Par informācijas izplatītājiem šoreiz. Mēs visi zinām, kāda ir situācija Krimā. Nē, ne tā - mēs visi zinām, ka tur ir kaut kāda situācija. Neviens tā īsti nezina, kāda. Toties katrs steidzas parunāties par to un sabaidīt citus. Ir viena grāmata, kur es nereti ķeru iedvesmu, tad lūk, tur bija tāda frāze (brīvā interpretācijā, protams) 'viņai gribējās padalīties ar savām bailēm, sabiedēt citus un tādejādi tikt vaļā no bailēm pašai'. To arī daudzi dara. Mums ir tāda superīga lieta kā soctīkli, kuri mūsu un jaunākai paaudzei strādā daudz labāk par tv, mūsu vecāki gan joprojām teļukā kā svētbildē raugās). Un soctīklos tik vien jāizdara, ka jānospiež like vai share vai retweet vai kaut ko tādu, lai visi redz, ka tu visu zini un visam seko līdzi. Neko tu nezini un nevajag neko spiest un izplatīt baumas.
Jo rezultātā daudziem dzīve konkrēti sabojājas. Vakar nejauši padomāju (tiešām nejauši), ka 'kaut ātrāk jau tas pavasaris ar savām aktivitātēm, citādi sāksies trešais pasaules karš, bet man rogainings, peldēšana, koncerti... visu ieplānoto gribas paspēt". Kā jūs domājat, no kurienes man tādas domas galvā? Pareizi, no pogu spiedējiem internetā un no pašas vīra, kurš Ziemeļkorejas konflikta laikā stāstīja virtuvē, ko teica Žirinovskis.
Es gan šodien pacitēšu vienu citu rakstītāju:
Lai palīdzētu cilvēkam sajukt prātā, ir jāsniedz viņam ļoti daudz, ļoti emocionāli lādētas un, pats galvenais, ļoti pretrunīgas informācijas. Vēlams, lai šo informāciju nebūtu iespējams pārbaudīt. Un vēl, tai informācijai tiešā un asā veidā ir jāskar galvenās cilvēka vērtības - dzīvību, veselību, bērnus, senčus, godu un pašcieņu. Ar šo vienkāršo paņēmienu ļoti ātri var atsist cilvēkam jebkādu kritisko domāšanu. (...) Bet ar bildīti televizorā nepietiek, tagad taču ir sociālo tīklu laikmets. Viena lieta, ko tur sveša tante televizorā teica, bet cita lieta, kad tavs personīgais draugs tev stāsta, ko stāstīja viņa drauga draugs. Un to visu nestāsta tev sejā, jo sejā var arī pajautāt 'kas par draugu, es viņu zinu?' Un vispār, precizēt detaļas. Bet pa internetu - te nevajag nekādus precizējumus, un pārbaudīt grūtāk. No otrās puses, arī noticēt vieglāk.
Man te soctīklos ir daži tādi plānprātīgi cilvēki, kuriem patīk ne tikai spiest pogas, bet ibio SŪTĪT LINKUS UN VIDEO CILVĒKIEM VĒSTULĒS. Un takš iedomājas no sevis baigo vēstnesi, jo dara viņš to aiz tīras cilvēkmīlestības 'jums visiem tas jāzina izsaukuma zīme'. Otrs tāds ir viens no maniem tuvākajiem draugiem - pilnīgi redzu viņu, sakot 'eu, bet tā taču ir!' Nu, džeks ne pārāk izglītots, toties emocionāls, ziņkārīgs un viegls uz pacelšanos. Viņš pat spamu lasa 'ja nu tur kas interesants gadās', un vispār viņu viegli pavest ar pārliecinošu vārdu.
Bet nu neņemsim vērā pierē sistos donkihotus. Ja jums ir nedaudz strādājošu smadzeņu, nevajag runāt ko nezināt un pārstāstīt ko tante uz soliņa teica, baumu izplatīšana un naida raisīšana nevienu neizdaiļo un nevienam neatvieglo dzīvi. Jūs taču saprotat, ka konflikti, tajā skaitā politiskie, bez baumu un naida vairošanas uzņemtu krietni mazākus apgriezienus? Tad nevajag to veicināt.
Labāk dariet savu darbu kārtīgi.
