Ar ko mēs pagajušogad sākām, ar to mēs šogad noslēgsim. Kad lēmām, kur braukt, lielā mērā izvēle bija atkarīga no Skorpionu turnejas. Tāpēc mēs izvēlējāmies Sanktpēterburgu aprīļa vidū.
Nu, tā krievu publika, es jums pateikšu! Kādam varbūt liekas, ka Scorpions ir vakardiena, un to klausās tikai "mans 60-gadīgs tētis"? Nu ja, nu ja, tikai Pēterburgā tajā tur hallē salīda 17000 cilvēku, jaunu un spēcīgu, gandrīz pavisam mani nospieda. Pat Ramštainā Rīgā kaut kā bija ko elpot un kur kustēties. Ko nu, pēc salīdzinošām sajūtām tur vispār bija tukšs. Pēterburgā es, kad atvēra zāles durvis, sirdij lecot ārā no mutes, SKRĒJU pūlī pie skatuves. To man vēl nebija sanācis darīt. Daudzi paklupa uz trepēm. Tie, kas tikuši pie barjeras (tajā skaitā mēs), no aizmugures tika citu cilvēku saspiesti. Mēs tur nostāvējām pusotru stundu, gaidot! (un vēl stundu pie durvīm) Visu pusotru stundu nevarēja pat pacelt roku, lai paskatītos, cik pulkstens. Visu pusotru stundu mēs klausījāmies pa riņķi reklāmu un AC/DC Ready For a Good Time. AAAAA! Nevarēja pat lāga ieelpot, jo, ievelc krūtis, bet atpakaļ izpūst nav kur - pūlis jau saspiedās ciešāk. Jā, tas ir pilsētā, kur lielu koncertu klāsts ir daudz plašāks nekā Rīgā. Es cerēju, ka sāksies koncerts, cilvēki izkustēsies, un paliks brīvāks. Viņi izkustējās, bet brīvāks nepalika. Tā mēs arī turpinājām.
Koncertam nebija ne vainas, tāpat kā pagajušogad. Šoreiz viņi ielika šo to jaunu. Es teicu, ka gribu dzirdēt Is There Anybody There? Lūdzu! Dynamite šoreiz nomainīja pret Hit Between The Eyes. Un, lai kā es mīlētu Dynamite, jāsaka, ka labi vien ir. Tomēr, skaņa arī pagajušogad to gabalu nevilka. Un, godīgi sakot, Maine arī vairs ne. Toties tās balādes, ko es nekad savā nodabā neklausos - Wind of Change un Still Loving You - koncertos iegūst tādu noskaņu, kādu ierakstā, laikam, panākt grūti. Nu ļooooooti skaists ankōrs.
Es cerēju uz otru bungu vālīti? Nekas nesanāca, toties mēs noķērām trīs mediatorus. Divus no Šenkera - vienu vīrs, vienu es (veikli, jā, ļoti veikli!), un tad vispār notika brīnums. Mēs atnācām mājās (pēc koncerta, spaidīšanās pie garderobes, pastaigas uz veikalu, gājiena pie tiltiem un trīs kāpieniem uz septīto stāvu), es novilku džinsus, papurināju un - kas tas?! Trešais mediators, biezs, leopardā krāsots, ar parakstu Pawel Maciwoda un godīgām skrambām. Jā, Šenkers viņus izmētā kā suvenīrus, bet Pāvels spēlē, un tikai tad met viņus mums. Kā gan tas varēja nonākt džinsos, ir vispār neizskaidrojams. Augša man bija salīdzinoši kaila, bet, sākot ar jostasvietu, tajā pūlī pat mediators nevarētu iesprausties. Nu, tas būtu brīnums, ja viņš varētu tur ieskriet. "Tu esi patiesa fane,"- teica vīrs. "Tāpēc pie tevis viss nāk pats."
Bet nu laikam šo pagaidām var uzskatīt par noslēguma koncertu. Man ļoti pietrūks Skorpionu, viņu patiesās simpātijas un komunikācijas ar skatītājiem, slīpētā šova un godīgā darba. Ļoti pietrūks. Bet, pirmkārt, mums vēl jāpaskraida pakaļ Tilam un Ko. Un otrkārt, Klauss manā atmiņā paliks kā Ļeņigradā 1987. gadā (ko es tās dziesmas laikā arī centos iedomāties). Jo no visām izrādītajām, šī cepure viņam piestāv visvairāk. Un vispār, šis moments - vēl tikko, WWL video, viņš bija 40-gadīgs puika, bet te pēkšņi - tik bezdievīgi kruts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru