Ikdienas detaļas

Trešdiena bija gara diena. Tā kā pēdējās divas nedēļas mājās uzturējos maz, tad beidzot bija iespēja atkal novērtēt to kā man parasti ir par daudz. Un šeit jau viss ir savādāk nekā bija.

Pirmkārt, trešdien visu dienu mēs bijām kopā.


Otrkārt, mājas sargu rindas paplašinās.


Treškārt, dažas turpina izpušķoties.


Un, neskaitot zivi grieķu gaumē un centīgi mazgātās grīdas, es visu dienu veltīju iekštelpu dekorēšanai.


Un svarīgiem rītdienas plāniem.


Un domām par magistra darbu, kas lika man atvērt vecos failus par virtuālo vietas izjūtu un atkal noveda ATI forumā. Deja vu, naturāli.

Dāmas, krāvēji un tetovējumi

Divdomīgākā diskusija, no kuras nāk divdomīgākās pērles.

"Līdz ar tetovējuma iegūšanu viņas (sievietes) sevi izslēdz no iespējas klūt par dāmu."

"Reti ko ir tikpat grūti sasniegt kā kļūt par dāmu. Reti kas ir garlaicīgāks par īstu dāmu." (mans)

"Tetovējums ir apliecinajums mūža garumā par mirkļa prāta aptumsumu."

"Aprobežotība patiešām mēdz būt neaprobežota."

"- Agrākajos laikos piespiedu kārtā tetovēja ielasmeitas.
- Agrākajos laikos nedrīkstēja bez cepures pa ielu staigāt."

Pēdējais citāts labi sasaucās ar to, ko es šodien pateicu diskusijā:

Runājot par to vai tetovēšana ir māksla vai nav, kā nez jūs varat to izvērtēt dzīvojot laikā, kad šī māksla ir aktuāla? Parasti jau visu aktuālo nopeļ.

Jūsu informācijai - balles dejas, par kurām mēs runājam tajā forumā un kas tur tiek uzskatītas par augstākās kultūras apliecinājumu, savos pirmssākumos vienmēr tika uzskatītas par nepiedienīgām un kulturālam cilvēkam neiedomājamām.

Vīnes valsis (no kura ir cēlies lēnais valsis) 18. gs. tika uzskatīts par nepiedienīgu savas trakās virpuļošanas dēļ - virpuļojot dāmām var redzēt kurpes un potītes, nekas nevar būt neķītrāks.
Fokstrots ir cēlies no čarlstona, šimmi un black bottom, ko ir dejojuši nēģeru imigranti ASV savos krogos.
Tango ir ostas krāvēju deja.
Svings vēl līdz šai baltai dienai ir krodziņa deja nevis kaut kāda tur balles deja, ko glaunie kungi dejotu ar glaunām dāmām (un gāztu dāmu zemē un riņķī, hi-hi).
Samba ir pludmales deja. Rumba un čača, protams, arī. Cēlušās no Kubas, kādas nez tur bija greznās balles.

Pirms divsimts gadiem kosmētiku lietoja tikai pērkamas sievietes. Tagad dāmas pucējas ka nu tikai. Pēc simt gadiem varbūt glaunās dāmas uz ballēm nāks tetovētas kā cilšu šamaņi.

Starp citu, es to visu stāstu aiz sporta intereses, jo man diemžēl nav neviena tetovējuma - es tā arī nevarēju izlemt, ko būtu vērts paturēt uz mūžu. Bet tagad vairs netaisīšu, jo nav nekāda azarta kādam izrādīt, kas man ir vērtīgs un paliekošs.

Чарльз Де Линт "Лезвие сна"

Es atceros, lasot Neffenegeres "Laika ceļotāja sievu", es atsaucos uz De Linta grāmatu kā uz līdzīga tipa stāstu, tikai vājāku. Tagad, pārlasot, man ir jāsaka, ka tas ir tikpat spēcīgs, tikai pavisam savādāks. De Lints ir superīgs onkulis, un šis manuprāt ir viņa spēcīgākais darbs. Kopīgs ar Niffenegeri ir tikai subkultūru slānis, māksla stāsta varoņu dzīvēs un pasakas piesitiens.

Turklāt, ja Niffenegerei tā ir īsta fantastika ar laikā pārvietošanās praktizēšanu, tad De Lintam tā ir urbānā mistika, kas man personīgi nav tuva, bet grāmatā attēlota nu ļoti simpātiski. Urbānā mistika, kas tas par zvēru? Romāna varoņi bez tiem galvenajiem personāžiem ir pilsēta, glezniecība un mistiskie radījumi, kas iznāk no mākslas darbiem. Un vēl, es teiktu, bērni ar atņemto bērnību. Autors cīnās. Cīnās par burvestību dzīvē, par dzīvību mākslā un par palīdzību nelaimīgiem bērniem, ja jau par taisnību pasaulē cīnīties nevar.

Ļoti sirsnīgi, cilvēciski personāži, kas izjauks visus stereotipus par māksliniekiem, kas ir gadiem ilgi gulšņājuši jūsu galvās. Ļoti spēcīga vietas izjūta pilsētas aprakstos. Lēni plūstošs un silts stāstījums un dziļi iespiesta realitātes sajūta - tās kabatās iebāztās rokas, kad jaunā māksliniece brien caur sniega vētru no studijas mājās, raizējoties par saviem darbiem un to sekām. Sarunas par sadzīves problēmām kafejnīcā pēc personālizstādes atklāšanas, privāts tusiņš uz salas, vecā monstra-mākslinieka darbnīca, rakstnieces rudie mati - viss kā dzīvs. Tikai beigas sanāca tādas nervozas - ziniet, kad lasi un nervozē un ātri rij vārdus, lai ātrāk pāršķirtu lappusi un uzzinātu - nu kas tālāk. Filmās tā arī mēdz būt. Citiem patīk, bet es nemaz neesmu tāda action fane, tā kā pēc lēnas sižeta attīstības es mazliet aizrijos ar to visu fragmetu straujo maiņu, skriešanu un griešanu. Citādi - izcili. Un beigas arī ir laimīgas, kas manās acīs vienmēr ir pluss.

Vēl es biju lasījusi De Linta īsstāstus. Daži nav slikti, bet tur cietsirdīgas izturēšanās pret bērniem, subkultūru un burvestību tēmu ir pāri saprāta robežām. Literatūras slānis šeit kalpo tikai tam, lai līdz lasītājam aiznestu svarīgāko autora pasaulē. Un pasaulē vispār.

---

Ar Niffenegeres palīdzību es pievērsu uzmanību grupai Violent Femmes, bet De Lints mani iepazīstināja ar Pogues, par ko esmu viņam ļoti pateicīga.

Lasīt

Labi komentāri De Linta daiļradei

Nedaudz zupas no literatūras un ģeogrāfijas

Absolūti apburošs stāstiņš, kā reiz par to, kas noteik, kad ģeogrāfs izskaidro augsto dzeju.
В. Драгунский "Тиха украинская ночь..." (bērnu krievu valodā)