Kaķa gads ne tas, ka nav bijis laisks, bet es viņu aiz darba vispār neesmu ievērojusi, un sagaidīt nākamo gandrīz vai sanāca Gaiļezerā (hello, rota!). Tā kā to, kas bija pāris nedēļas pirms, es apkopošu vēlāk.
Bet gads pārvērtās par vācu gadu. Atvaļinājuma brauciens caur Vāciju, Skorpionu fanu uzrunāšana vāciski un mans patiess izbrīns, ka es tiešām neko nesaprotu.
Vēl bija grāmata par Otīliju, kuru bērns visu laiku nesa lasīt, jo juta, ka vecāki uzkāras. Protams, ka uzkāras, jo izlasīt, par ko stāsts grāmatā, mēs varējām tikai minot. Un procesā strīdoties. Es, piemēram, biju spējīga kaut ko saprast tikai par einen Schnaps. Loģiski, ka interese pazuda tikko sekretāre vīra darbā iztulkoja un pierakstīja mums visu pasaku. Bērnam pazuda, bet mums, laikam, sākās.
Tālāk interesi sekmēja šis:
...un viss rezultējās vācu valodas gramatikas mācību grāmatās mūsu mājās, tajā, ka mēs ar vīru jau varam salikt pāris vārdus vāciski un tajā, ka bērns, lēkājot pa dārziņa ģērbtuvi skandē "Links zwo drei vier links!"
Varētu domāt, ka tas, ka šogad mums uzradās arī vācu mašīna, gan sanāca nejauši, bet nē. Es tomēr apzināti pētīju tieši vācu autotirgu (pretstatā japāņu), sākot ar Meršiem, kuri man sagādāja kognitīvo ar nebijušo komforta pakāpi, bet tomēr galu galā skarbie līdzekļi lika man apstāties pie Audi.
Bet ko es gribēju teikt! Jūs atceraties, ka pagajušogad vecgada vakarā izskatījās šādi???
Šogad būs kaut kā tā:
PS Paldies manam vīram, viņš ir labākais vīrs pasaulē. Vecgada vakarā viņš mierīgi ēd ikdienišķus makaronus un neko nerunā par svētku mielastu. Svētku asiņainā mērija mums ir.
