Aptauja

Vobšem tā...

Ja mēs neesam pazīstāmi:
1. Man ir gaišas vai tumšas acis? Pietiekami tumšas.
2. Vai es esmu gara auguma? Tieši laikā, 175.
3. Vai es nēsāju gredzenus? Nē.
4. Un garus svārkus? Jā, ļoti.
5. Vai es pīpēju? Jā, ļoti cenšos.
6. Vai skaļi lamājos? Jā, bet es tā nerunāju, es lamājos.
7. Kādā valodā es runāju ikdienā - krievu vai latviešu? Mutiski - krievu, internetā - latviešu, veikalā un ar nepazīstamiem cilvekiem - intuitīvi latviski, ar bērniem un dzīvniekiem - intuitīvi krieviski.

Ja mēs esam pazīstāmi: (te atbildes nav īsti precīzas, vai ne?)
1. Vai jums ir viegli mani uzrunāt?
2. Man ir kāda dīvainība?
3. Varat nosaukt vismaz vienu manu lielo (ar lielo burtu) aizraušanos?
4. Vai es esmu kautrīga? Jā, ļoti. Bet es esmu iemācījusies tēlot, ka neesmu.
5. Vai es smejos par dumjiem jokiem? Jā, ļoti, bet ne par visām tēmām.
6. Vai es jums asociējos ar kaut ko/kādu?
7. Ja mēs nebūtu pazīstami, jūs mani lasītu?

Un visiem:
1. Ja es atrastu krūmos kaķēnu/kucēnu/bēbi, vai es to paņemtu pie sevis? Jā, jo es esmu ļoti iedomīga un domāju, ka, ja ne es, tad neviens.
2. Un miljonu naudas izteiksmē? Nē, jo man liekas, ka no svešas naudas klapatu vairāk nekā no zīdaiņa un noteikti kāds gribēs ar mani par atrasto komunicēt. Un es to nemīlu darīt.
3. Vai es protu svilpot? Nē.
4. Un staigāt augstpapēžu kurpēs? Dejot - jā, staigāt - neatceros un negribu atcerēties.
5. Un uzmest riteni (kā vingrošanā)? Jā.
6. Un dejot bez partnera? Jā, noteikti daudz labāk nekā ar sliktu partneri.
7. Vai es varētu pārpeldēt... teiksim, Mazo Daugaviņu - starp Zaķusalu un Lucavsalu? Viegli turp un atpakaļ.
8. Vai es baidos no zirnekļiem? Nē.
9. Un staigāt vakaros viena? Paniski.
10. Kādos apavos jūs mani iedomājaties? Nu...

Man ļoti patika, jā.

Mamma lapsa

Gribēju bērnam pienu uzsildīt. Ielēju katliņā, aizdedzināju plīti, sāku griezt gurķus. Pēc pāris minūtēm skaļi iesaucos... bērns rēcnevar: "Ko, aizmirsi uzlikt pienu?" Nja, negaidīju, ka par manu cauro galvu jau trīsgadnieks smiesies. Otro reizi par šo pašu starpgadījumu nopriecājos, kad no halles noklausījos bērna sarunu ar tēti virtuvē: "...и тогда мама сказала ЁПТЬТЬ!" ...Labi, ka mamma neteica to pašu, ko pusgadu atpakaļ teica pie stūres, kad apmaldījāmies tumsā.

---

Pusstundu centos pierunāt Barbaru iet ar tēti tīrīt zobus, kamēr bija jau pusvienpadsmit vakarā, un manai pacietībai bija gals klāt. Bērns rotaļājas ar lelli, tētis lasa internetu. "Barbara! Paskaties, ko tavs tētis dara! Ņem jau viņu reiz pie rokas un ved tīrīt zobus! Galīgi neprot uzvesties." Jā, tas nostrādāja arī otro reizi (pirmā bija rotaļlietu veikalā un tēti bija vajadzējis vest no turienes ārā).

Vannasistabā ieteicu tētim ieliet bļodā ūdeni un nomazgāt meitai kājas.

- Kāpēc nevar dušā?- izbrīnījās tētis.

Es paskaidroju (tāpēc ka dušā mēs sēdēsim vēl 40 minūtes!!!)

- Tu galīgi neesi viltīgs.

- Toties tu esi cik viltīga!

- Ojā, pati no sevis sajūsmā.

Ejot ārā es vēl noklausījos Barbaras komentāru: "Nu ja, viņa ir viltīga, bet viņa nav lapsa. Viņa ir tikai mamma."

Sensoriskais

Wow, tā ir cita dzīvošana, kad esi izgulējusies. Izrādās, tad nereibst galva, acis nekrīt ciet un visas malas nesāp. Un domas par jebko darāmo neizraisa nebeidzamu riebumu - ne tulkošana, ne atzīmju likšana, ne zvanīšana, ne iešana uz veikalu... Neko sev! Un nemaz nav jāskrien lasīt atkal kaut kāda figņa filma, viss var pagaidīt.

Pasaule sadalījusies tajos, kuriem žēl, ka vasara beigusies un tajos, kuri par to ir laimīgi. Man ir prieks par siltumu saulītē un par to, ka ādai ir vēsi no vēja, un tā ir sausa, nevis pārklāta ar plānu sāls kārtiņu. Un par segu naktī, un par džinsiem kājās.

Man tomēr būs jāsāk vienreiz klausīt savu organismu. Viņš taču saka - piena produktiem nē. Tad kāpēc siermaize? Tad kāpēc kafija ar pienu? It kā es nezinātu, ka pēc dzeltenā siera, sviesta, piena un tamlīdzīga es palieku smaga un trula. Kafijai bez piena ir pilnīgi ārstniecisks efekts, bet piens tik vien līdz, ka atsit tās stiprumu. Ūdeni? Sulu? Vīnu!!! Tagad vēl atlicis ieklausīties, vai ar smirdīgiem sieriem man ir tāpat kā ar parastiem. Varbūt es tikai garšas dēļ esmu gatava pieciest to pašu smaguma un truluma efektu?

Bērns šodien priecīgi gāja uz dārziņu, kamēr ieraudzīja audzinātāju. Tad viņa apstājās un teica, ka vairs negribot uz dārziņu. Nē, audzinātāja ir ļoti laba, tikai viņa samīļo bērnus. Un Barbara jau tagad izrāda nogurumu no pastiprinātas fiziskas emociju izrādīšanas. Un no pārāk daudz jautājumiem arī.  

Neērti džinsi - sabojāta diena. Aktuāli pat intuītam.

Drāma

Barbara grib spēlēties ar septiņgadīgu Žasmīnu. Žasmīna grib spēlēties ar jebko, vēlams, vecāku par viņu, nevis ar trīsgadnieci. Bezrūpīgie divgadnieki skraida riņķī savā nodabā. Barbara skumst pēc Žasmīnas. Žasmīna skumst pēc kompānijas. Viņa vairs nedraudzējas ar savu nešķiramo draudzeni-vienaudzi Albīnu. "Viņa vienmēr grib, lai viss ir pa viņējam. Un vienmēr uz visu atbild "nu un?" Lai ko es stāstītu, vienmēr - nu un?" Ar astoņgadīgo Samantu arī ne, nezinu kāpēc. Ar Samantu draudzējas Albīna, bet tālu ne tik aizrautīgi un patiesi kā viņām bija ar Žasmīnu.

Stefanu un Maiju no tālākās mājas es vairs gandrīz nekad neredzu, pie viņiem visa kompānija vairs neiet, un viņi ne pie viena nenāk, pat pie mūsu kaimiņu Stefana un Riharda (9 un 7). Šie divi toties pavisam no ķēdes norāvušies, nēsājas ārā līdz pusnaktij, pie viņiem dārzā pāris reižu redzēta arī visuresošā Žasmīna. Brāļi Dadzīši vairs nenāk uz Madlienas ielu - Rinalds ir jau liels, trīspadsmit gadi jums nav joki, Anvaram viņa astoņos ir savas darīšanas un savi draugi, bet vienpadsmitgadīgais vienmēr kaujinieciski noskaņotais Ļovka draudzējas ar kaut kādiem kreisajiem bērniem, kas skaļi par viņu ņirgājas un trenkā. Vienpadsmitgadīgais huligāns Veročka vispār vairs nedraudzējas ne ar vienu, pat palīdz mammai staidzināt divgadīgo brālīti. Nu, varbūt tikai ar gudro lēnīgo Daņiku, ar kuru nelabprāt draudzējas pārējie.

Šodien gan visi satikās rotaļu laukumā un pat pa mazliet sarunājās bet kaut kā nepārliecinoši. Man tā bērnu vasara šogad izskatās dramatiska. Kad jau beidzot viņi visi atkal ies skolā, citādi man arī ir skumji, es šūpojos uz šūpolēm, neļaujot izklaidēties tīņiem, bet austiņās skan "Estranged".

Domubiedri

Par lupatām N. Laurel raksta, tas labi. Peggotty raksta par viktoriāņiem, Maldini - par seriāliem, bet mani ne viens ne otrs neķer. Es sen jau meklēju kādu meiteni, kas tikpat iemīlēti un kaislīgi rakstītu par tiem, kas man patīk. Nu nevaru es tikai rakstīt, es arī lasīt gribu un teikt "jā, jā, vēl, vēl un +10000000000!" Un tā, lai nav kaut kādi klipi no youtube sabāzti un, tur, intervijas un kritiķu raksti no interneta. Kaut kādas personiskas atsauksmes gribas. Ilgi meklēju, pat mugura sāka sāpēt un smadzenes kūpēt.

Atradu. Puika. 20 gadi. Katrā ziņā, runājam mēs vienā valodā: "Обожаю этих ребят, играющих приблюзованный "южный" рок в духе Skynyrd. Впрочем, ещё больше они мне напоминают размноженного до пяти штук Иззи Стрэдлина."

"Вчера я уверовал в Бога. Потому что W. Axl Rose не может быть ни кем иным, нежели его земным воплощением!"

Записки влюбленного меломана, pēc tega Ганзы

Pātraukums 746

You Are Geekiest in Love

Geekiness in Love: Highest Music Geekiness: Highest Academic Geekiness: High Movie Geekiness: High Fashion Geekiness: Low Internet Geekiness: Low SciFi Geekiness: Low Gamer Geekiness: None Nerdy Geekiness: None

How Geeky Are You?

Blogthings: A Fine Line Between Insight and Stupidity

Izmēra nozīme

Kaut kad te lasīju vienu meiteni, kas, citēju: "Staigāja pa veikaliem, neko nenopirka, toties skatlogos ievērtēja, cik resna palikusi". Pēc tam viņa, citēju "nopirka džinsus, sesto izmēru. Sesto, nevis astoto vai desmito, kā viņu centās pārliecināt vietējie uz aziātiem orientētie Monreāles zīmoli." Sestais izmērs. Resna. Es tikko uz savām biksēm redzēju ciparu 10. Es tajās izskatos ļoti slaida. Uz kleitas bija cipars 12. Desmit. Divpadsmit. Sestais izmērs. Resna. Bļin.

Es tik tālu zaudēju prātu, ka sāku skatīties slavenību izmērus, lai novērtētu katastrofas mērogus. Tiešām, 6. izmērs tagad skaitās resna? Belucci - 8. Liv Tyler - 8. Berrymore, ibio, - 10. Ir daži divpadsmitnieki, bet viņas izskatījās nu ļoti apaļas. Nu tiešām ļoti. Varbūt, no manis jau cilvēki uz ielām bīstās, bet es vēl joprojām domāju, ka man viss ir ok? Veselais saprāts prasīja reality check vai vismaz izmēru tabulu. Ziniet, izrādās, ka amerikāņu 6. izmērs kā reiz atbilst 10. angļu izmēram, kas norādīts uz manām biksēm. 38. eiropiešu, ja kādu interesē. Man pat 40. patīk labāk, bet ne tur tā lieta. Nafig, pasakiet, tiem dīvainajiem ražotājiem katrā valstī ir cits izmērs? Lai jau tā ar saviem apjomiem nomocītās sievietes mocītos vēl vairāk? 

PS Es neesmu apsēsta, es vēl neesmu īsti pieradusi, ka savos piecus gadus vecajos džinsos vairs staigāt nevaru.