Šīpavasara peldēšanas kopsavilkums

Zem kata visi rezultāti, video un mazi pastāstiņi

Nordea Riga 2014

Iepriekšējā dienā jaunie atbalstītāji atstāja zīmīti uz dēļa:

Vīrs skrēja pusmaratonu, bet es desmitnieku un solīju, ka, ja laikapstākļi netraucēs, noskriešu stundā.

Traucēja gan, jo tieši uz 10km skrējienu saule, kas bija visus piemānījusi, izlīda no mākoņiem un sabojāja man visu skrējienu. Pie pirmā pagrieziena, uz Hanzas ielu, kur bija mazliet vairāk par kilometru, es sapratu, ka esmu nosvīdusi, kaut arī vēl iesildījos. Un man svīšana mēdz sākties kilometra pēc 3.-4. Jā. Tālāk arī bija ļoti saulaini, bet tomēr, lūk!

Apakšējais ir vīra rezultāts pusmaratonā. Augšējais, saprotams, manējais. Es solīju - es izdarīju.

Bilžu man nav, jo to, kurš visvairāk dzenās pakaļ bildēm, neviens nefočē. Tā kā paldies bērnam par to, ka nobildēja mani brīdī, kad es nebiju tam morāli gatava. Tagad tā ir mana vienīgā bilde no pasākuma.

Vīrs gaidīja mani ar kameru pie Rātslaukuma, pat atrada ļoti labu vietu, bet neatpazina. Tā kā, labi vien, ka nav bilžu, kurās mani savējie nepazīst! Kur es ar koši sarkanu seju un mēli uz pleca šķībi skrienu pēdējo kilometru un ar roku pieturu numuru uz vēdera, jo tas krīt nost. 

Ko vēl piebilst: 

- ja dzeltenais ģīmis skatās virsū, ņem līdzi to savu ūdeni. Es to izdarīju un biju ļoti apmierināta: dzēru, kad gribējās, nevis pusotru km pēc starta, tad vēl pēc pusotra km un tad divi gari gabali sausajā. Arī apstāties nenācās un aplaistījos no sirds.

- pasākums ļoti skaists un ļoti labi organizēts. Nākamreiz izņemšu to Ramštainu no ausīm, lai vismaz dzirdētu, ko organizatori ir sarūpējuši, vienalga karstumā pat mūzika kaitina.

- ja sanāks skriet desmitnieku vēsumā, varu mēģināt solīt paskriet zem stundas.

Post-Ramm sapnis

Maijs, pavasara telefona foto

Sametīšu visu čupu ar gadījuma bildēm par pavasari.

Veloeko pārņēmuši pilsētu:

Tur augšā ir putns, zinājāt?

Ikdiena: brokastis

Ikdiena: darbs un kaķi

Laime

Ne jau vienmēr laime ir darbā, padomāju es periodos, kad man darbs liekas apnicīga padarīšana, kas novērš uzmanību no interesantākām nodarbēm, bet citi tajā brīdī savā darbā pazūd ar galvu un atklāti ar to lepojas. Jā, man tad uznāk nepilnvērtības lēkme un aizdomas, kas es nemīlu savu darbu un 21. gadsimta pavēles tendence mudina steidzami pamest visu un skriet meklēt sevi. Nē, es nedomāju mainīt darbu, un es to mīlu. Bet es labi atceros, ka visās attiecībās, arī attiecībās ar darbu, ir panīkuma brīži. Un laime šobrīd ir citur. Kur?

- sportā

- mūzikā

- bērnos

- kaķos

- draugos

- laiskās vientulības brīžos kuros man piedien nodarboties ar darbu!)  

Ievērojiet, šeit nav ne šmotku un iepirkšanās, ne dārza un mājas (kaut arī, ir sava laime tīrā istabā ar izmazgātiem logiem), ne darba, ne ēdiena, ne, tur, alkohola, bet ja būtu, arī tas būtu ok. Interesanti, 21. gadsimta tendence 'ātri meklē sevi!' iesaka pamest arī visu pārējo, kas vienā brīdī tevi neaizrauj pilnībā? Piemēram, ja tevi neaizrauj bērnu audzināšana, bet aizrauj iedzeršana? Es nekur neesmu lasījusi skaļos iedvesmas traktātus par to, 'kā es pametu ģimeni, lai atrastu sevi zaļā pūķa kompānijā', neskatoties uz to, ka tas nav visai nepopulārs risinājums. 

Jā, sāku tik iedvesmojoši, bet beidzu ar 'mudīt, tu'? Kā parasti. Duālam varētu patikt.

Nine Inch Nails

1998. gadā The Downward Spiral man bija totāli iekš top5 klausāmākiem albumiem. Arī šobrīd es viņu drošu roku ielikšu iekš top20. Tas nozīmē, ka man patīk nevis atsevišķi gabali no turienes, bet viss albums ka vienums - nekas nav jāizvēlas vai jāpārtin, klausies tikai uz priekšu. Un liels liels sapnis man bija sēžot Pulkvedī pie tukšas letes (kur es biju neatņemama sastāvdaļa tajā 1998. gadā) klausīties The Becoming. Es neatceros, vai tas sapnis bija piepildījies (droši vien bija, jo es toreiz tusējos ar tā kroga dīdžeju).  Bet ja gadījumā nebija, tad noteikti bija aizvakar.

Es pirms koncerta izpētīju setlisti iepriekšējiem koncertiem, ieraudzīju, ka pārsvarā tur ir visādi jauni garadarbi (jauni = sarakstīti pēdējos 15 gados, kuros es NIN neklausījos). 'Vienreiz noklausījos, man ne īpaši patika'. Tā arī aizgāju. 

Bet Reznors bija jaukumiņš, teica, ka sen neesot šo spēlējuši, bet viņam tas esot viens no mīļākajiem gabaliem. Un aiziet, The Becoming. Un pēc brīža Eraser. 

Es zinu, Reznor, ka tu lasi manu blogu, tā kā vēlreiz milzīgs paldies par šo apsveikumu! Nu, plus lielie hīti, kuri man parasti un vienmēr riebjas (numuri 3,4,5,10,19 un 20), bet koncertos tas ir tik sirsnīgi, kad viss pūlis vienbalsīgi dzied 'you could have it all, my empire of dirt' un 'i wanna fuck you like an animal', ka pat šie man liekas superīgi.

Ar 'iwon'tgiveupitwantsmedeadgoddamnthisnoiseinsidemyhead' un 'smash me erase me' es savā tuvākajā apkārtnē uzstājos solo. Bet publika bija ļoti dzīva, un ja ne tas zilais pirksts, es labprāt ietu mošīt kopā ar džekiem priekšā, jo arī man nepazīstami gabali bija ļoti dzīvi un skaisti. Apbrīnojami, kā cilvēki turpina darīt savu lietu, it kā nekas nebūtu mainījies kopš deviņdesmitajiem un viņi joprojām būtu muzikālās uzmanības centrā. Katru reizi koncertā par to brīnos, par to, ka katra no šīm vecajām grupām tagad strādā un izskatās daudz labāk nekā plaukuma gados, un ļauj man pilnībā izbaudīt to, kas viņiem ir radāms. Tieši tagad. Tieši man. Es nedomāju, ka tālajā 1998. Reznors būtu uz to spējīgs, bet tagad vēl nav par vēlu.

Reznors ir izaudzis. Deviņdesmitajos es pret viņu jutu pilnīgi vai bijību, jo šis ir rets gadījums, kad sākumā dzirdi perfektu mūziku, un tad ieraugi tās autoru. Un tas autors vizuāli ir šis mūzikas iemiesojums - ne pielikt ne atņemt. Reznors izskatījās tieši tā, kā es viņu biju iedomājusies, taisni bail. Man toreiz bija 18. Tagad es koncertā teicu vīram, ka atceros Trentu jaunu un tievu. Bet tagad redzu, ka vīrieši uz 50 tikai sasniedz īstu krāšņumu. Before and after. 

Labi vien, ka man ir slikta redze, un patiesību par to, kā tagad izskatās Reznors, es uzzināju tikai tagad internetos, vismaz koncertā man tas nenovērsa uzmanību. 

Vispār, cilvēkiem ir tomēr ļoti dīvaina izpratne par skaistumu un harmoniju. Šopēns (un arī Vāgners nē, ja kas) lūk, mani neķer. Bet šī te mūzika liekas perfekti harmoniska un skaista. Es tagad nelecos un nezīmējos, tas tiešām tā ir - pilnīga atbrīvotība, prāts pilnīgi izslēdzas un ķermenis kustas pats. Ritms, kurš mani nomierina, enerģija, kuru man vajag atbrīvot, un agresija, kuru man ir vitāli nepieciešams izmest ārā. Es ļoti cienu, kad šīs trīs sastāvdaļas ir virtuozi ievērptas saprotamā dziesmā ar konkrētu struktūru, bet kad tas plūst bez robežām un iespējas uzminēt, kur tā iet, tā ir pilnīga terapija. Sometimes not being in control is the most beautiful thing in the world.

PS Katrs koncerts, īpaši tie, no kuriem es neko daudz negaidu (tagad mēs nerunājam par ramštainu), atgādina man, ka es neesmu visgudrākā pasaulē un ka nevajag spriest par to, ko neesi redzējusi. Nē, iebāž man to sejā. Kad es nodomāju 'ko nu šie man var parādīt', viņi man parāda tā, ka mute paliek vaļā. 

Stipro skrējiens

Stāstu ilustrēšu ar dažādu fotogrāfu bildēm. Ne visās būšu redzama es pati, daudzas tikai ilustrēs aprakstītos šķēršļus. Katrai bildei būs ielikta saite uz oriģinālavotu, un uzskatīsim šo par atsauci. Visiem fotogrāfiem milzīgs paldies par darbu! Bez bildēm visi šie pasākumi būtu uz pusi mazāk jautri. 

Īpaši es kaut kā negatavojos, bet ar maniem 5-6 treniņiem nedēļā 'kaut kā īpaši', laikam, arī nav vajadzības. Godīgi sakot, pieteicos galvenokārt tāpēc, ka peldēšanas sacensības iepriekšējā dienā man izpostīja visu Popes rogainingu. Un, ja jau uz turieni es nebraucu, tad vismaz uz šito braukšu. Gaidīju es to, ko solīja - 9 km garu trasi ar daudziem šķēršļiem, no kuriem, es tā sapratu, tikai Stikla kalns ir patiešām grūts, bet pārējais - tāda vārtīšanās pa dubļiem vien būs. Savādāk kā par Netīro skrējienu es šo pasākumu arī saukusi neesmu.

Līdz mēs paņēmām vīra vecākus un bērnu - lai papriecājas gan par pastaigu Cinevillā, gan par netīrajiem senčiem/bērniem. Par to, ka organizatori iesaka paņemt līdz vismaz vienu atbalstītāju, kas finišā sagaidīs ar segu, es arī pasmīkņāju - protams, katram atbalstītājam ieeja 3 ēriki, ko nu neaicināt. Ar segu! 'Es esmu šokā, redzat, man ir sega!' Bet, kad mēs atbraucām, lija un pūta ziemeļvējš. Pa virsu savam skriešanas tērpam es uzvilku ziemas siltās sportenes, dūnu vesti, pa virsu vējjaku un vēl apdomāju un pieliku lietusmēteli. Īpaši glauni laikapstākļi nebija. Līdz startam sildījāmies krodziņā pie kamīna, dzērām upeņu tēju, tad izgājām, lai noklausītos instruktāžu.

Instruktāža bija vairāk joku dzīšana par meitenēm slapjos kreklos un apspīlētās biksēs. Akdies, kā tie komentāri par biksēm jau godavārds apnika! Nevienā sporta pasākumā es tādu idiotismu nebiju dzirdējusi, bet pie kopējās pasākuma noskaņas es vēl atgriezīšos. Tikko beidzās tā joku dzīšana, es tikai paspēju izlekt laukā no atejas un aizskriet uz startu kā jau dziedāja himnu.

Un starts! 

Maija brīvdienas

Šīs divas brīvdienas es pavadīju šādi

Sajutos pārāk tīra. Rītdien plānoju izklaidēties šādi