Brokastis-2

Bija taču laiki, kad es sev skaisti servēju brokastis un pat bildēju tās kā tavs Instagrama blogers. Jo, cik zinu, visvairāk cilvēkus interesē tava vēderprese un tavs šķīvis.

Un tik viegli atpazīt, kur uz šķivja ir vasara un kur ziema!

Tagad es brokastis noēdu, stāvot virtuvē uz vienas kājas un vēl brīnos, ka nav nekāda fana. Bet, laikam, būs atkal jāķeras klāt servēšanai. Un bildēšanai.  

Rotas

Es kaut kad rādīju, kā es glābāju visu to, ar ko rotājos.

Sākumā bija tā:

Pēc tam tā:

Bet nu aizmirstiet. Gan tā palma ir krietni paaugusies, gan rotas man ir krietni vairāk. Un arī nēsāju es tās daudz biežāk. Un guļamistaba tagad man ir daudz pārdomātāka. Tāpēc lūk, ko es uztaisīju no diviem tādiem korķa dēlīšiem un tukšā rāmja.

Var ievērot arī dažu rotu transformācijas. Piemēram, lillā krelles, oranžo karekli un zili-zaļās krelles. Un, man liekas, tur ir tikai kādas 2-3, kas nav pieredzējušas pārmaiņas no manas rokas.

Diegi

Šādi es rīkojos ar visiem krekliem, kas man ir par lielu. Nogriežu pa riņķi apkakli, tad rokas, pārgriežu šuvi uz pleciem, sanākušās aukliņas sasienu augstāk. Gatavs. XL pārtop par puslīdz M. Tam KISS krekliņam es papildus izgriezu pa 5 cm sānos un tad saliku vertikālās šuves atpakaļ, bet tāda operācija nav obligāta. Krekls ar papagaiļiem platumā saglabājis savu izmēru, bet izskatās tik un tā labi.

Vietām es cenšos nevis griezt, bet plēst, jo plēstā mala man patīk labāk, bet tur var arī netrāpīt pa vajadzīgo līniju. Bet tas nekas, vienmēr taču var paņemt rupjo diegu un piešūt visu atpakaļ. Tad man mugurā sanāk tas stāsts, kur kovbojs uz zara uzplēstai vietai neveikli uzmetināja rupjajiem diegiem uzlāpu, un tad to kreklu uzvilka kailā meitene.

Es gan nojaušu, ka šeit galvenais moments ir tas diegs - man ir saglabājušies tēva diegi no padomju laikiem. Ļoti biezi, rupji un manāmi veci. Turklāt, krāsas viņiem ir tādas... very outdoor. Visu toņu oranžie, brūnie un sarkanie. Ja nemaldos, viņš tos izmantoja, šujot kopā džinsus. Domāju, ka tie diegi, ko šobrīd redzu veikalos, vajadzīgo efektu nedotu.

Februāris, prasme baudīt iepirkšanos

1. tumšsarkanas zeķbikses
2. šokolādes brūnas zeķbikses (superbiezas un vispār labākās, kādas es pēdējos gados esmu nopirkusi. Mazpazīstamā Mona ražo ļoti labas kāju lietas)
3. gari svārki (laikam lillā, vai varbūt arī tumšsarkani)
4. šalle brūkleņu krāsā (par to gan paldies duālam)
5. ādas šņorītes un visādus sīkumus rotu izrotāšanai (jā, tieši tā - ar pērļošanu es neaizraujos, toties visas esošās rotas es labprāt modificēju). Kā rezultātā:

Džinsi Privātkolekcija

Labdien, mani sauc Elizabete, un es esmu denima industrijas upuris.

Es gribētu iepazīstināt jūs ar savu kolekciju.

Vācu gads

Kaķa gads ne tas, ka nav bijis laisks, bet es viņu aiz darba vispār neesmu ievērojusi, un sagaidīt nākamo gandrīz vai sanāca Gaiļezerā (hello, rota!). Tā kā to, kas bija pāris nedēļas pirms, es apkopošu vēlāk.

Bet gads pārvērtās par vācu gadu. Atvaļinājuma brauciens caur Vāciju, Skorpionu fanu uzrunāšana vāciski un mans patiess izbrīns, ka es tiešām neko nesaprotu.

Vēl bija grāmata par Otīliju, kuru bērns visu laiku nesa lasīt, jo juta, ka vecāki uzkāras. Protams, ka uzkāras, jo izlasīt, par ko stāsts grāmatā, mēs varējām tikai minot. Un procesā strīdoties. Es, piemēram, biju spējīga kaut ko saprast tikai par einen Schnaps. Loģiski, ka interese pazuda tikko sekretāre vīra darbā iztulkoja un pierakstīja mums visu pasaku. Bērnam pazuda, bet mums, laikam, sākās.

Tālāk interesi sekmēja šis:

...un viss rezultējās vācu valodas gramatikas mācību grāmatās mūsu mājās, tajā, ka mēs ar vīru jau varam salikt pāris vārdus vāciski un tajā, ka bērns, lēkājot pa dārziņa ģērbtuvi skandē "Links zwo drei vier links!"

Varētu domāt, ka tas, ka šogad mums uzradās arī vācu mašīna, gan sanāca nejauši, bet nē. Es tomēr apzināti pētīju tieši vācu autotirgu (pretstatā japāņu), sākot ar Meršiem, kuri man sagādāja kognitīvo ar nebijušo komforta pakāpi, bet tomēr galu galā skarbie līdzekļi lika man apstāties pie Audi.

Bet ko es gribēju teikt! Jūs atceraties, ka pagajušogad vecgada vakarā izskatījās šādi???

Šogad būs kaut kā tā:

PS Paldies manam vīram, viņš ir labākais vīrs pasaulē. Vecgada vakarā viņš mierīgi ēd ikdienišķus makaronus un neko nerunā par svētku mielastu. Svētku asiņainā mērija mums ir.

Pozitīvie trendi

Labi, šito trendu es pieņemu bez komentāriem. Man ir vienalga, ka katram ir parka, jo man viņa ir nav mīksta un bez suņa vilnas. Vīrs, ieraugot mani, pateica: 'Tā taču ir roba, kā maniem strādniekiem!" Vīramāte, ieraugot mani, pateica: "O, tu arī kā sīkais (vīrabrālis), ģērbies kā bomzis!" Viss, kā man patīk. Es to izdomāju ātrāk nekā tas sākās modes žurnālos un veikalos. Nē, tas ir mans sartoriālais izdzīvošanas pamats.

Cita lieta, nesaprotu, ko visas tā fano. Te viena gaumīga meitene izlika visādus variantus ar savējo, un tā visas safanojās. Es arī uz sekundi safanojos, kamēr sapratu, ka tomēr parasti tā jaka ir aizpogāta, un nevienam nav ne jausmas, ko tu tur ar ko sakombinēji. Bet nu, es uz to arī netiecos, un beidzot, kursējot pa Ogri (kas ir mans ierastākais maršruts), es izskatos apzināti nodilusi.

Kā gribat - pelēks+brūns un izbalējis purva zaļš+oranžs ir ļoti labi savienojumi.

Ko tu, duāl, domāji, es tur meklēju? Krāsu savienojumu, protams.

Pogas tur nebija dzimušas, pieslēdzās vēlāk.

Un tas, ko, es jau teicu, apakšā nekad neredz. Vīra modificētais džemperis.

Pārtraukums 493

Un daži citāti:

...and manga-style blogger.

Aipadu pasaule un cietoksnis

Frendlentā teica tā:

Man tomēr ir mūsu žēl. Reālās komunicēšanas vietā mēs vienmēr turam degunus aipados un aifonos. Pat, kad sēžām kompānijā, lasām savus tviterus un frendlentas. ...Vakar skatījos ierakstus no Lenija koncertiem - puse skatītāju svilina, bet otra - filmē ar aifoniem. Pilnīgi žēl tās otrās puses.

Nu, šitais te... Es godīgi sakot, neesmu pārliecināta, kas tas aifons ir (man saka priekšā, ka telefons ar televizoru), vēl mazāk es zinu, kas ir aipads. Es neierakstu koncertus, jo nav laika. Un neatskaitos pa taisno no Indijas ašrama caur aipada palīdzību. Es, protams, saprotu, ka tas viss no tā, ka man nav aipada un es neesmu bijusi ašramā, bet atvaļinājumā es tomēr esmu atvaļinājumā un oflainā.

Pēc tam sekoja nostaļģijas pilns reposts par vienu no manām mīļākajām tēmām - cik labi bija mūsu bērnībā, kā bērni rotaļājās un neviens neslimoja, bet tagad visi no 3 gadu vecuma sēž pie aipadiem. Kas raksturīgi, par to parasti runā dāmītes, kas atrodas neizmantotā reproduktīvā vecuma vidū. Viņas varētu atcerēties arī to, ka laikos, kad bērni rotaļājās, 30-gadīgas sievietes bija viņu mammas, parasti arī viņu brāļu un māsu mammas. Nevis pašas vēl bija bērna prātā un aprunāja to, kā aug kaut kādas mistiskas atvases, kuras viņas tik no attāluma ir redzējušas.

Es ne par to runāju, ka tagad visām noteiktā vecumā gribi-negribi jāprecas, jāražo bērni vai kas tur vēl. Iekšējā un arī ārējā brīvība ir ļoti skaista lieta, bet loģika ir vēl skaistāka. Ja tu esi tik ļoti pret virtuālo apsēstību, tad neuzturi tiešo ēteru no ašrama caur aipadu. Jo viens ir pretrunā ar otru. Un pirms komentēt to, kā aug un kādi ir mūsdienu bērni, sākumā gūsti kādu praktisko pieredzi par šo tēmu. Loģiski, vai ne?

Kas attiecas uz mūsu miestu, te bērni rotaļājas ārā līdz vēlai naktij. Lelles, mašīnītes, riteņi, štābiņi, skola, iepikšanās, ledenes, paslēpes, rotaļu laukums un paštaisītie futbola vārti. Viss, kā jums patīk. Jā, viņi zina par multenēm un datorspēlēm, bet ilgi viņus pie tām nenoturēsi. Mums te ir acīmredzamie astoņdesmitie. Vai deviņdesmitie. Mašīnas ir no tā laika, un ne katram pieaugušajam ir savs dators, jau nerunājot par aipadu. Vakar gaidījām, kad tētis atbrauks mājās, bet mājas priekšā izgāzta smilšu kaudze. Nezinu, kā smiltis varēs izmantot, jo tagad šeit ir cietoksnis.

Lifts strādā - brauc augšā un lejā. Un dzelzceļam uz darbu mēs meklējam rudmataino Erniju ar personīgo vilcienu. Un nekā nav žēl.

Nagi

Pietika man pāris gadus neiet ārā un neklausīties, kā vajag dzīvot un ko vilkt, es sāku atgriezties pie pašas sevis. Tagad es jau droši braucu pa savām sliedēm bez ceļazīmēm. Bija man skaists ķiršu sarkans manikīrs, bet četras stundas akvaparkā tas nebija izturējis. Vakarā atkal bija paredzēts iet ārā, bet pareizā nagu laka mājās, nevis Rīgā. Toties vīra 11-gadīgajai māsīcai bija cita laka - krāsa ne gluži mana, bet radošajai darbībai un tam, lai pa svaigo nolakotu nodrupušos nagus - kā reizi. Galu galā, mans manikīrs sāka izskatīties šādi:

Šorīt atkal lakoju kāju nagus un kaut kā paliku neapmierināta ar to, kā uzvedās mana nagulaka. Sacietējusi, maita! Mana taupīgā būtība, protams, iepilināja tajā noņemēju, sakratīja un nagus nolakoja, bet tomēr... kas par nekārtību! Es tā jutu, ka viņai tikai krāsa smuka, bet ar īsti labu kvalitāti man savā pusgadu garajā nagu lakotājas karjerā sastapties vēl nav nācies. Tāpēc tagad es sākšu pētīt O.P.I. Loģisks iznākums, vai ne?

Nākamnedēļ došos uz Rīgu. Pēc nagulakas.

Kā nēsāt alkoholiķi

Tops tautā pazīstāms kā alkoholiķe a.k.a. wife-beater (oficiāli pazīstāms kā tank top vai vest), ir mans mīļākais apģērba gabals. Ko es esmu iemācījusies ilgstoši rīkojot medības pa veikaliem - tas nemaz nav tik vienkārši kā izskatās.

Šādu variantu uzreiz var atmest, ja neesi šīs modeles izmērā. Un šis ir visvienkāršākais un visbiežāk sastopamākais modelis.

Tas ir pirmais grābeklis, uz kura jāuzkāpj ar alkoholiķi - jānopērk pieguļošo krekliņu ar apaļu vai pārāk seklu izgriezumu un jāsāk brīnīties, kāpēc izskaties pēc svarcēlāja un agresīvi-dominantās lesbietes vienlaicīgi. Bet visa problēma ir izgriezumā. Apaļais un seklais proporcionāli pieaudzē plecu platumu un īpašnieces izbrīnu. Alkoholiķei jābūt pieguļošai, bet ne apspīlētai, ar pagarinātu izgriezumu, ideāli, ja ar trījstūrveida. Garums līdz gurna kauliņam. Un, jā, alkoholiķei patīk ne īpaši lecīgas krūtis. Uz 175 auguma tas ir maksimums trešais izmērs. Uz 165 - otrais. Un tā tālāk.

Es nēsāju 40. Eiropas izmēru. man ir 3. krūšu izmērs. Es esmu bijūsī peldētāja. Un es negribu, lai tas ir skaidrs katram pretīmnācējam. Tāpēc dziļš kantains izgriezums, rievots audums un pietiekams garums. Un Modesblogera tipiskā bilde un alter ego.

Pirmajam ir labs sarežģīts izgriezums, lai gan pēc garuma tā ir kleita. Pārējie divi demonstrē ideālo mugurpusi.

Es šos kreklus kolekcionēju. No otrās puses, es vienmēr atceros, ka šī ir alkoholiķe, nevis kažoks, un manā skatījumā vairāk par 5 latiem pat jauna tā maksāt nevar. Uz manas pirmās ir rakstīts "I will be your favourite tee", un zarā viņa maksāja 2.99. Es noticēju un nopirku divas. Vienu es izmetu dēļ taukainajiem pleķiem vēl pirms iepazinos ar Vanish un ar Fairy kā taukainus traipus likvidējošiem līdzekļiem. Viņa brālis joprojām ir mans mīļākais krekliņš. Šovasar gan es izdedzināju pāris caurumus ar skābi, bet tas viņam ir nācis tikai par labu.

Un mums te, Ogrē, ir tāds veikals, kur nepārdod preces, ja tām ir ieplēsts cenas papīrītis. Man tā jau ir noticis iepriekš, bet šoreiz es neļāvos. Pārdevēja man uzstājīgi teica, ka tādu nepārdos un jāsūta uz noliktavu pārcenot. Es ne mazāk uzstājīgi jautāju, vai tas atgriezīsies. Izrādījās, var sarunāt, ka pēc trīs nedēļām, kad tas būs atpakaļ no noliktavas, viņa var atsūtīt īsziņu. (te atkal es gribētu nodot sveicienu visiem, kas mīl runāt par latviešu nelaipnību!) Atsūtīja. Viss cirks notika ap cenu Ls 0.90. Es tajā brīdī biju jau aizmirsusi, kāds tas kārotais krekliņš izskatās. Laikam, brūns. Bija kaut kas uzzīmēts virsū. Emmm... Laikam. Ieraugot viņu, es atcerējos, kāpēc tā sacepos, lai pie viņa tiktu. Gada krekliņš.