Marts

"Нестерпимо хочется ныть про метель и всемирный грязевой потоп." Starlochka

Šī jau ir bijusi gana gara ziema, bet vairākas naktis ar sāpošu galvu, kaklu un degunu un ar darbu, kaut vai vislabāko darbu, kādu es uz šo brīdi varētu vēlēties, un vairākas dienas ar puņķainu bērnu, kaut vai vismīļāko bērnu, toties bez mazākās iespējas izgulēties, tas viss ir darījis galu manai pacietībai.

Šorīt virtuvē uz kalendāra izlasīju "Marts ir optimistu un dzīves mīlētāju laiks." Uhu, es pat nepretendēju. Bet šodien elpceļi vairs nav tik saniknoti, sirdsapziņa lika man mieru, jo pateicu tai, ka maģistru es noteikti nerakstīšu, jāstrādā arī nav, bet ārā līst. Vēl dažas šādas dienas un... eu, mēs būsim pārziemojuši! Cheers!

Acoustica

Šodien nācās sešas stundas pavadīt mašīnā, un līdzi mums gadījās trīs diski. Viens negāja, otrs ātri apnika, bet trešais bija Scorpions "Acoustica". Izcili skaists handmade mūzikas paraugs, tieši tas man lika novērtēt šo grupu. Es līdz šim esmu izbrīnīta, ka tikai balsī un no strāvas atslēgtos instrumentos var ielikt vairāk spēka, izteiksmes un draiva nekā pārslīpētos studijas hītos.

Pirmās 50 vai, varbūt, 100 reizes es to noklausījos tālajā 2002.gadā garlaikojoties pie ruletes galda, virpinot rokā čipus un domājot par paraglaidingu un mazliet par burvi cepurē ar smailu galu, tomēr dzirdot, ka pārsvarā runa ir par love. Un tā šis albums manā galvā no atsevišķu dziesmu salikuma pārtapa par vienotu veselumu, tādu tā kā operu vai, ja gribat, Pink Floyd "The Wall" brāli. Bet tematiku tomēr katrs visur var piemeklēt pats savu.


"...and you run 'cause life is too short..." "...well it seems the friendly skies are pretty good fun..."

"...the wise man said just walk this way
To the dawn of the light
The wind will blow into your face
As the years pass you by..."

---

Ko? Nē, nē, es neesmu nekāds Tolkiena nerds. Neesmu.

Vēl viens vakars ar Šerloku Holmsu

Tā vietā lai strādātu, es, protams, brīvajā brīdī skatos "Šerloka Holmsa un Doktora Vatsona piedzīvojumus". Nē, ne gluži no Mārča padeves. Es šo filmu skatījos, kad studēju Rīgas vēsturi bakalaura darbam, bija ļoti iedvesmojoši. Ir tikai loģiski noskatīties to, rakstot maģistru.

Es vakar biju Jaunielā un citās ielās, kuras tika filmētas procesā. Es galīgi novērtēju ievadtitru mūzikas pavadījuma atšķirību "Tīģera medībās" un pārējās epizodēs. Es uztaisīju mājās skandālu, būdama dziļi traumēta ar Holmsa un Vatsona iznākšanu pie ideāli servēta brokastu galda ar spoži baltām aprocēm un tauriņiem pie kakla, pēc kā vīra treniņbikses, pašas neķemmētie mati un bērna nošmulēts krekliņš, likās pilnīgi neizturami. Es nodomaju, ka, ja klienti laikā kad strādāju kazino, būtu tādi, kā rāda filmā, es tiem arī teiktu "Lūdzu, kungi, jūsu likmes!" nevis skatītos virsū tā, ka tiem bija jāatvainojas par to, ka viņi spēlē. Pareizi gan viņi atvainojās!

Un es atkal esmu neizpratnē par Bortko "MM" kritiku. Ne nieka nav slikts ekranizējums. Jo šis, par Holmsu, tiek pielīdzināts šedevram, un tas patiesībā ir šedevrāls, bet! Holmss ir absolūti apburošs, kāds viņš nemaz nebija grāmatā. Filmā ir ārkārtīgi daudz sižeta sagrozījumu. Ir daudz secības kļūdu, tādu kā, izkāpjot no keba, koki ir zaļi, bet pēc minūtes, tuvojoties mājai, koki ir pilnībā kaili. Jau nerunajot par to, ka vienā epizodē Ļivanovs divas reizes nepareizi izrunā inspektora Lestreida (kā viņu sauca krievu versijā) uzvārdu. Un vēl šis tas cits, kas atrodams diskusijā, linku uz kuru es iemetu zemāk. Tās ir detaļas, ko cilvēki parasti piemin, lupatās izkritizējot jaunradīto kādas grāmatas kinoversiju, bet vecās kanonizē. Ir domas, kāpēc? Es tiešām gribētu zināt.

Ko gan es atradu un došu apmaiņā pret idejām, kāpēc mums patīk tikai vēsture, ir šie linki.
- Intervija ar V.Ļivanovu, kas pilnībā izskaidro, kāpēc viņa Holmss ir tik simpātisks, atšķirībā no sava grāmatas prototipa.
- Intervija ar rezisoru Igoru Masļeņņikovu par aktieru izvēli.
- Vesela interesentu diskusija par Holmsa imidžu šajā un citās ekranizējumos un par skatītāju reakciju uz to. Tajā skaitā iedzimto britu reakcija.
- Ģeogrāfija
- Rīgas pilsētas lomas kino.
- Citi raksti - vezums un mazi ratiņi.

Vecums nenāk divi

My lights, my show, my years to grow, the time that I spend is fine.

Šodienas frendlentas jaunāko stāstu pērle ir šis. Tiem, kam slinkums lasīt, īsumā pastāstīšu, ka tas ir par dzīvi pirms un pēc bērniem, dažādības pēc no cilvēka, kam bērnu vēl nav. Šim cilvēkam ir teju 26, bet viņai ne tikai nav bērnu, bet nav arī ne mazākās vēlmes tos radīt. Galvenais moments ir, protams, ne jau fakts, ka nav, bet gan iemesli, kas šo faktu baro. Viņa nemīl mazus bērnus, jo līdz šim īsti nevar saprast, vai viņi tiešām nesaprot, ko viņiem saka, vai tikai tā izskatās. Viņa negrib upurēt savu Dikensa lasīšanas laiku bērnu pantiņu lasīšanai. Sliktāk, viņa nobeigšoties kā personība no pantiņu lasīšanas. Tas viss kopumā ir labs iemesls pakoķetēt par tēmu "vai, es pati vēl esmu bērns apenēs ar zaķīšiem!", bet šo iemeslu viņa noslēpa aiz retoriskā jautājuma "vai ir kāda robeža, pēc kuras cilvēks kļūst pieaudzis".

Ir. Tāda robeža ir. Aiz šīs robežas laika līnija atkal apgriežas otrādi, un tev vairs neliekas, ka bērns neko nesaprot. Tieši otrādi, katru dienu tu ar aizrautu elpu konstatē, ka viņš VISU saprot! Palūdz atnest zābaciņus no krēsla virtuvē, un viņš atnes. Gribi paskatīties filmu, bet viņš tev skaidrā cilvēku valodā pasaka "Тёти-дяди неть! Кать!", un tu atkal paklausīgi skaties "Fantadromu". Tā ir absolūti mistiska sajūta, kad tu vēl atceries viņu bāžam mutē visu, ko atrod, un neprotam komunicēt citādi nekā ar brēkšanu.

Aiz šīs robežas tu koķetē ar to, ka esi sieviete, nevis bērns, pat ja mugurā tev ir apenes ar jūras zirdziņiem. Kā domas autore pateica pirmā - tas ir pavisam jauns pieaugšanas līmenis, bet toties es zinu, ar ko tas principiāli atšķiras citiem līmeņiem, no rēķina bankā, personīgā auto un pašpietiekamības sajūtas. Tā ir tava iespēja kādu darīt laimīgu - savu vīrieti, ļaujot viņam apprecēt viņa sapņu meiteni un redzēt kā no jums diviem veidojas trešais; šo trešo, izrādot viņam šo, tev tik pazīstāmo un mazliet apnikušo pasauli, par kuru viņš neviltoti un nepārtraukti sajūsminās; savus vecākus, kas, daži klusēdami, bet daži skaļi jautājot, ir ar nepacietību gaidījuši šo brīdi. Jā, pagajušgad pēkšņi nomira mans krusttēvs un viņa sieva, viņiem mazbērnu vēl nebija. Es vēl joprojām knapi atvelku elpu, domājot "Es paspēju! Es paspēju uzdāvināt vecākiem vienīgo dāvanu, ar kuru patiesi lepojos, un kura patiesi viņus ir darījusi laimīgus."

Jā, šeit ir strikta robežlīnija. Jūs varbūt domājat, ka es savos 26 gados - tadā! - biju gatava bērniem? Varbūt mani tagad nekretinē lasīt "жучка за внучку-внучка за бабку-бабка за дедку-дедка за репку" un skatīties "Fantadroma" sēriju "Piens" septiņas reizes dienā? Es pieļauju domu, ka kādu manas pesonības daļu "Fantadroms" un "Kālis" gan nogalināja, bet izvēloties dzīvi bez bērniem, iet bojā kāda cita cilvēka personības daļa. Izvēle ir līdzvērtīga.

---

Vēl ir mazliet laika pirms man ir jāsāk rakstīt priekš citiem, tāpēc pakomentēšu vēl vienu rakstiņu šodienas tematikai.

(nezinu, cik skaisti es izdaros, citējot to pa tiešo un bez autora norādes, bet es vēl joprojām baidos, ka viņa negrib pārāk daudz apmeklētāju savā blogā. Katrā ziņā, autore, piedod.)

"kurā brīdī mēs pieaugām? Kurā brīdī, tas sākās - Tavai vecuma grupai iesaka krēmu ar kolagēnu, jāmaksā ne tikai telefona rēķins, sapņos nevis Leo tevi skūpsta, bet priekšnieks sapulcē ārdās, iemīlēties nav prātīgi un slavenības "dzeltenajos žurnālos" kļuvušas jaunākas par tevi....
un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu"
tu nenotriec naudu mīļākajos saldumos, smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, un nesapņo vairs par draugu elfu vai vampīru, vismaz... "

Tajā brīdī, kad tavai vecuma grupai vairs neiesaka krēmu pret pumpām, nav pa kluso jāpērk cigaretes, sapņos tevi skūpsta Klūnijs, nevis ārdās klases audzinātāja, iemīlēties ir uzbudinoši, tieši tāpēc, ka nav prātīgi, un tu esi kļuvusi izskatīgāka par slavenībām "dzeltenajos žurnālos"...
Un nav nekāds "izaugšu liels un darīšu kā gribēšu", jo tu tik tiešām dari kā gribi.
Tu vēl joprojām notriec naudu mīļākajos saldumos un smieklīgos krekliņos ar uzrakstiem, bet vari atļauties arī steiku un Armani kostīmu, vismaz vienu, un tev nav jāsapņo par draugu miljonāru vai pasaules apceļotāju vai izpletņlecēju - tev viņš ir.
Kas attiecas uz "vismaz" - vismaz tagad tu vari klausīties "Final Countdown" un teikt, ka tā ir tava mīļākā dziesma, pat liekulīgi nepiebilstot, ka tā ir stulba. Bet puisis no 10B klases nedomās, ka tu esi lose un klausies lošu mūziku. Visdrīzāk viņš par tevi sajūsmināsies.

P.S. Pavisam pieaugušajiem - starp citu, Armani kostīmu, ko tu tagad vari atļauties, tu nepirksi, jo arī to tu vari atļauties.

---

Vecums nenāk viens

Swing as in "Swingers"

Līdz šim nesaprotu, kā var teikt, ka ballēs dejo džaivu! Nu kā džaivs var nonākt kaut kādā ballē, ja tā ir mākslīgi radīta, sintētiska deja, kas paredzēta tikai un vienīgi sacensībām. Tajā nav nekā, atskaitot defilēšanu, ko izrāda citiem. Kā partneri var veltīt uzmanību viens otram, ja viņiem septiņos sviedros ir jālec rok-rok-šasē-šasē kā nepacietībā degošiem apseglotiem zirgiem? Vienīgā versija, ko es atzīstu, ir svings. Un, lai ko stāstītu korifeji, es neuzskatu svingu par balles deju, jo ballei nevar būt laba tā deja, kas vienlaicīgi var būt labs iemesls izrādīt citiem savu gaumi apakšveļas izvēlē. Par to visu, gan pieklājīgākā tonī, es stāstīju svinga vēsturē.

Pirms es biju sākusi mācīties dejot, bet jau pēc tam, kad sāku klausīties Big Bad Voodoo Daddy, kāds no maniem amerikāņu draugiem pieminēja filmu "Swingers". Filma jau tā sev, bet tur bija viena lieliska epizode, pēc kuras man bija viena doma: "Kas man jāizdara, lai es arī tā varētu?" Tā ne tikai parāda Kalifornijas svinga klubus (ko es neatdotu, lai pie mums parādītos kaut viens!), bet arī ilustrē kā jūtas vīrietis, kas neprot dejot, ar partneri, kas prot. Un to, ka neprasme nav neveiksme, ja jūs mēģinat. Un to, kādas sejas ir tiem, kas dabū tikai dzert maliņā. Un to, ka sievietes ies ar jums jebkur, ja jūs labi vadat. Un viskautko vēl.



PS Palielīšanās. Mēs protam ne tikai tā kā priekšplāna pāris, bet arī tā kā fona pāri. :)

Nē melnajam bembim

Vakar bija gara un laba diena. Divas stundas vērojot tenisa maču ar cilvēku, ar kuru visu var komentēt, ko es nenogurstu darīt, ja ir pateicīgs klausītājs. Stundu garā pastaiga pa jūrmalu, kas galā dubultojās, jo izrādījās, ka ir jāiet arī atpakaļ. Man nevajag labākas izklaides! Pēc tam milzīgs sulīgs steiks un stipra tēja. Viss bija labi līdz brīdim, kad viens no nacionālā tenisa varoņiem piedāvāja, lai viņa draugi parauj mūs līdz mājām.

Biedri, tā ir liela laime, ka es vēl joprojām esmu ar jums. Tas ir bmw-seši-un-kādi-tur-vēl-cipari-viņam-ir. Divas vietas priekšā un divas aizmugurē, kur var apsēdināt labi ja suni. Mēs tajā aizgaldā dabūjām sēdēt trijatā, es sēdēju uz tā tur galdiņa pa vidu. --->
Galvu iespedusi pašas padusē un kājas kādam zem dibena. Priekšējais stikls izskatījās biedējoši tuvs, par drošības jostām aizmirstiet, bet blondā vāvere pie stūres nezināja, ko dara. Braucienā no Lielupes līdz Imantai viņa trīs reizes sajauca labo pusi ar kreiso, vienu reizi, griezoties pa kreisi - pretējo braukšanas joslu ar savējo, un 487 reizes pajautaja, ko tagad? Es aizmirsu elpot, aizmirsu, ka man ir notirpušas kājas un aizmirsu, ka man ir pavisam nelabi no šī superauto komforta - pietiktu viņai reiz savā pilnīgā neizpratnē straujāk piebremzēt uz Jūrmalas sošejas, un es ilgi lāpītu savu nedaudz gudro un daudz skaisto galvu.

Es līdz šim nesaprotu, kā sanaca, ka es tiku iesaistīta pontu aksesuāru lietošanā. Kā es tur iesēdos? Zinot, ka divvietīgā bembī šī ģimenīte mēdz braukt četratā, turklāt kopā ar bērnu. Un man bija divas lieliskas biļetes divām lieliskajām vietām lieliskajā elektrovilcienā! Šogad es esmu apņēmusies iemācīties teikt stingru 'nē', un ne tikai tiem, kas sapratīs. Nav izslēgts, ka es ņemsu piemēru no meitas un teikšu tikai 'неть!', jo jāvārds ne pie kā laba nenoved.

Draugi un draudzenes

Šodienas tēma vienā no manis lasītiem blogiem - kurš uzvedās pretīgāk. Vienai blogerei ir draudzene. Draudzenei kādu laiku atpakaļ sāka pievērst uzmanību kolēģis - daži zvani, sarunas pa telefonu, tad puķes... Un tad zvans no kādas sievietes, kas pajautāja "kas pie velna tu tāda?"

Protams, tā bija viņa sieva. Nē, man nav jautājumu, kurš no šiem tēliem manās acīs rīkojās pretīgāk - skaidrs, ka sieva. Es saprotu, pieņemu un gandrīz vai atbalstu visāda veida starpdzimumu attiecības, kam ne vienmēr ir sakars ar laulības apliecību. Es gan nesaprotu, nepieņemu un neattaisnoju rakņāšanos pa svešām mantām un kur nu vēl zvanus svešiem cilvēkiem ar mērķi noskaidrot, kas tie tādi - tas ir vispār aiz jebkāda saprāta robežām. Bet mani interesē kas cits. Blogere, pie kuras to visu izlasīju, par riebēkli uzskata vīrieti. Viņa rīcība jau pamatā esot tik atbaidoša, ka visi izklūpieni par personīgo mantu revidēšanu ir tikai vārga un gļēva pašaizsardzība. Vīņa it nemaz nebrīnās par sievas telefona gājieniem. Viņa pilnībā atbalsta visas sievietes, kas iesaistītas situācijā. Ziniet ko, viņai ir daudz draudzeņu!

Es savukārt uzskatu, ka šajā situācijā abas sievietes ir pašas vainīgas. Manās kāzās ierasto līgavas draudzeņu pulku pārstāvēja trīs vīrieši. "Nudien dīvaina līgaviņa..."- klusi nobrīnījās viesi. "Tu arī esi Elizabetes bijušais draugs?"- jautāja viens no diviem savā starpā pazīstāmiem džekiem trešajam nepazīstamajam pie mana galdiņa.

Līdz 15 gadu vecumam man bija visai attāla nojauta par to, kas ir vīrieši, bet tad viņi pilnībā aizstāja man sievietes un sieviešu draudzību. Es bieži skatos "Seksu un lielpilsētu", kas ir augstākās proves sieviešu draudzības paraugs kinoversijā. Ko dara seriāla varones, kas tām kaut kas nesanāk ar aktuālo džeku? - visu smalki izrunā ar draudzenēm. Un praktiski nekad nemēģina sameklēt pareizo veidu kā runāt ar viņu pašu. Kāds brīnums, ka ar meitenēm viņas tikpat ka saaug kopā, bet no džekiem šķiras un škiras. Un izvairās pat no atmiņām par tiem. Viena no varonēm teica: "I'm not very good with my exes. What am I supposed to do? Stand and chat about weather? For God sake, this man has been in me!" Jā? Es šo apstākli vienmēr esmu uzskatījusi par priekšrocību - ja es šo cilvēku esmu mīlējusi gadiem, tad ar ko viņš ir kļuvis sliktāks pēc tam, kad mūsu nākotnes plāni vairs nesakrita? Turklāt, neviens nepazīst mani labāk nekā viņš. Un viņš. Un vēl viņš. Un viņš arī. Un vēl daži gadījās par draugiem bez iepriekšējās kopdzīves.

Un draudzība ir ieguldīšana. Ar draudzenēm vajag satikties, iet iedzert, spiegt un apkampties, tīt uz dūres viņas asaras, kad viņai ir problēmas, saukt džekus par neliešiem... Aha, šajā momentā es zaudēju jebkādas pacietības paliekas - nav viņi nelieši, tu pati esi muļķe! Nē, man nekas nav pret ieguldīšanu, bet ne sievietēs. Man ir viena relikta draudzene, vēl no skolas laikiem, šo uguntiņu mēs vēl knapi, bet uzturam. Kad viņa man stāsta par saviem džekiem, bāžām un šaubām, es ziloņa mierā simtiem reižu skaidroju, domāju līdzi versijas, stāstu par savu pieredzi, bet, godīgi sakot, līdzi nepārdzīvoju. Šodien viens draugs man arī žēlojās par personīgo dzīvi; "nabaga džeks"- patiesā siltumā domāju es, steidzoties nolikt bērnu gulēt, lai varētu ar viņu izrunāties. Ziniet kas ir tas nabaga džeks? Tas amerikānis, kurš savulaik aizmirsa man pateikt, ka ir precējies. Es ļoti jūtu viņam līdzi, kad viņam bija jāsaka sievai, ka ir laiks šķirties, lai būtu kopā ar citu sievieti, ne ar mani.

"Elizabete muļķe!"- gan jau nodomāja kāda sieviešu dzimtes pārstāve, lasot mani. Bet draudzība ir zināms idiotisms, prasme pievērt acis, tāpat kā laulība. Starp citu, viens draugs uz jebkuru jautājumu par citu vīrieti iedos sakarīgāku atbildi nekā astoņas draudzenes. Un, pavisam jau piedauzīgi, ar bijušajiem sanāk emocionāli un fiziski drošs sekss starplaikos, kamēr abi esat meklējumos.

PS Daudzas sievietes lepni stāsta: "Bērnībā es nespēlējos ar meitenēm, bet gan ar zēniem - kāpu kokos, spēlēju karu..." Tik daudzas, ka es brīnos, kuras meitenes vispār auklēja lelles. Es arī labprātāk pavadīju laiku ar zēniem, tikai es nespēlēju viņu spēles. Viņi spēlēja manējās.