Pasaules Vecmeistaru Čempionāts orientēšanās sportā. Šajā pasākumā mēs piedalījāmies kā brīvprātīgie, galvenokārt tāpēc, ka tad varēja saņemt divus brīvstartus (citādi, dalība velk uz 120 eur). Kaut ko esam vinnējuši, kaut ko zaudējuši.
Protams, pirmais vinnests ir tas, ka strādājot var redzēt daudz vairāk, nekā vienkārši skatoties. Dažreiz pat vairāk, nekā piedaloties. Šogad esam strādājuši punktu sargu komandā. Sēdi pie KP un gaidi, vai kāds viņu negribēs nozagt vai sabojāt. Nevienu no mūsējiem negribēja. Darbiņš nav grūts, īpaši, ja tev tajā dienā nav brīvstarts. Dzegužkalnā un Vecrīgā sprintus mēs neskrējām, toties skatījāmies, kā to dara citi - gan tie, kas paņēma vietas (un tās tika anulētas), gan tie, kuri īsti nesaprot, ko meklē. Pienāk pie punkta - a, nav īstais! Tādu dalībnieku tur bija vairāk nekā es varētu iedomāties.
 |
| Jā, tas ir sniegs jūlijā. Vai krusa. |
Toties pārējās trīs dienas darbs bija mežā, kur divas no tām bija paredzēts arī skriet. Sākotneji es vispār iedomājos, ka dienās, kad mēs skrienam, mēs nestrādājam, bet tad mums pateica, ka takš mierīgi varēs apvienot. Nu... Lieta tāda, ka darbs ir no apmēram 8 līdz 17, bet starti - no 10 līdz 13. Mums nozīmēja darba vadītāju zināmu kā Vollijs Kukks. Mūs ieveda mežā un tur atstāja sargāt KP. Es bikli jautāju, kā būs ar startiem, uz ko saņēmu ļoti neskaidru atbildi, ka nu emm, es sprintā piedalījos, uz šito mani arī pierunāja, mož kaut kas sanāks. Vollij, ko tu tikko pateici? Kas tad ir ar tiem startiem? Nu, no tā izriet brīvprātīgā pirmais bauslis: katrs pats par sevi.
Tev vajag pusdienas? Zvani un prasi. Un tad ej pakaļ, jo darba vadītājs sarunājas un viņam nav laika glupībām. Tev ir starts? Tiec galā pats. Mēs ar vīru vienkārši nostartējām uz maiņām. Viens skrien, otrs pieskata 8 punktus reizē.
Starp citu, vidējā distance bija Bumbukalnā. Es nedaudz raustījos no tā, kā es nez tur uzstāšos, jo tas mežs ir... Man likās, ka es ne tas, ka iziet distanci, es starp saviem sargājamiem punktiem apmaldīšos! Tas mežs ir kā spoguļu labirints - viscaur visur vienāds, praktiski bez piesaistes objektiem, toties punktu daudzums ir 10 uz 500 kvadrātmetriem. Skrienot, es paņēmu vienīgo man iespējamo taktiku - paņem azimutu, cieši turi un skrien cik spēka, kamēr nenovirzījies. Par laimi, bija vismaz saule, kas man visu laiku palīdzēja nezaudēt virzienu. Tikai tāpēc man izdevās iziet visu distanci, un pat bez lielās maldīšanās. Gandrīz visus punktus es atradu viegli un ātri, tikai uz diviem iztērēju uz katru pusstundu. Bet tas ir labāk, nekā uz katru iztērēt 10 minūtes. Vienīgais punkts, ko es e tas, ka neatradu, bet sajaucu vai nesapratu bija finišs. Vairāki starti ir normāla parādība, bet ar vairākiem finišiem man vēl nebija nācies saskarties, un tāpēc es ne uzreiz ievēroju, ka man jāņem nevis 100KP, bet 200.
Pēdējā dienā garā distance norisinājās Lilastē. Šeit arī bija kalngals lieliskajai organizācijai. Sāksim ar to, ka rezultātu pēc Bumbukalna mums ar vīru abiem nebija - es atzīmējos ne savā finišā, bet viņš neaizgāja atzīmēties uz galveno finišu. Tas ir jā, ir ne tikai vairāki finiši, bet ne visos tevi piereģistrē kā no meža izgājušo. To gan arī neviens nepateica. Tāpēc viņš nodeva mūsu identus meitenei, kas solījās atrast mūsu rezultātus. Viņa to izdarīja, bet pēdējās dienas starta rītā mūsu identi bija pie viņas. Par laimi, bija viņas vārds, paredzamā atrašanās vieta un telefona numurs. Telefonu viņa necēla, un atrašanās vietā neviens viņu nepazina. Un arī es neteiktu, ka rautos man palīdzēt. Nav Emīlijas, un viss, ej prom. Vot tas ir serviss! Mēs atceramies - komandas darbs, katrs pats par sevi. Arī, ja tagad neesi darbinieks, bet dalībnieks. Es biju uzstājīga, un galu galā atradās čalis, kam bija nojausma, kas par Emīliju, un viņš sazvanīja kādu, kas bija viņai blakus. Identus es dabūju. Bet.
Bet viņi abi ir pie manis. Mūsu darbavieta ir 1.5 km nost no sac. centra, un centrs ir 1.5 km nost no starta. Starti notiek no 10 līdz 12.30. Garā distance. Es startēju 10, un, lai cikos es finišētu, nav ne mazāko izredžu, ka es paspēšu aizskriet no finiša līdz darbavietai, un vīrs no turienes - līdz startam. Ok, šeit nospēlēja arī mūsu neattapība - es varēju nodot identu vīram pa ceļam uz savu startu. Mēs varējām satikties distancē, jo viens no mūsu sargājāmiem punktiem man bija arī paredzēts. Bet līdz tam visam mēs neaizdomājāmies. Vīrs līdz pēdējam sēdēja ar punktiem un pat nepasauca maiņu no orgiem, tad gaidīja mani finišā, bet es finišēju pēc divarpus stundām, tieši, kad slēdza startu.
Jautājums būtu, ko tad es ņēmu tik garu distanci. Bet tas ir vēl viens knifs. Es pieteicu mūs vidēji sarežģītai, vidēja garuma distancei, un biju stipri pārsteigta, uzzinot, ka mani ielika OPEN3 (garā un sarežģītā) un vīru - 21A. O_o
Es gan slepeni priecājos par tām divarpus stundām (kontrollaiks 3h) un par distances garumu un sarežģītību, jo reāli sajūtos kā Pasaules Čempionātā. Katru punktu atrast bija nereāli grūti, un ne tikai man. Bija karsti, bija ilgi, bija sarežģīti. Visu laiku atcerējos to anekdoti, kur čalis tuksnesī džinam no pudeles izteica vēlēšanos nokļūt mājās. "Tad ejam" "Bet es gribu ātri!" "Tad skrienam". That exactly. Gribi mājās - nāksies skriet, jo gals vispār nav vēl redzams. Meklējot dažus no tiem punktiem, es atradu VISUS kvadrantā esošus - citreiz, 6-7 gabalus, dažus par divreiz. Un, lai gan nevienu reizi nepazaudējos ar galiem, punkta smalkā precīzas atrašanās vieta atņēma man visas intelektuālās un fiziskās rezerves. Ja vidējā distancē es ar visu diskābeli par finišu biju ar sevi un distanci apmierināta, tad šeit teju jāraud bija, aiz noguruma, niknuma uz apstākļiem, savu tupošanu mežā un orgu kļūdām. Bet distanci es pieveicu, un pat finišu atzīmēju īsto. Bet, protams, aizmirsu viņu nodot īstajā finišā! AAAAAA!
Toties pēc tam peldējāmies siltajā viļņainajā jūrā, un banketā bija burvīga uzkoda ar baklažāniem un riekstiem. Pārējais blah.
Vārdu sakot, plusi un mīnusi:
+ lieliskas distances un fantastiska apvidus izvēle. Vēl tagad nevaru beigt tašīties, iedomājoties, kā tajā spoguļmežā bija ārzemniekiem, kas nekad tur nebija bijuši. Tas taču ir īsts pasaku mežs!
+ kartēm nav ne vainas
+ galvenais darbu vadītājs (starp citu, tas pats Edijs) bija ļoti labs, pārējie gan bija mainīgas kvalitātes. Īpaši Vollijs.
+ centrā lieliska kafija un kebabi. Bet lēti gan nebija.
+ mani no rokas nopirktie Salomoni ir ideāli. Labi, ka neņēmu Inov8.
+ tusiņš kā parasti rullē, mani visu laiku pavadīja sajūta, ka man ir 17 (gan dēļ darba vadītāja, kurš manā dzīvē nedaudz nofigurēja manos 17 gados, gan dēļ sabiedrības, kur visu laiku jūties kā skolniece, jo citi ir divreiz vecāki par tevi)
+ īpaši iekapāja vecā pasaules orientieristu elite un lūk šie cilvēki - vecuma grupa WM90. D e v i ņ d e s m i t. Jap, viņiem ir nedaudz zem 100, viņi brauc uz ārzemēm un tur orientējas mežā. !!!1111 Un viņu ir tik daudz, ka var pat aizpildīt pjedestālu. (pagājušogad saka, bija arī grupa 95, šogad gan vairs nav neviena).
- Paldies par garo distanci, bet nākamreiz tomēr varbūt ņemiet vērā, ko es pasūtīju, takš ne tāpat vien es izvēlos distanci sev pa spēkiem!
- Paldies par to, ka nekad neatbildējāt uz manu e-pastu par šo situāciju, Lielisks darbs! Es pat zinu, kurā par to bija atbildīgs.
- Tas bija tas pats cilvēks, kurš sēdēja reģistrācijas teltī, kad es jautāju pēc Emilījas. Hallo, ja jūsu darbs ir palīdzēt cilvēkiem dažādos jautājumos, tad, ja jūs nezināt Emīliju, vajadzētu pajautāt, kas ir par problēmu un meklēt alternatīvus risinājumus, nevis - neko nezinu, ej prom.
- Ēdināšana bija fui. Badā nepalikām, es arī negaidu, ka brīvprātīgos baros ar delikatesēm, bet nu tik klaji ielikt lētākos pieejamos produktus… Nu eu. Ja tas ir vienreiz dienā, tad vēl tā, bet ja es zinātu, ka mans bērns aizbrauca tur strādāt uz nedēļu, un tur viņu šādi baroja - nu tas ir aizgalds.
- Katrs pats par sevi. Jap. Noorganizē pusdienu piegādi un startus sev pats.
- Sprinta rezultāti anulēti. Hehe, no gan vajadzēja paredzēt no kroga nosaukuma, kur bija tie vārti, ko neizdevās atvērt.
Bet galu galā visiem brīvprātīgajiem iedalīja prizmas, šalles un identu maciņus, un es, kā tāds iezemietis, kas saņēma krāsainās krelles, paliku apmierināta. Iešu vēl.
Te ir
neliels video no pēdējās dienas (Edgars Sparāns)
