Kāpa 2019 Alūksne

Šogad mēs startējām jau visi četri.

Bet ar piepūšamo matraci un gulēšanu mašīnā ir grūti. Kaut kas tomēr jādara. 

WMOC2019

Pasaules Vecmeistaru Čempionāts orientēšanās sportā. Šajā pasākumā mēs piedalījāmies kā brīvprātīgie, galvenokārt tāpēc, ka tad varēja saņemt divus brīvstartus (citādi, dalība velk uz 120 eur). Kaut ko esam vinnējuši, kaut ko zaudējuši.

Protams, pirmais vinnests ir tas, ka strādājot var redzēt daudz vairāk, nekā vienkārši skatoties. Dažreiz pat vairāk, nekā piedaloties. Šogad esam strādājuši punktu sargu komandā. Sēdi pie KP un gaidi, vai kāds viņu negribēs nozagt vai sabojāt. Nevienu no mūsējiem negribēja. Darbiņš nav grūts, īpaši, ja tev tajā dienā nav brīvstarts. Dzegužkalnā un Vecrīgā sprintus mēs neskrējām, toties skatījāmies, kā to dara citi - gan tie, kas paņēma vietas (un tās tika anulētas), gan tie, kuri īsti nesaprot, ko meklē. Pienāk pie punkta - a, nav īstais! Tādu dalībnieku tur bija vairāk nekā es varētu iedomāties.

Jā, tas ir sniegs jūlijā. Vai krusa.

Toties pārējās trīs dienas darbs bija mežā, kur divas no tām bija paredzēts arī skriet. Sākotneji es vispār iedomājos, ka dienās, kad mēs skrienam, mēs nestrādājam, bet tad mums pateica, ka takš mierīgi varēs apvienot. Nu... Lieta tāda, ka darbs ir no apmēram 8 līdz 17, bet starti - no 10 līdz 13. Mums nozīmēja darba vadītāju zināmu kā Vollijs Kukks. Mūs ieveda mežā un tur atstāja sargāt KP. Es bikli jautāju, kā būs ar startiem, uz ko saņēmu ļoti neskaidru atbildi, ka nu emm, es sprintā piedalījos, uz šito mani arī pierunāja, mož kaut kas sanāks. Vollij, ko tu tikko pateici? Kas tad ir ar tiem startiem? Nu, no tā izriet brīvprātīgā pirmais bauslis: katrs pats par sevi. 

Tev vajag pusdienas? Zvani un prasi. Un tad ej pakaļ, jo darba vadītājs sarunājas un viņam nav laika glupībām. Tev ir starts? Tiec galā pats. Mēs ar vīru vienkārši nostartējām uz maiņām. Viens skrien, otrs pieskata 8 punktus reizē.

Starp citu, vidējā distance bija Bumbukalnā. Es nedaudz raustījos no tā, kā es nez tur uzstāšos, jo tas mežs ir... Man likās, ka es ne tas, ka iziet distanci, es starp saviem sargājamiem punktiem apmaldīšos! Tas mežs ir kā spoguļu labirints - viscaur visur vienāds, praktiski bez piesaistes objektiem, toties punktu daudzums ir 10 uz 500 kvadrātmetriem. Skrienot, es paņēmu vienīgo man iespējamo taktiku - paņem azimutu, cieši turi un skrien cik spēka, kamēr nenovirzījies. Par laimi, bija vismaz saule, kas man visu laiku palīdzēja nezaudēt virzienu. Tikai tāpēc man izdevās iziet visu distanci, un pat bez lielās maldīšanās. Gandrīz visus punktus es atradu viegli un ātri, tikai uz diviem iztērēju uz katru pusstundu. Bet tas ir labāk, nekā uz katru iztērēt 10 minūtes. Vienīgais punkts, ko es e tas, ka neatradu, bet sajaucu vai nesapratu bija finišs. Vairāki starti ir normāla parādība, bet ar vairākiem finišiem man vēl nebija nācies saskarties, un tāpēc es ne uzreiz ievēroju, ka man jāņem nevis 100KP, bet 200.

Pēdējā dienā garā distance norisinājās Lilastē. Šeit arī bija kalngals lieliskajai organizācijai. Sāksim ar to, ka rezultātu pēc Bumbukalna mums ar vīru abiem nebija - es atzīmējos ne savā finišā, bet viņš neaizgāja atzīmēties uz galveno finišu. Tas ir jā, ir ne tikai vairāki finiši, bet ne visos tevi piereģistrē kā no meža izgājušo. To gan arī neviens nepateica. Tāpēc viņš nodeva mūsu identus meitenei, kas solījās atrast mūsu rezultātus. Viņa to izdarīja, bet pēdējās dienas starta rītā mūsu identi bija pie viņas. Par laimi, bija viņas vārds, paredzamā atrašanās vieta un telefona numurs. Telefonu viņa necēla, un atrašanās vietā neviens viņu nepazina. Un arī es neteiktu, ka rautos man palīdzēt. Nav Emīlijas, un viss, ej prom. Vot tas ir serviss! Mēs atceramies - komandas darbs, katrs pats par sevi. Arī, ja tagad neesi darbinieks, bet dalībnieks. Es biju uzstājīga, un galu galā atradās čalis, kam bija nojausma, kas par Emīliju, un viņš sazvanīja kādu, kas bija viņai blakus. Identus es dabūju. Bet.

Bet viņi abi ir pie manis. Mūsu darbavieta ir 1.5 km nost no sac. centra, un centrs ir 1.5 km nost no starta. Starti notiek no 10 līdz 12.30. Garā distance. Es startēju 10, un, lai cikos es finišētu, nav ne mazāko izredžu, ka es paspēšu aizskriet no finiša līdz darbavietai, un vīrs no turienes - līdz startam. Ok, šeit nospēlēja arī mūsu neattapība - es varēju nodot identu vīram pa ceļam uz savu startu. Mēs varējām satikties distancē, jo viens no mūsu sargājāmiem punktiem man bija arī paredzēts. Bet līdz tam visam mēs neaizdomājāmies. Vīrs līdz pēdējam sēdēja ar punktiem un pat nepasauca maiņu no orgiem, tad gaidīja mani finišā, bet es finišēju pēc divarpus stundām, tieši, kad slēdza startu.

Jautājums būtu, ko tad es ņēmu tik garu distanci. Bet tas ir vēl viens knifs. Es pieteicu mūs vidēji sarežģītai, vidēja garuma distancei, un biju stipri pārsteigta, uzzinot, ka mani ielika OPEN3 (garā un sarežģītā) un vīru - 21A. O_o

Es gan slepeni priecājos par tām divarpus stundām (kontrollaiks 3h) un par distances garumu un sarežģītību, jo reāli sajūtos kā Pasaules Čempionātā. Katru punktu atrast bija nereāli grūti, un ne tikai man. Bija karsti, bija ilgi, bija sarežģīti. Visu laiku atcerējos to anekdoti, kur čalis tuksnesī džinam no pudeles izteica vēlēšanos nokļūt mājās. "Tad ejam" "Bet es gribu ātri!" "Tad skrienam". That exactly. Gribi mājās - nāksies skriet, jo gals vispār nav vēl redzams. Meklējot dažus no tiem punktiem, es atradu VISUS kvadrantā esošus - citreiz, 6-7 gabalus, dažus par divreiz. Un, lai gan nevienu reizi nepazaudējos ar galiem, punkta smalkā precīzas atrašanās vieta atņēma man visas intelektuālās un fiziskās rezerves. Ja vidējā distancē es ar visu diskābeli par finišu biju ar sevi un distanci apmierināta, tad šeit teju jāraud bija, aiz noguruma, niknuma uz apstākļiem, savu tupošanu mežā un orgu kļūdām. Bet distanci es pieveicu, un pat finišu atzīmēju īsto. Bet, protams, aizmirsu viņu nodot īstajā finišā! AAAAAA!

Toties pēc tam peldējāmies siltajā viļņainajā jūrā, un banketā bija burvīga uzkoda ar baklažāniem un riekstiem. Pārējais blah.

Vārdu sakot, plusi un mīnusi:

+ lieliskas distances un fantastiska apvidus izvēle. Vēl tagad nevaru beigt tašīties, iedomājoties, kā tajā spoguļmežā bija ārzemniekiem, kas nekad tur nebija bijuši. Tas taču ir īsts pasaku mežs!

+ kartēm nav ne vainas

+ galvenais darbu vadītājs (starp citu, tas pats Edijs) bija ļoti labs, pārējie gan bija mainīgas kvalitātes. Īpaši Vollijs.

+ centrā lieliska kafija un kebabi. Bet lēti gan nebija.

+ mani no rokas nopirktie Salomoni ir ideāli. Labi, ka neņēmu Inov8.

+ tusiņš kā parasti rullē, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka man ir 17 (gan dēļ darba vadītāja, kurš manā dzīvē nedaudz nofigurēja manos 17 gados, gan dēļ sabiedrības, kur visu laiku jūties kā skolniece, jo citi ir divreiz vecāki par tevi)
+ īpaši iekapāja vecā pasaules orientieristu elite un lūk šie cilvēki - vecuma grupa WM90. D e v i ņ d e s m i t. Jap, viņiem ir nedaudz zem 100, viņi brauc uz ārzemēm un tur orientējas mežā. !!!1111 Un viņu ir tik daudz, ka var pat aizpildīt pjedestālu. (pagājušogad saka, bija arī grupa 95, šogad gan vairs nav neviena).

- Paldies par garo distanci, bet nākamreiz tomēr varbūt ņemiet vērā, ko es pasūtīju, takš ne tāpat vien es izvēlos distanci sev pa spēkiem!

- Paldies par to, ka nekad neatbildējāt uz manu e-pastu par šo situāciju, Lielisks darbs! Es pat zinu, kurā par to bija atbildīgs.

- Tas bija tas pats cilvēks, kurš sēdēja reģistrācijas teltī, kad es jautāju pēc Emilījas. Hallo, ja jūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, tad, ja jūs nezināt Emīliju, vajadzētu pajautāt, kas ir par problēmu un meklēt alternatīvus risinājumus, nevis - neko nezinu, ej prom.

- Ēdināšana bija fui. Badā nepalikām, es arī negaidu, ka brīvprātīgos baros ar delikatesēm, bet nu tik klaji ielikt lētākos pieejamos produktus… Nu eu. Ja tas ir vienreiz dienā, tad vēl tā, bet ja es zinātu, ka mans bērns aizbrauca tur strādāt uz nedēļu, un tur viņu šādi baroja - nu tas ir aizgalds.

- Katrs pats par sevi. Jap. Noorganizē pusdienu piegādi un startus sev pats.

- Sprinta rezultāti anulēti. Hehe, no gan vajadzēja paredzēt no kroga nosaukuma, kur bija tie vārti, ko neizdevās atvērt.

Bet galu galā visiem brīvprātīgajiem iedalīja prizmas, šalles un identu maciņus, un es, kā tāds iezemietis, kas saņēma krāsainās krelles, paliku apmierināta. Iešu vēl.

Te ir neliels video no pēdējās dienas (Edgars Sparāns)

October, you're dynamite!

Vasara man vienmēr patīk, jo nav daudz jāģērbjas. Bet katru gadu es ņaudu, ka nepatīk, jo garlaicīgi un staigā vienos šortos trīs mēnešus. Šogad vasara bijusi īpaši pateicīga, un es tiešām nostaigāju viņu visu divos šortos un divos kreklos. Divos - jo jau 9 no rīta bija +26, un man nācās iet dušā un pārģērbties jau pēc pirmā rīta gājiena līdz dārziņam un atpakaļ.

Vārdu sakot, rudens vienmēr pārāks par vasaru, un ne tikai tāpēc, ka var vilkt mēteli.

Īsumā, ko mēs darījām oktobrī.

6.10
Sturm ar Knab un Pacients

Nesaprotu, ko tajā vakarā Depo bija tik maz cilvēku, bet tā nav mana problēma. Sen nebija tik labs industriell tanzen. Spēlēja Knab, viens no Sturm kustības aizsācējiem. Uz viņa šturmiem es gāju vēl deviņdesmitajos. Un pēdējā laikā, salīdzinot atmiņas un tagadējo piedāvājumu, man likās, ka nav tik vairs spēcīgi. Bet tā kā es ļoti ticu tam, ka cilvēks savā atmiņā daudz ko piedomā klāt, neko neteicu. Izrādās, vienkārši man Knābis nespēlēja.

2014. gadā mēs gājām uz Andrejostas baržu uz Night Shift industriālo pasākumu. Tur spēlēja vācieši Xotox. Mēs viņus nesagaidījām, jo spēlēja viņi ap diviem naktī, and I was born to be wild but only until 9PM or so. Pēc tam es dabūju viņus dzirdēt internetā un vairs nepārtraucu. Tā man ir viena no pēdējos gados klausītākajām grupām (īpaši treniņos), un vēlāk es ļoti, ļoti, ļoti nožēloju, ka toreiz baržā nezināju, ka ir jāpaliek. 

Nu lūk, pirmo reizi kopš tās 2014. gada augusta nakts es sajūtos, ka esmu atsitusi šo vilšanos. Knab tā uzspridzināja, ka Xotox nobālēja. Pat mans vīrs, kurš nav lielais industriālās mūzikas cienītājs (un vispār gluži neatzīst šo troksni par mūziku), teica, ka nereāli kruta spēlē. Ka, ja daudzus gadus praktizējas, tad var kļūt par izcilu profiņu, un ne tikai, piemēram, metināšanā, bet arī industriālās mūzikas spēlēšanā. Viņš spēlēja uz maiņām ar Pacientu. Lūk, tas otrais spēlēja labi - tādu smagāku elektroniku, var dejot un tā... Tikai dejojot es ķēru sevi pie tā, ka domāju par darbu. Un vispār nedaudz garlaikojos un domāju, what's next. Norakstīju to uz nogurumu (tomēr jau vairākas stundas desojos). Jo Pacients spēlē mūziku, pie kuras var dejot. Un tad atkal atnāca Knābis. Kurš spēlē mūziku, pie kuras tu nedejo, viņš spēlē mūziku, kura pati nosaka, ko tev darīt, un pati valda pār tevi. Un domas par darbu un sadzīvi pilnībā izgaist. 

17.10
Reljefa sezonas noslēgums Turbās un buļļi

Katrs ar vīru dabūjām pa otrajai vietai, pa kreklam un vienu ekotorti uz diviem. Vīrs gan visu laiku teica, ka viņam nepienākas, bet es saku, ka viņš ir godīgi nopircis savu kreklu un otro vietu, piedaloties visās (!) kārtās, pat ja viņš atskrien tālu ne pirmais. Galu galā, viņš ir tas, kas uzstāj, ka arī cilvēks bez talanta var ar pacietību un mācīšanos panākt ļoti daudz. Tad kāpēc orientēšanās sportā viņš sevi-iesācēju salīdzina ar tiem, kas mežā rikšo no 7 gadu vecuma? Un ja cits ir tik izcils orientierists, vai viņš ir pelnījis augstāku vietu, ja nav atbraucis parādīt, ko māk? Nē, otrā vieta šeit ir ļoti pelnīta (ok, mēnesi vēlāk viņš dabūja 2. vietu Lāčplēša kausa elites grupā, tas gan ir humors, bet arī, paši vainīgi).

23.10-25.10
London

Bet viss oktobris bija pakārtots tam, ko mēs ar meitu gaidījām visvairāk.

31.10
Halloween

Jaunākais bērns man jau tagad ir Helovīnu fans, un neba es viņam to samācīju, jā. Nu patīk viņam viss par spokiem un par citiem monstriem. Normālas puiku padarīšanas emociju apgūšanā caur izbīli. Vārdu sakot, jau vairākus mēnešus iepriekš viņš sadalīja visiem lomas - mamma būs skelets, Barbara vampīrs, tētis - spoks, un Filips - mūmija (ar variācijām, bet pēdējā brīža izvēle bija tieši šādā). Un tad Helovīni bija klāt. Saņemot pāris konču no kaimiņiem, bērnam bija āķis lūpā - novembrī šim paredzēta dzimene, bet nē - dāvanas nevajag, torti nevajag, ejam atkal Helovīnos. Ok, Ķekatas, ko pārrunāja dārziņa arī ieknābāja, bet Helovīni tomēr vairāk, jo baisāk. 

Es atbalstu, pēc ziemīšiem - šie ir mani mīļākie svētki. Un, kā jūs pareizi sapratāt - oktobris ir mans mīļākais mēnesis. 

Kāpa-2018

Un īsumā bildēs. Šis ir mūsu virtuves dēlis, kur brīžiem ir prāta vētra par to, kas mums priekšā. Kāpas bukletam katru gadu ir noteikta bilde ar apvidu, ieturēta vienā stila, te es centos uzminēt, kāda būs šogad. Jūru zīmēja jaunietis.

Bet es neuzminēju. 

Un šogad mēs trīsdienas nolēmām uztaisīt par četrdienām un braukt nevis pirmā starta dienā, piektdien, bet jau ceturtdien. Ar pieturu Kuldīgā.

Tad tu uz to Kuldīgu nevari sataisīties 25 gadus, un tad sāc braukāt katru gadu. Pat ne gluži tīšām. Šogad Kāpa bija Pāvilostā, un braucienu būtu loģiski sadalīt divās daļās, ar vienu pieturu pa vidu. Kas bija svētīgi, neskatoties uz dusmām un bļāvieniem pie upes un ņemšanos pa veikalu, un to, ka mašīna salūza, kad mēs vēl neizbraucām no Rīgas.

Jā, tur tikai tā var pārvietoties, un tikai ar čībām kājās.

Nopeldoties Ventas rumbā, gandrīz vai tvaikus nolaidu pa ausīm, un ceļš līdz Pāvilostai bija lielisks. Droši vien tādēļ, ka jaunietis gulēja, bet es aizmugurē sēdēju nevis pa vidu diviem bērniem, bet lepni malējā sēdeklī.

Vienu brīdi - jā, tad kad mašīna salūza vēl Rīgā, un tad arī pamodās jaunākais bērns, kuram bija paredzēts gulēt līdz Kuldīgai - viss izskatījās samērā bezcerīgi. Kur mēs, kur Pāvilosta, un kā vispār būt. Bet pagāja nieka 5-6 stundas, un lūk, kempings Sīļi (now Hortus), kurā no 2013. nekas daudz nav mainījies. Niknā zaļā jūra šogad ir rāma un jauka, saulriets ir jumtu nonesošs, un vakars liekas visas tās dižās noņemšanās ar braukšanu vērts.

Vakars vēl ar vājajiem dzērieniem.

Un nākamajā dienā, protams, Cirpstene. 

Sarežģīti bija nenormāli pat ar visu to, ka liktenis nosprieda man skriet visas trīs dienas DIR3 (atklātā grupā, garā distance ar atvieglotu navigāciju). Uz mikroreljefa, ziniet, navigāciju atvieglot nevar! Vienu punktu meklēju 20 minūtes, vēl vienu - 11.  2. un 3. dienās arī atradās pāris punkti pa 20-25 minūtēm. 

Brīžiem bija tieši (identiski!!!) šādi. Lai gan, prieks redzēt, ka ne tikai es esmu tāda idiote, bet arī tie, kas reāli sauc sevi par orientieristiem, nav neko labāki. 

Bet es tik un tā ar visu tiku galā (visas trīs dienas), un pat neizmantoju visu atvēlēto kontrollaiku pa maksimumu (pietuvojos 3. dienā ar 1:39).

Un braucot atpakaļ no Pāvilostas. Sūtu caurejas starus visiem gudriniekiem, kas uzskata, ka ceļa remonta luksofori uz viņiem neattiecas, un kad visi jefiņi stāv rindā, viņiem jābrauc tiem garām un jātraucē pretīmbraucējiem (kuriem gan deg zaļais!). Es ceru, viņi apzinās, ka rindas pie luksoforiem veido viņi paši, nevis luksofori? Diez vai.

Un vakarā, tradicionāli...

Šogad vakara tusiņi totāli izdevušies. Nu, cik tusēšanās var izdoties ar divgadnieku pa rokai. Un ar duālu ar Martell rokā. Un ar Barbaras komentāriem. Bet tas jau pieder pie lietas. No otrās puses, ja no rīta atkal starti, tad paldies vien tam divgadniekam, ka 12 visi jau bija gultā.

Otrajā dienā jūra bija atkal manāmi nikna. Vispār, jūra man ļoti patīk, bet te... Es atcerējos visu, ko teicu 2013. gadā.  Trauksmaina, depresīva šalkoņa, dusmīgi viļņi un saulriets jūrā. Ok, pēdējais ir labi. Bet mēs tik un tā gājām peldēties (mazgāties) - ar spiegšanu un reālām bailēm, ka viļņi ievilks jūrā. Ūdens arī diennakts laikā bija palicis neciešami auksts. Vējš ne tikai rāva matus nost no galvas, bet otrajā vakarā es pārliku mašīnu stāvvietā, kas ir tālāk no meža, jo priedes šūpojās tā, ka es reāli sāku uztraukties, ka uzkritīs pa nakti uz galvas.

Vilnīši izskatās maziņi? Tas no 25 metru augstuma.

Jaunietis četras dienas kauca un ņaudēja, ka grib mājās, bet pēdējās dienas apbalvošanā teica, ka mējās "Ņi naaadaaaa!!!" Mēs gan viņu neklausījām un aizbraucām. Un negaidīti labi tikām līdz mājām, lai gan es nedaudz raustījos, kā mēs atkal pievarēsim šo gaisa gabalu.

Bilžu autori ir jauktā secībā es, duāls un, laikam, divām - Ojārs Millers.