Šī būs vēl viena grāmata par cilvēkiem, ko es visvairāk mīlu, par cilvēkiem, kas dara tikai to, ko visvairāk mīl. Tikai šoreiz to nevar manīt. Ilgi. Vecenīte, kas, atrauta no mājas, kas ir daļa no viņas pašas, lēnām izgaist pansionātā. Pavārs, kurš neieredz savu tikpat ka diennakts darbu. Vēsturnieks, kas pats nesaprot, kur atrodas. Māksliniece, kura berž tualetes podus un mirst badā. Netīri un neomulīgi mājokļi, iemītnieki, kas ienīst tos un viens otru. Grāmatas sākums ir jāgrauž, jākošļā, tā ir sausa, auksta un neizturami garlaicīga. Mokot to lappusi pēc lappuses tā sāk mazliet atsilt, atmaigt un pat nedaudz ieinteresēt. Pēdējā trešdaļā lasīt jau ir tikpat patīkami, cik gulties uz svaigas veļas pēc smagas darbadienas. Beidzamās nodaļas lasot es ar smaidu glāstīju grāmatu. Un pēdējais teikums ir grāmatas kulminācija – tik uzjautrinošs un draisks un vienlaicīgi tik aizkustinošs, ka es iesāku smieties, bet tomēr nolēmu labāk raudāt. Šī teikuma dēļ es pat pievēru acis uz lēto paņēmienu, ko autorei nez kāpēc labpatikās izmantot – „ak, kā viss pēkšņi nogāja greizi!” mākslīgi izveidoto rūgto momentu pirms vissaldākā nobeiguma.
Tad lūk vēl... Jodi viennozīmīgi ir cilvēks, ko es apbrīnoju, cienu un kuras viedoklis man pat var likt pārskatīt savu viedokli, bet ne šoreiz. Pāris dienas atpakaļ es lasīju viņas domas par kādu pavisam citu darbu un citu negatīvu atsauksmju starpā tur figurēja „Happy end? Un kopš šī laika viņi visi dzīvoja laimīgi? Un tas ir viss? Kā var tik sūdainai grāmatelei vēl pierakstīt tik sūdainas beigas?” Mani tas uzvedināja ne vairāk ne mazāk kā uz domām par kulturāli-starpkontinentālām atšķirībām. Tātad, Štatos „happy end” vairs nav modē? Un ja Jodi tā saka, tad tas tā ir, varat man ticēt. Viņiem droši vien pārāk bieži tādas beigas ir bijušas. Eiropā happy end pēc visām mocībām, asarām un vilšanās, ko mums sagādāja gaumīgs Eiropas kino un gaumīga Eiropas literatūra, no kuras pakārties gribas, totāli rullē. Īpaši, kad šī pārsteiguma bumba ir ieguldīta pašā pēdējā teikumā. (Otrā versija ir tāda, ka Jodi ir laba gaume, un pasaules klasika ir tendēta uz sāpīgām rakstu darba beigām, bet tas būtu pārāk vienkārši.) Tā lūk, Jodi, tagad ir pienākusi mūsu laimīgo beigu un grāmatu, pēc kuru iztukšošanas gribas dzīvot, dejot, mīlēt un dzemdēt, ēra. Paldies Dievam un rakstniekiem, kas ir noguruši filozofēt, par to!
Tad lūk vēl... Jodi viennozīmīgi ir cilvēks, ko es apbrīnoju, cienu un kuras viedoklis man pat var likt pārskatīt savu viedokli, bet ne šoreiz. Pāris dienas atpakaļ es lasīju viņas domas par kādu pavisam citu darbu un citu negatīvu atsauksmju starpā tur figurēja „Happy end? Un kopš šī laika viņi visi dzīvoja laimīgi? Un tas ir viss? Kā var tik sūdainai grāmatelei vēl pierakstīt tik sūdainas beigas?” Mani tas uzvedināja ne vairāk ne mazāk kā uz domām par kulturāli-starpkontinentālām atšķirībām. Tātad, Štatos „happy end” vairs nav modē? Un ja Jodi tā saka, tad tas tā ir, varat man ticēt. Viņiem droši vien pārāk bieži tādas beigas ir bijušas. Eiropā happy end pēc visām mocībām, asarām un vilšanās, ko mums sagādāja gaumīgs Eiropas kino un gaumīga Eiropas literatūra, no kuras pakārties gribas, totāli rullē. Īpaši, kad šī pārsteiguma bumba ir ieguldīta pašā pēdējā teikumā. (Otrā versija ir tāda, ka Jodi ir laba gaume, un pasaules klasika ir tendēta uz sāpīgām rakstu darba beigām, bet tas būtu pārāk vienkārši.) Tā lūk, Jodi, tagad ir pienākusi mūsu laimīgo beigu un grāmatu, pēc kuru iztukšošanas gribas dzīvot, dejot, mīlēt un dzemdēt, ēra. Paldies Dievam un rakstniekiem, kas ir noguruši filozofēt, par to!
Amerikas kārta umniekot, aizverot grāmatu justies sarūgtinātiem un tēlot iedvesmu
Oooooo... domubiedrs! Nu re, man ir pilnīga taisnība!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru