Labi, patiesībā šogad es šo grāmatu neesmu pārlasījusi. Neesmu, jo nav nekādas vajadzības, es to atceros no galvas, vietām vārds vārdā. Un ko daudzi citi atceras par šo grāmatu? Parasti to, ka galvenā varone ir rudmate. Labākajā gadījumā arī to, ka viņa ir baigā anarhiste. Un neapšaubāmi to, ka grāmata ir domāta bērniem.
Nu tad lūk. Esmu lasījusi to desmit gadu vecumā, kad biju normāls bērns. Varbūt tad esmu gribējusi dzīvot viena pati, ēst konfektes, kad sagribas, un iet gulēt, kad pateikšu sev pati. Godīgi sakot, neatceros ko esmu gribējusi. Bet vajadzētu gribēt tieši to.
Esmu lasījusi to piecpadsmit gadu vecumā, kad bija laiks izpausties caur savu izskatu un piesaistīt uzmanību. Es pilnīgi noteikti esmu gribējusi divas besīgas bizes, lielas kurpes un zeķes dažādās krāsās, tieši tā kā to arī vajadzētu gribēt.
Esmu lasījusi to divdesmit gadu vecumā, kad pilnā sparā apguvu apburšanas mākslu. Es esmu gribējusi būt kāda garīgais līderis, gribēju uzjautrināt, izjokot, apdāvināt, aizstāvēt un, protams: "Es raudu? Ko tu muldi, es vispār nekad neraudu!". To visu vajadzētu darīt sēžot ar kājām uzliktām uz galda kā grāmatas ilustrācijā.
Esmu lasījusi to arī divdesmit piecu gadu vecumā, kad pārstāju pretoties savām dabiskām tieksmēm un sāku rakstīt. Toreiz man arī bija ļoti publisks darbs, kur nemitīgi vajadzēja uzturēt sarunas ar cilvēkiem, tāpēc es vienmēr esmu gribējusi uzturēt savu asprātību un atjautību Pepijas līmenī. Šeit es mazliet pacitēšu:
" - Es noteikti neļaušu bērniem skraidīt pa sava dārza takām. Bērnus es nevaru ciest!
- Pepij, vai tu dzirdi ko šis kungs runā!
- Dzirdu, dzirdu. Viņam ir pilnīga taisnība, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem.
- Pepij, ko tagad runā tu!
- Jā, jā, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem. Vislabāk būtu visus bērnus izšaut. Bet tad atkal, no kurienes radīsies šādi te svarīgi kungi? Bet bez viņiem taču nekādi nevar iztikt."
"Zagļi, ielauzdāmies nakts vidū Pepijas mājā:
- Skuķe bez šaubām guļ dziļā miegā. Bet kur varētu būt tas Nilsons, kā tu domā?
- Nilsona kungs, ja drīkstu aizrādīt! Nilsona kungs guļ zaļajā leļļu gultiņā.
- Nilsona kungs ir pērtiķis! Hahaha!
- Un ko domāji tu, kas viņš tāds ir? Varbūt gaļas mašīna?"
"- Vai redzējāt manu tēti te paejam garām?
- Mjā. Kāds tad viņš izskatījās, vai viņam bija zilas acis?
- Jā.
- Galvā melna cepure un kājās melnas kurpes?
- Jā, tieši tā.
- Tādu gan mēs neesam redzējuši. ...Bet pagaidi mazlietiņ! Vai viņam bija pliks pauris?
- Nē, tāda viņam nav.
- Tā viņa laime!
- Vai viņam bija nedabiski lielas ausis, kas nokarājās līdz pleciem?
- Nē! Tu taču neteiksi, ka esi redzējusi ejam garām vīru ar tik lielām ausīm?
- Es nekad neesmu redzējusi vīru, kas iet ar ausīm. Visi tie, kurus es pazīstu, iet ar kājām.
...(seko pilnīgi psihodēlisks stāsts par Šanhajas pilsoni ar lielām ausīm un viņa dēlu Pēteri, kas negribēja ēst bezdelīgas ligzdu, un kas beidzas ar sekojošu frāzi):
- Nē, mēs tavu tēti neesam redzējuši! Neesam visu dienu redzējuši nevienu pašu plikpauri. Bet vakar te pagāja garām veseli septiņpadsmit. Roku rokā."
Starp citu, šāda Pepijas joku dzīšana mani iedzina laulībā.
Un tagad man derētu pārlasīt šo grāmatu pēc pāris gadiem, kad man būs trīsdesmit, jo tieši tur ir rakstīts kā izdzīvot savrupmājā ar bērnu, ar vīru, ar kaķi, ar papagaiļiem un citām ekstrām. Kāds no maniem draugiem, uzzinot, ka esmu iekūlusies laulībā, maternitātē un namīpašniecībā, teica: "Vai tas maz varbūt, ka mūsu Pepija ir apstājusies un apmetusies?" Bet Pepija nekad nekur neskrēja un vienmēr ir bijusi apmetusies - viņai taču bija savrupmāja "Vistas kāja", un mērkaķis, un zirgs... Un šie ir viņas vārdi "Tas ir absolūti labākais, ja mazi bērni dzīvo kārtīgu dzīvi. It īpaši, ja viņi paši šo kārtību ir ieviesuši."
Nu tad lūk. Esmu lasījusi to desmit gadu vecumā, kad biju normāls bērns. Varbūt tad esmu gribējusi dzīvot viena pati, ēst konfektes, kad sagribas, un iet gulēt, kad pateikšu sev pati. Godīgi sakot, neatceros ko esmu gribējusi. Bet vajadzētu gribēt tieši to.
Esmu lasījusi to piecpadsmit gadu vecumā, kad bija laiks izpausties caur savu izskatu un piesaistīt uzmanību. Es pilnīgi noteikti esmu gribējusi divas besīgas bizes, lielas kurpes un zeķes dažādās krāsās, tieši tā kā to arī vajadzētu gribēt.
Esmu lasījusi to divdesmit gadu vecumā, kad pilnā sparā apguvu apburšanas mākslu. Es esmu gribējusi būt kāda garīgais līderis, gribēju uzjautrināt, izjokot, apdāvināt, aizstāvēt un, protams: "Es raudu? Ko tu muldi, es vispār nekad neraudu!". To visu vajadzētu darīt sēžot ar kājām uzliktām uz galda kā grāmatas ilustrācijā.
Esmu lasījusi to arī divdesmit piecu gadu vecumā, kad pārstāju pretoties savām dabiskām tieksmēm un sāku rakstīt. Toreiz man arī bija ļoti publisks darbs, kur nemitīgi vajadzēja uzturēt sarunas ar cilvēkiem, tāpēc es vienmēr esmu gribējusi uzturēt savu asprātību un atjautību Pepijas līmenī. Šeit es mazliet pacitēšu:
" - Es noteikti neļaušu bērniem skraidīt pa sava dārza takām. Bērnus es nevaru ciest!
- Pepij, vai tu dzirdi ko šis kungs runā!
- Dzirdu, dzirdu. Viņam ir pilnīga taisnība, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem.
- Pepij, ko tagad runā tu!
- Jā, jā, pasaulē nav nekā pretīgāka par bērniem. Vislabāk būtu visus bērnus izšaut. Bet tad atkal, no kurienes radīsies šādi te svarīgi kungi? Bet bez viņiem taču nekādi nevar iztikt."
"Zagļi, ielauzdāmies nakts vidū Pepijas mājā:
- Skuķe bez šaubām guļ dziļā miegā. Bet kur varētu būt tas Nilsons, kā tu domā?
- Nilsona kungs, ja drīkstu aizrādīt! Nilsona kungs guļ zaļajā leļļu gultiņā.
- Nilsona kungs ir pērtiķis! Hahaha!
- Un ko domāji tu, kas viņš tāds ir? Varbūt gaļas mašīna?"
"- Vai redzējāt manu tēti te paejam garām?
- Mjā. Kāds tad viņš izskatījās, vai viņam bija zilas acis?
- Jā.
- Galvā melna cepure un kājās melnas kurpes?
- Jā, tieši tā.
- Tādu gan mēs neesam redzējuši. ...Bet pagaidi mazlietiņ! Vai viņam bija pliks pauris?
- Nē, tāda viņam nav.
- Tā viņa laime!
- Vai viņam bija nedabiski lielas ausis, kas nokarājās līdz pleciem?
- Nē! Tu taču neteiksi, ka esi redzējusi ejam garām vīru ar tik lielām ausīm?
- Es nekad neesmu redzējusi vīru, kas iet ar ausīm. Visi tie, kurus es pazīstu, iet ar kājām.
...(seko pilnīgi psihodēlisks stāsts par Šanhajas pilsoni ar lielām ausīm un viņa dēlu Pēteri, kas negribēja ēst bezdelīgas ligzdu, un kas beidzas ar sekojošu frāzi):
- Nē, mēs tavu tēti neesam redzējuši! Neesam visu dienu redzējuši nevienu pašu plikpauri. Bet vakar te pagāja garām veseli septiņpadsmit. Roku rokā."
Starp citu, šāda Pepijas joku dzīšana mani iedzina laulībā.
Un tagad man derētu pārlasīt šo grāmatu pēc pāris gadiem, kad man būs trīsdesmit, jo tieši tur ir rakstīts kā izdzīvot savrupmājā ar bērnu, ar vīru, ar kaķi, ar papagaiļiem un citām ekstrām. Kāds no maniem draugiem, uzzinot, ka esmu iekūlusies laulībā, maternitātē un namīpašniecībā, teica: "Vai tas maz varbūt, ka mūsu Pepija ir apstājusies un apmetusies?" Bet Pepija nekad nekur neskrēja un vienmēr ir bijusi apmetusies - viņai taču bija savrupmāja "Vistas kāja", un mērkaķis, un zirgs... Un šie ir viņas vārdi "Tas ir absolūti labākais, ja mazi bērni dzīvo kārtīgu dzīvi. It īpaši, ja viņi paši šo kārtību ir ieviesuši."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru