Vasara man vienmēr patīk, jo nav daudz jāģērbjas. Bet katru gadu es ņaudu, ka nepatīk, jo garlaicīgi un staigā vienos šortos trīs mēnešus. Šogad vasara bijusi īpaši pateicīga, un es tiešām nostaigāju viņu visu divos šortos un divos kreklos. Divos - jo jau 9 no rīta bija +26, un man nācās iet dušā un pārģērbties jau pēc pirmā rīta gājiena līdz dārziņam un atpakaļ.
Vārdu sakot, rudens vienmēr pārāks par vasaru, un ne tikai tāpēc, ka var vilkt mēteli.
Īsumā, ko mēs darījām oktobrī.
6.10
Sturm ar Knab un Pacients
Nesaprotu, ko tajā vakarā Depo bija tik maz cilvēku, bet tā nav mana problēma. Sen nebija tik labs industriell tanzen. Spēlēja Knab, viens no Sturm kustības aizsācējiem. Uz viņa šturmiem es gāju vēl deviņdesmitajos. Un pēdējā laikā, salīdzinot atmiņas un tagadējo piedāvājumu, man likās, ka nav tik vairs spēcīgi. Bet tā kā es ļoti ticu tam, ka cilvēks savā atmiņā daudz ko piedomā klāt, neko neteicu. Izrādās, vienkārši man Knābis nespēlēja.
2014. gadā mēs gājām uz Andrejostas baržu uz Night Shift industriālo pasākumu. Tur spēlēja vācieši
Xotox. Mēs viņus nesagaidījām, jo spēlēja viņi ap diviem naktī, and I was born to be wild but only until 9PM or so. Pēc tam es dabūju viņus dzirdēt internetā un vairs nepārtraucu. Tā man ir viena no pēdējos gados klausītākajām grupām (īpaši treniņos), un vēlāk es ļoti, ļoti, ļoti nožēloju, ka toreiz baržā nezināju, ka ir jāpaliek.
Nu lūk, pirmo reizi kopš tās 2014. gada augusta nakts es sajūtos, ka esmu atsitusi šo vilšanos. Knab tā uzspridzināja, ka Xotox nobālēja. Pat mans vīrs, kurš nav lielais industriālās mūzikas cienītājs (un vispār gluži neatzīst šo troksni par mūziku), teica, ka nereāli kruta spēlē. Ka, ja daudzus gadus praktizējas, tad var kļūt par izcilu profiņu, un ne tikai, piemēram, metināšanā, bet arī industriālās mūzikas spēlēšanā. Viņš spēlēja uz maiņām ar Pacientu. Lūk, tas otrais spēlēja labi - tādu smagāku elektroniku, var dejot un tā... Tikai dejojot es ķēru sevi pie tā, ka domāju par darbu. Un vispār nedaudz garlaikojos un domāju, what's next. Norakstīju to uz nogurumu (tomēr jau vairākas stundas desojos). Jo Pacients spēlē mūziku, pie kuras var dejot. Un tad atkal atnāca Knābis. Kurš spēlē mūziku, pie kuras tu nedejo, viņš spēlē mūziku, kura pati nosaka, ko tev darīt, un pati valda pār tevi. Un domas par darbu un sadzīvi pilnībā izgaist.
17.10
Reljefa sezonas noslēgums Turbās un buļļi
Katrs ar vīru dabūjām pa otrajai vietai, pa kreklam un vienu ekotorti uz diviem. Vīrs gan visu laiku teica, ka viņam nepienākas, bet es saku, ka viņš ir godīgi nopircis savu kreklu un otro vietu, piedaloties visās (!) kārtās, pat ja viņš atskrien tālu ne pirmais. Galu galā, viņš ir tas, kas uzstāj, ka arī cilvēks bez talanta var ar pacietību un mācīšanos panākt ļoti daudz. Tad kāpēc orientēšanās sportā viņš sevi-iesācēju salīdzina ar tiem, kas mežā rikšo no 7 gadu vecuma? Un ja cits ir tik izcils orientierists, vai viņš ir pelnījis augstāku vietu, ja nav atbraucis parādīt, ko māk? Nē, otrā vieta šeit ir ļoti pelnīta (ok, mēnesi vēlāk viņš dabūja 2. vietu Lāčplēša kausa elites grupā, tas gan ir humors, bet arī, paši vainīgi).
23.10-25.10
London
Bet viss oktobris bija pakārtots tam, ko mēs ar meitu gaidījām visvairāk.
31.10
Halloween
Jaunākais bērns man jau tagad ir Helovīnu fans, un neba es viņam to samācīju, jā. Nu patīk viņam viss par spokiem un par citiem monstriem. Normālas puiku padarīšanas emociju apgūšanā caur izbīli. Vārdu sakot, jau vairākus mēnešus iepriekš viņš sadalīja visiem lomas - mamma būs skelets, Barbara vampīrs, tētis - spoks, un Filips - mūmija (ar variācijām, bet pēdējā brīža izvēle bija tieši šādā). Un tad Helovīni bija klāt. Saņemot pāris konču no kaimiņiem, bērnam bija āķis lūpā - novembrī šim paredzēta dzimene, bet nē - dāvanas nevajag, torti nevajag, ejam atkal Helovīnos. Ok, Ķekatas, ko pārrunāja dārziņa arī ieknābāja, bet Helovīni tomēr vairāk, jo baisāk.
Es atbalstu, pēc ziemīšiem - šie ir mani mīļākie svētki. Un, kā jūs pareizi sapratāt - oktobris ir mans mīļākais mēnesis.
