Marts

Principā, par šo periodu man gribas atstāt pēc iespējas mazāk pēdu, bet tomēr atstāšu. Jaungada korporatīvā runājām, ka alkoholu dzer tikai dēļ vīriešiem, dēļ bērniem - uzreiz zāles. Nevaru noliegt. Es šobrīd pat gribētu alkoholu, bet dēļ bērniem drīkst tikai zāles.

Sestdiena.

Zem acs uzmetās piepampums, kas pēc tam pārvērtās par sausu sarkanu pleķi. Un es pat vakar neesmu raudājusi, pirmo dienu kopš pirmdienas. Braucu un komunicēju ar grupu Queen. No rīta pamodos un galvā skaidri skanēja There's no time for us, there is no place for us. Fuck you, Brian May. Tas ir, es saprotu, ka tev arī tas skanēja kādu rītu, bet tā tava dziesma pēkšņi uznāca pleilistē, un tas bija nevietā. Stulbi raudāt, braucot sabtransportā. Ātri pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet tāpat sanāca pāris minūtes elpot ar muti vāļā. Es pēc tam noklausīšos, kad mēs iesim caur mežu un neviens neredzēs. Bet Fredijs tikmēr jau stāstīja, ka viņš esot banānkoks. Oh dear. 

Via frendlenta-10

Kā parasti, ir daži skaisti citāti no frendlentas:

Любовь – мой сегодняшний возраст. Когда чувствуешь себя и свои желания. Не боишься быть уязвимой. Признаешься в вещах, о которых лет в двадцать язык бы не повернулся сказать спокойно, без страха. C одной стороны, просыпаясь каждое утро, не знаешь, что ждет впереди. С другой стороны, кое-что уже видел и по опыту можешь угадать, что последует дальше. И во многом, что происходит, видишь смысл.

http://iz-antverpena.livejournal.com/118703.html

To es no sava šībrīža vecuma gaidīju. Bet tā notiek ar līdzsvarotiem, psihiski veseliem, nesaraustītiem cilvēkiem. Sevi es pie tādiem pieskaitīt nevaru. Es arī no dabas esmu ļoti nemierīga, bet apstākļi mani sarauj vēl vairāk. Rezultātā mans vecums izskatās šādi, un tā ir trīsdesmitgadnieku medaļas otrā puse:

вообще "выматывает" - главное слово последних дней (или недель? я уж и не помню). очень много новой информации, которую надо укладывать и перекладывать слоями. а я, в целом, из тех людей, которые не могут одновременно получать и отдавать. то есть, я либо учусь, либо воплощаю. и если пытаюсь и то, и другое одновременно - дико устаю, и при этом дико же неэффективна. очень хочу повернуть уже куда-нибудь рубильник, но никак не получается

а еще внезапно познакомилась с человеком, который постоянно пытается меня в чем-нибудь переубедить. ну как постоянно. это мне кажется, с непривычки, что постоянно. но боже, сколько же эта деятельность жрет оперативной памяти!

http://paola-maldini.livejournal.com/696058.html

Out of Space

Es te nesen ievēroju, ka baletā bērnu vecāki dažreiz uzmanīgi skatās uz mani, smaida un tad saka 'Sveiki!' Nu tā, ar lielo burtu. Domāju, kas tas ir, a? Tad atcerējos ziemassvētkus un Whooooooooooo Barbra Streisand. Nja, tur bija sieviešu grupiņa, kas dejoja, ieskaitot Teiksmas mammu, un daži atsevišķi pāri. Bet tie pāri tā nedauzījās kā mēs. Es vispār jutu, ka man brīžiem ir 18, un es esmu Pulkvedī.

Atzīšos, es protu dejot Gangnam Style (bērni atnesa uz astes), vienu vakaru ģimeniski dejojām kankanu un nereti ar bērnu un vīru mājās attēlojam I Want To Break Free (es ģimenei atnesu uz astes). Bērns, protams, pretendē uz vietu ar slotu, bet man, protams, sanāk labāk. Es neaimirstu tos mazos solīšus starp divām istabām. Un vasarā Tallinā kāzās augstpapēžu kurpēs ālējos pie Prodigy. Visvairāk tur atrāvos, kā parasti, es ar vīru un viena divu bērnu mamma. Viņa nometa kurpes un skrēja pie cilvēkiem ar laimīgiem kliedzieniem: "Ejam dejot! Man bērns aizmiga!!!!" Kā es viņu saprotu! Un es ar patiesu nostaļģiju atceros tās kāzas un Sirtaki un Prodigy. 

Pēdējie gan joprojām ir ar mums. Man pēdējā laikā sanācis labot čupiņu ar filmām par skeiteriem, breikdenseriem utml. Un es nevarēju noturēties un neiemest aci klasiskajos gabalos. Nu ko, ja pavasaris nenāk pie mums, mēs nākam pie viņa.

14.02 Slash

Un tomēr, par to, kas tur bija, Kauņā. Un kurš kuram vīrs.

Zinat... nav divas nekādas divas grupas. Pietiek apskatīt abas, lai saprastu, ka Slash Akselam nav konkurents. Un ka GN'R nav nepieciešams Sleša cilindrs. GN'R bija šovs (3 stundas, nevis pusotra!), milzīgs ieguldīts darbs (no katra grupas dalībnieka) un izcili nospēlēti gabali. Un te... te bija tupa pazīstamu dziesmu spēlēšana, nekādas izdomas, nekādu ekstru. Pat apģērbā ne. 

Katru reizi, kad sanāk klausīties iesildītājus, es brīnos - nu kāpēc vieni prot sacerēt tādas dziesmas, ka aizmirst nevar, bet citi - dzied, dzied, viss vienmuļš... un kad jau tas beigsies, a? Ne tev vārdi, ne tev mūzika, tikai žavas. Nu tad lūk, kad Sleša kolektīvs izpildīja pašu sacerētās dziesmas, man bija identiska sajūta: kad jau tā garlaicība beigsies? 8 izpildītās GN'R klasiskās dziesmas bija ok. Ok - ne vairāk. Myles ir ok izpildītājs, bet neko īpaši no sevis neielika. Laikam, kontraktā tas nav atrunāts. Nightrain bija otrā vai trešā dziesma, un pēc tam es pie katra jauna gabala sākuma nejauši nodomāju: 'Tā, Nightrain jau bija... Ko tad vēl viņi var nospēlēt?'

Slash: mati - check, cepure - check, giča - check. Nu, tas arī viss.

Atzīšos - man nepatīk, kad ģitārists sāk džemot, spaidīt giču un izsaukt no viņas visādas nesaprotamas skaņas. Tā, varbūt, skaitās meistarība, bet manuprāt, meistarība ir emm.... skaidri jaušama melodija un tās ideāls izpildījums (pašsacerētā - kā tas ir nolamātā Ašbas vai aizgūtā - kā pārējo Aksela ģitāristu, Fortusa un Bumblefoot gadījumā)? Un tās 10 minūtes ar instrumenta spiegšanu un zāģēšanu - ok, whatever, what else you've got? Gar-lai-cī-gi. Es gan arī ar džezu un improvizāciju neesmu nekad draudzējusies, vairāk ar popmūziku. Bet arī Slash sevi nekad nav pozicionējis kā lielo intelektuālu (tas būtu dīvaini no personāža, kuram no 6 koncertā pateiktajām frāzēm 3 ir 'Fucking awesome'). Bet tad ko? Reāli, par cik tur gadiem pašdarbības - viens atpazīstāms rifs, nu, tāds kā Sweet Child vai Welcome to the Jungle vai November Rain vai Mr. Brownstone. Viens - Anastasia. Ģeniāls ģitārists, ou rīli? Interesanti, tie ļaudis, kas YouTube komentos fano par Slešu kā par lielo ģēniju, uz viņa koncertiem ir bijuši? Viņš nav ģeniāls ģitārists, viņš ir ģeniāla frontmena grupas bijušais ģitārists.

Jāsaka, to varēja nojaust vēl pirms koncerta sākuma. Daži var teikt, ka Aksels ir izdvesies, bet viņa koncerti ir izpārdoti, un cilvēki gaida viņu pa 3 stundām. Un, sagaidījuši, nenožēlo. Šeit koncertā bija kūrorts. Es nezināju, kur mēs teritoriāli zālē liksimies, jo zināmu apsvērumu dēļ, pie skatuves spaidīties negribējās. Bet tā kā tautas bija diezgan maz (ar visu to, ka puse bija latvieši, tātad reāls anšlags no divām valstīm, ha!), tribīnes bija vaļā arī tiem, kam bija nopirktas stāvvietas. Rezultātā mēs iesēdāmies pirmajā rindā pēc iespējas tuvāk skatuvei, kur no metra pacēluma redzēt visu varēja mazliet labāk nekā stāvot pie skatuves (ja nestāv pirmajā rindā), vietas hajošanai-dejošanai pilns, var iziet pēc dzēriena (da kaut piknika groziņu nes!) un, ja nogursti vai garlaicīgi, var apsēsties un pasēdēt. Toties, kas interesanti, arī mūs varēja labi apskatīt no skatuves. Tas gan nozīmēja, ja mēs celsimies kājās un fanosim tikai par GN'R dziesmām, mums drīz iemetīs ar kaut ko. Nācās vien atbalstīt arī pārējo materiālu. Vīrs mudināja parādīt pupus otrajam ģitāristam, kurš visu laiku komunicēja uz mūsu pusi. Varbūt, vajadzēja.

Kopumā gan bija baigi labi un relaksēti, nemaz es tik daudz nebiju gaidījusi ne no grupas, ne no sava grūtā stāvokļa. Plus Kauņa plus ķīniešu virtuve - un trips bija fucking awesome.

PS Un vēlreiz, ko visi var ņemties, ka Ašba kopē Slešu? Ašba vispār nav līdzīgs Slešam! WTF.

Humora sleja

Uz to, ka man nelikās smieklīgs kāds plakans joks, duāls teica, ka darbs esot nokāvis man humora izjūtu.

Es tā neteiktu vis. Trīs vakarus pēc kārtas gāju gulēt un gultā skaļi smējos. Vienu vakaru lasīju internetā, kā kurš tiek galā ar nogurumu. Viena teica, ka guļās šavasanā un cenšas iemigt. Gāju skatīties, kas par šavasanu un vai man nevajag. Uzzināju, ka šavasana, vēl pazīstāma kā līķa poza, ir tā poza, kurā es parasti guļu. Vai vismaz eju gulēt. Protams, katru vakaru apguļos līķa pozā un sāku ņirgt.

Citu vakaru draudzene atsūtīja sms par to, ka viņa ir labsirdīgs, ticīgs cilvēks, kas visus tur par 'labajiem cilvēkiem'. Citēju: "Я как Га-Ноцри, всех считаю добрыми людьми". Man pat neprasījās neko komentēt, jo uzreiz sapratu, kā kurš esmu es. Kā tas, kurš teica: "Это ты меня называешь добрым человеком?". Te jau vīrs sāka brīnīties, ko es tur priecājos nakts vidū.

Vakar bērna baleta studija piedalījās deju skatē. Pastāstīju to duālam īsziņā, pretī saņēmu ieteikumu pasveicināt Maiju. Vairākas stundas domāju, kas par Maiju. Kad gāju gulēt, pieleca - Plisecku taču! Un jā, duāl, lūk šis bija labs un smieklīgs joks.