Vecums nenāk 8Rock'n'roll

Deviņi vakarā. Es saku Filipam: "Tev uz krekliņa rakstīts Rock'n'roll. Vai zini, ko dara īsti rokenroleri deviņos vakarā? Guļ! Es tev zvēru, gan Maine, gan Kotaks, gan pats Ēliss Kūpers deviņos vakarā ir gultā pidžamā, ar teļuku, grāmatu un brillēm uz deguna. Lūk šis ir rokenrols, sīkie!"

Un to pašu gribas ierakstīt pie Šturma posteriem feibukā. Nu tiešām, jums jau nu gan būtu jāsaprot, ka Šturms nav miris, bet noguris gan ir, un tāpēc sākt industriālo diseni pusnaktī ir nepareizi. Pusnaktī tusiņš būtu jābeidz un jāiet gulēt, un tā būs labāk gan cienījamā vecuma dj, gan man, kas visā klubā ir niknākā dejotāja. Labāk nebūs tikai, varbūt, bāram. Bet kuru pēc 40 vairs interesē bārs.

Starp citu, katrs ir dzirdējis par to momentu, kad maza meitene iet uz frizētavu un tur 'sajūtas kā īsta dāma'. Bet vai jūs zināt to momentu, kad melnos džinsos un Kiss maikā pieliekusies virs vannas tu mazgā nost no matiem krāsu un atkal sajuties kā pusaudze? Un nekas, ka krāsoji matus nevis skaistuma vai stila pēc, bet aizkrāsoji masveidā uzbrukušos sirmos matus.

Laimīgu-2019

Trolling fireworks

Gada kopsavilkums

Tikko manā instagramā nograndēja Ziemīši ar amerikāņu rotājumiem "šeit uzsprāga ziemassvētki" stilā un ar miljonu dāvanu zem egles, jau 26.-27. datumā egles aši tika novāktas un viss, back to business.

Un sākās krievu cēliens - visi pērk egles (28. datumā!!! O_o) un domā, ko lai ceļ "na stol", ar tādu baudu apspriežot, kas jāliek iekšā Olivjē un šubā un kas nav. Bue. Man arī ir savs raksturojums šitam te 'na stol' - AIZGALDS!!! Bet es tik ilgi ņaudēju par tiem  salātiem, ka mani sodīja ar vēdervīrusu, tā kā pie majonēzes salātiem šogad aizgaldā sēdēšu ar vārītiem kartupeļiem.

Bet neatcelsim gada kopsavilkumu.

Gada mūzika

Divi koncerti: Guns N'Roses un Prāta Vētra.

3 new musical crushes: DaGamba, KNAB, Ghost.

Gada grāmatas

Aspergirls - ja nu kādam likās, ka es to visu par AS izdomāju, tad izskaidrojiet man, priekš kam kāds ir paņēmis un uzrakstījis par mani grāmatu!

Cockpit Confidential - divreiz iebāzu degunu un izlasīju pa vairākām lapām, un ar to pietika, lai visas manas dabiskās bailes lidot kā ar roku noņemtu. 

Gada seriāli

Šerloks - ne tā kā pirmoreizi, bet kad pēkšņi saskati galvenajā varonī aspīšu līdzdvēseli, daudz kas tavā dzīvē kļūst saprotamāks. Un paliek jautrāk.

Curb Your Enthusiasm - šo gan es tulkoju darba ievaros, un man nemaz tik ļoti nepatika. Tas gan neizskaidro to, ka es viņu visu laiku visiem atstāstu. Manam duālam lūk patīk iedomāties, ka viņa role-model ir Čārlijs no Divarpus vīriem, bet viņa patiesais iemiesojums ir Larijs no lūk šī te garadarba.

Gada cilvēki

Benedict Cumberbatch - bija instagramā tāds mēms - iedomājieties, ja Šerloks ar Džonu apmainītos raksturiem, un Džons būtu sassy twat un Šerloks būtu patīkams un dvēseles dāsns cilvēks. Emm, nu vienkārši ļaujiet Frīmenam un Kamberbečam nospēlēt viņus pašus. Agrāk kaut kā nebiju pētījusi šo jautājumu, bet Beņa šogad daudzkārtīgi izpelnījās manu dziļāko respektu. Nekādas saistības ar viņa ārējās dotībām vai kino nopelniem šeit nav, es vispār neesmu no sajūsmināto meiteņu pulka - tur, kur citas spiedz 'Beņa (Stīven, Čārlij, Džordž, Antonio), paņem mani", es ar izbrīnu nodomāju: "Es bļin pati esmu Beņa (Stīvens, Čārlijs, Džordžs, Antonio)!"

Ellen DeGeneres - tas pats Beņa, just female and sassy.

Gada sajūta

Permanenta nepieciešamība apmeklēt frizieri (izdarīju vienu reizi, bet ārkārtīgi veiksmīgi)

Gada sports

Takš beidzot!

3 apbalvošanas ceremonijas - 2. vieta Reljefa sezonas noslēgumā, 3. vieta Daugavas atklātajā peldējumā (200 un 700m) un 3. vieta triatlona stafetē Rīgas Triatlona ietvaros.

Viens PB - 50 šmeterlings 40.30

Zāle - es nekad tik daudz neesmu veikusi spēka vingrinājumus kā šogad (dzeltenzaļā krāsa grafikā). Vienkārši wow.

Man pat nav vairs pretenziju pret savu vēderu. bet tie 3 kilo!!!

Darbs

Ir gadījies iztulkot sešas programmas sērijas (Chameleon) no franču valodas. Tādas sadzīviskas franču valodas, franču valodas, ko lieto geto un zonā, un man bija divas atklāsmes. Pirmkārt, es viegli saprotu visu, kas tur tiek stāstīts, lai gan pēdējoreiz to lietoju 13 gadus atpakaļ. Otrkārt, franču valoda, tāpat kā krievu, var būt ļoti skaista un izteiksmīga literatūrā, bet ikdienā tā skan ārkārtīgi rupji un pavisam nedelikāti.

Ceļošana

Uz Eiropas čempi vecmeistaru peldēšanā Slovēnijā es tā arī neaizbraucu, bet vells ar viņu, brauksim pēc diviem gadiem. Toties biju Prāgā un Londonu pavisam gribu apmeklēt uz regulārās bāzes un kādu dienu pavisam gribu pārcelties tur dzīvot. Studēt multiplikāciju un zīmēt multenes pēc maniem mīļākajiem fanfikšeniem. Nu, kad būšu pensijā, acīmredzot.  

Vārdu sakot, 2018. bijis vienkārši ekselents, bet, jāsaka, visa ekselence nāca no mana centīgā darba, un tikai. Laikam, tāpēc, ka pati Santam sasolīju, ka ar visu tikšu galā pati. Santa savus solījumus ir izpildījis tikai puslīdz - vienu pilnībā (jauku un saprotošu klases audzinātāju Barbarai), un divus nu tā, tāpēc veselības jautājumu es gribētu pagarināt arī turpmāk, bet ar Mārtiņielu - aizvilksim beidzot to vezumu līdz galam pa visiem, a?

Zem kata Instagrama kopsavilkums

December, you're dynamite

Mēnesis, kad es gatavojos

Āra eglīte jau nevīžīgi izrotāta. Iekštelpām biju noskatījusi pa pusei pliku eglīti, kas aug zem priedes tuvējā mežā, jo arvien grūtāk paliek izvēlēties kādu, ko nav žēl. Trešā eglīte šogad ir viesu virtuvē.

Mēnesis, kad aktualizējas vietas, kur mēs nebraucam. 

Aizsūtīju šo meitai. Viņa prasa, ko es viņai sūtu, mēs uz turieni nebraucam!

Instagram: bucketlisters

Ja kas, uz šejieni šogad mēs arī nebraucam!

Instagram: europestyle_

Mēnesis, kad es guļu lāča miegā. 

Katru nakti mani kāds uzmodina. Tad jaunietis iesnojas, tad kaķim jātiek laukā, tad balons hallē uzsprāga. Es pamostos ar domu, cik saldi guļas. Un guļu tālāk.

Un vēl šomēnes varēs lasīt siltā gultā, jo decembrī Drarry faniem ir pašiem savs adventes kalendārs.

Guess what? This what! There will indeed be an advent fic this year! It's called 'Season of the Spirit' and comes in around 95,000 words

Retu reizi, kad plānojas lielisks decembris bez tusiņiem, svinībām un noguruma. Sports, fanfikšens, darbs un miegs.

PS Ok, miega ir par maz, darba par daudz (ja skaita kopā ar slimojošu bērnu), visāda niknuma par dažādiem iemesliem uz dažādiem cilvēkiem arī par daudz, bet citādi ir tieši tā kā uzrakstīju. Vīrs aizvakar bija korporatīvā, šodien gulēt aiztinās astoņos vakarā. Nezināju, ka as korporatīvs ievilksies uz divām dienām, bet piesolīju, ka rīt 1. gulēšu, 2. strādāšu, 3. iešu uz baseinu. tas būs mans korporatīvs.

November, you're dynamite!

03.11
Lapsu rogainings Līgatnē

Hello.

Tikko nokāpām no šīs klints. Pirmā, bet tālu ne pēdējā.

Tādas gravas un tādi skati nav bijuši kopš Dundagas. 

6h, 26 km

10.11 Kokneses rudens

50 tauriņstils 40.3 (pagaidām arī personal best)
200 komplekss 3:21.82
100 komplekss 1:31.41

Trīs gadi ir nepieciešami cilvēkam, lai atgrieztos pie rezultātiem no nulles. Bet tagad es droši esmu atpakaļ uz takas un varu kaut ko uzlabot.

Pēc tam mēs uzstājāmies ar svingu Stilyagi tematiskajā vakarā, kur es nogalināju jau otrās kurpes.

16.11
Filipam trīs, yeah baby.

23.11
Fantastic Beasts/Crimes of Grindelwalt

Ļoti laba filma, jā. Pēc tās es sapratu, ka problēma nav ar mani. Es parasti pēc jebkuras filmas noskatīšanās esmu ļoti laimīga un daudz nekritizēju, taisni jau sāku domāt, ka man ir pārāk viegli izdabāt. Bet nu lūk, nē. Ja pirmā daļa bija mīlīgs un jautrs kino ar maģijas elementiem, kur jebkurš HP fans jūtās kā mājās nokļuvis, un arī parastam skatītājam tā nebūtu ne garlaicīga ne nesaprotama... Tad otrā, es taisni nezinu - vecuma ierobežojums tai bija 12+, bet tā bija gana traumatiska arī pieaugušajiem, vismaz man. Divus fragmentus mēs ar Barbaru noskatījāmies ar acīm un ausīm ciet. Ne īsti bērniem, jo par skarbu, ne īsti pieaugušajiem, jo par maģisku. Es teiktu, tikai niknākajiem faniem, kas dzīvo šajā visumā. Tātad, mums. 

Vīrs iznāca ārā ar seju "ko es te tikko skatījos?" Es gan iznācu ne tikai nesaņēmusi atbildes uz jautājumiem, kas radās pēc pirmās daļas, bet vēl ar jauniem jautājumiem. Un man galīgi nepatīk tas indiešu kino paņēmiens "nezini, ko izdomāt, ieliec slepeno māsu/brāli" (Hello, The Final Problem!) Citādi, protams, grandiozi.

Vārdu sakot, kaut kā tā... nesapratu, gāju lasīt vairāk. Sapriecājos, ka Ņūts ir aspītis, kas bija saprotams jau pirmajā daļā, bet otrajā tas Aspergers jau bija galvenākā lomā nekā pats varonis. Atsevišķos fragmentos ar Barbaru zviedzām un teicām "Tas pats Šerloks, tikai pieticīgāks".

24.11

Un tad man iekrita duālam nederējuši Timberlendi. Tagad varu arī atkārtot šo tēlu, čo. Mētelis jau šogad pēc deviņu gadu pārtraukuma ir iznācis uz skatuves. 

Brokastis-2

Bija taču laiki, kad es sev skaisti servēju brokastis un pat bildēju tās kā tavs Instagrama blogers. Jo, cik zinu, visvairāk cilvēkus interesē tava vēderprese un tavs šķīvis.

Un tik viegli atpazīt, kur uz šķivja ir vasara un kur ziema!

Tagad es brokastis noēdu, stāvot virtuvē uz vienas kājas un vēl brīnos, ka nav nekāda fana. Bet, laikam, būs atkal jāķeras klāt servēšanai. Un bildēšanai.  

2017 nemaz nebija tik slikts kā likās

Biju 2015. gada beigās apņēmusies "pavisam nedaudz": pielāgoties divu bērnu mammas lomai, ievingrināt atslābušos vēdera muskuļus un atgriezties mazajā sportā.

Nu lūk. Nemanot ir pagājuši veseli divi gadi. Strādājošās dubultmammas loma, protams, nedaudz paskarbina manu dzīvi. Nedaudz līdz tādai pakāpei, ka es vairs negribu nevienu redzēt, jo man īsti nav laika. Katru brīvu brīdi man ir labāk veltīt darbam, lai neaizietu pavisam zem ūdens, noorganizēt tikšanos ar draugiem bez bērnu klātbūtnes man sanāk slikti, bet tikšanās bērnu klātbūtnē ir samērā bezjēdzīgs pasākums. Citādi es ar visu tieku galā, tikai esmu ļoti nogurusi un man nav liekas enerģijas nekādu papildus problēmu risināšanai.

Mazajā sportā es esmu atgriezusies un pat piedalos sacensībās, gan joprojām ar diezgan sliktiem rezultātiem peldēšanā. Bet šogad es esmu piedalījusies vismaz piecos (cik varu atcerēties) rogainingos, divos no tiem noskrēju pa 25 km un jutu, ka esmu izdarījusi visu, ko varējusi, Rīgas rudens rogainingā pat esmu apmierināta ar mūsu komandas rezultātu (27/63). Paplašināju pieredzi atklāto ūdeņu peldēšanā. Daugava bija liels izaicinājums, bet bija baigi labi! 

Nākamgad plānoju tēmēt uz garajiem 3 km peldējumiem. Un piestrādāt pie tā, lai sports manā dzīvē būtu mazāk haotisks, tajā skaitā gribētos ieviest nodarbības zālē (jā, to teicu es). Turklāt, ka vēders man joprojām ir stāvoklī "virs nabas pioniere, zem nabas pensionāre". Un vēl ir daudz plānu, kurus es ļoti gribētu īstenot - pārsvarā saistīti ar peldēšanu un ceļošanu.

Bet vispār, ar atmiņām par pagājušo gadu vienmēr ir dīvaini. It kā liekas 2017. bijis gana draņķīgs - ar nebeidzamu bērnu slimošanu gada sākumā, bez risinājuma palikušajiem hipersvarīgajiem jautājumiem, strīdiem ar vīru un kopējo milzīga noguruma sajūtu... Skatoties bildēs, man pat sāk likties, ka bija tomēr forši! Piemēram, 2005. gadu, un arī 2013. es atceros kā vienu no labākajiem savā dzīvē... bet, ja iedziļinās detaļās, tad tur ir bijis daudz nejauku notikumu un nepatīkamu brīžu. Tāpēc ar prieku laižu tevi prom, 2017. Un ar nostaļģiju atcerēšos svelmaino pēcpusdienu pirms Rīgas triatlona, kad bikini iemēģināju Daugavas ūdeņus. Un burgeru Jūrmalā tajā pašā dienā. Un Kuldīgā pavadītu pēcpusdienu. Un braucienu uz Alisi Trāķos. Un pastaigu pa Viļņu. Un Ramštaina kvēpus saulrietā Tallinā. Un Tallinas torņus ziemā. Un silto Jāņu vakaru divatā ar Filipu. Un žilbinošo baltumu janvārī, kad gribas apstāties un spiegt no skaistuma. Un tādu pašu dzeltenumu oktobrī. Un skrējiena pirmo pusi Kolkā. Un veselu varavīksni emociju no Reljefa skrējieniem Ogrē. Un Filipa jaunos vārdus. Un to, cik man pēkšņi liela un pieaugusi meita. Un daudzus tiešām foršus un vērtīgus pirkumus (ieskaitot jaunos skriešanas Asics, oranžo bafu ar miroņgalvām, Swatch Irony, jauno matraci un kafijas aparātu).

Zem kata instagrama bilžu asorti par 2017. 

Par 2015

Piedošanu, ka nerakstīju.
Gads ir izdevies visai produktīvs, turklāt, tas ietvēra sevī visu, ar ko bija pildīti iepriekšējie gadi - gan smagu darbu, gan panākumus, gan gaidīšanu.

Īsi bildēs.

35

No vienas puses, es savu gadumiju izjūtu kaut kur ap īsto gadumiju, jo divas nedēļas nav liels laiks, toties svētku sajūta ap Jaungadu ir daudz pilnāka nekā uz manu personīgo dzimšanas dienu (kura iekrīt otrdienā). Bet īsto datumu es uzskatu par formalitāti, kura dāvanu veidā ļauj iegūt īpašumā lietas, ko ļoti kārojas, bet tāpat vien atļauties nevaru. No šīs puses - dzimšanas dienas fīlings īsteni kā bērnam. Tiešām 11.

Pirmās dāvanas:

No otrās puses, fīlings īsteni kā pieaugušajam. No rīta pavadīju pusstundu pie grīdas, poda un roku cītīgu mazgāšanu no rotavīrusa (kurš kā reizi gadījies meitai), tad bija samērā parasta darba diena un brauciens pie daktera uz konsultāciju par deguna blakusdobumu iekaisumu (tas viss velkas jau divas nedēļas!) bez nekāda rezultāta. Tiešām 35. 

Bet globāli es par to visu gribētu teikt, ka desmit gadus atpakaļ cilvēki, kam ir bērni, likās ārprātīgi, nenormāli pieauguši. Vispār citā spēles līmenī. Tagad tie ir mana plauktiņa cilvēki. Toties šogad sapratu, ka dažiem maniem bijušajiem un arī aktuālajiem pielūdzējiem ir mazbērni. Jau nerunājot par mīļotajiem mūziķiem. Jā, man patīk vectētiņi. Un tas pat kaut kā liekas normāli.

Vecgada ieraksts

Gada sajūta

Gaidīšana.
Šogad es visu gadu esmu gaidījusi. Jautājums - ko.
Sākumā - sniegu ziemā.
Tad jauno Šerloku.
Tad pavasari.
Tad sacensības Tallinā.
Tad maiju un visas citas sacensības.
Tad Ventspili.
Tad vasaru.
Tad, kad vīrs atbrauks.
Tad Kāpu.
Tad Prāgu.
Tad laivošanu.
Tad riteņošanu.
Tad, kad plecs sadzīs.
Tad rogainingu.
Tad Siguldu.
Tad katras brīvdienas.
Tad citu rogainingu.
Tad apkuri.
Tad vēl rogainingu.
Tad Viļņu.
Tad Ziemīšus.
Tad sniegu ziemā.
Sagaidīju.

Viss piepildījās, bet gaidīšana kaut kā galīgi pārspēja notiekošo, kaut arī katras pieturzīmes process bija ļoti izteiksmīgs.


Gada vilšanās

Es un skriešana. Es beidzu tēlot, ka esmu spējīga skriet. Šad tad lēnām padžogot ir labi, bet visi tie publiskie skrējieni... Nu neviens no tiem lielajiem skrējējiem nenāk uz Amber Cup un netēlo, ka prot peldēt. Arī man beidzot ir jāatzīst, ka skriešana šādā veidā man neko labu nedara, skriet es neprotu un ne tā kā ļoti gribētu.

Gada personiskais sasniegums

Baseins, protams. Gada sākumā man bija slepena apņemšanās satrenēties un parādīt tai Ogrei vietējās sacīkstēs, ka protu peldēt. Es parādīju to arī vēl daudz kur citur, un tas ir tikai sākums.

Gada ēstuve

Wok'n'walk
Notestēts Rīgā un Viļņā. Tieši mans ikdienas ēdiena tips plus mērces. Un man tiešām patīk ieskrietuves formāts. 

Gada filma

The Reader. Viņu noskatījos, kā parasti, par naudu, bet domās visu laiku atgriezos pie dažādiem aspektiem un grozīju tad tā, tad šitā, jo ne viss labi salikās. Tāpēc devos lasīt komentārus (šī vispār ir ļoti neslikta nodarbe, jo ieraugi šo to ne no sava skata punkta, un tad uz dažiem jautājumiem arī rodas dažas atbildes) un atklāju dažas lietas, kuras pati nebūtu iedomājusies.

Gada dziesma

Bērns prasīja, ka grib, lai es viņai šo ielieku telefonā, bet es nezināju, kā saucās. Tad Imantā nejauši ieraudzīju pa teļuku videoklipu. Un pielipu. Un tad viņa pielipa man. Ļoti kaut kā smeldzīga ir gan pati dziesma, gan Medijas haotiskā dejošana (daudzi gudrīši saka, ka tā esot ļoti neglīta, bet kā pa manam - tad ļoti izteiksmīga (modernais balets vispār ir ļoti ekspresīvs), harmoniska un pilnībā atbilstoša dziesmai). Kaut kā ļoti laicīgi tā ienāca mūsu dzīvē, man tā arī pēkšņi atsita Bjorkas 1995. gada laikus. Dziesmas saturs nebūtu man tas aktuālākais, bet bērns tajā sadzirdēja kaut ko savu - bēgšanu no garlaicības. Un tam es nolēmu arī piekrist.

Gada pasākums

Mājas ziemīši. Mēs nolēmām uztaisīt 12 Ziemassvētku dienas, tikai nevis no 25. uz priekšu, bet otrādi, līdz 25. datumam. Katru dienu pa dāvaniņai - man, Barbarai un tētim. Tas gan prasīja nelielu piepūli, bet radīja to svētku sajūtu, kuru šogad noluņoja taisīt sniegs un Salavecis, kurš bērnam dāvanu piesolīja 6. janvārī.

Un par gada apņemšanos

Pre-ZSV

16.12

Šajā dienā bērnam (pagaidām teicamniekam) skolā bija eglīte ar iestudētu lugu un dāvanu saņemšanu, un tad mēs aizbraucām un kino, kur tovakar bija Koventgārdenas 'Alises Brīnumzemē' pirmizrādes tiešraide. 

Kā izrādās, šāda kinotranslācija ir labāka par pašu baleta apmeklējumu. Citam svarīga atmosfēra, bet man ir svarīgi pirmkārt, visu labi redzēt (un operā es nekad neko neredzu) un otrkārt, visu zināt. Un te es varu redzēt visu detaļās, tajā skaitā sejas izteiksmes, kas, izrādās, baletā ir puse no šova. Kad neredzi dejotāju sejas, tieši tad tas viss pārvēršas par marionešu vienveidīgo tirināšanos, bet te - svētlaime. Viņi izdejo sižetu, un es visu saprotu. Nu, un par zināšanām - starplaikos rāda notiekošo aizkulisēs, video no mēģinājumiem, intervijas ar dejotājiem un horeogrāfiem - viss, pie kā tu netiec īstajā baletā. Es galīgi ietu vēl, ja būtu baleta fane. Žēl, ka joprojām neesmu. 

Bet šis Alises iestudējums man ļoti patika. Īpaši Ērcena dāma, protams.

19.12

Korporatīvs, ko šoreiz var ietvert vienā teikumā 'Nekad vairs neko neēdīšu'. Pārējiem, iespējams, palika atmiņā arī 'Nekad vairs neko nedzeršu', bet šis nav mans gadījums.

20.12

'Manieru' ZSV balle, kurai šoreiz balles kleitai nācās piemeklēt cimdus, jo kāds cītīgi visu vasaru sportoja, un tagad rokas vienās rētās.  Kā arī pēdējo nedēļu cītīgi mazgāja un berza, un tagad rokas ir kā apkopējai.

Kurā vienmēr ir mans mīļākais valsis, kurā vīrs mani vienmēr iegriež vairākus apļus apkārt zālei, tā, ka pilnīgi galva noreibst. 

Vīnes valšus ir vispār vienmēr pavada tādas dumpinieciski-dzīvespriecīgas dziesmas, kāpēc šī ir un paliek man mīļākā deja. Un viena vieta uz brieža man galīgi vienmēr ir brīva.

21.12

'Teixmas' balle un izrāde - tadā! - arī Alise Brīnumzemē, kur ierasties vajadzēja ar maskām.

Bērns gatavojas ar grupu, bet es - dāmu istabā.

Tikmēr ārā pamazām sākas ziema.

Izejot no dāmu istabas, satiku VIŅU.

Un tad satiku arī Pīķa kungu.
Un kopējā noskaņā pie Ērcenietes Pīķa kungs ieradās uzreiz ar divām dāmām.

Nošausminājos par cilvēkiem džemperos un džinsos, iedzērām kafiju, masku konkursā paņēmām trešo vietu un tad gājām dejot. Cerēju atkal ālēties līdz kamēr izdzīs ārā, bet pasākums beidzās diezgan ātri. Un to mēs noslēdzām ar Hobita ģimenisko skatīšanos. 

 Novembris - rogaininga mēnesis, decembris - Hobita mēnesis, janvāris - Šerloka mēnesis. Man jau veidojas tāds savs kalendārs.

Halloween

Diena sākās miglaini...

Un vakarā bija paredzēts iet uz Helovīnu. Nē, nu protams, var paburkšķēt, kādi nelatviski svētki un ka ķekatās neviens neiet, bet es eju visur, kur tikai pasauc. Un bērni jau vispār gatavojās mēnesi iepriekš. Pagājušogad bija izgājušas ar manu vīru, apgāja četras mājas un dabūja piecas konfektes. Es nolēmu tai lietai pieiet nopietnāk. Vakarā gan man īpaši negribējās nekur iet, bet ko nu vairs.

Spoka lomā iejūtos es, pārējās lomās - bērni.

Pusotras stundas laikā apstaigājām četras apkārtējās privātmāju ielas, ielauzāmies divās slēgtās kāpņu telpās un vēl apsekojām tālāko kvartālu. Atnesām trīs spaiņus ar konfektēm, plus cepumi, zefīri un mandarīni, ko apēdām jau pa ceļam. Laikam, šogad Helovīns ir izdevies, bērni bija pat pārguruši, un es spoka lomā pagalam izsitos no spēkiem - stenēju, lidoju, bļaustījos, baidīju... Vārdsakot, helovīna zvaigzne. Bet jutu es, ka būs man iet arī nākamgad, var sākt domāt kostīmu.