Bērnu nodevām vecvecākiem ceļojumā un aiziet - slidot, slēpot, slidot, slēpot, kulties pa mežu. Notestējām trīs slidotavas un izvilkām slēpes. Kopumā gan jāsaka, ka visa šī ziemas sākuma jezga bija tikai gatavošanās ziemas sportam, un es pat uzrakstīšu, kāpēc. Kad es gribu pagūglēt un noskaidrot dažus jautājumus (piemēram, par ģērbšanos dažādās temperatūrās), izrādās, neviens par to neko nav uzrakstījis. Tad es uzrakstīšu sev pati.
Slidošana
Mākslīgais un dabīgais ledus ir diena un nakts. Inbox hallē es pat hokeju spēlēju un tā nēsājos, ka elpu ciet rāva. Nokritu vienu reizi, mēģinot asus pagriezienus. Lidiņā izkāpu uz ledus un sāku domāt, vai tā biju es. Četras reizes nožāvos pusstundas laikā. Divi pilnībā zili ceļi, viens zils elkonis un viena zila plauksta. Aplausi. Jā, bet Lido tiešām no slidotavas bija atvērta puse, ledus viss netīrs (of course, jo slido reizē cilvēki 100) un grubuļains. Vietām kaut kādi milzīgi izciļņi, un visas četras reizes es nolikos, paklupstot - ne vairāk, ne mazāk. Uzvaras parkā slidotava mazītiņa, vietām caura, bet kopumā daudz labāka nekā Lido. Cilvēku (haha, Ziemassvētku vakarā) bija pavisam maz, un slidas divreiz dārgākas (toties nav jāmaksā par slidošanu, un slidas ir daudz daudz labākas - gan asākas, gan ērtākas).
Slēpošana
Slēpojām mēs divas reizes Zilajos kalnos un vienreiz Uzvaras parkā. Kā ģērbties paliek atvērts jautājums. Pirmoreiz pie -5 vilku termoveļu, sniegabikses (tās gan vairāk tāpēc, ka pagajušogad pāris reizes nolidoju no kalna kupenā un parastās slēpošanas/skriešanas bikses bija pilnas ar sniegu no mugurpuses) un tupi atstāju vilnas jaku pa virsu. Bija normāli, silti, tikai jakas žēl. Rokas gan plānajos cimdos kādu brīdi sala, bet pēc tam sasila. Otro reizi bija -12 vismaz. Uzvilku to pašu termoveļu un sniegabikses, plāno flīsa jaku un biezāku virsēju flīsa jaku. Sasvīdu tā, ka maz nelikās! Es gan neesmu īpaši salīga (ja ar spiedienu viss kārtībā), bet kopumā - karsti, ragā sasalis zods, un asaras un lūpene pa visu seju. Secinājums, laikam, tāds, ka -15 nav iemesls silti ģērbties slēpojot, īpaši Zilajos kalnos, kur pusi ceļa pavadi, rāpjoties kalnā. Un cimdi jāvelk tādi, kādus var vai nu novilkt, vai nu ar kuriem var asaras noslaucīt (asaras, ja kas, no vēja).
Vīram vēl būtu jāiemācās smērēt slēpes, jo viņš savu slidsoli tikai tā močī, bet es neko nesaprotu. Slēpes man taču klasiskās, ne? Kā viņš pirmoreiz sasmērēja - nezinu, bet man bija ļoti grūti - es uz priekšu, slēpes atpakaļ. Tad mēs samainījāmies, un es ar vīra tipa slidsoļa, tipa slidsolim sasmērētajās sāku normāli iet, toties viņam gan viss spars bija pazudis. Nākamajā reizē nebija neko labāk. Vobšem, kaut kas mums trūkst - vai nu smēres, vai nu konsultācijas. Es jutu, puse ziemas aizies tikai prātojot, kā ģērbties un kā slēpes smērēt.
Toties Uzvaras parkā ar visiem -12 es saģērbos labi - te gan iztiku bez sniega biksēm, tikai parastās slēpošanas bikšeles un šoreiz tikai vienu jaku, biezāko. Bija ļoti silti un labi, un pat slidsolī gāju ciešami ar visām nesaprotamā veidā smērētajām slēpēm, jo trase tomēr ļoti tīra un laba, ļoti atšķiras no visādiem kalniem. Tā arī gāju un kliedzu vīram "O, tas jūsu ar Pēteri parks ir ļoti neslikts!" Viss bija smuki, kamēr nenožāvos uz astes kaula. Oi, tas gan bija sāpīgi, gan tajā pašā brīdī, gan nākamajā dienā, kad bija jābrauc uz ziemas rogainingu. Par to pēdējo es vēl pastastīšu rīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru