Tautas Rogainings Riekstukalns 28.09.2014

Ļoti, es teiktu, interesanta pieredze.

Sākās viss ļoti labi - plānošana, gatavošanās, apģērba izvēle - nu viss pa skaisto. Un tad...

Starts. Startējam arī mēs - re kur, otrajā plānā, oranžo jaku zipoju ciet es, bet blakus iet mans vīrs. 

Un tad mēs nonācām laika cilpā - bērnu pārgājiena starts, kas notika pēc kopējā starta, bet aizmugurē - kas? Komanda Kapteinis Bremze!

Labi, es tupi aizmirsu karti mašīnā, bet atklāju to puskilometru aiz starta. 

Tad kādu brīdi viss gāja labi - salasīju purvā kodīgos dadžus, tad iegrimu līdz celim šajā te, kas kartē bija atzīmēts kā ceļš, bet dabā vairāk vilka uz dubļu masīvu. Pēc tam izmazgāju kedas grāvī, un kad gribēju pie 4h pauzes pārvilkt zeķes, sapratu, ka no manām kājām nes tā, ka nav nekādas vēlmes viņas aiztikt.

Nu, un stundām pēc trijām man skrienot sāka izteikti sāpēt kāja. Un ne kaut kas, bet locītava, pie ceļgala. Sākumā es mēģināju tēlot, ka neko nedzirdu, cerībā, ka pāries, bet maita, nepārgāja. Eju - nesāp, mēģinu paskriet - sāp. Eju un jūtos kā jauna spēcīga meitene, divi soļi skriešus un sajūtos kā veca salūzusī večiņa. Tā nu tā iecerētā skriešana arī beidzās. Daudzos posmos gan močīju ejus ne sliktāk kā NRR sacensībās, bet tomēr, tas, ka vīrs viegli pieskrienot ātri katru reizi mani panāca, liecina par to, ka lēna skriešana ir ātrāka par ātru iešanu. 

Bet man skriešana šoreiz vairs nebija opcija. Sāpēja jau abi ceļi un viens gurns. Vīrs mani gandrīz pārliecināja, ka tas ir no tā, ka visu vasaru neskrēju, kājas atradušas. Gandrīz jau noticēju, kaut arī kamon, vot tā pēkšņi atradušas? Nekad nekas nekur ceļos nav sāpējis, skrēju desmitniekus pa asfaltu, skrēju 6h Cēsu rogainingā pa grants ceļiem, tagad intensīvi staigāju, un tā pēkšņi locītavas atradušas no slodzes? Tas ir, pa nakti kāds piezagās un citas ieskrūvēja? 

Acīmredzama atbilde ir - apavi. Doh! Es ar tiem biju nostaigājusi 24h rogainu, bet triks tāds, ka tur es neskrēju. Un šoreiz skrēju. Izrādās, supertehnoloģiskie nagi - jā, jā, tie paši Mud Claw, kurus es slavēju - nav piemēroti tam, lai manas personīgās kājas tajos skrietu. Saku taču: eju - nesāp, skrienu - ārprāts. 

Tā kā paskriet nevarēja, bet plānoto maršrutu izpildījām 3h ātrāk, nolēmām nedaudz iedziļināties ortofotokartē. Parasti TR ortofoto gabali ir izvietoti pa karti vienmērīgi un dažādās teritorijās, tad šoreiz bija tikai viens kartes stūris. Kā mēs nospriedām - tiem, kam parastais rogains par garlaicīgu. Mums, mums par garlaicīgu! Sākumā es piedāvāju paņemt tikai 34 KP, jo tas ir tikai mazliet iekš ortofoto un pilnīgi saprotams, bet galu galā paņēmās arī 50 un 49 KP. 

Tad finiša daļa, kur es morāli jau rāpoju. No malas to redzēt nevarēja, jo laika bija knapi, lai paspētu pagrābt vēl pāris punktus un nenokavēt finišu, bet kājas (īpaši uz reljefa) man izteikti teica fuck you - uz katra soļa. Gājām uz 63 KP, kad visi jau gāja no turienes uz finišu, un te man radās aizdomas, ka man ir smagas halucinācijas: pretī nāk džeks pižikā (bet tā tas tiešām bija!), meitene garajos svārkos (ok, tās bija bikses, tikai no attāluma izskatījās pēc svārkiem) un džeks ar cigareti zobos (es zvēru pie saviem Mud Claw!). 

Bet finišējām mēs laicīgi, un sākumā pat viss likās ok. Tikai mājās es atbraucu, apsēdos un sapratu, ka nevaru piecelties, lai aizietu līdz virtuvei vai guļamistabai. Tas pats bija arī nākamajā dienā, un tikai otrdien pēc 2x8 stundām miega un baseina/pirts apmeklējuma sāpēs kājās palika puslīdz pieņemamas. 

Un šito ģimenes foto pie sienas goda vietā! Manā sejā rakstītas visas manas domas par apaviem un rezultātu - tuvākos konkurentus apgājām par pāris punktiem, jo vieni finišēja pēc 5 stundām, bet otrie ir Bebrenes! Un vīrs atkal te izskatās tā, it kā tas būtu viņa piepildījies ļaunais nodoms. Dakteris Ļaunums kā viņš ir.

bildes no Gunas Bērziņas

bilde no Valda Paegļa

Kā jau teicu, ļoti interesanta pieredze, jo es, godīgi sakot, nebiju domājusi, ka arī manām kājām kas tāds var atgadīties. 

Mājasdarbi rogainingā vēlāk. 

Atbildes uz goglētāju jautājumiem-2

Šoreiz par to, ko es goglēju pati. Darba laikā es vispār ar to daudz nodarbojos, bet (vai arī tāpēc) dažreiz sanāk goglēt visu, kas ir apkārt. Lūk, ko uzzināju:

Kur pie debesīm meklēt Orionu? 

Zvejnieks labojamā filmā stāstīja, ka kuģim ejot bojā, skatījies uz Orionu un lūdzis tam palīdzību. 

Ziemeļu puslodē viņu vislabāk redz no novembra līdz aprīlim, tad arī paskatīšos.

Kāpēc man ir divi pilnīgi dažādi Tūves Jansone 'Komēta nāk' krievu tulkojumi? 

Tajos atšķiras ne tikai atsevišķi vārdi vai teikumi, bet par varoņi un notikumi. Kā?
Izrādās, Tūve Jansone bija uzrakstījusi divas šīs grāmatas versijas - 1946. gadā zviedru valodā, un tad 1968. - tā vietā, lai tulkotu to somu valodā, uzrakstīja vēl vienu variantu. Man totāli labāk patīk pirmais. 

Kur notiks Kāpa 2015?

HVZ Baigais noslēpums.

Kāpēc dažreiz pludmalē ir miljons sprāgušu maijvaboļu, un kāpēc viņas tā smird?

Oriģinālā es gūglēju 'kāpēc maijvaboles smird pludmalē'. Tāpēc, ka tā bija Klaipēdā pagājušogad. 

Bija vētra un nogalināja liekās savairojušās maijvaboles, un tad jūra izmeta tās ārā. Kāpēc smird? Nu, viņas no dabas ir smirdīgas. Gan nekad nebiju ostījusi, kur nu vēl tādā daudzumā. Starp citu, viņas pēc tam apēd kaijas un arī mežacūkas nāk ganīties pludmalē veselām ģimenēm.

Kāpēc mušas kož rudenī?

Ievērojāt, ka vasarā viņas tikai kaitina, bet rudenī sēžās virsū un sāpīgi kož, tādas neliela izmēra mušiņas? Vasaras beigās savairojas šī te mušu suga, 'žigalkas' vai sīvās mušas mēs viņas saucam. Viņas arī kož.

Vai lielie odi kož?

Nē, nekož. Tie ēd vai nu nektāru vai pavisam neko. 

Tupi - jāņoga

Jāņoga patiesībā ir ērkšķoga. Vai vismaz ērkšķogu dzimtas krūms. 

Vai trusim var dot plūmes?

Sestdien pielavījās pie plūmju bļodas, paķēra vienu un žigli prom. Ja ieraksta īsi 'trusis plūmes', tad parasti izmet 'sautēts trusis ar plūmēm'. Savdabīgs tāds risinājums.

Vaboles ēd orhidejas

No tās pašas sērijas, manām orhidejām uzmetās kaut kādas vaboles un sāka grauzt. Pēc paskata - tipiskas blaktis. Sāku meklēt un uzzināju, ka manas orhidejas ir plēsoņas un pašas ēd kukaiņus. O kā. Galu galā, lasīju tās vaboles pa vienai un metu aiz loga sniegā, kamēr viņas beidzās. 

Šodien zinātnisko konferenci beidzu. Paldies par uzmanību.

Nūjošana

Tā kā skriet pa vasaru man atļāva ne vairāk par 3 km un ar pulsu zem 150, tad man vispār nekādu skriešanu negribējās. Īpaši jau tāpēc, ka Nike Riga Run es tik un tā nenoskriešu. Nu ko, tad ir īstais laiks iemācīties nūjot. Tā jau mācīt ātri staigāt mani nevajag, tikai dažas nodarbības ar tehniku. Vienreiz ar duālu aizbraucām uz Ikšķiles pilsētas svētkiem izmēģināt, pēc tam es apgāzos ar riteni un tad jau gāju uz NRR nūjošanas treniņiem īstajā paskatā - ar pārsietu roku un atteicos taisīt dažus vingrinājumus, jo plecs sāp. Tāpēc nevienam nekad neradās jautājumi, kas es tāda un kāpēc nūjoju, jo pēc izskata es stipri atšķīros  - skaidrs, kas! Skrējēja, kam kaut kas notika, jo paskriet tagad nevar, bet tā kā dalība jau nopirkta, tad vismaz ies. Nebija jau tālu no patiesības. Jau otrajā treniņā nūjas man iegūlās rokas ļoti labi, es apmēram sapratu savu tempu, pie kura man pulss ir ap 150 un tā turpināju.

Pašā NRR gan ar pulsu ir bijis visādi. Sākumā nez kāpēc sāku psihot. Gandrīz vai stāvu uz vietas, bet pulss 140 - nu, tad gāju un teicu sev 'mieru, tikai mieru', jo vienu brīdi tas uzleca virs 170. Tad nostabilizējās kaut kur pie 150, un starp 150-160 es visus 10 km arī nogāju. Pēdējos kilometros pret kalnu bišku ieskrējos un beidzot apdzinu triju tantiņu kompāniju, tad arī dabūju augstāko rādītāju 182. Un pēdējo kilometru jau nogāju pilnā tempā ar stabilu virs 170. 

Atnācu 32. no 117. un 4. grupā

Rezultāts 1:24:34 - tieši tik, cik paredzēju.

Tīri fiziski nūjot, īpaši saulītē, bija daudz patīkamāk nekā skriet, garlaicīgi arī nebija. Skrējiena tajā dienā noteikti justos daudz sliktāk. Bet tā - viss ļoti harmoniski. Tas ja ņem to nūjošanu tikai attiecībā pret sevi pašu. Bet ja to skata kā sporta veidu... Man ļoti nepatīk tā visa nūjotāju aura. Ja skrējēji visi ir sportiski, skaisti un slaidi - prieks skatīties, tad nūjotāju kompānija izskatās nedaudz pēc 'tiem, kas nevar paskriet'. Vecāki, apaļīgāki, nesportiskāki - kā kurējais. Tad arī attieksme pret nūjošanu ir tāda kā pret pensiņu sportu. Bet vispār jau, NRR vēl kādi desmit cilvēki pēc manis ATSKRĒJA, tā kā es neteiktu vis, ka nūjošana nav darbs. Un tajā bildē izskatās, ka es pastaigājos, bet patiesībā močīju ar 5. zonas pulsu. 

Nezinu, kaut kā nav man vēl lēmuma, tomēr skriet tā priekš sevis man patīk labāk. Un priekš orientēšanās noderīgāk. Un tomēr, kamēr es visu apsveru un mācos skriet ar pulsu 120 (un iet ar pulsu 170), Latvijas Nūjošanas kausa 5. posmā neviens neliedz piedalīties. 

Adidas Riga Run

Rīt sola +23, es priecājos, kā visus esmu piemānījusi.

Tā ka pa vasaru skriet neskrēju, tad nolēmu pamēģināt nūjošanu.

Nu, rīt redzēs, vai es esmu spējīga vismaz uz to.

Sola Nike Riga Run, bet man te vairāk:

Adidas Riga Run - 3 priekšmeti
un vēl nedaudz
Nike Riga Run - 1 priekšmets
Puma Riga Run - 1 priekšmets
Polar Riga Run - 1 priekšmets (bildē neredz, tas ir pulsometrs)
Karrimor Riga Run - 1 priekšmets

Vispār, to tiešām vairāk velk uz Karrimor Riga Run - katrā publiskajā skrējienā acis krīt ārā no karimora produkcijas daudzuma. Vakar vīram atnāca krosenes no karimora, ar ko šis taisās iet uz TRX. Oriģinālā cena uz iepakojuma - 80 mārciņas. Visu vakaru uzjautrinājāmies, salīdzinot tās ar manu Adidasu un vīra Asics (katrs par apmēram 100 latiem) - iekšpēdiņa, stiprinājuma vietas, gēla bāze. Kā tam karimoram kauna nav... Galu galā izlēmām, ka karimors ražo preci speciāli, lai izpārdotu sportsdirectā ar 70% atlaidi, jo tām kedām sarkanā cena arī ir 20 eiro, par kuriem es viņus nopirku. Bet šitās bikses gan labas.