tas ir tikai tāpēc, ka pēc pirmā albuma viņi atmeta drūmo nopietnību un sākā ākstīties. Humors var izglābt visu, īpaši radošo garu. Vēl labi, ka viņi nolēmuši Flakes muzikālās dotības izmantot par sava skanējuma pamatu, nevis kā tuc-tuc piedevu. Un vēl labi, ka Krustiņš atmeta soloģitārista ambīcijas. 

Es ļoti mīlu šo grupu, visi to zina, vai ne? Lai cik man būtu labs atbalsts ģimenē un draugos, pa īstam paņemta uz rociņām es jūtos tikai viena austiņās ar Rammstein uz pilnu klapi.  

Kaut gan, kā patiesais fans, es redzu, ka humors spīd cauri ne visur un ne vienmēr. Es tagad skrienu, uzliekot klausīties visus viņu albumus randomā, un dažas dziesmas... skrien un domā tik: "Что за бездарная песня...". Es tā redzu, Tila daiļradi neviens īpaši neierobežo - kā iznācis, tā laiž.

PS Hera Krustiņa priekšā, protams, cepuri nost. Ja ne viņa uzmācība, mēs vispār neko par viņiem neuzzinātu, jo Tils Lindemans ir no tiem putniem, kas nekur nelidos un neko nerādīs, kamēr neiespersi. "Nu ko es te, visiem iešu dziedāt, nevienam jau nepatiks".

Aqua vs No Doubt

Bērns pajautāja, vai es zinu tādu dziesmu "I'm a Barbie Girl in a Barbie World". Ahaha, tu vēl jautā. 1999. gadā es strādāju savā pirmajā kazino. Kompānija bija tā sev, klienti bue, nakti pēc nakts es dalīju kārtis un klausījos to, kas skanēja zālē. Pārmaiņus gāja trīs diski - bue, bue un bue Aqua. Piespiedu kārtā noklausījusies albumu Aquarium reizēs tā 593, es pat atradu tajā savu burvību. Viņi vismaz nepretendē uz nopietnību.

Nu lūk, tagad mēs to klausāmies mašīnā - a ko, ka pa manam, tad sešgadniekiem kā reiz laikā.

Un kas man vēl liekas. Ja to zīdaiņu klavierīšu vietā ieliktu normāli gičas ar bungām, būtu No Doubt. Lene un Stefani pēc mīmikas un plastikas ir vienas olšūnas dvīņumāsas, viena gan aizgājusi meinstrīmā, otra - alternatīvajā mūzikā. Bet arī meinstrīmā uzjautrināšanās un trollisma elements nekur nav zudis.

Velo-O

Es šodien mēģināju piedalīties piedzīvojumu sacīkstēs ar velo. Atgādinu - maijā es pirmoreiz uzkāpu uz kalnu velosipēda un pirmo reizi pamēģināju braukt pa meža taciņu. Un man joprojām nav sava spēkrata, tāpēc katru dienu gluži es trenējusies neesmu. Bet nu pēc 4 stundu garā izbrauciena līdz Ikšķilei ar duālu, nolēmu pamēģināt, ja jau citu variantu piedalīties piedzīvojumu sacīkstēs nav. 

Vīrs savulaik teica, ka labākā motivācija bērnībā iemācīties bija tāda, ka visi aizbraukuši, bet tu paliki, jo nemāki. Nu lūk, savos 30 gados man radās tā pati situācija - visi, ibio aizbraukuši, bet es paliku. Jo nemāki velot - sēdi mājās, nevis lien mežā. Nu labi.

No maija es jau esmu pieveikusi vairākas stadijas: 

- es varu piespiest viņu sākt braukt un negāzties uz abām pusēm

- aaaaaaaaaaa, es braucu!!!

- es braucu pāri saknēm un nekrītu!

- braucot es neveidoju nejaušus astotniekus ar priekšējo riteni

- es varu apbraukt akmentiņu vai bedrīti, un viņš mani klausa

- es nejauši aizbraucu līdz Ikšķilei (līdz pilsētas centram, aizbraucu viena utt.)

- es atskatījos atpakaļ un nenokritu

- es braucu stāvot kājās!

- es braucu no kalniņa un lietoju priekšējo bremzi

Bet, kā izrādās, ar to visu nepietiek, lai piedalītos Magnēta PS. Pagajušogad jautāju vairāk pieredzējušam biedram, vai ir vērts mēģināt velomagnētu, ja tikko esmu iemācījusies noturēties uz riteņa, vai arī man pusceļā gribēsies visu pamest un sākt raudāt. Andi, Andi, vajadzēja uzreiz teikt, ka nē, nevajag. Jo lūk, 40 minūšu laikā mēs paņēmām divus punktus. Uzreiz saku, ka es karti pat acīs nebiju redzējusi, jo mans uzdevums bija cieši turēties pie stūres un nokļūt finišā veselai. Ar to visu - divi punkti. Un vīram vajadzētu saprast, cik man tur bija baisi un grūti - pēc tā, ka es pusotras stundas laikā apmēram nepateicu nevienu vārdu. Nevienu priekšlikumu, nevienu iebildumu, pat nevienu lamuvārdu. Vienkārši nepietika spēka - tikai pukstēju un cīnījos ar ēzelīti - tad jāšus, tad vilku viņu līdz, divas reizes galīgi apgāzos krūmos. 

Nevarētu teikt, ka es paliku neapmierināta, apmierināta es biju ļoti. Jo nezinu, kā tur rezultāts, bet process gan bija viens liels piedzīvojums. Bet vienu secinājumu es gan arī esmu izdarījusi - man vajadzētu beigt mocīt savu vīru un likt viņam baudīt manu sabiedrību mežā. Galu galā, parastos krosiņus mēs kopā neskrienam, un paskatieties, kāds man ir progress! Bet, ja mēs skrietu kopā, domāju, ne es skrietu, un varbūt, arī vīra man vairs nebūtu. 

Mums jau sākotnēji ir dažādi piegājieni - mani neiedvesmo pātagas metode, bet vīram vienmēr liekas, ka es nepietiekami cenšos (bet atkal bērnus tu taču gribēji, bet audzināšanā centies nu gan nepietiekami!). Patiesība ir, kā parasti, tur ārā pa vidu. Tu slavē - es cenšos. Es esmu diezgan iedomīga un uzmanības kāra, man gribas, lai par mani sajūsminās. Ja nav tik lielu sasniegumu, par ko sajūsmināties, tad es gribu, lai sajūsminās par manu nelielu progresu (īpaši jau nu tāpēc, ka pašai man viņš liekas milzīgs). Bet mans vīrs pēc paša vārdiem ir gatavs fanot tikai par to, kas viņam liekas grūts - par to, kā es protu rakstīt, zīmēt utml., bet ne jau par pašsaprotamām lietām. Man gan liekas, ka pašsaprotamas lietas ir kā reizi manas radošās izpausmes, kas te ko fanot.

Un es zinu, ir ļoti grūti likt par sevi sajūsmināties kādam, kuram tu krīti uz nerviem ar savu lēnumu. Tāpēc es labāk paiešu malā, jo no malas mani varēs aplūkot daudz labāk. 

PS Priedē gan es šodien uzkāpu, jā.

Par skriešanu, iesācējiem no iesācēja

Tā, divu gadu laikā man ir sakrājušies daži novērojumi, kurus es būtu gribējusi zināt uzreiz. Es zinu, ka par šo un to atkārtojos, bet piedodiet, atkārtošanas zināšanu māte, apkopojums ir apkopojums. Apkopoju tiem, kas tikai sāk un, varbūt, grib kādu padomu no pieredzējušāka iesācēja (jo pat par skrējēju-amatieri es sevi vēl neuzskatu). Es sāku skriet pirms diviem gadiem. Mana spēcīgākā motivācija vienmēr ir bijusi garlaikošanās. Ko lai tādu izdara, lai sevi izklaidētu, un tā es atgriezos pie bērnībā iepazītās orientēšanās. Sākumā pastaigas veidā, un tad es sapratu, ka visi orientieristi skrien. Kā tā, viņi var, un es nevaru?

Jā, tad es vēl nevarēju paskriet ne 200 metrus - un tad jau dur sānos, asins garša mutē un vispār 'lieciet mani mierā, es tepat nomiršu'. Pirmā sezona pagāja mēģinājumos noskriet kilometru, pusotru, divus, pēc tam iestājās +30 grādu karstums uz diviem mēnešiem, un es likos mierā. Otrajā - pagajušogad - es trenējos visu pavasari, visu vasaru, un novembra beigās viegli noskrēju 7 kilometrus. Tad sāka snigt, un es uzkāpu uz slēpēm. Aprīlī es atsāku un pēc mēnesi ilgiem treniņiem noskrēju 10 km, un bija viegli. Pie skriešanas tiešām pierod, un tā sāk iepatikties, pat ja sākumā nekas par to neliecina.

Tad lūk, mani personīgie padomi:

Neskriet ar pieredzējušajiem. Viņi parasti skrien ātrāk par iesācējiem. Iesācējs skrējēju kaitinās ar lēno tempu, un tad viņš vēl var izdomāt iesācēju aiz nav ko darīt izklaidēt ar sarunu. Personīgi man tas sākumā būtu bijis ļoti grūti un kaitinoši - sarunāties skriešanas laikā, kad jau tā ir grūti. Otrā variantā skrējējs iesācējam liek skriet viņa tempā, un tad tas ātri beigsies var ar fizisku traumu vai ar morālo - riebumu pret skriešanu uz visiem laikiem. Manuprāt, labāk ir skriet vienam, savā tempā un ne uz vienu neskatīties.

Vēl ir svarīgi atrast ne tikai savu tempu (kam nav jābūt ātram, tas ir jābūt ērtam!), bet arī savu īsto treniņu laiku. Daudziem skriešana asociējas ar 'rīta skrējienu', bet ne visi ir gatavi skriet no rīta. Tā es darīju līdz otrās sezonas pusei, un tad pamēģināju skriet pēcpusdienā. Tas pilnībā izmainīja manu attieksmi pret procesu! Man personīgi pirmkārt pietrūkst uzkrāto ogļhidrātu, jo vakaros es tos nemēdzu ēst, un vispār maz ēdu vakarā, tāpēc no rīta enerģiju smelt nav no kurienes. Tas ir, noskriet es varu, bet pašsajūta ir daudz sliktāka. Otrkārt, es neesmu tā laimīgā, kam skrējiens 'dod enerģijas lādiņu visai dienai'. Man pēc tam visu dienu gribas gulēt. Mans īstais laiks ir ap 6-8 vakarā, kad vairs nav karsti un pēc tam nav jāstrādā.

Vienīgais mīnuss ir tāds, ka dēļ vakara skrējiena jāplāno visa diena, arī ēšanas ziņā. Man ir ērti ēst 3-4 stundas pirms skrējiena, vēlams kaut ko līdzīgu makaroniem, auzu pārslām un griķiem. Tad kuņģis skrienot ir tukšs, toties enerģijas papilnam. Tajā dienā es parasti arī neēdu gaļu, jo skrienot es to gaļu jutu tur, kur viņa vēdērā atrodas, bieži tajā vietā dur. Ar vieglāku pārtiku tādu problēmu nav. Vēl tajā dienā es neēdu neko asu. Pat ja ķiploks vai asā mērce ēsta pirms vairākām stundām, skriešanas laikā iekšā svilina nežēlīgi. Pirms skrējiena izdzeru kādu litru šķidruma, puse no tā ir ūdens. Pēc tam, protams, arī. Bet visas šīs lietas organisms pats pateiks priekšā. Skriešanai ir tāda priekšrocība, ka tā ātri atsit vēlmi darīt visu, kas nav veselīgs.

Ar šķidrumu procesā gan vienmēr ir problēma. Eksperti iesaka izdzert vairāk ūdens pirms skriešanas, lai izveidotu rezervi. Nezinu, par ko te ir runa. Man tas viss ātri izskalojas cauri, kā rezultātā skrienot visu laiku gribas uz tualeti, un vienlaicīgi vienalga gribas dzert! Tāda netaisnība! Tāpēc tagad, izejot uz stundu garu pārskrējienu es ņemu līdzi 200-gramīgu ūdens pudelīti. Īsaku distanci var pārsisties tāpat.

Laikapstākļi. Un tieši šī iemesla dēļ lietus nav iemesls atcelt skrējienu. Tieši otrādi! Nekas nav tik patīkams nekā skrējiens aukstā dušā - nav karsti, dzert negribas, sviedri netraucē. Daudz sliktāk ir skriet saulē un karstumā. Temperatūra lielāka par 25 grādiem man ir drošs iemesls atcelt skrējienu - es labāk pagaidu vēsāku laiku, nekā nospēlēju Nilu. Citi iemesli neskriet ir - slimība un neizgulēšanās. Citādi, nogurums mani neattur. Nogurums parasti ir no pārāk ilgas sēdēšanas, un skriešana to ļoti labi ārstē.

Starp citu, par ekipējumu. Visi visur runā par piemērotiem apaviem. Tagad, iegādājusies īstus apavus, es saku, ka ir vērts ieguldīt tos 70-100 latus - otru tik ērtu un foršu apavu manā garderobē nav. Bet bez labiem apaviem es iztiku divas skriešanas sezonas un tiku cauri ar dažām noberztām tulznām. Citam tie būs beigti ceļi. Bet ir arī svarīgākas ekipējuma detaļas. Stingrs sporta krūšturis un nekādu kompromisu! Labs krūšturis ir puse no ātruma, pašsajūtas un, protams, skaistuma. Vēl man ir ļoti nepieciešams galvas lakats - lai netraucē mati un lai kodīgi sviedri netek acīs. Un ļoti noderīgi izdomāt, kur likt telefonu, kurš man ir vajadzīgs gan laika uzņemšanai, gan kā plejeris. Kā es nomocījos, nezinot, kur viņu bāzt! Tagad man ir bikses ar kabatiņu dibenā, un nav pasaulē nekā ērtāka par to kabatiņu un austiņu vadu izlaišanu pa aizmuguri zem krekla. Šortiem man tādas kabatiņas nav, un tad nāk talkā aifona kabatiņa, ko liek uz rokas. Man nav aifona, bet kabatiņa saliekamajam samsungam der.

Ir arī lietas, no kā nācās atvadīties skriešanas dēļ. Un galvenā ir smēķēšana. Paradokss, bet ideālajā pasaulē es esmu smēķētāja, es tāda gribu būt! Man tas liekas skaisti, seksīgi, garšīgi un visādi burvīgi. Protams, ja tā nav smoļīšana, drebinoties ziemā trepju telpā. Bet tā jau ir ar visu - galvenais ir nevis KO dara, bet KĀ to dara. Bet diemžēl dzīvesveids ir izstūmis šo burvīgo padarīšanu ārā - darot abus vienlaicīgi man bija slikti gan no viena, gan no otra. Un diemžēl, vai par laimi, gandarījums un pašsajūta pēc skriešanas ir daudz labāka nekā pēc uzpīpēšanas. Tā kā, variantu nebija. Bet sejas krāsa un kopumā skats spogulī ir vērts katras izlaistās cigaretes un katras noskrietās minūtes.

Un beigās pateikšu, ka tas ir lipīgi! No manas padeves vīrs, kur vienmēr teicis, ka sportam viņam nav laika,  atgriezies pie regulāriem krosiņiem un šogad plāno pirmo pusmaratonu un duāls arī pametis 15 cigaretēm un alkoholam veltītos gadus un sācis skriet tā, ka es savām acīm neticu!

-