Īpaši - par otro daļu. Nu jā, ar daļu "ar mani tā nedrīkst" es dažreiz laižu garām, īpaši kad tas attiecas uz tuvākajiem, tiem es atļauju emocionāli nokosties daudz vairāk nekā vajadzētu. Bet tas nekas. Ar otro daļu "es tā nedrīkstu" ...tiešām ir cilvēki, kuriem nekas neiedzeļ, nometot papīrīti zemē? Rupji runājot ar bērnudārza audzinātājiem? Emm, es ar visiem esmu pieklājīga - ar šoferiem, ar kontrolieriem, ar pārdevējiem... bet b/d audzinātājiem es bieži piedodu arī tos sīkumus, ko pie citiem mēģinātu aizrādīt. Bērnudārza audzinātaji nodarbojas ar to, uz ko es neesmu spējīga - cauru dienu pieskata un auklējas ar manu bērnu. Un visdrīzāk neauro uz viņu tā, kā to daru es. Tas tiešām ir cieņas vērts. Kādam sev 30 gados jāpaskaidro, ka nevar mānīties? Nu neko jau sev.
Jā, to visu es apmēram arī pacēlu roku ierakstīt tur, komentārā. Un te pamodās manējais nākamās pakāpes "es tā nedrīkstu". Interneta "es tā nedrīkstu". Principā, ierakstīt kādam komentāru "muļķis tāds atpalikušais, es jau sen to sapratu, un tu tikai tagad, haha" - ir tā pati bezjēdzīga rupjība. Es tā nedrīkstu.
No otrās puses, konstruktīvs dialogs ar izteiktām personībām, īpaši internetā, nekad arī nesanāk. Jo vai dažreiz viņi tā nedrīkst vai, visbiežāk, ar viņiem tā nedrīkst. Viņi ir perfekti izkopuši to pauzi "jo lielāka pauze, jo lielāks aktieris". Nunu, galvenais, lai to pauzi nesāk pielietot attiecībā uz tuvākajiem. Jo te pauzēm pirmkārt nav vietas. Otrkārt, kamēr turi pauzi, tavs "ar mani tā nedrīkst" maigi pāriet viņa loģiskajā turpinājumā "es tā nedrīkstu". Un tad vairs nezini, kā bez pazemojuma izkļūt no šīs situācijas, kuru pats esi radījis. Bet arī tas pazemojums ir kaut kas tevis izdomāts, pārējie visbiežāk neko tādu neredz un pret tevi nejūt. Viņi tikai gaida, kad aktieris pabeigs pauzi.
Galu galā, tas ieraksts "Kapteinis acīmredzamais" izrādījās ļoti noderīgs, ja uz to paskatās no cita rakursa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru