17. un 18. janvāris izsitās no ierastās dzīves ar trijām izdrukām: divas koncerta biļetes no bilietai.lt, divas autobusa biļetes no Lux Express un viena viesnīcas rezervēšanas apstiprinājuma izdruka. Lux Express rullē - 2 lati, 4 stundas, un mēs esam Viļņā - parasti man līdz Līvāniem aizbraukt ir gan ilgāk, gan dārgāk!
Viiiiļņaaaa?- teica vīlies vīrs par galamērķi. Viņam skolas ekskursijas iespaidā Viļņa likās kaut kāda šausmīgi rūpnieciska, nesmuka pilsēta. Un es pat zinu, kāpēc. Tāpēc, ka viņi droši vien darīja to pašu, ko mēs šoreiz. Un šoreiz mēs izkāpām autoostā un (karti nafig nevienam nevajag svešā vietā) moži aiztipinājām lejā pa kalnu. Tur tā pilsēta bija nu ļoti rūpnieciska. Nu, tipa, kā jūs no Rīgas autoostas aizietu izmest riņķitī pa Maskačku Centrālirgus rajonā. Fui, kāda nesmuka pilsēta, ne? Āpmēram stundu mēs bezjēgā novazājāmies ap autoostu, un tad vīrs mani piespieda nopirkt karti.
Pica lietuviešu gaumē uz kartupeļu pamatnes aiz Austras vārtiem, karte izklāta uz galda, un jau daudzmaz skaidrs, kur jāiet. Vēl pariņķojām viesnīcas kvartālā (nu, patīk cilvēkiem sarežģīt sev dzīvi, un tā vietā, lai ietu taisni, griezties pagalmos), pusstunda gulšņāšanas un dodamies uz veikalu pēc visa nepieciešamā. Man gan bija doma, ka, ja mēs atbrauksim 12, bet koncerts ir 19, tad pa dienu mēs apskatīsim pilsētu. Rezultātā mēs apskatījām autoostas rajonu, picēriju, viesnīcas kvartālu un Rimi. Tā plānošana un vajadzību kārtošana ir tādas mocības! Pa ceļam uz veikalu mūs atkal uzrunāja Viļņas romantiski-rūpnieciskā puse. Nuako, nav?
(tālāk vēl sekos bildes no telefona, ojā)
Rimi mēs iepirkām to pašu ūdeni, ko pērkam mājās un divreiz nocenoto litrīgo pudeli sarkanvīna, un tad jau sākās atpūta manā gaumē - sarkanvīns kafijas krūzē un cigarete nosalušajos pirkstos. Un staigāšana. Kalni, daudz kalnu. Sniegs, daudz sniega. Tukšums, daudz tukšuma. Mēs uzkāpām plašā tukšā sniegotā kalnā, un no tā pēkšņi industrijas vietā acu priekšā pavērās manhetena.
Nākamajā dienā arī bija daudz kalnu un daudz sniega, tikai jau pilsētas vecajā daļā. Bet es tomēr atbraucu ne gluži pārliecināties, ka citas Eiropas vecpilsētas arī ir klātas ar bruģi, kura malās arī tup smukas mājiņas un galvu reibinošas baznīcas un vidū arī ir dažādu izmēru upes. To es tāpat zinu.
Iemesls, kāpēc mēs vispār atbraucām, ir tā somu jaunkundze, par kuru bērns jautāja - kas tā ir par tanti? Un es teicu - tā ir parasta tante... bet dzied kā pasakā, vai ne?
Jūs nepazīstat Tarju? Tad jums ir asi nepieciešams noklausīties šo un šo.
Ziniet, dažas primadonnas ir dabiskas, vienkāršas un jautras. Viņas nenes sevi lēnu un ar cieņu, kā dārgu vāzi, bet lēkā uz 12 centimetrīgiem papēžiem, krata galvu kuplajā kleitā līdz zemei un tajā pašā laikā izskatās ļoti iederīgi un pareizi. Smaida savu nopietno dziesmu tekstu vidū un visādi izrāda savu patieso patiku pret notiekošo. Ļoti kautrīgi pasakās klātesošajiem par atbalstu. Glīta, sirsnīga un ļoti pieticīga - tāds man palika iespaids. Burvīga, vienkārši burvīga. Tikpat kautrīga un burvīga viņa izskatījās uzstājoties ar Skorpioniem kaut kādā vācu šovā. Cik viņa bija pārsteigta par viņai pasniegto pušķi un cik pieticīgi izrādījās, ka viņa runā arī vāciski. Tas uz visu pārējo nopelnu fona. Un vēl viņa prot glīti un dabiski atvērt muti, ņemot tās augstās notis. Tā vispār ir reta dotība.
Pirms koncerta man par viņu bija visai kopējs iespaids, jo kārtīgi noklausīties es nevīžoju, un neko daudz no šova arī negaidīju - tā, smuka melnmataina meitene ar labu balsi. Kāju izlocīšana un dvēseles atpūta, kamēr nav nekā labāka. Tā kā šis žanrs man ir principā svešs, man pat bija mazliet bail viņā ieklausīties. Nav manas tēmas, nav mans noformējums. Un labi vien, jo klātienē ļoti iegrieza, bet toties varēja mierīgi klausīties viņu, nevajadzēja dziedāt bļaut pašai.
Phantom of the Opera es iepriekšējā setlistē neredzēju un arī dzīvajā negaidīju. Viņa to arī tālu ne visur izpilda, tikai tur, kur atrodas kāds vietējs talants, ko paaicināt uz duetu. Un te viņa atveda Jeronimas Milius un... Zāle tā jau bija priecīga, bet ar šo viņa vispār visus saplēsa. Tur, klipā, kur viņa dzied šo gabalu vēl ar Nightwish, dažas meitenes zālē raud. Jā, tieši tik daudz tas aizķer. Un šī ir tā īstā vieta, kur pilnā balsī bļaut SING, MY ANGEL OF MUSIC!!!! Darīt to gribas katru reizi, bet nekad un nekur tas neskanēs tik dabiski un tik iederīgi. 'This was awesome,'- teica pārsteigtā Tarja publikai. And it was.
P.S. Patiesībā man vispār ir grūti runāt par koncertu apmeklējumiem, tas ir pārāk personiski. Bet visi jautā - nu, kā bija. Un no manas neskaidras murmināšanas saprot, ka nu bija... kaut kā. Nē, tieši otrādi! Tikai tas ir pārāk svarīgi, lai es par to runātu mutiski.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru