21.10.17

Saldējuma lose un īstajā vietā, prasme baudīt iepirkšanos-5378

Šomēnes dabūju:

1. Divas biļetes uz Tallinu, kopā 8 Eur (jābrauc uz sacensībām, bet ar mašīnu negribējās)

2. Krekliņu Hogwartz Alumni, 1.57 Eur. Tajā veikalā viņi tiešām nesaprot, ko dara. Vasarā turpat izrāvu Hogwarts kreklu arī meitai, arī par kaut kādiem 3 Eur.


3. 1995. gada Swatch Irony par 10 Eur. Nu vispār wow, tiešām nav cienītāju bez manis? Jo mētājās turpat Andelē Mandelē. Nu labi, tagad, kad tas pārdots, ir 4 pieteikumi. Un jo priecīgāka mana sirds.



Bet ok, es ne vienmēr esmu tik veiksmīga pirkumos.

Ir tagad šāds saldējums pieejams

Vasarā safanojās gan sīkais, gan es pati. Meitai gan patīk eksperimenti šajā jomā, bet tagad ne par to. Lai gan, manā gadījumā "safanojos" ir vienreiz pagaršoju, un man tas neriebās. Un tad...

1. stāsts
Es pērku minīti, meita pērk saldējumu. Es nosiekalojos, un arī paņemu saldējumu. Kaut kādu tur. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc nepieturējos pie pārbaudītām vērtībām un neņēmu polu?

2. stāsts
Izvedu bērnus uz veikalu pēc saldējuma, pati skatījos, skatījos, arī paņēmu. Bet šo nē, jo dārgs, ņemšu prastāku šokolādes saldējumu. Un kapučīno. Graužu un domāju - kāds draņķis, kāpēc neņēmu polu+espresso? Nu, toties ieekonomēju... cik? 13 centus? 

3. stāsts
Meita rimčikā piedāvāja nopirkt divus milzīgos Ekselences konusus, jo ja pērk divus, sanāk lētāk. Par savu naudu. "Mammu, es tev nopirkšu". Es ilgi šaubos, jo man tas gan par saldu, gan par lielu. Tad ievēroju konusu ar Vana Tallinn - o, šis jāņem. Tad saminstinos un nepaņēmu. Meita paņem konusu ar Oreo cepumiem. Pēdējā brīdī nolemju izmaksāt viņai saldējumu, jo Rimi nauda uzkrājusies, tāpat par brīvu sanāk. Nokožu viņas saldējumu, saprotu, ka ellīgi garšīgs. Kā arī to, ka tās Rimi naudas pietiktu arī diviem. Ko es neņēmu to Vana Tallinn?

Es nezinu, kāpēc es tā lošoju tieši saistībā ar saldējumu, bet šodien neļāvu rokai notrīcēt - espresso+pols it is. Tikai izrādījās, ka šokolādes variants ir švakāks, vajadzēja ņemt balto. 

Esmu pārliecināta, ka drīz to pārstās ražot.   

20.10.17

Kenzo



Vakar viens cilvēks atsūtīja man šo ar piezīmi "ieraudzīju šo video un iedomājos par Tevi, kā Tu kādreiz ālējies". Ne tikai ālējos. Ne tikai kādreiz. Es tā darīju 15 gados. Un 25. Un 35. Un vēl joprojām. Tiešā nozīmē. Un pārnestā. Tā ir mana būtība glamūrīgā īsfilmā. Nekas nav mainījies, atskaitot to, ka tagad es zinu, ka neesmu viena. Mūsu ir leģions. Dumpinieces bez iemesla, dumpinieces bez sajēgas.

Nesen sūdzējos par to, ka neviens vairs neatceras mani - kas es esmu, nevi...s ko es daru - pat es pati vairs neatceros? Ikdienā esmu mamma, sieva, redaktors, cilvēks, kas visai pasaulei kaut ko ir parādā, un no kura visi visu prasa. Aiz ikdienas pienākumu, aiz visu labo un slikto notikumu haosa ļoti viegli pazaudēt sevi tā, ka pat tuvākie tevi vairs nevar saskatīt. Nē, tieši otrādi, tuvākie arī nevar. Toties tevi labi redz un atceras tie, kas tevi pazīst, bet nedala ar tevi tavu dzīvi un tavus darbus.

Protams, uz Āfrikas badā cietēju fona tas viss tāds nieks un pirmās pasaules problēmas vien ir, bet saprast pašam sevi un patiesi draudzēties ar pašu sevi ir pirmais solis uz laimi. Un laimīgs cilvēks pasaulei visādi ir noderīgāks, nekā nelaimīgs.

Paldies, Tom, tieši sirdī! 

18.10.17

2. daļa, vienalga vasara būs!

Pirmā vasaras puse bija totāls sūdarallā, bet kad tas ir mazinājis manu apņēmību?


Un tad tomēr jūlijā beigās vasara sāka padoties. Divas meditatīvas dienas starp Ventas diviem krastiem.



Un spontāni Kuldīgā, uz kuru visu laiku cenšos aizbraukt piespiedu kārtā, un tas brauciens nekad neizdodas tik labs kā iecerēts.


Šoreiz izdevās, lai gan bija tik daudz cik lēciens Rumbā...


...un viena kafija piesaulītē. Bet ar to arī pietika, lai būtu perfekti.


Šis gan ir plānots brauciens.


Mūsu patiesā mīlestība nerūs jau 20 gadus.


Spriežot pēc krekliņu noformējuma gan likās, ka tas būtu bijis AC/DC koncerts. Bet kaimiņi koncertā bija forši, īpaši tētis ar divām sākumskolas vecuma meitām, kurš zināja tekstus visām dziesmām. Respect.

Barbarai ne pirmais koncerts, bet pirmais rokkoncerts gan. School's Out ar Pink Floyd iestarpinājumu uzspridzināja.



Dīvainākā koncerta vieta, kur esmu bijusi, bet tik laba!

Plus trīs mediatori kolekcijā #perksofstandinginfrontattheshows



Tikām arī preses foto.



Un vakarā - gulēt. Pirmā nakts pēdējo divu gadu laikā, kad es nogulēju 9 stundas no vietas - nemostoties, neceļoties un negrozoties. 


Pa nakti palikām Užupē, glaunākajā Viļņas rajonā. Ne gluži te uz trepītēm, bet tuvu tam. Tomēr, īstā sezona, kad to atļauties.



Brokastis. Keksjukas. Grybukas.


Kafijukas.


Užupes konstitūcija man nav jāmācās, jo viņa izklausās tā, it kā to būtu sarakstījusi es.


Tā kā mēs uz palikšanu.



Tāda reta reize, ka man Viļņa patiktu labāk par Tallinu. Varbūt, tāpēc, ka visi bija beidzot veseli? Vai tāpēc, ka bija ļoti silti?

Bet arī Latvijā laikapstākļi beidzot atļāva arī braukt uz Jūrmalu, lai Filips iemācās jaunu vārdu "mooooje".



13. augustā Rīgas triatlona ietvaros kļuvu par TYR modeli.




Vai vismaz gribētu.



Mūsu pirmais kopīgiem spēkiem pievarētais Rīgas triatlons, Sportland stafete 0.750+20+4.5
Es peldēju, Haralds brauca ar velo, vīrs skrēja.
1:16:31



Biju nesportiski nedaudz sarūgtināta par 4. vietu. Pēc tam vīrs mani pierunāja, ka četras minūtes, kas mums pietrūka līdz pjedestālam, nemaz nav tik maz. Jāsaņemās un nākamgad tomēr jāuzkapj!



Pēc nedēļas pārliecinājos, ka peldētāji peld labāk par triatlonistiem. Šajā peldējumā es biju pašā astē, bet rezultātu uzlaboju par 3 minūtēm.



Tēloju rokzvaigzni, kas gana bērnus.



Un viss šoreiz, school's in again.


Septembris ar peļķēm ir atpakaļ!




19.9.17

Tautas rogainings Riekstukalns

Pēc tīri ok mēģinājuma Šlokenbekas rogainingā manam duālam nez kāpēc likās, ka arī Tautas rogainings manā kompānijā ir laba doma. Nu ko, katram kapteinim sava vieta, un es piedāvāju kapteinim Bremze (vīram) īstenot savu ieceri noskriet orientēšanās pusmaratonu, un komanda Kateinis Sajūgs pieteicas 4h. Patiesībā, komandas nosaukumu mainīt nevajadzēja, jo kapteinis esmu es, un bremze arīdzan esmu es. 

Sniegums rogainingā bija vienkārši izcils. Vislabprātāk es apraktu šo rezultātu un nekad neatcerētos notikušo, bet ir iemesli paskatīties faktiem acīs. Lūk, kādu distanci mēs pieveicām. 34 punkti, vēl 2 noņēma par nokavētajām 6 sekundēm.


Lūk ir mūsu plānotais maršruts. Vismaz 62 punkti. Un ieplānots šoreiz viss bija labi, es neko nesajaucu - tas ir tik, cik mēs varam izdarīt šur tur paskrienot un pa mežu mierīgi ejot. 


Kas notika? Ejot caur purvu no 74. uz 83., aizgājām pa nepareizo stigu, un pēc mirkļa izbrīna konstatējām, ka tagad izdevīgāk būs ņemt 44. Un 44. bija priedēs. Starp citu, uzreiz par priežu apvidu - tā ir priežu jaunaudze, 3-5 metrus augstas priedītes, apakšā papardes. Neko neredz pusmetra attālumā, iet arī nevar, var lauzties caur brikšņiem. Viss slapjš, pēc 10 minūtēm bijām jau kā izpeldējušies. 

Labi, patiesībā, priedēs, kā izrādījās, tas punkts nemaz nebija.  Bet mēs piegājām nepareizi, ielīdām priedēs, izbiedējām alni un ilgi maldījāmies pa rogaineru izmītām takām. Starp citu, tieši tās takas mums atņēma laiku. Ja tur nebūtu cilvēku pēdu, es uzreiz saprastu, ka kaut kas nav pareizi, bet tik lielas takas jau nebūs izmītas tur, kur nav punkta, vai ne? Tāpēc tā vietā, lai izietu ārā un padomātu, mēs mīcījāmies pa priedēm, cerot, ka "kaut kur te ir". Neatradām.

Izgājām ārā. Stāvam uz kaut kā, it kā stigas. Jo sarunājām, ka izies sameklēt stigu, un tās izdomāsim. Es personīgi domāju, ka stāvu uz stigas, un no tās orientējos. Bet tā nebija stiga, tā bija tā saucamā meža robeža. Duāls neko neteica. Es noorientējos kā mācēju, ielīdām atpakaļ priedēs. Vēl minūtes padsmit papeldējāmies. Te viens sāka psihot un lūgties, lai mēs ejam prom. Parasti komandā nervozais esmu es, bet neviens neliekas ne zinis par to, ko es čīkstu un pareizi dara. Ja šito darītu vīrs, es viņam pataustītu pieri, vai vesels. Kad šito darīja duāls, es sapratu, ka vai nu mēs ejam vai nu kaprīzā karaliene kādu brīdi būs man līdzi, un tas man nemaz nepatīk. Piekritu iet prom, bet padomāju daudz ko. Darbiņš ar cilvēciņiem, ibio. 

Izgājām beidzot uz stigas, uz kuras uzreiz vajadzēja iziet. Ja es būtu viena, es vēlreiz un kārtīgi notēmētu un atrastu to stulbo 44. punktu. Lūk to iemācās, kad trenējas klasiskajā orientēšanās - jo tur, ja punktu mežā pameti - you go home. Tāpēc I will go fucking hard, un tik ilgi, kamēr atradīšu. Neskaitāmas reizes esmu to darījusi Magnētā un Reljefā, protams, ne bez nelielām histērijām "es viņu neatradīšu, es eju prom". varbūt, tāpēc es nekad negūšu labus panākumus rogainingā. Un vēl tāpēc, ka slikti skrienu. 

Jā, bet tomēr. Dažus punktus mēs vēl atradām samērā viegli, un jau sāka izskatīties pēc rogaininga, kad bija 47. punkts. Mums priekšā soļoja komanda Lido zemu. Vairākas reizes mēs haotiski skrējām, apdzinām viņus, un viņi mūs lēnā solī panāca. Zinot cilvēkus no šīs komandas, šeit varēja iet viņiem pakaļ pa ceļu mierīgi. Jo skaidrs taču - jāiet pa ceļu līdz vietai, kur to šķērso grāvis, un tad iekšā mežā. Un Žoglas vēl mežā nav nogājuši. Un te jāmin tāds moments, ka mans kompass centās atdalīties no pamatnes un aizbēgt, tāpēc es viņu noņēmu no rokas un iestucīju kabatā. Duālam kompasa arī tikpat ka nebija. Big mistake. Fatal. Vārdu sakot, kārtējo reizi apdzinām Žoglas, nonācām līdz tai vietai, kur ceļu šķērso grāvis un gājām mežā. Punkta nav. Toties ir nesaprotamie ceļi un stigas, kuru kartē nav. Nu labi, šajā kartē daudz kā nebija, bet tomēr. Stampājām, stampājām, izlikāmies par idiotiem - viens uzstāja, ka nebija nekāda ceļa, kurš patiesībā bija, otrs uz to apmēram apvainojās kā uz personisku uzbraucienu. Kamēr izgājām uz ceļa, un es tomēr izvilku no kabatas kompasu. Ceļš ir, grāvis to šķērso, bet pēc azimuta nekas nesakrīt. Vārdu sakot, mistērija. Vai ne gluži. Cits grāvis, cita vieta, punktam mēs sen esam paskrējuši garām. Un ko Žoglas? Kāpēc viņi mežā pēc punkta nebija iegājuši? Tāpēc, ka punkts nebija mežā, bet 10 m nost no ceļa pie meža robežas. 

Tālāk mums beidzās laiks. Atlika tikai pa ceļam savākt vienu punktu un nesties uz finišu. Es gan joprojām esmu pārliecināta, ka fana pēc varēja nogriezt līkumu un paņemt arī punktu virsotnē. Tāpat nokavējām 6 sekundes. 

Žoglas, uzzinot mūsu rezultātu, skatījās ar tādu neizpratni, ka gribējās attaisnoties ar to, ka mums lācis mežā uzbruka, tāpēc tik maz.

Kopš šī rogaininga jūtos totāli kā idiote. 

Nesaprotu, kāpēc visi komandas biedri uzvedās kā idioti gan kartogrāfiski, gan sadzīviski.

Nesaprotu, kur varēja nostaigāt 20 km ar tādu rezultātu.

Nesaprotu, kāpēc manam duālam sūdu strūklaka mežā veras vaļā tik intensīvi, jo pēdējo 8 gadu laikā ikdienā es viņu manīju reizes trīs. Nu, varbūt piecas, un viņa bija pietiekami maza, lai viņu neņemtu galvā. 

No otrās puses, es vismaz WRC neesmu bijusi. 

Nesaprotu, kāpēc visi pārējie noskrējuši tik labi! Īpaši visi, ko es pazīstu. Paskatoties uz viņu rezultātiem, sajūtos vēl idiotiskāk. Bet tam varbūt arī ir kāds cits iemesls, ar rogainingu nesaistīts. Kaut kāds pārāk emocionāls rogainings sanācis. 

Nesaprotu, kad palaidīs vaļā. Tad gribas braukt uz Jūrmalas rogainingu, jo patīk. Tad negribas, jo tur viss ir vienkārši (vismaz bija pagājušogad), un būs pilns ar tiem stirnu bukiem, kas prot skriet vai neskriet, un viss. Tad gribas saņemties un braukt uz Kolku, un tur vēlreiz paskatīties, vai es tomēr protu orientēties. Tad gribas aizklapēt to visu ciet un iet ārā un aizmirst. 

Laikam, tas arī būtu labākais risinājums. Reljefiņš līdz oktobra beigām, tad Kolka, tad RR ar ierasto kapteini un jaunu kompasu. 

5.7.17

Jūnijs žopa

Tas nosaukuma pēdējais vārds ir vārds, ko es jūnijā lietoju visvairāk.

Beidzās nauda, jo bija tehniskā apskate, pirmais bērnudārza mēnesis, divas dzimšanas dienas, peldēšanas sacensības, brauciens uz Tallinu un brauciens uz Kāpu. Mēneša vidū vēl arī visi saslimām, kas finansiālo katastrofu tikai stimulēja. Un, lai nebūtu garlaicīgi, es noslīcināju podā telefonu. 

Bija daudz jāstrādā, jo skat. punktu 1. Bērns slimoja, slikti gulēja un strādāt neļāva. 

Visu mēnesi pie mums dzīvoja vīra vecāku suns. Milzīgs, rijīgs, spalvu metošs, manu vīru ļoti mīlošs un nevietā skaļš.

6. jūnijā bija pēdējā Reljefa kārta. Pirms tās sākuma (visu sezonu cītīgi piedalījos) biju noskaņota cīnīties par 1. vietu (no 3). Pēc diviem punktiem nedaudz apmaldījos zem lietus ļoti zaļajās un ļoti stāvajās Zilokalnu takās. Visu laiku domāju "Kāpa šogad sākusies pāragri". Otrā doma pārsvarā bija "Nahujam ja tut prišol?" (C)Pičugins. Pēc četriem punktiem apmaldījos ar galiem un tikai ar divu satikto jauniešu palīdzību tiku galā. No otrās puses, jaunieši tika galā tikai pateicoties man. Galu galā vazājos ilgāk par stundu un izcīnīju 2. vietu. Bet patika! Toties kamēr es vazājos, visa mana ģimene izmirka viscaur slapja. Sīkais pēc tam slimoja trīs nedēļas, un nācās pat ieviest antibiotiku smago artilēriju. 

9. un 10. jūnijā norisinājās peldēšanas sacensības garajā ūdenī. Nopeldēju sūdīgi (50 brass), lēni (800 b/s), slikti (100 brass) un vēl sliktāk (200 komplekss). Bet vismaz bija interesanti. Medaļas arī ir, tikai lepnuma par tām  nekāda. 



Braucot atpakaļ no sacensībām 9. jūnijā vīrs teica, ka "Eu, pēc nedēļas jābrauc uz Ramštainu". Khm, mosties, mīļais!
11. jūnijā Tallinā uzstājās Rammstein. Joprojām viedokļi dalās, vai brauciens bija veiksmīgs vei nē. Tallinu šoreiz nemaz neredzēju un, neskatoties uz to, ka liku vīram izmest apli gar vecpilsētas sienu, man tāpat nepalika sajūtas, ka biju Tallinā. Pareizi būtu teikt, ka mēs tai piezagāmies vakarā no Kadriorgas puses, kamēr neviens neredz, apēdām pa burgeram, slepeni nopirkām medus kūku, paskatījāmies uz Tillu, pēc pusnakts Statoilā ar skatu uz šoseju iedzērām kafiju ar to pašu kūku un maizītēm un aizbēgām mājās, kamēr Audi nav pārvērties par ķirbi. Atpakaļceļā klausījāmies Mumij Troļļ. Daudz smējos par tekstiem. Ļoti noguru. Bet bija labi.


Bilde, no kuras tapa krekliņi tautai. Autors - es, personīgi.

Rammstein sky



Katrīnas dārzā pie prezidenta pils

19. jūnijā manam vecākajam bērnam bija dzimene. Kā parasti, biju neapmierināta ar vīra sniegumu un ar to, ka visi izmirkuši slapji un tad aizbēguši. Suns arī bēga prom, sīkais skandalēja - vai nu arī gribēja prom, vai slikti jūtās. Bad, bad, bad. Labi, ka bērni apmierināti.




Uz Jāņiem bija paredzēts braukt ciemos, bet tā kā ar sīko nejutāmies vēl veseli, nolēmu palikt klepot mājās. Pievakarē izgājām ārā, beidzot nelija, uzspīdēja saulīte, pusastoņos vakarā sēdējām siltajā saules pleķī, rādīju viņam sienāžus un beidzot bija silti un laimīgi. Atpakaļceļā sasveicinājāmies ar nikno suni, aizgājām mājās, skaisti noliku viņu gulēt, normāli beidzot pastrādāju un izgulējos. Labākā diena jūnijā. 




Atlikušo nedēļu gaidījām Kāpu. Un beidzot viena Kāpa sanāca totāla izgāšanās. Visu nedēļu pētīju dažādas laika prognozes. Izbraucām zem lietus ar cerību: prognozes solīja sauli, īslaicīgas lietusgāzes un +24. Pa ceļam līdz pašai Daugavpilij lija bez apstājas - te smidzināja, te īstas lietusgāzes, visādi. Tikai sauss nepalika ne sekundi. Bet Krāslava tālu, cerība vēl ir. Daugavpilī izcēlās ģimenes skandāls par navigāciju, un uz vietas nonācām gandrīz uz šķiršanās robežas. Tālāk praktiski vienīgais patīkamais bija 2 stundas distancē. Starp citu, distance bija izspļauta pēdējā Reljefa kārta (jā, tā pati, kur Kāpa sākusies pāragri) - ļoti stāva, ļoti slapja un ļoti zaļa. Ļoti tā vērta, lai brauktu 3 stundas turp un vēl 3 atpakaļ. 


Pēc tam gan viss bija slikti - lietus līst, bērns raud, puņķi tek, klepo, es klepoju, sasitu pakausi, vīrs idiots. Uz brīdi pārstāja laistīt, un pirmās dienas apbalvošana nebija īsti ideāls tusiņš, bet bija daudzmaz ok, ja salīdzina ar pārējo laiku. Noskaņojums tāds izmircis vien ir.



Pa nakti lija, bērns klepoja, es nevarēju aizmigt. No rīta bērns apsvilināja roku, lietus lija bez apstājas visu laiku, un visiem viss apnika. When going gets tough, the tough gets going, right?



Bērns un vīrs ātri izskrēja savu distanci (zem lietus) un devāmies prom. Lietus pārstāja (gan ne Krāslavā, tur viņš turpinājās, un pēc tam visus dalībniekus no nometnes pa vienam vilka ārā traktors). Statoilā bija garšīgas bulkas un kafija. Līvānos garšīga speķmaize un kvass. Bērni nogulēja mašīnā no Daugavpils līdz Ogrei. Nedaudz tas viss atlīdzināja tās slapjās šausmas Kāpā. 



Ir jūlijs. Ok, vasara, es tevi aizstāvēju, bet vai tev neliekas, ka būs jau gana laistīt? Lai gan, vasara man patīk visāda, arī tik slapja. Ja ar ziemu tas ir viens vienīgs Stokholmas sindroms, tad ar vasaru man ir īsta mīlestība, un es ar viņu esmu laimīga, pat ja ne vienmēr esmu apmierināta ar tās sniegumu.


LinkWithin

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...