Pulkstens pieci. Es braucu mašīnā pa krastmalu un pilnā balsī dziedu "hier kommt die Sonne..."
Ap pulkstens pusdeviņiem Tils sāka skaitīt eins zwei drei vier... Godīgi, sakot, man elpas aptrūkās jau pie Aus. Es viņu knapi savācu līdz und die Welt zählt laut bis zehn. Tas ir kā pilnā spēkā noskriet simtiņu pirms maratona. Kur tā jāuzņem, a?
Nē, pagaidiet. No sākuma. Nestāstīšu par iesildītājiem, par tiltiņu, par tvaiku, salūtu, ugunīm un pārējo, tas jau ir pastāstīts akadēmiskā valodā. Es varu pastāstīt tikai no iekšpuses. Kad tiltiņš nolaidās, visi sāka grozīt galvas uz visām pusēm - kur?! kur skatīties, no kurienes gaidīt, un KO? Es centos pastiepties garāka (jo tajā pārpilnajā zālē neko nevarēja redzēt), mīņajos no viena pirksgala uz otru, klusi pīkstēju aiz uztraukuma un ķeros kapucē nepazīstamam džekam, kas stāvēja blakus (jo nostāvēt vairākas minūtes uz pirkstgaliem grūti, nu, un vispār es tajā brīdī slikti sajēdzu). Tai kapucei arī pēc tam vēl kādu laiku labi negāja. Un tad viņi noiet pa tiltiņu garām, tieši man gar degunu. "Reku, tavs mīļotais",- teicu es vīram, kad garām soļoja Flake. - "Un reku manējais, knapi velkas".
Un jā, atvilkās un sāka - eins, zwei... Блядь, блядь, блядь!!!! - histēriski sāka bļaut man pie auss viens no, tur, lielākajiem faniem. To viņš pēc tam darīja pie katra lielā hīta, kamēr spēka pietika. Un precīzāk izteikt emociju kāpumu nevarētu. Es kaut kā pēdējos koncertos tusējos pitā, pat pirmajā rindā, bet tāds mosh tur nebija. Labi, ka šoreiz mēs bijām kādā desmitajā rindā (jo nākt vajag laicīgi! ...vēl laicīgāk). Jā, vārdu sakot, jumts visiem nolidoja jau pie vārda eins. Tālāk psiho fanu pūlis mani aiznesa vairākus metrus uz priekšu. Tur es turējos pie tās pašas kapuces brīžos, kad prasījās atpūtināt roku, ar otru (haha) es tomēr paspēju pieturēt pupus (vilkšu nākamreiz skriešanas krūšturi!), un mēs visi kopā histērijā kliedzām un lecām un gāzāmies viens otram virsū.
Sonne
Wollt ihr das Bett in Flammen sehen?
Keine Lust
Sehnsucht
Asche zu Asche
Feuer Frei!
Uz Mutter man bija pofig, tāpēc es izmantoju momentu, lai atkal sameklētu vīru - nu cik jau var berzties ar svešiem džekiem. Un tur, starp citu, bija daudz mierīgāk, pat Links un Du Hast laikā, kad visi lēkāja kā bumbiņas - tīri prieks! Kruta bija bezdievīgi, līdz pašam pēdējam brīdim. Ich Will es nodziedāju ar īpašu izteiksmi - ne sliktāk kā bērns dzejoli salavecim. Bet nu gan, dārgie fani, grūti iemācīties vācu valodu uz koncertu, lai Tilam nav jums jātulko "Jūsu rokas, ibio!" Un pareizi es uztraucos, ka viss beigsies ar nemainīgo Ich versteh euch nicht. Er versteht uns nicht. Par to, cik visi bija tik smuki nolieti ar putām Pussy laikā, es tā smejos, ka pat vaigu muskuļus sāka raut krampī. Un kad tas lielais cilvēks, kas no skatuves rūc un dārd, pēc tam samērā maigā balstiņā pasaka Viel viel viel Dank, Dankeschön - it is so cute!!! Nu, labi, pateisībā viņš teica "Liels paldies", bet nu vienalga.
Vārdu sakot, es esmu absolūti apmierināta ar draivu, ar skatu, ar publiku, ar savu sagatavotību, ar visu. Tikai nākamreiz tomēr iešu pirmajā rindā, lai var nedejojamo gabalu laikā ne tikai mēģināt palūrēt pa šķirbu vai tik, cik vīrs var mani noturēt gaisā, bet izblenzt visas acis.
PS Ja pēc Scorpions man gribējās atkārtot jau nākamajā dienā, tad Rammstein es tiešām kādu laiku vairs redzēt negribu - pēc koncerta jūtos galīgi izspiesta gan fiziski, gan morāli.
PPS Interesanti tomēr, kā jūtās tie, kas stāv zāles galā. Un, galvenais, KO VIŅI TUR REDZ??? īpaši tie, kas īsāki par 1,80.
PPPS Te ir par konci Maskavā. Pretty much sums ir up.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru