Kaut kad jāuzdrīkstas taču iet mežā uz ilgāku laiku arī ziemā. Es jau sen biju domājusi par Smārdes rogainingu, bet jau pirms viņa gadījās Ziemassvētku izvēle Dobelē, 4 stundas, izskatījās pēc parasta rogaina, tikai apvidu solīja mežonīgāku un neskartāku. Mani gan vairāk uztrauca jautājums - kāds būs laiks? Vienu brīdi solīja -25. Tad siltākā prognoze bija -12. Apmēram ar to es arī rēķinājos, jo jau nedēļu tie -10-12 turējās. Tāpēc es steidzami iepirku divas sporta apakšjakas un goretex zābakus, kas īpaši smalki neizskatījās, toties silti gan. Un caur duālu - savu kompasu. Savu - tas skan mīļi, jo tomēr īrētais ir svešs. Bet man tagad ir savējais, un tas jau kā radinieks.
Galu galā tajā dienā bija ap 0. Sniegs līdz celim un ap 0, jā. Un vēl daži negaidīti aspekti: mans apdauzītais astes kauls (knapi varēju pieliekties un visu laiku baidījos nokrist un nepiecelties) un vīra klepus (2 gadus atpakaļ pēc intesīvās slēpošanas ar klepu viņš nolikās ar plaušu kārsoni), tāpēc nolēmām neskriet, bet veikt pārgājienu. Un pārgājienā ģērbšanās ir pavisam cita. No rīta, kad Dobelē izkāpām no mašīnas, bija dikti drēgns, un smidzināja lietus. Un, lai cik es skatītos uz pārējiem skrējējiem, parastās siltās skriešanas bikses mani nevilināja. termoveļa, biezās sniega bikses (par to vēlāk papriecājos), plānā flīsa jaka un parka. Nu jā, parka nav sporta apģērbs, bet es arī nebiju plānojusi sportot, huļi.
 |
| mērogs 1:20 000 |
Es sasilu jau pirmajās 15 minūtēs līdz pirmajam punktam (51). Pie trešā (91) es jau biju viscaur slapja, tur es to flīsa jaku arī novilku. No starta līdz 91. es visu laiku bubināju par ziemu un stulbo orientēšanos ziemā. Jo ziemā tas izskatās tā: visskaistākais ātrākais izlauž taku, un pārējie tik jož pa to. Es, protams, biju plānojusi pastaigu, bet ar orientēšanās elementiem, nevis tupi pa taku! Pēc 91. iedzērām tēju un turpinājām. Grāvis bija smuki aizsalis, un mēs tik tipinājām pa to uz priekšu. Viens slēpotājs pat slidolī bija uzdevis par apsnigušu ledu, mēs smējāmies. Pēc 52. grāvī darbojās bebri - stumbri nogāzti, un turpat bija viņu dambītis, pēc kura tas vairs nebija grāvis, bet strautiņš. Tālāk mēs gājām jau gar krastu. Garlaicīgi. Karsti. Kājas siltas un sausas, neskatoties uz dziļo sniegu. 43. punkts, 2 no 4 stundām iztērētas. Tēja. Siltu jau it kā negribējās, bet ūdens līdzi nebija. Nu labi, tēja arī nebija tēja, bet upeņzaptes ūdens.
Un pēc 43. beidzot sākās orientēšanās. Sportisti-skrējēji bija ņemuši tālāk uz ziemeļiem, bet mēs sākām noslēgt savu mazo aplīti. Iesācēji - ne iesācēji, bet distanci mēs plānojam un plānam sekojam. Bija doma paņemt 73., tad 44., un tad skatīties pēc laika: ja stundas laikā paspēsim, tad doties uz 84., tad 34. un finišs. Ja nepaspēsim - tad 33.- finišs. Te, protams, beidzās arī iemītā taciņa. Stulbums, es jums teikšu, ir viens kompass uz diviem. kam kompass - tas orientējas, bet otrs - velkas pakaļ. Es biju tā, kas velkas pakaļ. Karte man arī bija jau visu nopļurkāta - slapjajā cimdā turēju, gudriniece. Nu, es arī uzmetu aci, kur tas 73. un piekritu vīram, ka jāiet caur mežu pa azimutu. Azimuts ta azimuts, bet mežā sniegs līdz celim!!! 10 minūtes, 20, pusstunda... sniegs, sniegs, sniegs, grūti iet. šausmīgi grūti. Kājas smagajos zābakos iet jau pašas, ceļas un iet, un mana apziņa tik visu laiku domā: "Aste, aste! Tikai nepaslīdēt, neiebāzt kāju bedrē, neapsēsties atkal uz sava dauzītā asteskaula!"
Vel es visu laiku cerēju, ka vīrs nenomaldīsies no azimuta, jo atsperties īsti nebūs no kā. Karte ir ļoti aptuvena, daudzi izcirtumi nav atzīmēti, un daži atzīmēti ceļi nav dabā. Tas ir, viņi, varbūt, ir, bet pusmetru zem sniega. Tad es sāku arī skatīties kartē un interesēties par to, kāpēc mēs negājām apkārt, pa lielo ceļu? Un te es savu vīru gan sakaitināju, jo es takš esot gribējusi orientēties bezceļā, pabļaustījāmies par tēmu, kurš te ir gudrais, un apsēdāmies atpūsties uz apgāzta koka. Stunda sniegos, attālums mazliet vairāk par kilometru. Punktam tepat ir jābūt. Vīrs novilka cimdus, kompasu kārtīgi piesēja zariņā, es uz to ar interesi nolūkojos. Pačurāja, iedzērām tēju, sākām posties tālāk. Un te viņš - Aaaaaaa, es kompasu padirsu!!! un es arī - Aaaaaaa, īrēto kompasu! (vienu jau mēs iestādījām Bādciema purvā par 16Ls) Thu! Reku viņš, zariņā taču! Un te es: Es padirsu identu!!!! Aaaaaa!!! Jā, identu es tiešām pasēju. Laikam, vienā no reizēm, kad ieņurkoju sniegā vai ķēros ar roku pie eglītēm, lai neieņurkotu.
Tālāk man noskaņojuma nebija: jāmaksā par identu (23 lati) un vēl diskvalificēta. Idiotisms. uz 44. gājām 40 minūtes ar vēl vienu tējas pauzi tupi sēžot sniegā. Zbs. Laika, protams, nepalika nekādam 33., laidām pa iebrauktu ceļu pa taisno uz finišu, tas gan aizņēma tikai 18 minūtes. Ejot pa ceļu, es sapratu, ka manos sausajos siltajos zābakos kaut kas pļur. Slapji viscaur! Bet es pat nebiju ievērojusi, komforts tomēr tās termozeķes un goretex zābaki! Par laimi, man ieskaitīja vīra izieto distanci (jo gājām jau kopā), mēs bijām 43/44 no 50 (tas ģan skaitījās individuālais pasākums), bet samaksāt par identu gan nācās, ievācot pa piecītim no visiem līdzbiedriem (duāls un viņa komrāds). Sālīts tas pasākums sanāca, bet patika.
Jā, jā! Es aizvilku mežā arī duālu, un tagad mums (diviem, bitītmatos, čempioniem) sarunas par sporta apaviem, bahilām un biksēm vien. Es ceru, ka viņš pratīsies un uzrakstīs, kā tas ir, kad ziemas rogains ir pirmais šī veida piedzīvojums. Tālāk plānojam Smārdi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru