O, padomāju! Valsts svētkos uz jūru aizbrauksim, tas ir, uz Vecāķu nejūru, paskrieties. Mežs sauss, patīkams, kalnains, priedītes... es viņu zinu.
Bet viņš, tas mežs, bija tāds...
Nu tā, jau pie pirmā punkta es vazājos 20 minūtes. Pie otrā - 25 minūtes. Meža galveno trūkumu es sapratu jau tur. Nē, jau tad, kad vilku KP kartē - nav pie kā piesieties! Vispār nekādu piesaistes punktu! Pauguriņš-bedrīte-eglīte-priedīte, un tā visur. Mikropaugurs uz mikropaugura sēž un ar mikropauguru gana. Takas gandrīz nav nemaz, un, ja ir, tad man tās nav pa ceļam. Un es personīgi nezinu, ko meklēju! Uz 31. punktu (kurš bija tas otrais) no 33. es gāju labi - paņēmu azimutu, pārskrēju pāri vienai takai, nokāpu no grēdas, pārskrēju pāri otrai takai un sāku lūkoties pēc lielās ieplakas. Ar ieplaku man sanāca, bet ar tām atklātajām vietām - neparko! Nu nebija viņas tur, kur zīmēts, un reljefu sazīmēt dabā man ari nesanāca. Galu galā es atradu sevi uz stigas, no stigas atradu takas atzarojumu, un no tā mēģināju ieiet uz 31., bet tur es pāršāvu par tālu un nonācu pie elektrolīnijas. Tur es aizskrēju atpakaļ līdz stigai, saskaitīju stabus un no atklātās vietiņas (kura šoreiz ar karti sakrita), devos atpakaļ uz punktu. Un atkal garām! Padevu atpakaļ un kaut kad tomēr viņu atradu. Un nevarētu teikt, ka nesapratu, kur atrodos, kā mums tas dažreiz bija sākumā. Nē, visu saprotu, viss sakrīt, bet punktu neredzu, kaut sit!
Te nu es jau sāku domāt, ka 3. distanci es neiziešu. Nu, domāju, pastaigāšu vēl mazliet un došos uz finišu, nav ko. Bet nākamos trīs punktus gan es atradu viegli. Vienā vietā atkal satiku vīru, kurš izrādījās 3 punktus man pa priekšu, un ļoti čortojās par 45. punktu, kuru esot meklējis pusstundu. Nu, tad jau es sāku gatavoties uz to pašu, un tā arī bija.
Tehniski, tā ir mana šobrīd lielākā problēma, es pareizi paņemu virzienu, atrodu vietu, kur jābūt punktam, un tur tupoju ap punktu, jo punkta izmēri kartē gluži ar izmēriem dabā nesakrīt. Un es nezinu, kur viņu meklēt galā, ja nav kaut kādas izteiktas piesaistes. Nu, kā tas visu laiku bija šeit - ieplaka nekurienes vidū. Vispār, Vecāķos nebija neviena punkta, kuru es iedomātos, kur viņš ir, un tur viņš arī būtu! Sūžos un Vārnukrogā tiešām bija savādāk.
Pirmspēdējo punktu man jau noņēma deguna priekšā, labi, ka pēdējā sekundē es uz to atskrēju. ...Nja, būtu es minūti ilgāk aizkavējusies, būtu palikusi mežā, jo līdz melnajai tumsai meklētu 32. punktu, kura tur nemaz nebūtu bijis. Bail iedomāties! Pie pēdējā, pie tās mājas pie finiša, mijkrēslā vēl ienesos dzeloņdrātī. Bet! Es ne tikai iznācu no meža (ar izcilu rezultātu 02:21, haha), bet arī atradu visus punktus. Visus! Neskatoties uz savu apņemšanos padoties jau pašā sākumā. Vīrs jau bija noguris mani gaidīt 40 minūtes, un arī domājis, ka es tur palikšu. Pat teica, esot bijis lepns, kad es tomēr atskrēju. Un kur es biju lepna!
Nafig, nebraukšu vairāk uz to jūru! Vecāķi, Bumbukalns, Garupe, Carnikava, fui!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru